Foto: Anthony Cox
Filantropijas tradīcijas nedzims spontāni vienā jaukā svētdienas rītā. Pie ziedošanas apziņas ir jāstrādā gadiem ilgi.
Pielāgošanās „patērētājam” vai savas dienaskārtības noteikšana — tā ir izvēle, kuras priekšā agrāk vai vēlāk stājas fondi, kas piešķir finansējumu pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm, līdz ar to kļūstot līdzatbildīgi par pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā. Patlaban privātie fondi pārsvarā nodarbojas ar labdarības atbalstīšanu, nevis interešu aizstāvības aktivitāšu finansēšanu, jo tāds ir pieprasījums no sabiedrības, kas pagaidām naudu ir gatava atvēlēt tikai ļoti praktiskām aktivitātēm, bet ne ilglaicīgam ieguldījumam dzīves kvalitātes uzlabošanā.
Fondu atstātā plaisa
Latviju jau ir atstājuši vai arī tuvākajā laikā to atstās privātie fondi, kas darbību uzsāka tūlīt pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas un par savu mērķi bija izvēlējušies pilsoniskās sabiedrības un nevalstiskā sektora stiprināšanu līdz brīdim, kamēr Latvija ar iestāšanos Eiropas Savienībā būs pierādījusi, ka ir gana stipra, lai pati atbalstītu savas pilsoniskās aktivitātes. Šie fondi, kā, piemēram, Sorosa fonds-Latvija, nāca ar savu redzējumu, kuru jomu attīstībā tas vēlētos ieguldīt naudu, tā dodot zaļo gaismu dažādām interešu aizstāvības organizācijām, kuru darba augļi ir manāmi tikai ilgtermiņā, ne īstermiņa risinājumos.
Tomēr pēc šo fondu darbības sašaurināšanas vai pilnīgas izbeigšanas ir parādījusies plaisa. Vietā nāk citi nodibinājumi — gan nacionālajā mērogā, gan reģionos, taču tie, kā redzams no līdzšinējās pieredzes, vairāk orientējas uz labdarību un sociālo jautājumu risināšanu vai arī ieguldījumiem konkrētās ļoti praktiskās aktivitātēs, otrajā plānā atstājot ieguldījumus interešu tiesību aizsardzībā. Privātpersonas nelabprāt ziedo lietām, kuras nevar „izskaitīt” jeb, citiem vārdiem, kuru rezultātu konkrēti nevar izmērīt. Savukārt uzņēmēji, piemēram, bankas, kurām ir svarīgi veidot uzticama partnera tēlu, savus līdzekļus noteikti nevēlēsies ieguldīt diskusijas raisošās jomās, tā vietā par atbalstāmo lauciņu izvēloties kaut ko mierīgāku — tādu, kas neprovocē krasi atšķirīgus viedokļus vai politiķu nepatiku.
Tāda ir naudas devēju pašreizējā izpratne par to, kādas pilsoniskās aktivitātes Latvijā vajadzētu finansēt, un to apstiprina arī fonda Ziedot.lv apkopotie dati, kas liecina — no fonda 56 atbalstītajiem projektiem, kuru kopējā summa ir 400 000 latu, interešu aizstāvības organizācijām saziedoti tikai 10%. Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta uzskata, ka par iemeslu kūtrajiem ziedojumiem interešu aizstāvībai ir komunikācijas problēmas, jo plašsaziņas līdzekļos pamatā parādās tikai informācija par labdarības pasākumiem, nevis skaidrojums, kāpēc sabiedrībai ziedojumu veidā būtu izdevīgi maksāt organizācijām, kas pārstāv un aizstāv tās dažādo grupu intereses.
Iegulda praktiskās lietās
Ļoti uzskatāmi visas valsts problēmas parāda ieskats privāta reģionālā fonda darbībā un tā atbalstītajos projektos. Piemēram, pirms nepilna gada darbu sākušais uzņēmuma CEMEX iespēju fonds Brocēniem un Saldus rajonam finansē nelielus — līdz Ls 1000 — projektus, kurus pieteikuši vietējie rajona iedzīvotāji. Fonds par atbalstāmajām prioritātēm izvirzījis vides sakopšanu un aizsardzību, cilvēkresursu attīstību un infrastruktūras uzlabošanu. Un pieteikumi pirmajiem konkursiem ir bijuši ļoti praktiski — projekti tādu problēmu risināšanai, ko var paveikt ātri un kuru rezultāti tūlīt arī saredzami, piemēram, parku sakopšana, dažādi remonti, ieguldījums sportā, bērnu un jauniešu brīvā laika pavadīšanas dažādu iespēju nodrošināšana. Taču pagaidām šajā fondā vietējie iedzīvotāji nepiesaka projektus, kas ilgtermiņā uzlabotu viņu dzīves kvalitāti, piemēram, jauniešu izglītošana par reproduktīvo veselību vai vietējo iedzīvotāju informēšana par viņu tiesībām dažādās jomās, korupcijas jautājumiem. Vietējā sabiedrībā pēc šādām aktivitātēm nav pieprasījuma, un rodas jautājums — vai fondam vienkārši jāreaģē uz iedzīvotāju pagaidām apzinātajām praktiskajām vajadzībām, vai tomēr ir jābūt vizionāram un ar savu darbību un prioritāšu noteikšanu ir jāveicina vietējie iedzīvotāji paskatīties uz apkārtējo vidi tās visplašākajā izpratnē un savām vajadzībām, kas būtu par pamatu novada ilgtspējai?
Atbilde šķiet nepārprotama — ja naudas devēji ir ieinteresēti ne tikai vides praktiskā sakopšanā, bet arī konkrētā reģiona, kur paši dzīvo un strādā, dzīves kvalitātes uzlabošanā ilgtermiņā, tad pavisam noteikti viņi ir atbildīgi par to, kāda mērķa sasniegšanai nauda ir iztērēta. Un pavisam noteikti naudas devējiem ir jārosina vietējie iedzīvotāji sakārtot ne tikai savu vidi praktiski, bet ieguldīt arī cilvēkos, kas šajā sakārtotajā vidē dzīvos.
Sākt vietējā līmenī
Ļoti iespējams, viena no aizejošo fondu būtiskajām kļūdām ir nepietiekamais ieguldījums filantropijas idejas attīstībā un sabiedrības izglītošanā par ziedošanas kultūru. Būtu tikai loģiski, ja šajā darbā efektīva rezultāta panākšanai enerģiju būtu ieguldījuši līdzšinējie NVO donori, jo viņi ir lielus līdzekļus piešķīruši jomām, kuras, pēc donoru aiziešanas atstātas bez naudas, un kuras var sākt nīkuļot un vājināties, tādējādi jau esošos ieguldījumus padarot mazvērtīgus vai pat vēl ļaunāk — izmestus vējā, ja iesāktajam darbam nebūs turpinājuma. Tāpat nav veidoti nodibinājumu uzkrājumi, kas pārejas periodā starp donoru attālināšanos un vietējo filantropijas tradīciju nostiprināšanos palīdzētu NVO izdzīvot.
Taču ir jāsaprot, ka filantropijas tradīcijas nedzims spontāni vienā jaukā svētdienas rītā — pie ziedošanas apziņas ir jāstrādā gadiem ilgi. To var darīt gan pašas NVO, uzcītīgi skaidrojot uzņēmējiem, kāds labums viņiem būs no ziedojumiem konkrētai interešu aizstāvības jomai. To noteikti var darīt mediji, stāstot par pozitīvajiem piemēriem — cilvēkiem, kuriem ziedošana ir kļuvusi par ikdienu, un izklāstot viņu argumentāciju. Un to var darīt arī valstiskā līmenī, ja reiz Latvijā ir īpašu uzdevumu sekretariāts, kura mandātā ir ierakstīta pilsoniskās sabiedrības attīstība un nostiprināšana.
Ziedošanas rosinātājs var būt gan 85% ienākumu nodokļa atlaide uzņēmējiem, gan korporatīvās sociālās atbildības saistības. Taču visnoturīgākās būs tās tradīcijas, kas sakņosies donoru izpratnē par labumu, ko nes ieguldījums dzīves kvalitātes uzlabošanā — nenozagta valsts, kurā dzīvot nav kauns. Un šī izpratne vislabāk var attīstīties „pilotprojektos” reģionos, nodibinājumiem ieguldot un tādējādi soli pa solim arī patērētāju sabiedrībā cilvēkus izglītojot par to, kā, palīdzot NVO, mēs palīdzam katrs pats sev. Lai nebūtu kauns dzīvot.