Pirms diviem mēnešiem tā laika kultūras ministre Sarmīte Ēlerte publicēja rakstu par identitāti un integrāciju.
Pirms diviem mēnešiem tā laika kultūras ministre Sarmīte Ēlerte publicēja rakstu par identitāti un integrāciju. Atbildot uz šī dokumenta kritiku (t.sk. no manis), viņa detalizētāk izskaidroja priekšstatus, kas bijuši pamatā jaunajām sabiedrības integrācijas un nacionālās identitātes pamatnostādnēm.
Pateicoties šim rakstam, man šķiet, ka tagad saprotu, kur ir galvenās viedokļu atšķirības un kur – domājam līdzīgi. Vēlos paturpināt šo diskusiju, izgaismojot gan tos jautājumus, kur Sarmītes Ēlertes viedoklim varu piekrist tikai daļēji, ar atrunām, un arī tos jautājumus, kur nemaz nevaru piekrist (vai arī neesmu precīzi uztvērusi domu). Lai gan kopā vēlos pieskarties 12 tēmām, tas nenozīmē, ka domstarpības ir visos jautājumos, – nebūt nē, man nav iebildumu par lielāko daļu no pamatnostādņu rīcības plāna daļā piedāvātajiem pasākumiem, visvairāk problēmisks man šķiet to ievadā piedāvātais idejiskais pamatojums. Iespējams, ka dažiem šīs atšķirības nešķitīs būtiskas, varbūt – pat sīkumainas, taču, manuprāt, katra no tām iezīmē plaisu veidā, kā mēs domājam par Latvijas šodienas sabiedrību, un summējoties tās kļūst gigantiskas.
Tā kā šis bloga ieraksts ir sasniedzis pat man neraksturīgu lielumu, pārskatāmībai šeit ir apskatāmi visi 12 punkti:
- Latvieši: kādu jēgu mēs ieliekam šajā vārdā?
- Kas vieno Latvijas sabiedrību? Kam VAJADZĒTU vienot Latvijas sabiedrību?
- Par integrācijas mērķiem/retoriku… latvieši paliek savās vietās, krievi integrējas.
- Vai nacionālā identitāte var būt līdzeklis integrācijai? .
- Vai nacionālā identitāte ir priekšnoteikums demokrātiskai sabiedrībai?
- Kas ir Latvijas tauta?
- Vai vajadzīgs valstsnācijas koncepts? Ko tas apzīmē?
- Vai nepilsoņus būtu jāsauc par imigrantiem?
- Kas ir latviešu valoda, kā izskaidrot tās statusu?
- Valsts uzdevums: nodrošināt nācijas turpinātību? Pildīt tās dibinātāju gribu?
- Sociālā atmiņa, tās apzināta veidošana
- Vajadzība piederēt un nācija.
Tā kā teksta apjoms izrādījās vienam blogam par lielu, to sadalu divās daļās. Pirmās sešas sadaļas būs redzamas zemāk, nākamās sešas – klikšķinot šeit.
X X X
1.Latvieši: kādu jēgu mēs ieliekam šajā vārdā?
Citāts no S.Ēlertes raksta:
Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes runā par atvērto latvietību, kas nozīmē iespēju ne tikai piedzimt kā latvietim (patiecoties savu senču etniskajai piederībai), bet arī pēc savas izvēles par latvieti kļūt savas dzīves laikā. Tik tālu mums domstarpību nav. Tautības piesaiste etniskajai izcelsmei nav mūsdienu Latvijā ne reāla, ne vēlama. Sliktākais, kas var notikt: sacensība par to, kam latviskākas asinis, gēni. Ja cilvēks sevi identificē kā latvieti, tad tālāk vairs nebūtu jāšķiro.
Vienlaikus Sarmīte Ēlerte tomēr ieliek vārdā „latvieši” papildus saturu, kas nav pašidentificēšanās un piederība Latvijas sabiedrībai vien. Es šaubos, vai šis papildus saturs ir kas reāls vai vēlams. Pirmkārt, mēs pat nezinām, kas ir šie latvietības papildelementi – ko nozīmē S.Ēlertes pieminētais „noteiktais nacionālais un kultūrvēsturiskais saturs”? Man ir grūti iedomāties, kas, izņemot ģimenē biežā lietoto valodu, ir tās īpašās iezīmes, kas nošķir cilvēku, kas piedzimis etnisku latviešu ģimenē un cilvēku, kas piedzimis etnisko krievu ģimenē. Kas šim cilvēkam, kas piedzimis etnisko krievu ģimenē, ir nacionāli un kultūrvēsturiski jāakceptē, lai iegūtu tiesības sevi saukt par latvieti? Tās acīmredzami ir kādas pazīmes, kas jau tagad piemīt visiem etniskajiem latviešiem, bet es tās goda vārds nespēju identificēt.
Ja vēlamies Latvijā veidot kopēju identitāti, to nosaucot par „latviešiem”, tad, manuprāt, vienīgā iespēja ir to pēc noklusējuma attiecināt uz visiem šeit dzīvojošajiem cilvēkiem, izdarot izņēmumu tiem, kas ir izvēlējušies sev citu identitāti un vēlas arī turpmāk šo identitāti uzskatīt par primāro nacionālo identifikāciju (piemēram, ir Zviedrijas pilsoņi, uzskata sevi par ukraini, krievu utt.) Man šķiet, ka tas arī ir ceļš, ko lielākoties izvēlējušās tā sauktās rietumu demokrātijas. Kad satiekam kādu Francijas vai Dānijas pilsoni, kuru senču izcelsme tīri vizuāli ir bijusi saistīta ar tuvo austrumu, Āfrikas vai Āzijas reģionu, mēs riskētu viņus pamatīgi aizvainot, nodēvējot par arābiem, āfrikāņiem vai aziātiem. Pamatpieņēmums ir tāds, ka viņi ir francūži un dāņi, un kā tādi būtu arī uzrunājami. Tam nevajadzētu būt pārsteigumam, ja vien neuzskatam, ka nācijas pamatā var būt tikai etniskas grupas. Vienlaikus mēs taču – apzīmējot viņus par francūžiem vai dāņiem – neizdarām pieņēmumus attiecībā uz kultūras izpausmēm vai sociālo atmiņu? Vienalga, vai vizuāli izskatās, ka attiecīgais francūzis ir vai nav cēlies no franku ciltīm, mēs pieņemam, ka šim francūzim var būt dažāda attieksme pret to, ir vai nav Bastīlijas diena svinama. Un dānim- vai viņš uzskata fon Trīra filmas par vērtību vai neuzskata. Tādēļ, manuprāt, prasīt cilvēkam kādus kultūras vai attieksmes pret vēsturi priekšnosacījumus kā ”pielaidi” latvieša identitātei ir nevietā.
Diemžēl papildus problēma ir tāda, ka – pat ja mēs vēlētos šeit dzīvojošos cilvēkus dēvēt par latviešiem, neatkarīgi no viņu etniskās piederības, – tas tuvākā nākotnē nebūs iespējams. Iemesls: ja Rietumu eiropā nācijas, tautības izpratne attīstījās kopš 19.gadsimta un šobrīd ir daudz vairāk saistīta ar pilsonību, nevis etnisko izcelsmi, tad padomju laiki Austrumu un Centrālajā Eiropā iekapsulēja veco, cilšu izpratni par tautībām. Kad mēs sakām „ tautība”, tad domājam – etniskā piederība ar savu pamatetnosu, īpašo valodu, kultūru. Tas nozīmē, ka ir nopietnas psiholoģiskas barjeras tam, lai vienas dienas laikā pārsauktu visus Latvijas pilsoņus par latviešiem. Problēma jau tāda, ka par tautību etniski domā jau ne tikai šeit dzīvojošie etniskie latvieši, bet arī cilvēki, kuru etniskie senči ir krievi, ukraiņi, ebreji. Sākot visus pilsoņus dēvēt par latviešiem, viņi jutīsies, pirmkārt, neuzrunāti (tas ir aptuveni tāpat kā tad, ja kāds latviešus sāktu uzrunāt ar vārdu „krievi” , sakot, ka šajā jēdzienā tiek ietverti arī latvieši) un, otrkārt, apdraudēti savā iekapsulētajā cilts identitātē (tāpat kā analoģiskā situācijā justos apdraudēti etniskie latvieši). Jāpaiet visai ilgam laikam, lai kas tāds reālistiski būtu iespējams. Šādā kontekstā tad pašas Sarmītes Ēlertes agrāk lietotais apzīmējums „visu tautību latvieši” bija saprotamāks un rada mazāku pretreakciju no etniskajiem krieviem, ukraiņiem, ebrejiem, nekā „latvieši” atvērtā nozīmē. Lai gan neesmu pārliecināta par to, cik tas būtu izmantojams kā integrācijas līdzeklis, teiksim, politiķu runās, jo arī ir kaitinošs tiem, kas par sevi domā primāri cilšu, etnosu kategorijās. Bet tas noteikti kā integrējošs jēdziens ir veiksmīgāks nekā „latvieši atvērtā nozīmē”.
Problēma ir tieši ar piemērota jēdziena atrašanu latviešu valodā, jo angliski, domāju, ka varētu būt mazākas psiholoģiskas barjeras aicināt šeit dzīvojošos cilvēkus visiem identificēties kā „Latvians” – līdzīgi kā to dara Francijas, Dānijas, Zviedrijas pilsoņi savas pilsonības valsts kontekstā. Skaidrojot, ka tādējādi tiek apliecināta piederība Latvijai, nevis latviešu etnosam. Krievu valodā, savukārt, „latiš” ir tīri etnisks jēdziens un nedomāju, ka pārskatāmā nākotnē šeit dzīvojošie etniskie krievi būs gatavi šajā valodā sevi tā identificēt. Drīzāk jebkura koncepta tulkojums (pat latvieši atvērtā nozīmē) būs „latvijci”, kas arī ir normāli, jo ļauj izteikt domu „es esmu piederīgs Latvijai, bet man joprojām ir svarīga mana etniskā krieva identifikācija”.
2.Kas vieno Latvijas sabiedrību? Kam VAJADZĒTU vienot Latvijas sabiedrību?
Man ir nopietnas šaubas par šīm tēzēm. Pirmkārt, tas, ka visai Latvijas tautai (proti, pilsoņiem un mazākumtautībai) ir kopēja kultūra un sociālā atmiņa, ir postulāts, nevis realitāte. Vēstures notikumu interpretācija diviem latviešiem var atšķirties daudz nopietnāk nekā krievam (kurš pat nav pilsonis!) un latvietim. Var atšķirties arī vērtējums par to, cik vērtīgs ir vai nav latviešu kultūras mantojums, piemēram, literatūrā – varu iztēloties latvieti, kam tas nešķiet nekas ievērības cienīgs, kā arī ukraini, kas par to ir sajūsmā. Pat valoda – tā ir kopīga tikai tajā šaurajā nozīmē, ka mums visiem ir vajadzīgas latviešu literārās valodas zināšanas, lai gan sadzīvē un dažkārt arī publiskajā telpā runājam krieviski, angliski, latgaļu dialektā, ventiņmēlē utt.
Skaidrs, ka šīs ir pazīmes, kas šobrīd nevieno pat integrācijas pamatnostādnēs piesauktās „valstsnācijas” pārstāvjus. Interesantāka problēma: vai vajadzētu tiekties uz to, lai vienotu? Es neesmu pārliecināta ne par to, ka tas ir reāli sasniedzams mērķis, ne par to, ka tas kā mērķis ir vēlams (izņemot saziņas valodu, kur tiešām ir vēlamāk, lai vismaz viena valoda būtu visiem kopēja – un neapšaubu, ka šai valodai ir jābūt tieši latviešu valodai).
Labi, nedomāsim par šo jautājumu viegli kritizējamā individuālā latvietis-krievs atšķirību līmenī, domāsim par „vidējo” latvieti/krievu. Kas ir tas, ko mēs varētu nosaukt par mūsdienu latvisko identitāti kultūras un vēstures ziņā? Salīdzinoši vājas, fragmentāras, dogmatiskas vēstures zināšanas (abām grupām) un fokusēšanos uz populāro kultūru, kas tiešām vidējam latvietim un vidējam krievam ir nedaudz atšķirīgas (lai gan dziedošās ģimenes un koru karus skatās arī krievi, Jauno Vilni – latvieši un Eirovīziju līdzīgās proporcijās visi)? Ja tas tomēr nav „vidējais aritmētiskais” līmenis, kur tad ir jāskatās, lai saprastu, kur tad atrodas „sabiedrību vienojošā latviskā identitāte”, kas atbilstoši integrācijas pamatnostādnēm būtu īpaši padziļināma? Varbūt, ļoti vienkāršojot problēmu – tad mēs uzskatām budēļos iešanu par latviskās kultūras izpausmi, kas vieno Latvijas tautu, vai neuzskatām? Vai mēs to atbalstīsim tieši kā integrācijas līdzekli vai neatbalstīsim?
Tā nav nekāda īpašā Latvijas, tās sabiedrības problēma. Diez vai vispār jebkurā sabiedrībā tās vidējais pārstāvis ir liels „augstās” kultūras baudītājs. Arī vēsturiskā mantojuma īpašie cienītāji ir drīzāk mazākums, nekā sabiedrības vairākums. . Biežāk, kad kādas rietumu sabiedrības pārstāvim jautā, kas vieno tās tik ļoti atšķirīgos iedzīvotājus, no kuriem daļa nav dzimusi attiecīgajā valstī, atbilde nav par kādām abstraktām vai specifiskām kultūras vai sociālās atmiņa iezīmēm, bet gan par mentalitāti un vērtībām. Piemēram, Dānija – dāņiem šķiet ne tik svarīgi informēt potenciālos darba meklētājus Dānijā par kādiem vēstures aspektiem vai kultūras iezīmēm, cik par dāņu īpašās mentalitātes pozitīvajām iezīmēm, proti, vienlīdzīgumu kā vērtību, kas caurauž visu sabiedrību, ērtu mājīgumu kā iemīļotu noskaņu telpu iekārtošanā , sadzīviskās situācijās utt. . Mentalitāte jau nav nekas tāds, ko var apzināti izveidot. Tā ir mainīga (mentalitāte TAGAD ir savādāka nekā mentalitāte pirms 50 gadiem) un veidojas no VISU valsts iedzīvotāju vidējiem noskaņojumiem (nevis tikai etnisko dāņu vai pat ne tikai pilsoņu). Arī mūsdienu Latvijas sabiedrībai ir īpaša mentalitāte – tā gan vairāk ir redzama „no malas”, nekā dzīvojot šeit, iekšienē. Ne velti vismaz es no ārzemniekiem esmu dzirdējusi, ka viņi nespēj sajust atšķirības starp Latvijas latviešiem un Latvijas krieviem. Ne velti Krievijas krievi jūt atšķirības mentalitātē, saskaroties ar Latvijas krieviem. Diemžēl es pati nespēju šo mūsu visu kopējo mentalitāti aprakstīt – man daudz vieglāk ir raksturot dāņus, spāņus, itāļus, zviedrus, armēņus, turkus, nepāliešus, kurus esmu redzējusi „no malas”, nevis sabiedrību, kurā pati dzīvoju.
Bet šī kopējā mentalitāte – kas tiešām vieno (nevis postulē, ka vieno!) mūsu 2011.gada sabiedrību – pastāv un ir aprakstāma. Vislabāk, to būtu uzticēt gudriem un iejūtīgiem ārzemniekiem, kas ir redzējuši daudzas sabiedrības un uz mums kā sabiedrību spētu paskatīties no malas. Un domāju, ka tā, kopā ar piederības sajūtas veicināšanu šeit dzīvojošiem cilvēkiem kā kopienai, ir daudz drošāks pamats, uz kura veidot saliedētu sabiedrību, nekā kādas latviskās kultūras iezīmes vai vēsturiskās atmiņas.
Latvijas pamatu pamats jau nav kultūra vai vēsture, bet gan cilvēki, kas šeit dzīvo un vēlas turpināt šeit dzīvot. Savā mijiedarbībā mēs veidojam mūsu kopējo kultūru, diskutējam par vēsturi, cīnāmies par labāku pārvaldi. Pat ja mēs teorētiski pieņemam, ka kādu dienu vispārējas amnēzijas rezultātā tiek pazaudēts viss kultūras mantojums un lielākā daļa atmiņu par vēsturiskajiem notikumiem, tas jau nenozīmē, ka Latvijai kā valstij nebūs jēgas. Ja mēs saglabājam mūsu īpašo mentalitāti (kas ļauj mums justies īpaši labi tieši Latvijā – gan tiem, kuru senči ir bijuši etniskie latvieši, gan krievi) un spējam labi sadzīvot, veidot aizvien labāku sabiedrību, kurā patiešām arī ir vērts dzīvot pat tad, ja tā nav tik labklājīga kā daudzas citas valstis, tad Latvijai joprojām būs jēga.
3.Par integrācijas mērķiem/retoriku… latvieši paliek savās vietās, krievi integrējas.
Šis ir jautājums, kur mans viedoklis no Sarmītes Ēlertes viedokļa atšķiras visvairāk. Manuprāt, ne pēc būtības, ne retoriski nav pareizi uztvert saliedētas sabiedrības veidošanu kā vienvirzienu ceļu. Proti, latvieši paliek latvieši, krievi integrējas latviešos.
Jau savā pavasara bloga ierakstā aprakstīju problēmu ar „latviešiem” – nav jau cilvēkiem, kas sevi uzskata par latviešiem, tādas kopīgas identitātes, kas viņus atšķirtu no krieviem, ukraiņiem, ebrejiem utt. Šodienas Latvijas latvietis un šodienas Latvijas krievs savās vērtībās, pieredzē, sadzīviskās izpausmēs ir savstarpēji daudz līdzīgāki, nekā šodienas latvietis un 1927.gada latvietis. Ja pieņemam, ka tomēr ir, tas automātiski rada jautājumu par attieksmi pret tiem latviešiem, kam nešķiet svarīgi nākamajām paaudzēm „nest savu nacionāli kulturālo elementu” – piemēram, kas sevi uzskata par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus veido pārnacionālus biznesus, skatās amerikāņu seriālus, vajadzības gadījumā runā krievu, vācu valodās. Vai arī viņiem būtu jātop par „patiesiem” latviešiem?
Tas, ka daļa krievu ir mainījušies un „nes sevī arī latvisko identitāti” , ir taisnība, bet … precīzi to pašu var pateikt arī par latviešiem. Šodienas latvietis daudz vairāk nes sevī „ krievisko” identitāti, nekā 1927.gada latvietis. Un amerikānisko identitāti. Un britu identitāti – vienkārši tādēļ, ka vairāk zinām un ietekmējamies no tām sabiedrībām. Tikmēt 1927.gada latvietis mūsdienu latvieša acīs daudz vairāk nestu vācisko identitāti. 1927.gada latvietis arī biežāk par sevi domā vietējās identitātes kategorijās – kā kurzemnieku, latgali u.tml. Lūk, tieši tādā nozīmē arī nespēju saprast, kas konkrēti tiek domāts ar „cauri paudzēm nesto latvisko identitāti”, ko latviešiem esot pienākums nest.
Savstarpēja ietekmēšanās, izmaiņas identitātēs ir normāls vēsturisks process. Galu galā to taču arī apzīmējam ar vārdu „integrācija”. Ir iekšēji neviendabīga grupa, kuru nosacīti nosaucam par „latviešiem”, un ir cita iekšēji neviendabīga grupa, kuru nosacīti varam saukt par „krieviem”. Šīs grupas, protams, savstarpēji pārklājas , kas vēl vairāk pasvītro šī dalījuma nosacītību reālajā dzīvē. Bet atstāsim malā šos sarežģījumus – teorētiski pieņemsim, ka to nav. Pat tādā gadījumā – integrācija taču notiek, abu nosacīto grupu pārstāvjiem individuālā līmenī mijiedarbojoties, vai tad ne? Būtu taču nereāli sagaidīt, ka šīs mijiedarbības rezultātā mainīsies tikai vieni, bet otriem nekādu pārmaiņu domāšanā, mentalitātē nebūs? Tad kādēļ integrāciju nevarētu definēt kā savstarpēju pārmaiņu procesu – integrējoties, ne „krievi” būs gluži tie paši, kas bija iepriekš, ne „latvieši”! Un tas ir tikai normāli.
No atšķirīgām integrācijas izpratnēm izriet arī atšķirīga izpratne par dažādu nosacīto kopienu pienākumiem integrācijas procesā. Viena lieta ir ar atvēru prātu un sirdi pateikt – nākam kopā, domāja, kā mums šeit visiem labāk dzīvot, cerams, ka rezultātā gan jūs kļūsiet labāki, gan mēs (integrācija kā divvirzienu process) – un pavisam cita: ja vēlaties, lai mēs jūs uzskatām par „savējiem”, jums jākļūst tieši tādiem, kādi esam mēs, pat ja mēs nespējam izskaidrot tieši kādi tad mēs īsti esam (integrācija kā vienvirziena process).
Šī ir viena no pašām galvenajām problēmām līdzšinējā Latvijas integrācijas politikā. Latvijas nelatvieši to uztver kā bezgalīgu prasību virkni, kad uzliek viņiem aizvien vairāk pienākumus valodas, kultūras ziņā, neprasot līdzvērtīgu ieguldījumu no latviešiem.
Es varu saprast aizvainojumu, kas rodas tad, ja integrācijas politika ir fokusēta uz „nepilnvērtību labošanu”, izvēloties nepamanīt to ieguldījumu, ko Latvijas nelatvieši jau sniedz kopēju mērķu labad – gan maksājot nodokļus, gan piedaloties vēlēšanās, gan attīstot jaunus biznesus, gan aktīvi darbojoties sportā, kultūrā. Emocionāli nav viegli nesajust aizkaitinājumu, redzot, ka īpaši tiek izcelta, slavēta un atbalstīta tieši izteikti latviskā kultūra, vienlaikus reducējot Latvijas nelatviešu kultūras izpausmes uz etniskajiem, mazākumtautību aspektiem. Tādā veidā tiek nobīdītas trešajā plānā tās (t.k. populārās) kultūras izpausmes, kas īpaši nozīmīgākas ir šodien Latvijā dzīvojošiem nelatviešiem. Es šeit pat nedomāju tās kultūras izpausmes, ko radījuši vairāki autori (piemēram, orķestris, operas, teātra izrāde) – gan tādi, kas identificējas kā „ latvieši” , gan tādi, kas sevi uzskata par krieviem, ebrejiem (vai kuri vispār neuzskata, ka nacionālā identitāte ir viņus raksturojoša iezīme). Un pat ne par atsevišķiem Latvijas krievu izcelsmes literātiem un māksliniekiem, kas ir labāk zināmi Krievijā, nevis Latvijas latviešu vidē. Es vairāk domāju par, piemēram, regulārajām Kas?Kur?Kad? erudīcijas sacensībām vai humorsacensībām, festivāliem, bardu dziedāšanas tradīcijām. Cik daudz Latvijas latvieši, pat viedokļu līderi par tiem zina? Jā, var jau šīs parādības stigmatizēt kā padomju mantojumu, bet vai tiešām tas nozīmē, ka šajās kultūras izpausmēs nav nekā vērtīga un sargājama? Vai tiešām var gribēt, lai nelatvieši piedalās un interesējas par Dziesmu svētkiem, vienlaikus kaut vai ar savu klātbūtni neizrādot cieņu arī nelatviešiem svarīgiem pasākumiem?
Starp citu, ikgadējās batālijas ap Jauno Vilni šeit ir labs piemērs. Es tiešām nesaskatu, kur ir problēma politiķiem, ja reiz viņi ir gatavi apmeklēt zaļumballes, dziedošās ģimenes vai Eirovīziju, piedalīties arī šajā mākslinieciski ne daudz sliktākajā un ne daudz labākajā pasākumā? Kaut vai lai apliecinātu Latvijas nelatviešiem, ka nedzīvojam gaismas gadu attālumā un vienīgais apsveikums viņiem nebūtu jāsaņem no Krievijas un Baltkrievijas prezidentiem?
Reiz būtu jāatrod drosme atzīt, ka Latvijas krievu valodas informatīvajā telpā ir daudz kā vērtīga, kas nav saistīts tikai ar mazākumtautību etnisko identitāti. Pat par politiku. Latvijas kvalitatīvākais un dzīvākais politisko diskusiju portāls ir imhoclub.lv, kur saziņas valoda ir krievu. Latvijas kvalitātes ziņā visaugstvērtīgākie televīziju ziņu sižetu bieži ir TV5 producēti. Pēc vēlēšanām jaunievēlētos deputātus vislabāk iepazinu, klausoties padziļinātās intervijas radio Baltkom.
Latvijā krievu valodā notiek daudz vērtīgu pasākumu, kuriem nav analogu latviešu valodā. Tieši tādēļ ir ne tikai aizvainojuši, bet nepareizi integrācijas politiku būvēt priekšstatā par to, ka tieši latviskajai kultūrai jābūt par integrācijas pamatu. Sak, jūs, Latvijas nelatvieši, esat viena vienīga problēma, bet diemžēl ar jūsu klātbūtni mums te jāsamierinās, tādēļ laipni atļaujam integrēties mūsos.
Man šķiet, ka nesalīdzināmi labāks sākuma punkts integrācijas politikai ir atziņa, ka mums visiem vienam no otra ir daudz ko mācīties. Integrācijas process ir abpusēji radošs process – kas mums ļauj visiem pārņemt labāko un arī pašiem kļūt labākiem nekā bijām iepriekš. Man šķiet šī ari taktiski ir vienīgā iespējamā attieksme, kas Latvijas nelatviešiem var mazināt apdraudētības sajūtu, neliekot viņiem izturēties pret integrācijas ideju kā pret zobusāpēm.
4. Vai nacionālā identitāte var būt līdzeklis integrācijai?
Kā jau var noprast no manām iebildēm šīs atbildes otrajā punktā, es nepiekrītu, ka nacionālā identitāte ir derīgs instruments saliedētas sabiedrības veidošanā, it sevišķi tad, ja ar nacionālo identitāti mēs saprotam latviešu kultūru un mēģinājumus mainīt nelatviešu priekšstatus par vēsturi (izlasot pamatnostādnes, es tieši tā sapratu vēlmi veidot kopēju sociālo atmiņu, bet par to vēlāk, priekšpēdējā punktā).
Nacionālās identitātes uzsvēršana, kā reizi var būt tas faktors, kas integrācijai traucē, jo motivē koncentrēt uzmanību uz jautājumu – kas tad ir tās iezīmes, kas atšķir latviešu identitāti no, piemēram, krievu identitātes? Rezultātā mēs nonāksim, visticamāk, pie kādām 3-5 atšķirībām, nepamanot, ka starp mūsdienu vidējo latvieti un vidējo krievu ir arī 95-97 līdzības (salīdzinājumā ar, piemēram,latvieti un krievu, kas dzīvoja 19. gadsimtā). Līdzības mentalitātē, vērtībās un vēlme savstarpēji mācīties, līdzdarboties kopīgu mērķu sasniegšanai ir daudz drošāks pamats, uz kā būvēt integrācijas politiku, nevis pieņēmumi par nacionālo identitāti, par kuru nav iespējams neko daudz pateikt konkrēti, taču droši ir zināms, ka tā, kā reizi, Latvijas latviešiem un nelatviešiem ir atšķirīga un atšķirības nav viegli pārvarāmas.
Es piekrītu domai, ka piederības sajūta gan var kalpot kā integrācijas mērķis, kam būtu jāattur cilvēki pamest Latviju arī tad, ja viņi no aizbraukšanas ekonomiski iegūtu. Vienīgi neesmu pārliecināta, ka mēs vienādi šo piederības sajūtu izprotam – manuprāt, šāda dziļuma piederības priekšnoteikums ir labi, cilvēciski organizēta sabiedrība, kur jūtamies kā mājās. Vienlaikus tai ne obligāti jābūt izteikti un dziļi latviskai sabiedrībai šī vārda vēsturiskajā nozīmē – proti, diez vai kādu no aizbraukšanas atturētu vēl biežāk rīkoti dziesmu svētki vai arhitektūras ziņā „latviskākas” jaunbūves.
Ja ar nacionālo identitāti nav domātas kultūras izpausmes šādā nozīmē, tad es līdz galam nesaprotu, kas īsti ir domāts. Jau savā iepriekšējā bloga ierakstā vai tā komentāros rakstīju, ka nacionālā identitāte, kultūra ir saskatāma pagātnē. Mēs varam aprakstīt, kas bija raksturīgs 1920.to gadu latviešu kultūrai, bet mums būs ļoti grūti ko līdzīgu izdarīt pašiem par sevi. Tādēļ pats nacionālās identitātes koncepts vērš mūsu skatījumu uz pagātni, to, kas šobrīd var vairs nebūt atbilstošs mūsu sabiedrības apraksts (piemēram, amatniecība kā nodarbe ir daudz mazāk aktuāla un visaptveroša kā tajā laikā, tas nenozīmē, ka nav jāpriecāja par skaistiem tamborējumiem vai izšuvumiem, bet šaubos, vai mūsdienu paaudze tik ļoti vēlēsies identificēties tieši ar šādām kultūras izpausmēm kā savas identitātes raksturojumu).
Mēs redzam 20.to-30.to gadu latviešu kultūras izpausmes, kas varbūt arī patiešām ir atšķirīgas no vietējo vāciešu kultūras (lai gan arī pārklāšanās diezgan liela), bet ir teju neiespējami noteikt, kas ir tas īpaši latviskais 90.to gadu un jaunā gadsimta kultūrā. Pat vairāk – man šķiet, ka šobrīd jau mēs vairs pat nevaram runāt par kādu īpaši latvisko kultūru, jo sabiedrība salīdzinoši ar 80 gadu senu pagātni ir daudz mazāk segmentēta pēc etniskā principa (nav specifiski latviešu un specifiski nelatviešu nodarbes, ļoti reti – krasi nošķirtas mākslas formas). Visa kultūra – filmas, mūzika, literatūra – ar retiem izņēmumiem ir mūsu visu kopējā kultūra. Vai tiešām joprojām ir svarīgi, kas pēc tautības un etniskās pašidentifikācijas ir kādas dziesmas komponists, izpildītājs, orķestra diriģents, filmas vai teātra izrādes režisors? Kā noteikt – vai lielie pasākumi, tādi kā Arsenāls, Baltijas Pērle, Positivus, Homo Novus, Staro Rīga utt.pieder pie latviskās kultūrtelpas vai nē (ņemot vērā, ka to organizēšanā un darbu radīšanā piedalās gan pilsoņi, gan nepilsoņi; cilvēki, kas sevi identificē kā latviešus, krievus, ukraiņus, britus)? Kādas ir piederības pazīmes?
Domāju, ka pēc 80 gadiem šī visa būs bijusi Latvijas kultūra, nedalot, kas konkrēti bijis autors vai organizētājs – pilsonis vai nepilsonis, krievs vai latvietis. Tādēļ tik ļoti šaubos, vai ir saprātīgi piesaukt tieši latviešu kultūras iezīmes kā integrācijas līdzekli.
5. Vai nacionālā identitāte ir priekšnoteikums demokrātiskai sabiedrībai?
Savā rakstā Sarmīte Ēlerte vairākas reizes atkārto, ka starp demokrātisko sabiedrību un nacionālās identitātes spēcīgumu ir tieša saistība: jo spēcīgāka nacionālā identitāte, jo stabilāka demokrātija.
Šai tēzei es nepiekrītu, neredzu tai empīriskus pierādījumus. Tās loģiskais izvērsums: tajās sabiedrībās, kurās nacionālā identitāte (kas atkārtoti tiek definēta kā valoda + kultūra + sociālā atmiņa) nav visai kopienai vienota, demokrātija ir nestabila. Saīsinot, bet arī vienkāršojot: nav nacionālās identitātes, nav demokrātijas.
Man šķiet, ka Šveices vai Lielbritānijas piemēri visai uzskatāmi šo saistību starp nacionālo identitāti un demokrātijas dziļumu, stabilitāti, apgāž. Šveice ir paraugdemokrātija, neskatoties pat uz to, ka tās kantoniem nav vienas valodas (pati itāliskajā daļā redzēju šveiciešus, kas nezina franču valodu, un franču daļa – šveiciešus, kas ļoti slikti runā vāciski). Lielbritānijā arī ar demokrātiju viss vairāk vai mazāk kārtībā, lai gan Anglijā, Skotijā, Velsā, Ziemeļīrijā nebūt nav vienāds skatījums uz vēsturiskiem notikiem, ir pamanāmas kultūras atšķirības un valodas atšķirības.
Jā, ne Lielbritānija, ne Šveice nav nācijvalstis. Bet es neesmu pārliecināta pat, ka šāda atziņa ir spēkā pat attiecībā tikai uz nācijvalsīm. Tas nozīmētu, ka demokrātijai būtu jābūt dziļākai un stabilākai tur, kur pilsoņi ir etniski homogēni – proti, pilsonība tiek definēta, balsoties tai skaitā uz etniskiem principiem un kas liek lielākus šķēršļus pilsonības iegūšanai „svešajiem”. Būtu interesanti šo sakarību empīrisku pārbaudīt, bet, manuprāt, tā nav taisnība. Pasaules dziļākās demokrātijas ir skandināvu demokrātijas, bet, cik zinu, tās ir diezgan atvērtas savas pilsonības piešķiršanā pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
6. Kas ir Latvijas tauta?
Šai atziņai es nespēju pievienoties, sevišķi tad, ja S.Ēlerte ar „Latvijas tautu” domā Satversmes 2.pantā noteikto subjektu. Latvijas tauta, atbilstoši Satversmes 2.pantam, ir suverēnās varas nesējs. Latvijā suverēno varu īsteno tās pilsoņi, neatkarīgi no tā, vai viņu senči ir vai nav bijuši etniskie latvieši. Līdz šim par Latvijas tautu esam runājuši tieši šādā nozīmē. Uzskatīt, ka Latvijas tautā ietilpst arī „latviešu nācijai piederīgie, kuriem nav Latvijas pilsonības)” nozīmē pieļaut, ka šai cilvēku kategorijai arī ir tiesības uz suverēnās varas realizēšanu. Man grūti iedomāties veidu, kā latvieši, kas nav Latvijas pilsoņi, varētu šo varu realizēt. Turklāt nespēju tad uztvert šīs grupas robežas, atgriežoties pie pirmajā punktā minētās problēmas – ko uzskatīt par latviešiem bez Latvijas pilsonības? Cilvēkus, kas identificējas kā latvieši? Tos, kuriem kaut kad otrajā vai trešajā paaudzē kāds no vecvecākiem bijis latvietis?
Jā, var būt gadījumi, kad ar apzīmējumu „Latvijas tauta” domājam plašāku cilvēku loku nekā tikai pilsoņus – piemēram, kad politiķis publiskā runā šādi apzīmē gan pilsoņus, gan pastāvīgos iedzīvotājus, nepilsoņus, visus, kas jūtas piederīgi Latvijai. Vārda „tauta” lietojums kopienas, saimes nozīmē. Bet nudien nevaru iedomāties kontekstu, kad būtu piemēroti šo apzīmējumu attiecināt uz pilsoņiem un vienlaikus – etniskajiem laviešiem, kas nav pilsoņi (neaptverot nepilsoņus, pastāvīgos iedzīvotāju un citas iedzīvotāju grupas, kas jūtas piederīgi Latvijai). Tas jau sāktu izskatīties kā rasisms, etniskā šķirošana.