Bērni deg. Šoreiz tas ir vienpadsmitgadīgais Ričards un sešgadīgais Rauls, kuri naktī uz trešdienu gāja bojā ugunsgrēkā Mežciemā.

Ugunsgrēkos šogad mirusi seši bērni, Delfi.lv

Nav tā, ka prese to nav pamanījusi. Piemēram, “Dienā” ir publicēts garš raksts, kurā pieminētas Ričarda žurciņas, tēvs-dzērājs, elektrosildītājs un kaimiņiene, kas nerunā latviski. Un statistika, kas parāda, ka cilvēki Latvijā slīkst, uz ceļiem mirst un pašnāvību izdara biežāk, nekā sadeg. “Salīdzinājumam” (?). Tikmēr 1.lappusē (atkal) redzams premjerministra Aigara Kalvīša nesatricināmi pašapmierinātais vaigs .

Kurā brīdī un kādēļ mēs esam pārvērtušies par Dagniju Staķi, kura pēc 26 cilvēku sadegšanas Reģos tikai paraustīja plecus un turpināja strādāt, jo viņai “patīk šis darbs”? Kāpēc divu mazu cilvēku nāve mums ir 3.lappuses ziņa? Ierindas ziņa, ko izlasīt no rīta pie kafijas tases. Kurā mēs vienkārši konstatējam, ka viņi “droši vien ir nosmakuši” , nevis uzdodam būtisko jautājumu — kā tas varēja notikt un kas jādara, lai maksimāli samazinātu bērnu sadegšanas iespēju?

Pilnībā novērst negadījumus nav iespējams un bērni diemžēl turpinās mirt degošās mājās arī turpmāk. Taču, kā teica austrāliešu filozofs Pīters Singers, “ja mūsu spēkos ir aizkavēt kāda cilvēka nāvi, tad mūsu pienākums ir to darīt”. Tieši prese bija tā, kas pievērsa lēmumu pieņēmēju uzmanību baisajai ceļa negadījumu statistikai.Piemēram, bez melnās lappuses laikrakstā “Diena”,kurā bija nodrukāti vairāk nekā 300 avārijās bojā gājušo vārdi, diezin vai likumdevēji būtu tik ātri izšķīrušies par stingrākiem sodiem braucējiem dzērumā.

Šajā gadījumā sodi un jauni likumi nav risinājums, protams.Ir jādomā par veidiem, kā uzrunāt vecākus un arī bērnus – skaidrot, likt padomāt, varbūt arī šokēt. Mans vīrs joprojām atceras mācību filmas, kuras viņam pirms 30 gadiem rādīja nelielā lauku skolā Anglijas dienvidos. Par to, kas notiek ar bērnu, kurš darina paštaisītus spridzekļus, spēlē futbolu pārāk tuvu šosejai, ar riteni braucot pieķeras braucošam auto, peldas okeānā paisuma laikā un tamlīdzīgi. Filmas bijušas baisas, bet iedarbīgas.

Sākt vajadzētu ar to, ka mēs parādām — mums ir gan Ričards, gan Rauls, gan arī Monika, Kirils un Aņuta. Un mēs nedomājam, ka sadeguši un noslīkuši bērni ir ierindas ziņa.