Foto: Sergio Russo

Ieteikums nodrošināt informāciju par patiesajiem labuma guvējiem ir apsveicams. Tikai par apsveicamu nav uzskatāms veids, kā paredzēts šo ieteikumu īstenot.

Saeimā ir iesniegti Komerclikuma grozījumi, kas piedāvā jaunu 17.1 pantu ar nosaukumu „Patiesais labuma guvējs”.[1] Pēc būtības šī norma paredz pienākumu personām, kas sabiedrībā līdzdalība ir lielāka par 25%, iesniegt Komercreģistra iestādei pieteikumu ar informāciju par patiesā labuma guvēju.[2] Minēto pienākumu nav paredzēts attiecināt uz Latvijā reģistrētajiem vai publiski kotētiem uzņēmumiem un sabiedrībām.

Jau tagad pienākums noskaidrot

Atbilstoši Komerclikuma grozījumu anotācijā pieejamajai informācijai Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) jau 2006. gadā veiktajā Latvijas tiesību sistēmas novērtējumā ir

norādīts, ka Latvijas normatīvajos aktos būtu veicamas šādas izmaiņas: „Pieprasīt, lai visas juridiskās personas uztur informāciju par patiesā labuma guvējiem, to kontrolē un nodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir iespēja iegūt patiesu, precīzu un savlaicīgu informāciju par juridiskās personas patiesā labuma guvējiem un personām, kuras kontrolē juridisko personu.”

Tātad, vērtējot SVF piecus gadus vecos ieteikumus, jākonstatē, ka SVF norādījis — juridiskajām personām vajadzētu uzturēt informāciju par patiesā labuma guvējiem, kā arī nodrošināt kompetentajām iestādēm iespēju šo informāciju iegūt savlaicīgi un pietiekami precīzu.

Pēc savas būtības šāds ieteikums būtu vērtējams neitrāli, jo kompetentajām iestādēm — Valsts ieņēmumu dienestam, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam — noteiktos gadījumos viennozīmīgi var pastāvēt nepieciešamība minēto informāciju saņemt. Uzreiz gan arī jānorāda, ka šīm iestādēm jau šobrīd ir pietiekami plašas pilnvaras, lai šāda rakstura informāciju saņemtu vai nu no juridiskās personas pašas, vai citām personām, kam pastāv pienākums šo informāciju iegūt. Līdz ar to pats par sevi norādījums, ka juridiskajām personām šo informāciju vajadzētu uzturēt tādā formātā, lai to iesniegtu kompetentajām iestādēm, neprasa veikt būtiskas izmaiņas normatīvajos aktos. Kompetentās iestādes to var iegūt jau šobrīd, ja vien attiecīgajai juridiskajai personai vispār ir kāds sakars ar Latviju.

Vienlaicīgi nevar neminēt arī faktu, ka jau šobrīd normatīvie akti, kuru mērķis ir novērst tautas valodā saukto „naudas atmazgāšanu”, paredz pienākumu pārliecināties par patieso līdzekļu īpašnieku (un savu klientu) vismaz (un ne tikai) šādām personām: kredītiestādēm, finanšu iestādēm, nodokļu konsultantiem, notāriem, advokātiem, juridisko pakalpojumu sniedzējiem, personām, kas darbojas kā aģenti vai starpnieki darījumos ar nekustamo īpašumu u.c. Līdz ar to jau tagad personām, kas nodrošina iespēju veikt finanšu operācijas un īstenot darījumus, ir pienākums noskaidrot patiesā labuma guvējus. Tas jādara attiecībā uz visiem klientiem, par kuriem varētu būt aizdomas, ka darījums tiek veikts citas personas uzdevumā. Tātad — pēc būtības visiem klientiem, lai nepastāvētu šaubas.

Var, protams, diskutēt, vai šis ir adekvāts regulējums un vai lielāku slogu nevajadzētu uzlikt pašām juridiskajām personām, nevis noteikt pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr, apzinoties kaut vai tikai uzskaitīto pakalpojumu sensitīvo raksturu, arī pašiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jābūt pietiekamai motivācijai zināt, kas tieši ir tās personas, kuru finanšu līdzekļus tās izvieto vai kam sniedz konsultācijas par darījumiem. Turklāt jāuzsver, ka likums nosaka pienākumu ne tikai uzzināt, kas ir patiesais labuma guvējs, bet arī pienākumu ziņot par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem.

Kas mainīsies?

Līdz ar to rodas jautājums, ko un vai vispār jebko varētu mainīt Komerclikuma grozījumi, 17.1 pantu pieņemot piedāvātajā redakcijā? Pirmkārt, tas uzliktu par pienākumu juridiskajām personām iesniegt Komercreģistra iestādē ziņas par patiesajiem labuma guvējiem, kam attiecīgajā juridiskajā personā līdzdalība pārsniedz 25%. Otrkārt, radītu tiesībaizsardzības un kontroles institūcijām iespēju iepazīties ar Komercreģistrā iesniegtajiem datiem. Tomēr jāatzīst, ka šī kombinācija piedāvātos grozījumus padara samērā nesaprotamus.

Minēto jautājumu varam vērtēt no komerctiesību viedokļa. Tad vairumā jurisdikciju, kur juridiskas personas vispār tiek atzītas kā veidojumi, kam var būt patstāvīgas saistības un no dalībnieku atbildības nodalīta atbildība, tiek piemērota doktrīna, ka pastiprināta kontrole ir jāīsteno attiecībā uz uzņēmumiem, kas darbojas publiski vai piesaista lielus finanšu līdzekļus. Tādējādi informācija par labuma guvējiem jeb kontroles/līdzdalības īstenotājiem ir jāiesniedz, piemēram, kredītiestādēm, apdrošināšanas sabiedrībām un ieguldījumu pakalpojumu sniedzējiem. Līdzīgi arī šo labuma guvēju maiņa ir jāsaskaņo ar attiecīgo uzraudzības iestādi, kas Latvijā ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija.

Otra alternatīva — uzņēmumam, kas kapitālu ir piesaistījis publiski, noteiktos gadījumos regulētā tirgus organizētājam ir jāsniedz ziņas par plānotajām darbībām vai paredzētajām izmaiņām, lai šī informācija būtu pieejama visiem akcionāriem vienādi. Neapšaubāmi skaidri redzams ir vispārējais mērķis — aizsargāt personas, kas vai nu finanšu iestādei vai kapitālsabiedrībai ir uzticējušas savus finanšu līdzekļus. Patieso labuma guvēju norādīšana Komercreģistra iestādei attiecībā uz visām juridiskajām personām neīsteno līdzīgu mērķi, kā arī nepalīdz darījumu partneriem uzzināt, ar ko tad īsti ir darīšana, jo darījumu partneri paši šo informāciju no Komercreģistra iestādes iegūt nevarēs.

Savukārt, ja šo jautājumu apskatām no nodokļu administrēšanas un terorisma apkarošanas viedokļa, tad, kā jau norādīts, noteiktas pilnvaras attiecīgajām uzraudzības un kontroles iestādēm pastāv jau šobrīd, tajā skaitā iespēja pieprasīt konkrētajai personai pierādīt attiecīgo finanšu līdzekļu izcelsmi. Turklāt, visdrīzāk, izvairīšanos no nodokļiem vai arī terorisma finansēšanu nevar novērst, pieprasot juridiskajām personām iesniegt Komercreģistrā deklaratīvu paziņojumu par to, kam tad īsti pieder līdzdalība, kas pārsniedz 25%.

Jānorāda, ka, dibinot kapitālsabiedrību, iespēja iesniegt absolūtu informācijas minimumu pastāv ne tikai jurisdikcijās, kuras uzskatām par klasiskajiem ofšoriem. Tendence atvieglot uzņēmējsabiedrības izveidi un iesniedzamās informācijas daudzumu vērojama arī citur. Līdz ar to nebūtu pamata uzskatīt, ka Komercreģistra iestāde ir tas veidojums, kam būtu jārūpējas, lai tiktu glabāta informācija par patiesajiem labuma guvējiem.

Šeit nevar nepiekrist kolēģa Aigara Strupiša viedoklim, ka minētā jautājuma regulēšana Komerclikumā nebūs pareiza arī no Latvijas tiesību sistēmas veidošanas viedokļa. Ja kompetentajām iestādēm praksē pastāv grūtības iegūt informāciju par patiesajiem labuma guvējiem, tad, visdrīzāk, būtu jādomā par šo iestāžu pastāvošo pilnvaru un tiesību izvērtēšanu, turklāt atceroties, ka tām ir jābūt samērīgām ar tiesību ierobežojumiem, kas rodas to piemērošanas rezultātā.

Visbeidzot, ja Komerclikuma 17.1 panta redakciju vērtējam Eiropas Savienības tiesību kontekstā, tad nebūtu īsti korekti noteikt šādu pienākumu tikai attiecībā uz ārvalstīs reģistrētiem un rezidējošiem patiesā labuma guvējiem, vietējām sabiedrībām piemērojot ierobežojumu. Šāds normatīvais regulējums viennozīmīgi no administratīvo resursu izmantošanas viedokļa nostādīs vietējās juridiskās personas labākā stāvoklī.

Nav šaubu, ka ieteikums nodrošināt to, lai kompetentajām iestādēm būtu pieejama precīza un savlaicīga informācija par patiesajiem labuma guvējiem un šo informāciju varētu iegūt no juridiskajām personām pašām, ir apsveicams. Tikai, vērtējot no šī brīža perspektīvas, jāsecina, ka par apsveicamu nebūtu uzskatāms veids, kā šo ieteikumu paredzēts īstenot. Turklāt grozījumi tiek piedāvāti, visdrīzāk pat neapsverot, vai piecus gadus pēc šī ieteikuma saņemšanas, izvērtējot visus kopš tā laika izdarītos grozījumus normatīvajos aktos, kas regulē kompetento iestāžu darbību un pilnvaras, nevarētu uzskatīt, ka tas realitātē jau ir izpildīts.

______________________________

[1] Grozījumu teksts: http://titania.saeima.lv/LIVS10/..

[2] Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma 1. panta 5. punkts „patieso labuma guvēju” definē kā: „fizisko personu a) kuras īpašumā vai tiešā vai netiešā kontrolē ir vismaz 25 procenti no komersanta pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju kopskaita vai kura citādā veidā kontrolē komersanta darbību, b) kurai tiešā vai netiešā veidā ir tiesības uz īpašumu vai kuras tiešā vai netiešā kontrolē ir vismaz 25 procenti no juridiska veidojuma, kas nav komersants. Par patieso labuma guvēju nodibinājumam uzskatāma persona vai personu grupa, kuras labā ir izveidots nodibinājums. Par patieso labuma guvēju politiskajai partijai, biedrībai un kooperatīvajai sabiedrībai uzskatāma attiecīgā politiskā partija, biedrība vai kooperatīvā sabiedrība, c) kuras labā vai interesēs tiek nodibinātas darījuma attiecības, d) kuras labā vai interesēs tiek veikts atsevišķs darījums, nenodibinot darījuma attiecības šā likuma izpratnē;”