Foto: thephotographymuse
Intervija ar literatūrzinātnieci, kādreizējo Latviešu valodas apguves valsts programmas vadītāju Aiju Priedīti.Es nedomāju, ka krievi būtu jālatvisko. Ir svarīgi, ka mums ir kopīga valsts, kopīgas vērtības, mēs visi zinām latviešu valodu, un krievi blakus tam var kopt savu kultūru un valodu.
„Es negribu lietot vārdu „integrācija”, jo nu jau tam vārdam ir slikta pieskaņa. Arī 1994. gadā šo vārdu nevarēja lietot. Pēc tam tas kļuva sabiedrībai pieņemams, bet starplaikā atkal kļuvis „slikts”,” tā nedēļu pirms referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu[ 1 ] saka kādreizējās Latviešu valodas apguves valsts programmas (LVAVP) direktore, literatūrzinātniece Aija Priedīte.
LVAVP, ko finansiāli atbalstīja ANO Attīstības programma (UNDP), bet kas savu eksistenci faktiski beidza pēc starptautiskā finansējuma izsīkšanas, mācīja latviešu valodu krievu skolu skolotājiem un, izstrādājot speciālu metodiku, palīdzēja viņiem sagatavoties mācībām latviešu valodā. Aija Priedīte LVAVP vadīja divpadsmit gadus — no 1994. līdz 2006. gadam, bet tagad saka – arī viņai līdzīgi kā citiem, kas Latvijā ilgus atgūtās neatkarības gadus strādājuši, lai saliedētu sabiedrību, tagad ir vilšanās sajūta. Sabiedrības saliedēšanai pēdējos gados vairs uzmanība nav pievērsta, tāpēc viss iepriekš padarītais nu ir pārvērties par lieki iztērētu laiku.
Kad 1994. gadā sākāt mācīt mazākumtautību skolu skolotājiem latviešu valodu, vai vispār varēja ienākt prātā doma, ka pēc gandrīz 20 gadiem mums Latvijā būs referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu?
Aija Priedīte
Foto – AFI, Inga Kundziņa
Nē. Toreiz tas bija ārkārtīgi kutelīgs jautājums, bet citādā plāksnē — saistībā ar Pilsonības likumu. Toreiz notika lielie strīdi, un latvieši beidzot pateica saviem kaimiņiem, ko par viņiem domā, un krievi bija ārkārtīgi pārsteigti, ka tie miermīlīgie latvieši par viņiem nemaz tik labi nedomā. Bet tad tas viss tika izdzīvots. Kas attiecas uz valodas lietām, lielākās šaubas bija pašiem latviešiem, ka krievi nevar un negrib iemācīties latviešu valodu. Mēs toreiz ar UNDP atbalstu bijām pietiekami liela grupa, kas domāja, ka ar dialogu var ļoti daudz ko panākt. Tā bija arī pamatnostāja — nevis „mēs tagad piespiedīsim jūs mīlēt Raini”, bet „runāsim kopīgi un kopīgi mēģināsim kaut ko risināt”. Man ir jāpiekrīt Nilam Muižniekam, ka mēs pēc 20 [neatkarības gadiem] atgriežamies vēl sliktākā pozīcijā nekā toreiz.
Kādi iemesli mūs ir atmetuši atpakaļ?
Mana teorija ir šāda — tas bija tik skaidri manāms arī manā darbā, ka, sākot ar 2004. gadu, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO, valdības interese par integrāciju, ieskaitot valodu, straujā tempā noplaka. Tas attiecas uz visām valdībām. Integrācija vairs nebija nekāda prioritāte un aktualitāte. Visi, kas sekojuši integrācijas un valodas jautājumiem citās Eiropas valstīs, zina, ka šo jautājumu nevar atrisināt no šodien uz rītdienu. Tas ir gadu desmitu jautājums. Mēs bijām ļoti tālu tikuši 2004. gadā. Protams, bija jāmaina veids, [kā strādāt ar integrācijas jautājumiem], bet, ja būtu turpinājuši, tad mēs nebūtu tur, kur šodien esam nonākuši.
Es šodien jūtos ļoti vīlusies, jo es ļoti daudz pie šīs lietas esmu strādājusi. Jāsaka, te jāvaino abas puses. Nav tā, ka krievi tagad pierāda, kas viņi ir. Man tomēr liekas, ka Visu Latvijai! jaunie smukulīši arī pierādīja, kas viņi ir. Tā ir tāda kā jauniešu, pusaudžu neapdomīga cīņa, ko politiķi izmanto. To, ka jāintegrējas ir arī latviešiem, ne tikai nelatviešiem, pierāda tas, ka arī latvieši saka „šajā valstī”. Es katru reizi salecos, kad to dzirdu. Nu tad jau cilvēks nav integrējies Latvijā, ja viņš tā var runāt. Un vēl viena lieta — saka „mēs Latvijā tā, bet viņi Eiropā — tā”. Bet kur tad mēs atrodamies? Šie ir mazi, sīki jautājumi, kas rāda pamatnostāju. Es nevarētu pateikt „šajā valstī”. Man tā ir Latvija — mana valsts.
Varbūt „šī valsts” ar līdzšinējo attieksmi un politiku ir cilvēkus atsvešinājusi no sevis?
Varbūt. Bet tas norāda, ka cilvēki ar valsti neidentificējas. Mēs jau arī nevaram pārmest tiem, kas brauc projām, jo mēs dzīvojam atvērtā Eiropā.
UZRUNĀJĀM, NENOSODĪJĀM, NEMARĶĒJĀM
Vai pašreizējie notikumi cilvēkiem, kas strādāja ar integrāciju, no viņu darba mūža faktiski ir izsvītrojuši šos darba gadus?
Jā, protams, tas tā ir. Ir vilšanās. Bet arī citām valstīm — Lielbritānijai, Vācijai, Norvēģijai, Zviedrijai un citām — ir integrācijas problēmas. Mēs jau bijām faktiski nonākuši ļoti jaukā līdzāspastāvēšanas fazē. Es tagad klausos, ko saka krievi, kā viņi argumentē. Man ir grūti saprast to aizvainojumu. bet no otras puses — ko tad latvieši ir darījuši, lai uzrunātu nelatviešus? Latvieši saka — lai viņi nāk! Bet, ja mēs esam saimnieki, mums būtu jāuzrunā visus, kas pie mums dzīvo, un iniciatīvai vajadzētu nākt no mūsu puses. Var jau par Zatlera [reformu] partiju runāt, ko grib, bet tomēr viņa partijā ir daži krievi. Man par Vjačeslavu Dombrovski [ZRP] jāsaka, ka viņš pa šo laiku ir izmainījies — viņš vienmēr labprāt ir runājis, bet nu ir kļuvis „valstisks” — prieks to redzēt.
Kad savulaik runāju ar dažiem LNNK biedriem, viņi sacīja — mēs nevaram atļauties [uzrunāt nelatviešus], jo tad zaudēsim vēlētājus. Un tas jau ir bēdīgi, ja vēlētājs ir tik ļoti fiksēts uz latvisko un krievisko. Es joprojām gribētu teikt — ir jāstrādā ar jauniešiem, ar skolotājiem — gan latviešu, gan krievu –, jo skolotāji ir tie, kas izplata zināšanas. Man tomēr liekas, ka mūsu [LVAVP] projekti, kuros piesaistīja abu skolu skolotājus un audzēkņu vecākus, bija laba lieta, — lai redzētu, ka tas otrs nav briesmonis, ka tie ir tādi paši cilvēki kā tu un es.
Jūs par šķirtnes gadu minējāt 2004. gadu. Togad mēs ne tikai pievienojāmies starptautiskajām organizācijām, bet tajā laikā arī norisinājās mazākumtautību izglītības reforma — pakāpeniska pāreja skolās uz mācībām latviešu valodā un apjomīgi protesti pret to. Vai ar to jau nesākās integrācijas „atmešana atpakaļ”?
Jā, mēs mācījām skolotājus un jutām — kā nāca šādi rīkojumi un likumi, cilvēki jutās apdraudēti. Sākās ar to, ka skolotājiem pēc Valodas likuma bija valoda jāzina konkrētā pakāpē. Mēs bijām spiesti bieži mainīt mūsu stratēģiju un plānus, lai kļūtu par ugunsdzēsējiem. Nevar likumā ierakstīt, ka skolotājam ir jābūt augstākajai valodas zināšanu pakāpei, ja vispār zina, ka vairums viņu nemaz nerunā latviski. Mēs piedāvājām skolotājiem latviešu valodas kursus, lai viņi valodu varētu iemācīties. Valsts valodas centrs mums savukārt pārmeta, ka tērējam naudu skolotājiem, jo viņiem valoda jau ir jāzina. Un tas faktiski Latvijā vēl joprojām ir, ka noliek likumu un domā — nu viss tagad tā arī būs. Bet ir jābūt procesam uz likumu, lai to varētu pildīt. Toreiz jau bija doma — ja krievu skolu skolotāji nepratīs latviski, viņi ies prom un viņu vietā liks latviešu pensionārus. Nu galīgi absurdi!
Tā ir viena no vājajām vietām valsts politikā bijusi un arī šodien vēl ir, ka domā — lietas var mainīt no šodienas uz rītdienu. Mūsu programmas lielākais spēks bija tas, ka programma bija izstrādāta uz desmit gadiem un ar lielu pakāpenību. Es nedomāju, ka bija pareizs veids, kā ieviesa izglītības reformu. Ja likumus ievieš tādā veidā, tie kļūst neticami. Ir daudzas lietas, kur pēkšņi ievieš likumu, bet nav izdomāts, vai cilvēki to var pildīt un kādiem priekšdarbiem būtu jābūt, lai likumu varētu pildīt.
Es domāju, mūsu stiprums bija tas, ka mēs skolotājus uzrunājām, nenosodījām, „nemarķējām”. Kad es gāju projām [no LVAVP], bija vairāki skolotāji, kas teica: „Paldies jums, ka es šodien uzdrīkstos runāt latviski!” Tas bija lielākais kompliments, ko es jebkad esmu saņēmusi.
Vēl viena valstiski kardināla kļūda bija tā, ka ciet aizklapēja Dienu krievu valodā. Labi, tas bija komercpasākums, bet tad to vajadzēja padarīt par valstisku pasākumu un dotēt. To kļūdu šodien nevar pat vairs izlabot. Vienā Eiropas Savienības projektā mums bija iespēja izdot četrlappušu avīzīti Atslēgas, kur tā pati informācija par aktuālām lietām, kas notiek valstī, bija latviski un krieviski. Doma tāda — katram cilvēkam padarīt saprotamu to, kas notiek valsts koridoros. Šī avīzīte iznāca reizi nedēļā un to bez maksas izplatīja visā Latvijā. Mums bija karsts telefons, jo cilvēki zvanīja un teica paldies. Protams, kad projekta finansējums beidzās, valsts finansējuma tam nebija, un [avīze] izbeidzās. Es domāju, ka tagad varētu darīt ko līdzīgu. Tas nemaksā daudz, bet atdeve ir liela. Ja cilvēki jūtas nekur nepiederīgi un atstumti, tas ir ļoti nožēlojami.
Varbūt tas vilciens jau ir aizgājis un mēs ilgus gadus nevarēsim atgūt šos cilvēkus?
Pie tā būs pamatīgi jāstrādā. Par to, ko tu neizdari šodien, tev ir daudz vairāk jāmaksā rīt. Mums būs daudzus gadus jāstrādā pie tā, ko mēs neesam izdarījuši šajos gados. Tas ir kaut kas neiedomājams, ka mēs pie šī absurdā referenduma vispār esam varējuši nonākt!
POLITISKAIS INSTRUMENTS – VALODA
Nevienam jau nebija noslēpums, ka valstī integrācijas politiku realizēja „ķeksīša” dēļ, jo mūsu mērķis bija iestāšanās ES, tāpēc vajadzēja pildīt starptautisko organizāciju prasības. Varbūt te mēs arī redzam — ja kaut ko dara tikai darīšanas pēc, nevis no sirds, tad nekas īsti nesanāk?
Baltijas valstīm, [lai iestātos ES], triecientempā bija jāizdara tas, ko citas valstis varēja darīt 30—40 gadu laikā — tas bija process, sākot no 1945. gada. Tas attiecas gan uz integrāciju, gan cilvēktiesībām, gan atvērtām robežām. Protams, mēs to visu kā jau teicamnieki darījām, bet, protams, tas „nenogāja” līdz dziļākai apziņai. Kad es studēju, man bija jāiemācās lietuviešu valoda un jānoliek eksāmens. Man bija sešu nedēļu intensīvs kurss, noliku ļoti labi eksāmenu, bet šodien neprasiet man neko lietuviešu valodā! Es esmu visu aizmirsusi. Un šis bija līdzīgs process — mums intensīvā kursā bija jānoliek visi eksāmeni, un 2004. gadā mēs uzelpojām — burvīgi! Atslābums, un viss izbiris atkal ārā. Viss jāsāk no jauna.
Sakiet, vai, jūsuprāt, abu pušu — latviešu un cittautiešu — tuvināšanās vispār varēja izvērsties citādāk, ņemot vērā vēsturisko bagāžu? Kad tika atgūta neatkarība, latviešiem vajadzēja pašapliecināties, un, kamēr tas process notika, tikmēr cittautieši apvainojās. Vai mēs vispār no šādas plaisas varējām izvairīties?
Man grūti par to spriest. No vienas puses, varbūt būtu bijis vērts risks visiem dot solīto pilsonību. No otras puses, es zinu, kā toreiz Latvijā bija — te vēl bija PSRS karaspēks. Es sevi uzskatu par ļoti tolerantu cilvēku, bet manai apziņai vienmēr belziens ir tas, ka no Krievijas vēl joprojām nāk draudi. Diskutējot ar krieviem, man vienmēr ir jāuzsver — kā jūs iedomājaties, kā latvietis jūtas, ja viņam no Maskavas raida draudus? Un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir Žirinovskis, Putins vai kāds cits. Es kā latviete nevaru dzīvot pasaulē, kurā ir draudi. Varbūt cilvēkiem, kas paši bijuši izsūtīti, kas piedzīvojuši padomju laikus un kam ir grūti izjust un izprast toleranci pret citiem, šis pliķis ir vēl lielāks un apliecina to, ko viņi domā.
Mēs [LVAVP] cīnījāmies, lai nostādītu krievu valodu kā valodu. Līdz ar referendumu krievu valoda vairs nav valoda — tā atkal kļūst par politisku instrumentu. Un tur atkal ir vainīgas abas puses.
Kāds mans kolēģis saka, ka valoda ir tikai instruments, lai sazinātos. Bet man latviešu valoda ir kas vairāk — tā ir daļa no manis, daļa no identitātes. Kā jūs teiktu, kas mums visiem ir valsts valoda?
Man latviešu valoda ir daļa no manis, un es nevarētu iedomāties ar saviem bērniem sarunāties citā valodā. Pirms dažiem gadiem biju kādā identitātes konferencē, kur bija viens identitātes pētnieks no Nīderlandes. Viņš stāstīja ļoti interesantu pieredzi — viņa ģimene bija pārcēlusies uz Kaliforniju, bērni gāja amerikāņu skolās, un viņi ar sievu bija norunājuši, ka mājās arī sarunāsies angliski. Bet bērni bija pret to protestējuši — kāpēc mēs mājās runājam angliski? Mēs taču esam nīderlandieši! Tas viņam bijis kā pliķis sejā. Tad viņš bija turpinājis savus pētījumus Austrālijā, kur arī daudz nīderlandiešu, no kuriem daudzi nīderlandiski nemaz neprot. Viņi savstarpēji runā angliski, bet viņiem ir nīderlandiešu sabiedriskās aktivitātes un viņi visi turas vienkopus. Un līdz pat šai dienai es domāju — interesanti gan, ka viņi tā var — valodu atmet, bet nekļūst par ko citu, viņi ir nīderlandieši!
Bet varbūt mēs tiešām nespējam saprasties, ja vieniem valoda ir tikai instruments, bet otriem — identitātes daļa?
Jā, nu tad ir grūti, tā ir. Krieviem tomēr sava valoda ir gan kā valoda, gan kā instruments. Un tagad šī akcija krievu valodu ir padarījusi arī par ķircināšanas instrumentu. No vienas puses es nesaprotu un no otras puses man dusmas uzsit [Saskaņas centra līdera un Rīgas mēra Nila] Ušakova neloģiskie skaidrojumi[ 2 ] — es viņa domai nevaru tikt līdzi. Es saprastu, ja viņš teiktu — mēs esam tik daudz, mēs esam aizvainoti, tāpēc gribam, lai krievu valoda ir otra valsts valoda. Bet šis skaidrojums manā galvā neiet iekšā. Lindermanam ir klips ar Kravcovu[ 3 ] . Ja es būtu krievs, man būtu kauns gan par to klipu, gan par to, ka ar mani var manipulēt viens šitāds tips.
INTEGRĀCIJAI NAUDA IR JĀATROD
Un tomēr — atausīs 19. februāra rīts, cerams, ka latviešu valoda saglabāsies kā vienīgā valoda Latvijā, bet kā mēs tālāk visi kopā sarunāsimies? Ko jūs tagad ieteiktu valdībai?
Es domāju, ka mums pie dialoga atkal ir ļoti stingri jāstrādā visos līmeņos. Noteikti būtu jāizveido viena darba grupa, un tajā jābūt cilvēkiem no „abām” pusēm. Kad mēs veidojām mūsu programmu, kāda cīņa bija, kad es teicu, ka jāpiedalās darba grupā kādam krievu skolotājam vai direktoram! Patiešām ir jāsasēžas kopā ar krieviem, nevis vieniem pašiem. Ir jāizveido rīcības programma, ko mēs darām tūlīt, un pēc tam grupai tālāk jāstrādā, veidojot ilgāku rīcības dokumentu.
Mums jau ir jaunās integrācijas pamatnostādnes.
Man jāsaka, ka mani tā neapmierina, jo tās faktiski atgriežas pie tā paša, par ko strīdējāmies, strādājot pie iepriekšējām integrācijas programmām, — ka krievi būtu jālatvisko. Es nedomāju, ka tas ir vajadzīgs. Es domāju, ka ir svarīgi, ka mums ir kopīga valsts, kopīgas vērtības, mēs visi zinām latviešu valodu, un krievi blakus tam var kopt savu kultūru un valodu. To ir darījuši citās valstīs, tas nav nekas neparasts. Es nesagaidu ne no viena krieva, ka viņam jākļūst par latvieti — obligāti jāēd pelēkie zirņi, jāstaigā pastalās un jāsien prievīte ap kaklu. Nu tas tā — ļoti primitīvi izsakoties.
Ir kādas lietas, par ko mēs nekad nevarēsim vienoties, piemēram, par to, ka bija Otrais Pasaules karš nevis Lielais Tēvijas karš, vai par 9. maiju [kā uzvaras dienu]. Bet ilgtermiņa rīcības programmai ir jābūt uz desmit gadiem un ar reālu naudas segumu. Valdībai ir jāsaprot, ka šodien ieguldīt naudu būs daudz lētāk nekā rīkot nākamo referendumu.
Bet valdība jums tūlīt pateiks — mums šādiem pasākumiem naudas nav!
Labi, tad svītrojiet valdības un Saeimas autoparka izdevumus! Svītrojiet visu ko citu, bet integrācijai nauda ir jāatrod! Šī ir Latvijai vitāli svarīga lieta. Ja mēs varējām konsolidēt visus miljonus, tad varam piekonsolidēt klāt arī šo lietu.
Vai sistēmai būtu jāpaliek līdzšinējai, ka dala valsts naudu konkrētiem NVO projektiem?
Nē. Es domāju, ir jābūt noteiktām lielgabarīta lietām, nevis ka naudu dala projektu veidā. Piemēram, noteikti būtu jāstiprina radio un televīzija. Mums ir jāpārkāpj pāri tai suņa astei, ka visam [radio un TV] ir jābūt latviski. Mums ir jārunā arī krieviski. Piemēram, mums skolotājiem bija žurnāls Tagad. Krievu skolotāji, kas abi runāja latviski, toreiz teica: „Mēs latviski to neizlasītu, bet krieviski izlasām, un bija tik jauki izlasīt interviju ar mūsu prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu!” Ja mēs gribam, lai nelatvieši nedzīvo pilnīgi citā informācijas telpā, mums jāraida atraktīvi raidījumi, lai viņi jūtas piederīgi Latvijai. Ir jānāk pretī, lai šos cilvēkus iekļautu valstī. Valstiskajā domāšanā ir pilnīgi nepiedodami, ka pierobežā cilvēki dzīvo Krievijas un Baltkrievijas informācijas zonā. Nu mēs esam nonākuši tik tālu, ka beidzot tam ir jāpievērš uzmanība. Un noteikti vajadzētu vienu preses izdevumu, kas ir abās valodās un ko kaut par 10 santīmiem pārdotu. Bet lai tas būtu visur pieejams un jānostrādā tā, lai cilvēks justos uzrunāts.
Ko jūs pati darīsit referenduma dienā? Izskan arī ietiekumi neiet vispār vai balsot ar baltu lapu.
Iešu, protams. Referendums tagad notiek, un tā ir arī demonstrācija uz ārpusi. Ārpusē neviens nesapratīs, kāpēc Latvijā sarīko referendumu, bet paši latvieši vispār uz to neiet. To nevienam nevarēs ieskaidrot. Es uz referendumu neeju gluži labprāt, jo man tas viss liekas absurdi, bet es iešu un balsošu pret. Tur ir svarīga katra balss.
Klausīties audio fragmentus (lejuplādēt)