Ja reiz savulaik ir radies un vēl joprojām dzīvo teiciens par galvas likšanu ķīlā, tad, acīmredzot, tāda reālija pastāv - ir cilvēki, kas ir tik drosmīgi vai arī tieši pretēji - neapdomīgi, ka par citu pastrādātajiem darbiem un nedarbiem ir ar mieru riskēt ar savu galvu, godu un cieņu.

Tā noticis arī šoreiz – ap 350 cilvēku, arī mācītājs Juris Rubenis, ķirurgs Jānis Zaržeckis, būvnieks Andris Kreislers, parakstījuši vēstuli, lūdzot tiesu mainīt drošības līdzekli par iespējamu koruptīvu noziegumu apcietinātajam bijušajam Rīgas domes Attīstības departamenta direktoram Pēterim Strancim. Cienījamie vēstules parakstītāji lūdz Stranci atbrīvot, jo viņš, piemēram, pēc Rubeņa vārdiem, neesot „bīstams noziedznieks, kurš jātur Centrālcietumā”. Savukārt Zaržeckis LNT 7.aprīļa ziņās ņemas klāstīt savu motivāciju – Strancis jau neuzbrukšot KNAB izmeklētājiem, tāpēc viņu mierīgu sirdi varot laist laukā no cietuma.

Var jau būt, ka Zaržeckis no tīras sirds tā primitīvi uzskata, ka izmeklēšanai kaitēt var, vienīgi uzbrūkot KNAB darbiniekiem. Var jau arī būt, ka mācītājam Rubenim, atvainojiet, Visuaugstākais vēl pirms tiesas sprieduma ir devis kādu skaidru un nepārprotamu zīmi, ka Strancis ir tiesībsargu nežēlastībā kritis goda vīrs, tāpēc svētais tēvs mierīgu sirdi var soļot notikumiem pa priekšu. Un tomēr. Tomēr apbrīnojama ir šo visnotaļ cienījamo cilvēku drosme uzņemties atbildību par vairāk vai mazāk nepazīstama cilvēka iespējamo rīcību.

Mūsos slēpjas dažādas dziņas, kuras bieži vien mēs paši sevī atklājam ar patiesu izbrīnu, tāpēc pat par sevi nez vai simtprocentīgi varam likt galvu ķīlā. Līdzīgi arī par pašiem tuvākajiem. Tāpēc „drosmi” galvot par tiem, kuriem uzkūlušās kriminālas nedienas, uzlūkoju kā kārtējo nožēlojamo Latvijas fenomenu – izručīt savējos, pat par spīti tam, ja cilvēks, ļoti iespējams, tiešām ir pelnījis atrasties tur, kur patlaban atrodas. Tā pazīstami cilvēki galvoja par „reketa karali” Ivanu Haritonovu. Viņu tiesa neattaisnoja un cietumā Haritonovam savi gadiņi bija jānosēž. Tāpat uz karstām pēdām atradās galvotāji smagos korupcijas noziegumos apsūdzētajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam. Par viņa nodarījumiem tiesa vēl lems.

Stranča gadījumā galvotāji izrādās ļoti kompetenti jurisprudencē un bijušā Rīgas attīstītāja dvēseles kolīzijās un darījumos. Es vēl mēģinātu saprast galvotājus, kuri neuzticētos KNAB, taču par Stranča drošības līdzekli, balstoties uz KNAB savāktajiem pierādījumiem, ir lēmusi tiesa. Acīmredzot pamats ir. Varbūt pat nopietns pamats, jo korupcija ir smalka lieta, kuru pierādīt tīri objektīvi ne vienmēr ir viegli, tāpēc, tāpat kā druvā katra minūte dārga, tā korupcijas apkarotājiem katrs pierādījums ir zelta vērtē, savukārt, iespējams, pat viena iznīcināta liecība var mainīt gala rezultātu un no soda var izbēgt kukuļņēmēji, devēji un starpnieki.

Vai tiešām tāds ir šo dažādo galvotāju mērķis – palīdzēt saviem paziņām un draugiem izvairīties no pelnīta soda? Un kas notiek, kad galvotāji kļūdās? Viena lieta – paliek bez galvas, bet tā jau nav īsti liela bēda, jo tāpat tad viss ir beidzies vismaz šajā saulē. Bet, ja nu galva tiek apžēlota, jādzīvo tālāk, taču – jau ar iedragātu vai pavisam zaudētu cieņu. Šaubos, vai jel viens notiesāts noziedznieks ir tā vērts.