Raksts

Dzīva uguns


Datums:
07. decembris, 2008


Autori

Dita Arāja


Jau divas svecītes. Karstvīna nav, ir vienkārši sarkanvīns un mazliet arī piparkūkas. Sniega nav. Ir kaili koku zari un baloži pagalmā. Otrā Advente. Un gaidīšana. Līdz Ziemassvētkiem nepilnas trīs nedēļas.

Šogad pirmo gadu man kā mazam bērnam ir Adventes kalendārs. Labs draugs iedāvināja. Tādu pamatīgu. Un garšīgu. Katru vakaru man uz mēles izkūst šokolādes bumbiņa divīkšķu galu lielumā un biezumā. Ar riekstu viducī. Vai saldu krēma pildījumu. Katru vakaru iededzu svecīti. Tagad un līdz nākamajai svētdienai – jau divas. Un tad vēl vienu. Un vēl vienu. Un visbeidzot – jau eglīti.

Bet pagaidām laiks tāds, kad tumsa žņaudz nost. Slapjie pirksti ap kaklu un – smacē. Rītos mosties un saproti, ka negribi nekur laukā – tumsā un peļķēs. Vakari satumst nepieklājīgi ātri. Pusdienlaikā. Un tu sēdi un prāto, vai pasaulē ir arī vēl kas cits bez tumsas. Varbūt Ziemsvētki.

Tāds dīvains laiks, kas citus gadus ir licis skumt un saspringt, baidoties no tuvajām gada beigām. Jau atkal. Tik ātri. Šogad ir citādāk. It kā vajadzētu būt vēl briesmīgāk – tumsa šogad nav vienkārši tumsa. Tumsa ir arī neziņa par to, kas būs. „Tev nākošais gads būs vēl briesmīgāks par aizejošo,” – tā, lasot 2008.gada horoskopus, pērnajā Vecgada vakarā smejot man pareģoja draugs. Gluži apmierināts. Nu kurš gan tic horoskopiem! Ir bijis labi. Un nav bijis labi. Ir bijis briesmīgi, bet ir bijis arī burvīgi. Ir bijis skaisti. Un ir skaisti. Nevienu Adventi es tik ļoti neesmu izjutusi klusumu. Pat tukšumu. Pat ja neizdodas izdomāt neko gudru vai varbūt vispār neko, vienalga – ir dzīvā uguns, dzīvā liesma, kas samīļo un mierina. Ir dzīvā liesma, kas gaiņā tumsas ķēmus prom. Trafareti. Viss, skaļi pateikts, šķiet banāls un trivāls.

Šis laiks ir jāpārdzīvo. Jāizjūt. Tāpat kā izdzīvojam vistumšāko laiku pirms Ziemassvētkiem. Tāpat jāizdzīvo tas, kas vairāk nekā tumsa. Kas žņaudz vairāk par lietainiem pirkstiem rītos, vakaros un, jā, arī pusdienlaikā. „Krīzes nemaz nav!” vakar konstatēja mana draudzene, kas bija kāju iespērusi veikalā, lai nopirktu papīru pašdarinātām Ziemsvētku kartiņām. Nenopirka. Ja draugi šogad palikšot bez kartiņām, tad tikai dēļ cilvēku pūļiem, kas veikalos. Varbūt arī tā mēs pārdzīvojam šo laiku, kas vairāk nekā tumsa. Par spīti – pērkam un gaidām svētkus. Kā katru gadu.

Droši vien es arī sākšu domāt par Ziemassvētku dāvanām. Bet tas nebūs nekas graujoši apžilbinošs. Tas, visticamāk, būs kas ļoti, ļoti vienkāršs. Ļoti īpašs. Kā sveces liesmiņa. Kā dzīvā uguns, kas samīļo un aizgaiņā prom tumsas ķēmus. Baiļu ķēmus. Man ir bail. No tā, kas vairāk nekā tumsa. Jo ar sveci vien ļoti bieži var arī nepietikt. Kas var notikt? Ko mēs varam zaudēt? Varbūt darbu, varbūt dzīvokli, teica kāds draugs pavisam nesen. Bet kas vajadzīgs? Siltums. Pajumte. Ja ne šeit, tad varbūt kaut kur citur. Un strādāt jau mēs protam.

Pārdzīvot šo laiku, kas vairāk nekā tumsa. Kad liekas, ka ar sveci vien nepietiek, nākas padomāt par to, kas mums jau ir. Mēs esam. Viens otram. Cits citam. Katrs katram. Un mums – dzīva uguns. Šajā tumsā. Šajā vairāk nekā tumsā. Uguns, kas ir gaisma. Dzīva gaisma. Ar mums. Tikai – pārdzīvot šo laiku. Izdzīvot šo laiku. Jo tas ir tāpēc, lai mēs būtu viens otram un cits citam. Un lai mums būtu dzīva uguns. Pavisam dzīva. Jo viss it kā vienkāršais arī ir vienkāršs. Tik vienkāršs, ka bail.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!