Foto: Kappa Wayfarer
Uzmanības degpunktā izvirzot indivīda kultūras piederību, valsts institūcijas rada iespaidu, ka tās vairāk satraucas par identitātes veidošanu, nevis par cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanu saviem pilsoņiem.
Kopš 80.gadu beigām politiskajā teorijā nerimstoši turpinājies strīds starp diviem teorētiskiem strāvojumiem — multikulturālismu un nacionālismu. Konflikts nav bijis tikai teorētisks. Nesenās diskusijas par multikulturālismu, minoritātēm, reliģisko praksi un nacionālo identitāti, kas notikušas Kanādā, Francijā un Latvijā, padarījušas debati dzīvāku. Vispārīgi runājot, multikulturālistu un nacionālistu diskursus var raksturot sekojoši: pēc multikulturālistu domām, kultūru dažādība sabiedrībā ir jāatzīst un attiecīgi jāveido politika, kas pieskaņota dažādajām grupām. Galējā izpausmē šāda pielāgošanās var novest pie tiesību diferenciācijas (valodas lietošana, īpaša pārstāvniecība, teritorija vai pašpārvalde). Savukārt saskaņā ar nacionālistu uzskatu sabiedrības saliedētības pamatā ir kopīga kultūra, turklāt nevis jebkāda kultūra, bet tieši nacionālā kultūra, kuras uzdevums ir solidaritātes uzturēšana un kopienas kopīgā likteņa idejas saglabāšana. Multikulturālisti pieprasa, lai vienas valsts robežās tiktu pieļauta piederība dažādām kultūrām, kamēr nacionālisti uzstāj, ka morālā un politiskā prioritāte piešķirama piederībai vienai nācijai. Citiem vārdiem, multikulturālisti pārmet nacionālistiem mēģinājumus mazināt kultūru dažādību, piespiežot minoritātes integrēties pamata nacionālajā kultūrā, bet nacionālisti uzsver, ka kultūru dažādības atzīšanas sekas ir sociālā dezintegrācija.
Šim rakstam ir divi mērķi. Pirmkārt, tā mērķis ir parādīt, ka loģiskais pamatojums, kuru izmanto multikulturālisti un nacionālisti, ir viens un tas pats, proti, abas puses uzsver, ka piederība kultūrai ir svarīgs faktors sabiedriskās politikas veidošanā (pamatojuma pielietojums gan atšķiras — vieni to attiecina uz kopienu, otri — uz valsti). Taču pamatojums ir problemātisks, proti, tas nespēj pierādīt, ka piederība kultūrai ir leģitīms apsvērums sabiedriskās politikas veidošanas procesā. Turklāt multikulturālisti un nacionālisti ir objektīvi sabiedrotie, jo gan vieni, gan otri interpretē dažādus jautājumus caur kultūras prizmu. Otrkārt, kultūras argumentu nepārliecinošā daba liek sliekties par labu neitrālai (culturally light jeb kultūras ziņā “vieglai”) politikai. Nacionālistu/multikulturālistu retorikas mobilizācija daudzās liberālās demokrātijās ir novērsusi politiķu un vēlētāju uzmanību no daudz svarīgākiem jautājumiem — no sociālekonomiskās nevienlīdzības un netaisnības.
Objektīvi sabiedrotie
Tātad multikulturālisma un nacionālisma pamatā ir viens un tas pats pamatojums — kultūra jeb kultūras piederība ir leģitīms pamats sabiedriskās politikas veidošanā un bez tam tas ir arī viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais, no mērķiem, kuri jāsasniedz valsts iekārtai (polity). Jo kultūrai ir īpaša vērtība. Cilvēki tiek uztverti, pamatojoties uz viņu piederību kultūrai jeb vadoties pēc noteiktām pazīmēm, kuras viņiem it kā piemīt. Turklāt šīs pazīmes tiek uzskatītas par vitāli svarīgām politikas veidošanā. Vienā gadījumā (multikulturālisms) mērķis ir galvenokārt konservācija, t.i. kultūru dažādības saglabāšana per se vai arī konkrētas minoritātes kultūras saglabāšana. Otrā gadījumā (nacionālisms) mērķis ir galvenokārt konstruktīvs, t.i. kultūru dažādība ir pamata materiāls, kas nacionālās identitātes saglabāšanas vārdā jāpārklāj ar “kultūras musturu”. Savā ziņā multikulturālā politika ir kultūras saglabāšanas politika, kamēr nacionālistiskā politika ir kultūras veidošanas politika.
Kad abu pušu nostājas ir rezumētas, argumenta loģika prasa apsvērt sekojošo: (1) kādas kultūras grupas (G) locekļiem (X), lai tas būtu valsts vai kopienas līmenī, piemīt līdzīgas kultūras pazīmes (P); (2) P nosaka, kas ir X un kā viņi uzvedas; (3) P rada leģitīmu pamatu institūciju darbībām. Īsumā — cilvēku raksturojums noved pie postulāta par viņu interešu būtību. Nacionālisti un multikulturālisti uz šo postulātu pamata veido morālus imperatīvus par pareizo attieksmi, kāda institūcijām būtu jāizrāda pret G. Tieši šis pamatojums vieno nacionālistus un multikulturālistus, kaut arī viņi diskutē par to, kādas G veido leģitīmu pamatu sabiedriskās politikas veidošanai.
Kultūras vērtības pamatā var būt tikai un vienīgi tās nesēju intereses. Tādā gadījumā nacionālistu un multikulturālistu argumentu identiskā struktūra kļūst vēl acīmredzamāka:
- Kultūra cilvēkiem ir ļoti būtiska;
- Institūcijām jāņem vērā tas, kas cilvēkiem ir ļoti būtisks;
- Institūcijām jāņem vērā piederība kultūrai un, pamatojoties uz to, jāveido politika.
Dažādu iemeslu dēļ nacionālisti uzskata, ka nacionālā kultūra ir cilvēkiem svarīga. Tieši šis pieņēmums kalpo par pamatu stingrai nācijas veidošanas politikai. Tā kā indivīdi ir ieinteresēti attīstīties spēcīgā kultūrā, viņiem ir jānodrošina pieeja kultūrai un attiecīgi jāstiprina kultūras raksturiezīmes. Multikulturālisti lieto šo pašu argumentu, lai paustu bažas par to, ka minoritātes locekļu piespiedu asimilācija pamata kultūrā noved pie tā, ka viņi zaudē to, kas viņiem ir ļoti svarīgs, proti, savu kultūru.
Šāda nostāja rada virkni problēmu, ir vērts pieminēt divas no tām. Pirmā ir saistīta ar pieņēmumu Nr. 1. Kas tieši ir tas “ļoti būtiskais”, kas cilvēkiem ir svarīgs kultūrā? Ir grūti iebilst pret apgalvojumu, ka kultūra kā tāda cilvēkiem ir svarīga vai pat “ļoti būtiska”, taču cits jautājums ir, kas tieši viņiem ir svarīgs? Svarīguma pakāpe atšķiras atkarībā no jēdziena interpretācijas. No vienas puses, cilvēku uzskati par to, kuras “kultūras” vērtības, pazīmes vai tendences ir ļoti būtiskas, atšķiras. No otras puses, pat tad, ja indivīdi spēj vienoties par noteiktām “kultūras” pazīmēm, nereti viņiem ir dažāda izpratne par tām. Citiem vārdiem, tas nebūt nav pašsaprotams, ka ikkatrs konkrētās sabiedrības vai grupas loceklis piešķir identisku saturu jēdzienam “kultūra”.
Turklāt kultūra nav vienīgais lielums, kam cilvēku dzīvē ir īpaša nozīme. Ja runājam par piederību un saistībām, tad šajā ziņā indivīdu identitātes nebūt nav vienkāršas. Tās ir kā zirnekļa tīkls — ģimenes, profesionālo, garīgo un izklaides saistību tīkls, kas tikai pastarpināti ir saistīts ar kultūru vai, iespējams, nav ar to saistīts nemaz. Indivīda identitātes multidimensionālā daba izaicina nacionālistu un multikulturālistu propagandēto monolītisko identitāti, kura reducēta līdz vienai dimensijai — kulturālajai. Var iebilst, ka visi manis pieminētie identitātes aspekti pēc būtības ir kultūras aspekti. Taču šādi kultūras ideja zaudē nepārprotamību, jo kultūras jēdzienu var izmantot, lai identificētu teju jebko. Ja kultūra sevī ietver visu vai gandrīz visu to, kas ir cilvēcisks, tad kļūst vēl grūtāk to uztvert kā kaut ko viennozīmīgu.
Tendence iedzīvināt hipotētisku kultūras autentiskumu ir vēl viena pazīme, kas ir kopīga gan nacionālistiem, gan multikulturālistiem. Lai iedzīvinātu nacionālo identitāti vai minoritātes tiesības, institūcijām ir stingri jāreglamentē, kas ir veicināms un kas ir jāaizsargā ar likumu. Smalkās un sarežģītās saiknes, kas veido identitāti vai piederības sajūtu, tiek pārvērstas formulā, kurai it kā jāsakrīt ar autentisko kultūras veidolu.
Otrā problēma ir saistīta ar pieņēmumu Nr. 2. Ir daudz gadījumu, kad lietas, kas ir cilvēkiem ļoti būtiskas, iziet ārpus valsts likumīgās intereses robežām. Būtībā tas ir atkarīgs no dzīvesveida un mērķiem, kurus cilvēki sev izvirza. Ja mēs ļautu valdībai iejaukties visos “būtiskajos” jautājumos, tas ātri vien radītu sarežģījumus. Piemēram, ģimenes nodibināšana ar mīļoto cilvēku ir “ļoti būtiska” lielākajai daļai no mums. Taču tas nenozīmē, ka valstij ir likumīgas tiesības iejaukties mūsu privātajā dzīvē, lai nodrošinātu mūsu intīmo mērķu piepildījumu. Pieņēmums, ka “kultūra” ir indivīdiem “ļoti būtiska”, nav pārliecinošs pamats tam, lai institūcijām piešķirtu likumīgas tiesības veidot politiku, pamatojoties uz šo pieņēmumu. Pat ja piekrītam pieņēmumam Nr.1, tas nenozīmē, ka pastāv saikne starp Nr.1 un Nr.2.
Vienīgais veids, kā atbildēt uz šiem iebildumiem, ir apgalvot, ka institūcijām ir leģitīmas tiesības iejaukties cilvēku dzīvē, ja runa ir par kopīgajām interesēm, un, otrkārt, ka kultūra (piederība kultūrai jeb, faktiski, identitāte) ir viens no šādiem gadījumiem. Arī šoreiz argumenta pamatā ir pieņēmums, ka pastāv tikai viena “kultūras” interpretācija, kas ir saistoša visiem. Šāds pieņēmums ir diskutabls, īpaši interešu un interpretāciju — ne tikai kultūras, bet arī reliģijas, morāles un politisko jautājumu — kontekstā. Faktiski tas ir jautājums par kopības veidu. Kas tad ir tas, kas vienas kultūras robežās veido kopīgo interesi, tādejādi attaisnojot valdības iejaukšanos? Vai cilvēku kopīgajās interesēs ir aizstāvēt vienu (nacionālisms) vai vairākas (multikulturālisms) kultūras? Vai tomēr viņiem ir kopīga interese gūt labumu no politikas, kas nodrošina to, ka viņi var dzīvot saskaņā ar savu kultūras, reliģijas u.c. interpertāciju, ja vien šī interpretācija nerada draudus citiem cilvēkiem?
Rezumējot — kultūras jēdziena izmantošana gan nacionālistu, gan multikulturālistu argumentos šķiet radām nopietnas problēmas. Uzskatu, ka šīs problēmas ir gana nozīmīgas, lai liktu apsvērt kultūras jēdziena prominences mazināšanu publiskajās diskusijās. Šī pārliecība neizriet tikai no vēlmes kritizēt ”kulturālistus” kritizēšanas pēc. To pastiprina arī otrā pārliecība, proti, uzskatu, ka lielākā daļa problēmu, kas tiek pasniegtas kā kultūras problēmas, pēc būtības ir sociālekonomiskas.
Vienlīdzība, nevis kultūra
Visās valstīs politiskajā diskursā pilsonības, imigrācijas, reliģijas un etniskās piederības jautājumi politiskajā diskursā tiek pasniegti kā kultūru atšķirību jautājumi. Un atkal jau — pēc nacionālistu domām, visi minētie jautājumi rada pamatu vienas (nacionālās) kultūras veicināšanai un iedzīvināšanai, kura tad ļautu novērst sabiedrības atomizāciju. Bet multikulturālisti uzskata, ka minētie jautājumi pierāda nepieciešamību atzīt, respektēt un novērtēt kultūru dažādību. Taču lielākajā daļā gadījumu runa nebūt nav par kultūru.
Piemēram, notiek diskusijas par politisko atbildi imigrantu pieplūdumam. Nacionālisti uzstāj, ka imigrantiem ir jāintegrējas pamata kultūrā caur nacionālo vērtību un tradīciju pieņemšanu. Multikulturālisti iebilst, ka imigrantiem ir tiesības uz to, ka viņu kultūra tiek atzīta un respektēta. Abas nostājas ir kļūdainas. Jo jautājums nav vis par to, kā atvieglot integrāciju kultūrā, bet gan par integrāciju sabiedrībā cilvēkiem, kuru lielākā daļa ir daudz neizdevīgākā stāvoklī, nekā vairākums (zems valodas zināšanu un izglītības līmenis, materiālo resursu un sociālo saišu trūkums, diskriminācija…). Pamata uzdevums ir piedāvāt taisnīgas iespējas, lai šie cilvēki varētu iekļauties darba tirgū. Tam nav nekāda sakara ar viņu “kultūras” identitātes apdraudētību vai ietērpšanu jaunās “kultūras” drānās, kas saskanētu ar dažu politiķu vai intelektuāļu ideju par hipotētisko “autentisko kultūru”. Gluži tāpat tam nav nekāda sakara ar viņu minoritātes kultūras attīstības veicināšanu. Prioritātei jābūt pieņemamu valsts valodas zināšanu nodrošināšanai, lai viņi varētu funkcionēt sabiedrībā.
Tādēļ bilingvālai izglītībai — gan bērnu, gan pieaugušo — nevajadzētu būt vērstai uz kādas konkrētas kultūras stiprināšanu. Valsts valodas apgūšana vienkārši ir atslēga, kas paver plašākas iespējas indivīdiem, ļaujot viņiem atrast vietu un dot savu artavu sabiedrībā, kurā viņi dzīvo. Ja paturam prātā “kopīgo interesi” nodrošināt sociālo stabilitāti, tad nav labāku zāļu pret antisociālu uzvedību kā institūcijas, kas saviem iedzīvotājiem uzskatāmi un efektīvi nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Mūsdienu sabiedrībās, kuras pēdējos 30 gadus raksturojusi pieaugoša sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, par pamata uzdevumu būtu jāuzskata pietuvošanās vienlīdzīgu iespēju un taisnīga resursu sadalījuma ideālam tā vietā, lai apsēsti fokusētos uz etno-kulturālo taisnīgumu vai nācijas veidošanu.
2005.gadā Parīzes priekšpilsētās notikušie nemieri tika bieži raksturoti kā islāma fundamentālismu uzkurināti vai kā minoritātes reakcija uz kultūras imperiālismu. Taču būtībā tie bija sociālekonomiski. Nemieru pasniegšana kultūru sadursmes vai neveiksmīgas kultūras integrācijas mērcē rada situāciju, kad sabiedrība tiek sadalīta “labajos” asimilētajos pilsoņos un “sliktajos”. Taču arī uzskats, ka valdība spēs atrisināt problēmas un mazināt saspīlējumu, vienkārši atzīstot “kultūru” dažādību, arī ir nopietna kļūda. Patiesībā tam var būt tieši pretējs efekts. Leģitimizējot kultūru dažādības vai integrācijas diskursu, institūcijas riskē pārvērst problēmu patiesā kultūru problēmā. Cilvēki, kuri cieš no diskriminācijas un sociālekonomiskās netaisnības, izjutīs vilinājumu attīstīt marginalizētu kultūru, pārspīlējot atšķirības, kas viņus šķir no pārējās sabiedrības.
Pārspīlētā uzmanība, kuru mūsdienu politiskā teorija un prakse pievērš kultūras piederībai, bez šaubām ir tās lielākais aizspriedums. Ja tam vēl pievieno tendenci sekot stereotipiem, tad šāda situācija mazina nozīmi, kas tiek piešķirta resursu pieejamības vienlīdzībai. Ja valstij ir vajadzīgs pamatojums, tas ir sekojošs: garantējiet ikvienam iespēju īstenot savu labas dzīves koncepciju, ja vien šī koncepcija neapdraud citu cilvēku kapacitāti darīt to pašu. Uzmanības degpunktā izvirzot kultūras piederību, institūcijas rada iespaidu, ka tās mēģina saglabāt kultūras autentiskumu, t.i., tās vairāk satraucas par identitātes veidošanu, nevis par cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanu saviem pilsoņiem.
Pārlieku lielā uzmanība, kas veltīta kultūras piederībai, var tikt interpretēta kā iemesls tam, ka mazinās rūpes par vienlīdzību. Šo problēmu var aplūkot arī no budžeta līdzekļu jeb, plašākā skatījumā, labklājības valsts krīzes viedokļa. Zināmā mērā kultūra kā fokuss ir racionāla atbilde gan no amatpersonu, gan no sabiedrības puses. Ja budžeta līdzekļu ir maz, pilsoņiem piemīt tendence pievērsties jaunām stratēģijām, lai tiem piekļūtu. Kultūras argumentu lietošana paver indivīdam vel vienu leģitimitātes avotu, īpaši, ja viņi var pierādīt, ka pieder grupai, kas radikāli atšķiras no pārējās sabiedrības. Spēles noteikumi paredz atšķirību akcentēšanu, lai apmierinātu savas prasības un iegūtu vairāk nekā konkurenti. Tādēļ valdības var izjust lielu vilinājumu iedzīvināt multikulturālismā balstītu politiku, atzīt kultūru dažādību, lielākoties gan tīri formāli (ar skolas grāmatu, reklāmu, pozitīvas diskriminācijas un kvotu palīdzību) , lai novērstu cilvēku uzmanību no viņu dzīves apstākļiem, kuri mūsdienās nereti ir vai nu stagnējoši vai ar tendenci pasliktināties (pensijas, inflācija, veselības aprūpes kvalitāte).
Līdzīga loģika attiecināma arī uz nacionālismu. Uzstājīgi veicinot nacionālo identitāti, vērtības, tradīcijas un simbolus, valsts institūcijas retušē faktu, ka solidaritāte, sabiedriski pieņemama uzvedība un sociālā stabilitāte ir daudz lielākā mērā atkarīga no institūciju sociālekonomiskajiem lēmumiem, nevis no to spējas nodrošināt to, ka tiek pieņemta nacionālā identitāte, kuru raksturo kaut kādas hipotētiskas, skaidri definētas pazīmes. Nodrošinot cilvēkiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un īstenot savu labās dzīves koncepciju, institūcijas piešķir viņiem lielu motivāciju atbalstīt kolektīvo projektu, kas šādas iespējas piedāvā. Turpretim, uzsverot, ka indivīdu pazīmes nesaskan ar nacionālo kanonu, ka viņiem jāintegrējas nacionālajā “kultūrā”, ka viņi ir citādi un ka šī citādība rada problēmas, institūcijas veicina neuzticēšanos, politisko apātiju un antisociālu uzvedību.
Tieši šī iemesla dēļ rodas vairāki leģitīmi iebildumi pret apsēstību ar kultūras identitāti, kas pielej eļļu nacionālistu un multikulturālistu diskursam. Rezumējot, “kultūrai” nevajadzētu ieņemt tik prominentu vietu politikā, kā tas ir šodien. Pieaugošās nevienlīdzības kontekstā ir pamats aizstāvēt domu, ka ir daudz neatliekamāki un svarīgāki uzvedumi par nacionālās vai minoritātes kultūras saglabāšanu. Politiķiem un intelektuāļiem būtu mazāk jārūpējas par kultūras saglabāšanu, dažādību vai piederību kultūrai, bet vairāk — par tiesībām un resursu vienlīdzīgu pieejamību. Ja intelektuāļu loma ir kritiski izvērtēt institūcijas, praksi un diskursus, tad viņiem būtu jāpieņem arī dažādas idejas. Ja institūciju pamata uzdevums ir nodrošināt, lai katrs pilsonis saņem resursus, kas nepieciešami viņa labās dzīves koncepcijas īstenošanai, tad ir jāatrod vieta arī tādai politiskai pozīcijai, kas nav nedz nacionālistiska, nedz multikulturāla.
Multikulturālisms — nevis “vai”, bet “kāds” (intervija ar Danielu Marku Veinstoku)