Raksts

Demokrātija un nākotne


Datums:
25. novembris, 2014


Autori

Dace Dzenovska


Foto: Bill Richards billydorichards

Gribas cerēt, ka mēs tomēr neesam iesprūduši “vēstures beigās”, un ka jaunās demokrātijas formas spēs radīt arī jaunu nākotni.

Demokrātija ir plašs jēdziens. Lai tam piešķirtu jēgu konkrētās situācijās, tiek izmantoti dažādi īpašības vārdi. Piemēram, tiek runāts par liberālo demokrātiju, reprezentatīvo demokrātiju, tiešo demokrātiju, īsto demokrātiju un arī iliberālo demokrātiju. Pēdējais jēdziens – iliberālā demokrātija – uz politiskās skatuves parādījās 1997. gadā. To ieviesa Farīds Zakaria (Fareed Zakaria), lai aprakstītu problēmu, kuru amerikāņu diplomāts Ričards Holbruks (Richard Holbrook) novēroja 1996.gada vēlēšanās Bosnijā. Respektīvi, Holbruks novēroja, ka fašistus un rasistus var ievēlēt arī brīvās un taisnīgās vēlēšanās. Demokrātisku institūciju iedibināšana vēl nenozīmē, ka elektorāts pievērsīsies liberālām vērtībām.

Arī Latvijas publisko telpu līdz šim piesātinājušas debates par demokrātijas liberālismu. Taču, kā liecina manis jau pieminētie īpašības vārdi, demokrātijas mēdz būt dažādas ne tikai saturā, bet arī formā. Iespējams, ka pienācis laiks apzināt arī to, kas domāts ar pārējiem īpašības vārdiem. Sevišķi jo tādēļ, ka Eiropā aizvien populārāks kļūst uzskats, ka reprezentatīvā demokrātija piedzīvo krīzi. Kā raksta politikas teorētiķis Ivans Krastevs, par krīzi liecina sekojošas parādības: zema līdzdalība vēlēšanās, de-instituticionalizācija (cilvēki nepiedalās formālās organizācijās, kas pārstāv viņu intereses, nenotiek formāla organizēšanās interešu grupās), kā arī politiski protesti, kas no konvencionālām politiskām pozīcijām izskatās neorganizēti – bez vadības, bez konkrētiem mērķiem vai nākotnes plāna (piemēram, Occupy kustība vai Los Indignados).

Šo jauno kustību kritiķi bieži vien uzsver, ka kustības nepiedāvā alternatīvas, bet prot tikai kritizēt. Līdzīgs politiska brieduma trūkums tiek piedēvēts arī tiem, kas “balso ar kājām” vai emigrē.

Es piekrītu Krastevam un līdzīgi domājošiem, kas uzskata, ka Eiropa piedzīvo reprezentatīvās demokrātijas kā vēsturiski specifiskas demokrātijas formas krīzi. Šī vēsturiski specifiskā demorkrātijas forma paļāvās uz lineāru vēstures virzību, uz ideju par nākotni, kura būs labāka par tagadni. Taču, kā norādījuši nu jau daudzi pētnieki, tai skaitā arī Krastevs, kaut kas ir noticis ar mūsu spēju iedomāties nākotni. Mēs neticam un nespējam iedomāties gaišāku nākotni, kura atrisinās samilzušās tagadnes problēmas—piemēram, aizvien pieaugošo globālo un arī vietējo socio-ekonomisko nevienlīdzību.

Tieši nevienlīdzība ir viens no reprezentatīvās demokrātijas krīzes iemesliem. Neviens politiskais spēks nav spējīgs piedāvāt piemērotu risinājumu, kā šo nevienlīdzības palielināšanos apturēt.

Risinājumi mēdz mīkstināt nevienlīdzības sekas, bet ar to nepietiek. Taču alternatīvas idejas par to, kā organizēt ekonomisko un politisko dzīvi, nav. Publiskajā un politiskajā telpā valda uzskats, ka brīvais tirgus ir attīstības virzītājspēks, un ka tam nepieciešama nevienlīdzība. Kā mēs labi zinam, sociālisms, kas kādreiz piedāvāja politisku alternatīvu šim sabiedrības modelim, ir diskreditēts. Tā kā citu ideju nav, daudziem no mums šķiet, ka dzīve—politiskā, ekonomiskā un sociālā—tiek pilnībā pakļauta tirgus vērtībām. Jaunu aternatīvu trūkuma dēļ daži cilvēki un cilvēku grupējumi ķeras pie vecām, kaut pārstrādātām ideoloģijām—labēja nacionālisma, Islama valsts vai kā tamlīdzīga. Citi cilvēki ap sevi veido mikropasaules un norobežojas no publiskās telpas. Vēl citi protestē, nepiedāvājot alternatīvas, jo tādas neredz. Taču tas nav tādēļ, ka viņiem trūkst politiskā brieduma, bet gan tādēļ, ka mūsu kopējo tagadni raksturo alternatīvu trūkums.

Mēs Latvijā bieži vien nepamanam šos apstākļus. Kādēļ? Tādēļ, ka Latvijā pastāv “tagadnes ignorance”. Kopš PSRS sabrukšanas mēs esam centušies pārvarēt padomju pagātni, lai nokļūtu eiropeiskajā nākotnē.

Šī tiekšanās uz Eiropu kā nākotni, kad viss būs labāk un tā, kā tam vajag būt, redzama pilnīgi visās dzīves jomās.

Pavērojiet sevi un drīz vien pieķersiet sevi runājam par to, kas ir eiropeiski un cik mums tālu vai tuvu no tā. Šāda tiekšanās uz nākotni kā Eiropu ir riskanta, jo tās kontekstā var pazust saturs. Paliek tikai mērķis – Eiropa. Šis tad arī ir tas iemesls, kādēļ mēs neesam pamanījuši, ka Eiropa ir pazaudējusi nākotni. Tā ir iesprūdusi tagadnē bez nākotnes vīzijas. Ivans Krastevs norāda, ka šis nākotnes trūkums jūtams tieši jaunajās protesta kustībās, kuras nav ne revolucionāras, ne orientētas uz reformām. Tās visas ir tagadnes kustības—protesti, kuros cilvēki izsaka savu neapmierinātību, atgādina par savu esību, bet nespēj noformulēt nākotni. To nespēj arī politiķi.

Un varbūt tieši tādēļ, ka mēs neesam pamanījuši, ka Eiropa ir pazaudējusi savu nākotni, pie mums protestu nav. Mums vēl aizvien šķiet, ka nākotne ir sasniedzama, ja tikai mēs kļūsim eiropeiskāki.

Tie, kuriem šķiet, ka nākotne nav sasniedzama šeit, Latvijā, dodas uz Angliju vai kur citur, jo viņiem šķiet, ka tur ir sasniedzama nākotne. Taču tā nākotne, kas sasniedzama Anglijā ir maldīga.

Tur ir iespējams strādāt vairāk un smagāk un nopelnīt nedaudz vairāk, taču arī tur nav nākotnes, ja ar nākotni saprotam alternatīvas kolektīvās dzīves organizācijas formas, kas spēj atrisināt tagadnes problēmas.

Nesen politiskajā telpā parādījies jauns demokrātijas apzīmējums – tagadnes demokrātija. Tagadnes demokrātija nozīmē to, ka cilvēki – kā daudzveidīga kopība, nevis kā interešu grupas vai NVOs – vēlas piedalīties kolektīvās dzīves organizēšanas procesā, taču nevēlas to darīt caur tām formām, kuras piedāvā reprezentatīvā demokrātija—piemēram, vēlēšanas, NVO tikšanās ar politiķiem, utt.

Tagadnes demokrāti kolektīvo dzīvi veido interneta vidē, uz ielas, citās vietās un citos laikos. Šīs prakses ir cerīgas. Šķiet, ka tās piedāvā kaut ko jaunu.

Vēl gan nav skaidrs, cik lielā mērā jaunās formas piedāvā jaunu saturu. Taču man ļoti gribas cerēt, ka mēs tomēr neesam iesprūduši “vēstures beigās”, un ka jaunās demokrātijas formas spēs radīt arī jaunu nākotni.

*Materiāls tika izmantots fonda atvērtai sabiedrībai DOTS Ideju radībās 2014.gada 24.oktobrī.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!