Foto: pingnews.com
Demogrāfijas problēmas 21. gadsimtā nevar atrisināt ar valdības vai politiķu dotu uzstādījumu — tev būs dzemdēt tāpēc vien, ka mums vajag nodokļu maksātājus un pašiem pensijas.
Valsts demogrāfijas problēmām nonākot politiķu un ierēdņu uzmanības lokā, tuvākā nākotnē būs daudz skaļu saukļu, formāli sausu dokumentu un garu sēdēšanu, taču baidos, ka ekonomisko un politisko dimensiju pavēnī tā arī paliks šīs problēmas cilvēciskais aspekts. Ar cilvēcisko aspektu demogrāfijas problēmu gūzmā es domāju indivīda izvēles iespējas un izdarītajai izvēlei sekojošas darbības. Pat ja mēs tagad sabiedriskajā diskusijā par bērniem runājam tikai kā par abstraktām darbaspēka vienībām un mūsu nākotnes pensiju maksātājiem, tomēr katra pasaulē nākuša bērna gadījumā, pirmkārt, tās ir viņa vecāku izvēles un rīcības sekas, kam visbiežāk nav tieša sakara ar pabalstiem, pensijām un citām politekonomiskām kategorijām. Katra bērna piedzimšana un arī audzināšana būtībā ir jauna brīnuma radīšana, kas nes sevī ļoti daudz cilvēcisku un intīmu emociju, un iepriekšējo paaudžu uzkrāto emocionālās atmiņas bagāžu. Ja politiķi un ierēdņi spēs paveikt vieglāko darbu, skaitļos un tabulās izteicot bērnu ekonomisko vērtību, tad uz grūtāko jautājumu – kas esam mēs paši un kas ir mūsu bērni – būs jāatbild katram individuāli un sabiedrībai kopumā.
Caur savu prizmu
Es rakstu šo rakstu kā sieviete reproduktīvajā vecumā, kurai ar dabas noteiktu izvēli ir viens bērns un kurai, kā apzinīgai pilsonei un savas valsts patriotei klausoties publisko histēriju par demogrāfijas tēmu, ir it kā jājūtas vainīgai, ka neko vairāk neesmu spējusi un laikam arī vairs nespēšu paveikt latvju tautas labā. Protams, es vienmēr varu sevi mierināt ar domu, ka man vismaz ir viens bērns, kamēr daudzām citām manas paaudzes ļoti jaukām sievietēm un potenciāli ļoti gādīgām un mīļām mammām nav un diemžēl arī nebūs neviena bērna. Taču es rakstu šo rakstu arī kā cilvēks, kas savu apzinīgo mūžu sācis līdz ar Latvijas valsts atdzimšanu un savām acīm vērojis procesus, kuru rezultātā mēs esam tādā situācijā un ar tik daudz bērniem, cik nu mums to ir. Rakstot es domāju arī par to, kādā pasaulē dzīvos mans bērns un kā man viņu sagatavot dzīvei pasaulē, par kuru manai paaudzei tikpat kā nav nekādas nojēgas. Taču godīgi atzīstos, kas vismazāk es domāju, ka manam bērnam ir mani jāuztur vecumdienās, jo rūpes par vecumdienām es lielā mērā uzskatu par manis pašas atbildību.
No iepriekšējās rindkopas neizriet, ka es aicinu nemaksāt sociālo nodokli, necerēt uz pensiju un krāt tikai zeķē. Sociālās apdrošināšanas sistēmai ir jāpastāv modernā labklājības valstī, un nodokļi jāmaksā kaut vai tādēļ vien, ka tas ir ar likumu uzlikts pienākums un ka nodokļu sistēma būtībā ir viens no valsts pastāvēšanas pamatakmeņiem. Tas pat vispār nav diskutējams jautājums. Tas, kas ir diskutējams un nemitīgi uzlabojams, ir pensiju sistēmas pielāgošanās neizbēgamām pārmaiņām pasaules ekonomikā, nevis dzīvošana ar pašapmānu, ka 90. gadu vidū radījām Latvijā vienu no modernākajām pensiju sistēmām pasaulē un tagad tā ir kā akmenī iecirsta garantija turīgām vecumdienām uz mūžīgiem laikiem. Tad nu pieražosim tikai bērnus, lai to mūsu nesatricināmo sistēmu uzturētu.
Bērns kā mērķis
Es aicinu aizdomāties, kāpēc mēs vispār laižam pasaulē bērnus, jo no pašreizējās publiskās diskusijas par demogrāfisko krīzi izriet divi iemesli bērnu radīšanai: mūsu pensiju drošība tuvākā nākotnē un nacionālas valsts pastāvēšana tāltālā nākotnē. Mana iekšējā būtība tam pretojas, jo uztvert jaunu dzīvību kā tikai politisku un ekonomisku vienību, manuprāt, ir ļoti cinisks un materiālistisks uzskats ar marksisma domāšanas piegaršu. Es sliecos domāt jeb gribētu cerēt, ka vairums cilvēku bērnus tomēr rada kā savas dzīves emocionālu piepildījumu, drīzāk kā mērķi savai eksistencei šajā pasaulē nevis kā līdzekli šauru labklājības vēlmju radītu mērķu piepildīšanai. Un tieši šī iemesla dēļ es uzskatu, ka demogrāfijas problēmas 21. gadsimtā nevar atrisināt ar valdības vai politiķu dotu uzstādījumu — tev būs dzemdēt tāpēc vien, ka mums vajag nodokļu maksātājus un pašiem pensijas.
Eiropas civilizācijas labklājības valstīs, pie kādām neapšaubāmi pieder Latvija, neraugoties uz mūsu īstermiņa materiālajām grūtībām, bērnus pēc materiāliem apsvērumiem vien pasaulē laida vai nelaida aptuveni līdz XX gadsimta vidum. Līdz ar sociālās drošības sistēmas ieviešanu, reliģijas lomas mazināšanos, sieviešu tiesību vairošanos un individuālās atbildības pieaugumu dzimstību vairs tik daudz neregulē materiālas vajadzības. Tas būtībā kļuvis par dziļi individuālu jautājumu, kam, protams, ir plašākas sociālas sekas, taču būtībā tas ir individuāls lēmums savā saknē. Mēs nedzīvojam Ķīnā, kur valdība regulē cilvēku intīmās dzīves jautājumus. Un mēs nevaram arī atgriezties mežonīgajā laikmetā pirms labklājības valsts, kad cilvēka paša labklājība un nodrošinātas vecumdienas nereti bija atkarīgas tikai no tā, cik daudz bērnu — darbaspēka vienību — viņš bija spējis radīt, bieži neatkarīgi no tā, vai spēs viņus arī pabarot un izaudzināt. Otrs iemesls kuplām ģimenēm bija kontracepcijas trūkums vai zināšanu par to trūkums.
Es nenoliedzu sabiedrības pārvaldes — politiķu un ierēdņu — atbildību meklēt risinājumus valsts un sabiedrības problēmām, tajā skaitā arī sarūkošajai dzimstībai un iedzīvotāju skaitam, taču ievērojama daļa no problēmas risinājuma ir izpratne par tās patieso būtību. Ja tas, ko mēs dzirdam sabiedriskajā telpā par pensijām un nacionālās valsts nākotni, tiek likts šīs problēmas risinājuma pamatā, tad man ir pamatotas šaubas, ka tā var izrādīties cīņa ar vējdzirnavām.
Apdrošināt nacionālu valsti
Droši vien, ka ir cilvēki Latvijā, kas savus bērnus pasaulē laiduši un laiž, pirmkārt, ar domu par latviešu tautas mūžīgu pastāvēšanu, taču es noteikti neesmu starp tiem. Pastarpināti arī es esmu devusi ieguldījumu latviešu tautas pastāvēšanā nākotnē un saistu gan savu, gan sava bērna nākotni ar Latviju, taču pilnīga liekulība no manas puses būtu teikt, ka tas ir pirmais un galvenais iemesls bērna radīšanai. Cilvēkam ir jābūt godīgam pret sevi un pārējiem.
Mēs tagad sabiedriskajā diskusijā tiekam “apmētāti” ar graujošām prognozēm par to, pēc cik ilga laika etnisko latviešu pēdas izzudīs teritorijā pie Dzintara jūras. Var jau būt, ka kādu tas tiešām iedvesmo doties pa taisno uz guļamistabu. Taču man, pirmkārt, tas liekas neētiski pret pārējiem Latvijā dzīvojošajiem un kopējā katlā labumu pienesošajiem “neetniskajiem latviešiem”, jo valsts demogrāfiskajā politikā mēs nedrīkstam pieļaut sadalījumu pēc etniskās izcelsmes. Otrkārt, vai tiešām kāds nopietni tic, ka šādā veidā mēs varam apdrošināt nacionālas valsts pastāvēšanu nepārskatāmā nākotnē? Kādā veidā mēs to varam garantēt brīvā un demokrātiskā valstī, kur cilvēkiem ir tiesības izdarīt individuālu izvēli par dzīves un darba vietu, turklāt taču arī Latvijas Satversme (ļaunākajā scenārijā, kura piepildīšanos es, protams, nevēlos) teorētiski ir demokrātiskā ceļā maināma, ja tāda ir pilsoņu vairākuma griba. Un pret to nelīdz nekāda “nākotnes” apdrošināšana, vien audzināšana, izglītošana un savas valsts cienīšana.
Globālās pasaules pilsonis
Otrs aspekts, kāpēc Latvijas valsts pēc dažiem gadu desmitiem var izskatīties nacionālā sastāva ziņā citāda nekā šodien, ir atvērtās pasaules iespējas, ko īsti līdz galam neesam novērtējuši. Pārāk bieži ekonomisko problēmu iespaidā par emigrāciju gaužamies vien kā par cilvēku aizbraukšanu izmisuma dēļ, taču negribam tur ieraudzīt indivīda attīstības iespējas. Mēs to arī nevaram pagaidām pilnībā saprast, jo vēl mana trīsdesmitgadnieku paaudze atceras vīzu, valodu un citus ierobežojumus, kamēr mūsu bērni būs uzauguši pilnīgi citas atvērtības pakāpes pasaulē gan fizisko robežšķēršļu izzušanas, gan virtuālās globalizācijas dēļ. Te nu paaudžu domāšanā ir nepārvarama plaisa.
Šo paaudžu izglītības, karjeras un sevis pilnveidošanas individuālās iespējas ir nesalīdzināmas. Vai tāpēc vien, lai pastāvētu mūsu nacionālā valsts abstraktā nākotnē, mēs saviem bērniem teiksim — neizvēlies, bērniņ, zinātnieka, mākslinieka, ārsta vai inženiera profesiju, jo tad tev labākas pilnveidošanās iespējas paveras vien lielākā valstī, auditorijā vai tirgū, kas nozīmē arī aizbraukšanu no valsts. Labāk paliec pie melnajiem darbiem, jo tos tu vari tikpat labi darīt arī tēvzemē. Būtībā taču mūsdienās visiem cilvēkiem, kuri ir svešvalodu zinātāji un savu profesiju izcilnieki, profesionālās karjeras augstākās virsotnes ir ārpus Latvijas robežām, un tās ir nesalīdzināmi vieglāk pieejamas nekā jebkad agrāk. (Izņemot gadījumus, ja profesija vistiešākajā veidā saistīta ar latviešu valodu, ko piekopt var vienīgi Latvijā). Mēs taču priecājamies par katra mūsu sportista, dziedātāja vai zinātnieka panākumiem pasaulē, taču mēs pieveram acis uz to, ka šie cilvēki arī Latvijai lielā mērā ir zuduši, pat ja saglabā emocionālu saiti ar dzimto zemi.
Ar to es negribu teikt, ka visi cilvēki no Latvijas aizbēgs individuālu mērķu vārdā, taču gribu vērst uzmanību, ka nav mūsu spēkos pilnībā nodrošināties pret šādu brīvu cilvēku kustību. Tādēļ var sanākt tā, ka daļa šodien “saražoto” bērnu jeb potenciālo pensiju maksātāju ir izcili savas jomas profesionāļi, kuri karjeras piepildījumu gūst ārzemēs, iepriecina savus vecākus un uztur emocionālu saiti ar dzimto zemi, taču kā nodokļu maksātāji un nacionālās valsts nākotnes garantētāji būs mums zuduši.
Man ir aizdomas, ka Latvijas lēmumu pieņēmēji politiķu un ierēdņu vidū par to vispār nav aizdomājušies kaut vai tā iemesla dēļ, ka nāk no citas paaudzes — no tās, kas nav starptautiski konkurētspējīga. Izņemot dažas vietas Eiropas Parlamentā, mūsu šīsdienas politiķu vairākumam nav nekādu karjeras izaugsmes iespēju globālā tirgū vecuma, zināšanu trūkuma vai izvēlētās profesijas dēļ. Taču tieši lēmumu pieņēmēju pienākums būtu saprast, ka atvērtā mūsdienu pasaule neparedz tik vienkāršus demogrāfiskus risinājumus, kādi bija gana labi noslēgtākā pasaulē.
Cilvēka cienīga sabiedrība
Atgriežoties pie sabiedrības pārvaldes pienākuma domāt par demogrāfijas problēmu risinājumu, mans ieteikums ir labākā risinājuma meklējumos censties izvērtēt pēc iespējas vairāk aspektu, ne tikai šauri materiālus vai politiskus.
Pirmkārt, ir jābeidz klaigāt, ka iedzīvotāju skaita sarukums automātiski nozīmē valsts galu un apokaliptiskas ainas Daugavas krastos. Pasaulē ir ne viena vien par Latviju iedzīvotāju skaita ziņā mazāka valsts, kas dzīvo cepuri kuldama, ja vien ir pareizi apsaimniekota un pārvaldīta. Piemēram, Igaunija, Slovēnija, Luksemburga. Tas gan nozīmē pārskatīt valsts politiku plānošanu, paredzot nākotnē ne vien mūžīgu pieaugumu visās jomās, bet arī variantus B gadījumam, ja iedzīvotāju skaits sarūk vai paliek nemainīgs. Labāk būt gataviem dažādiem nākotnes attīstības scenārijiem, nekā plēst matus gadījumā, ja optimistiskais skats izrādās pārāk rožains bijis, kā tas ir ar mūsu pensiju sistēmu.
Demogrāfiskās problēmas arī nevar atrisināt tikai ar “māmiņu” algām vai citiem materiāliem stimuliem vien. Tās ir nepieciešamas lietas, taču zināmā mērā tas ir cinisks pašapmāns, ko patlaban dzirdam sabiedriskajā telpā un no kura varam pamosties ar smagām paģirām pēc vairākiem gadiem. Tas ir arī bīstams signāls jaunajai paaudzei, sasaistot tādas emocionālas vērtības kā ģimenes un bērnu radīšanu tikai ar materiālām kategorijām. Turklāt bērna izaudzināšanai nepietiek vien ar “māmiņu” algu vai pabalstu vecākiem līdz bērna pilngadībai.
Bērna radīšanai, audzināšanai un izglītošanai ir vajadzīga gan kvalitatīva veselības aprūpe, gan izglītības sistēma, gan drošība un kārtība valstī. Uzskaitījumu varētu turpināt, taču kopsavilkumā — ir jābūt cilvēka cienīgai sabiedrībai un valstij, lai cilvēkiem būtu vēlēšanās šeit vīt savu dzīves ligzdu un rast savas dzīves piepildījumu bērnos. Turklāt prasmīgi apsaimniekota un pārvaldīta valsts nav vien “augšu” problēma, tas ir arī “apakšu” pienākums prasīt no sabiedrības pārvaldes kvalitatīvus pakalpojumus un savu spēju robežās līdzdarboties kārtīgā saimniekošanā un pārvaldē.
Un visbeidzot par cilvēcisko un ētisko aspektu. Jautājumam, kāpēc manas paaudzes un jaunākas sievietes nedzemdē darbaspēka atražošanai pietiekamu bērnu skaitu, varētu veltīt atsevišķu rakstu, uzskaitot gan vēsturiskus, gan emocionālus iemeslus. Tomēr neejot pagātnē, mums būtu godīgi jāparaugās uz situāciju, kādā ir daļa to bērnu, kuri tomēr ir nākuši pasaulē. Teju katru nedēļu caur plašsaziņas līdzekļiem mūs sasniedz baismīgas ziņas par vardarbību pret bērniem, aukstasinīga un vienaldzīga statistika vēsta par tūkstošiem, kas neapmeklē skolu, un, neraugoties un skaļi skandētajām demogrāfijas problēmām, bāreņu nami nezin kāpēc nav izzuduši.
Nav jēgas vairot materiālus stimulus un “saražot” bērnus, ja mēs kā sabiedrība nolemjam viņus nožēlojamai dzīvei. Mūsu kopējā atbildība ir tikt skaidrībā, kādi ir un vai vispār mūsu sabiedrībā pastāv ētiskais kodols un vērtību hierarhija. No tā nevar novērsties arī tie, kuri priekšzīmīgi rada un audzina bērnus, jo viņi nedzīvo uz vientuļas salas un viņu bērniem būs jādzīvo līdzās tiem pašiem no vardarbības cietušajiem, skolās negājušajiem un pamestībā uzaugušajiem. Maz, nepiedodami maz mēs par šiem “cilvēciskajiem” aspektiem dzirdam sabiedriskajā diskusijā, nemaz nerunājot par politiķu un ierēdņu līmeni. Ja turpināsim marksistiskā garā valsts līmenī bērnus uztvert kā darbaspēka vienības un vecākus kā šo vienību saražotājus, tad iespējamu risinājumu demogrāfiskajām problēmām būsim atraduši pēc burta, ne pēc gara.