Jaunais gads sācies ar pietiekami patīkamām ziņām - kā noprotams, mūsu valsts satiksmes ministrs, augsti vērtējot Latvijas justīcijas sasniegumus, sācis lobēt, lai kaimiņvalstis mūsu valsts Satversmes tiesas tiesnešiem piešķir ordeņus.
Paldies ministram par juristu darba augsto novērtējumu!
Vēl aizpērn, kad mainījās Satversmes tiesas tiesneši, kādas partijas ierindas biedrs žurnālā “Klubs” sniedza nozīmīgu tiesībpolitisku interviju, kurā ne vien argumentēti interpretēja Satversmes 3.pantu, bet arī sniedza savu redzējumu par Satversmes tiesas darba pirmajiem desmit gadiem. Tas, ko atminos šobrīd, bija paustais prieks par jaunu un zinošu tiesnešu izvirzīšanu. Kā toreiz norādīja ierindas biedrs – līdz šim Satversmes tiesā esot strādājuši tiesneši, kas nesaprotot Satversmi. Kā piemēru laikam šai neizpratnei minēja spriedumus nekustamā īpašuma atsavināšanas Nacionālās bibliotēkas vajadzībām lietā un pašvaldību dzīvokļu privatizācijas lietā.
Pēc šādas intervijas jau šķita, ka nu beidzot Satversmes tiesā ar tiesību izpratni viss būs kārtībā. Kā teiktu normāls ikdienas politiķis – tiesībām jābūt ekonomiskām un tiesai jāspriež valstiski.
Tomēr šķiet kaut kur, skaitot balsis un vērtējot kandidātus, ir pieļauta kļūda. Pie tam – kļūda, kas šobrīd daudziem maksā jau miljardus un zaudētas “prih-investīcijas”. Satversmes tiesas tiesnešu izvirzīšana ir politisks process, kurā raugās ne vien uz kandidāta spējām, bet arī domām un dziņām, proti, virzītāji jebkurā valstī cenšās nodrošināties, lai tiesa lemtu tiem par labu. Un juristiem tiesnešu amatos bieži ir izdevies piemānīt virzītāju cerības. Ir zināms leģendārs stāsts par prezidentu Eisenhaueru ASV. Kad viņam pēc prezidenta amata atstāšanas žurnālisti vaicāja, vai viņš esot pieļāvis būtiskas kļūdas kā prezidents, Eisenhauers atbildēja – jā, divas. un abas viņas šobrīd sēž Augstākajā tiesā. Prezidents Eisenhauers iecēla divus ASV Augstākās tiesas tiesnešus savā pilnvaru laikā, un abi viņi nesprieda tiesu tā, kā to būtu sagaidījis prezidents.
Šobrīd laikam var teikt, ka Satversmes tiesas veidotāji arī pieļāvuši dažas būtiskas kļūdas. Pirmo reizi bija iespēja nopirkt kontrolpaketi tiesā (četras balsis), bet, grūti teikt, dabiskas pieticības vai neprofesionalitātes dēļ šo iespēju līdz galam nav izmantojuši.
Droši vien tādēļ arī šobrīd pret Satversmes tiesu arī tiek vērsts tik milzīgs spiediens saistībā ar brīvostas spriedumu, ka izrādās – pēc, lietojot pirmā priekšsēdētāja Endziņa terminoloģiju, “tiesas saspridzināšanas no iekšpuses” tiesa turpina spriest. Un spriest neslikti.
Brīvostas spriedums ir interesants un nozīmīgs daudzu aspektu dēļ. Satversmes tiesa lēma jautājumu, kas skāra mežonīga apjoma finanšu lietas un apjomīgu attīstības projektu. Neapšaubāmi, mēdz teikt, ka skaļās lietas labu judikatūru nav ko meklēt, jo parasti tiesas maksimāli respektē finanšu sviru spiedienu. Šajā gadījumā ir lemts juridiski korekti un adekvāti. Spriedums balstās uz iepriekšējos gados izveidojušos un nostabilizējušos judikatūru un papildus tam satur sevī pietiekami daudz novatorisku lietu.
Tajā pašā laikā spriedums ir arī problemātisks. Tas ir apturējis vērienīgu projektu un neapšaubāmi šobrīd ir nepieciešama diskusija par to, kā dzīvot tālāk.
Tikai šķiet šobrīd šī diskusija notiek nevis pozitīvi, proti, kas jādara tālāk, lai novērstu konstatētos pārkāpumus un izdarītu teritorijas plānojumu atbilstoši normatīvo aktu prasībām, bet gan negatīvi – nomelnojot Satversmes tiesu un apgalvojot, ka spriedums grauj ekonomiku, nacionālās intereses un visu, kas kuram ir svēts.
Nez vai tā demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieņemama rīcība, kad politiķi apšauba Satversmes tiesas spriedumu un šķietami rada iespaidu, ka briest minētā sprieduma ignorēšana vai nepildīšana. Satversmes tiesas spriedumam, lai cik pamatots vai absurds tas būtu, ir viena laba īpašība – tas pieliek punktu strīdam. Satversmes tiesa strīdus gadījumā pasaka, kā dzīvot tālāk. Tas ir pamats turpmākam darbam, nevis starpposms, pēc kura var turpināt diskusijas un apšaubīt tiesas spriedumu.