Raksts

Atrast kopīgos punktus


Datums:
12. jūnijs, 2007


Autori

Dita Arāja


Foto: Marina Pushkar

Katram cilvēkam ir tiesības interpretēt vēsturi, bet mums ir jāatrod pēc iespējas vairāk kopīgo punktu, ko saprot abas puses — gan krievi, gan igauņi.Andrusu Sāru (Andrus Saar), socioloģisko pētījumu centra Saar Poll vadītāju, intervē Dita Arāja

Kādas mācības Igaunija ir guvusi pēc plašajiem konfliktiem bronzas kareivja pārvietošanas dēļ?

Te jārunā par to, ko bronzas kareivis nozīmē. Deviņdesmito gadu sākumā Igaunijas politiķi sprieda, ka to vajadzētu pārvietot uz citu vietu, bet bija politiķi, kas tam pretojās. Šis piemineklis kļuva ļoti populārs Igaunijas krievu vidū, un katru gadu daudzi cilvēki 9.maijā pulcējās pie šī pieminekļa. Interesanti, ka pēdējo divu gadu laikā jaunu cilvēku skaits pie pieminekļa strauji pieauga — pie pieminekļa svētkus svinēja cilvēki, kam nebija tiešas vai ļoti tuvas saites ar pieminekli un Otrā pasaules kara iznākumu. Pērn 9.maijā svinību laikā tur ieradās divi-trīs igauņi ar Igaunijas karogu —jāatzīmē, ka dažiem krieviem bija sarkanie karogi— un izveidojās konflikts. Pēc tā mūsu politiķiem vajadzēja pieņemt lēmumu, ko darīt, jo tā nebija ļoti vienkārša situācija. Un tad valdošās Reformu partijas galva, premjerministrs sacīja — vienreiz mums jādara gals šim piemineklim. Tas bija labs arguments Reformu partijai pirms vēlēšanām, ko viņi arī ļoti labi izmantoja. Tomēr viņi neatrada labu risinājumu, jo premjerministrs sacīja, ka pirms 9.maija pieminekli nepārvietos, taču pārvietoja gan. Jautājums ir — kāpēc šis piemineklis ir tik ļoti svarīgs krieviem un ko tas viņiem nozīmē.

Un ko tas nozīmē?

Tas nozīmē ļoti daudz. Es nerunāju par sabiedrības integrācijas politiku, bet par vēstures izpratni. Pirms desmit gadiem vadīju pētījumu, kura laikā tika intervēti cilvēkiem, kas bija pabeiguši 10.—11. klasi. Pētījums bija veltīts vēsturiskajai apziņai un parādīja, ka igauņiem un cittautiešiem būtiski atšķirīga izpratne par vēsturi, īpaši par Otro pasaules karu. Pēdējo gadu laikā 1940.gada novērtējums — vai Igaunija ir vai nav okupēta — ir mainījies. 1991.gadā krievi bija daudz vairāk saprotoši par šo situāciju, ka Igaunija bija okupēta. Interesanti, ka šī attieksme krieviem ir mazinājusies.

Kādēļ?

Iespējams, te ir divi cēloņi. Viens — mums ir divas atšķirīgas etniskās grupas — igauniski runājošie un krieviski runājošie. Krieviem ir raidorganizācijas, bet tās nav ļoti stipras, tādēļ viņiem trūkst informācijas par situāciju Igaunijā. Otrs iemesls ir saistīts ar Krievijas medijiem — viņi pārraidīja absolūti atšķirīgu informāciju, un pēdējo gadu laikā tā bija ļoti stipra informācijas straume. Tātad — tā kā krieviem nav objektīvas informācijas, viņiem ir arī ļoti atšķirīga izpratne par to, kas notiek.

Otrs aspekts ir, ka krievi Igaunijā nav sevi ļoti skaidri definējuši. Viņiem nav savu simbolu, un gadu laikā šis monuments kļuva par šādu simbolu. Tas ir iemesls, kādēļ jauni cilvēki pulcējās pie šī pieminekļa. Tas ir identitātes simbols, kādā veidā krievi Igaunijā sevi identificē. Nezinu, kādēļ mūsu valdība to nesaprata. Tur bija gan politiskais spiediens, gan citi iemesli, kāpēc protestētāji sāka šādi uzvesties. Un, protams, kad viņi ziņās izdzirdēja, ka bronzas kareivis tiek pārvietots, tas bija ļoti normāli, kā viņi rīkojās.

Vai tas rāda, ka sabiedrības integrācija Igaunijā ir izgāzusies?

Mēs varam runāt par integrācijas dažādiem aspektiem. Viens no tiem — valoda, un tur mums ir pietiekami labi rezultāti. Ap 20% krievu ļoti tekoši runā igauniski, ap 15% igauniski vispār nesaprot, un ap 40% saprot un runā vidēji. 1990.gadā šī situācija bija pilnīgi citāda, tātad mums ir rezultāti. Otrs aspekts — cilvēku pozīcijas nav bijušas pilnīgi vienādas. Igauņi tomēr uzskata, ka viņi ir pakāpi augstāki nekā krievi. Starp igauņiem ir tikai 12% cilvēku, kas uzskata, ka igauņu un krievu pozīcijas ir līdzvērtīgas.

Ja runājam par integrāciju, jāuzsver, ka krieviem nav daudz dažādu nevalstisku organizāciju. Kad mēs sākām runāt, ka mums jāveido dialogs ar krieviem, tad atklājās, ka realitātē mēs nezinām, ar ko šo dialogu uzsākt. Tā ir reāla problēma. Es domāju, ka tas pat, iespējams, ir galvenais iemesls. Ja viņiem būtu, tā teikt, integrēta struktūra, tad šāda situācija nerastos.

Ir vēl viens ļoti nozīmīgs aspekts — igauņu etniskā grupa ir ļoti maza, un tas nozīmē, ka mēs esam mazliet ksenofobiski, līdz ar to izpaužas netolerance, kam ir ļoti negatīvs iznākums. Mūsu aptaujas ir parādījušas, ka postkomunisma valstis ir ļoti netolerantas. Visnetolerantākā valsts ir Latvija — no vienas puses jūs popularizējat draudzību starp dažādām etniskām grupām, bet tajā pašā laikā jūs esat spēruši ļoti negatīvus soļus, kas nav palīdzējuši šo draudzību nostiprināt. Padomju Savienībā bija tik daudz ienaidnieku no visām pusēm, un tas ir iemesls, kādēļ bijušajās padomju valstīs ir kļuvušas tik netolerantas.

Ļoti interesants aspekts, ja mēs salīdzinām igauņu un neigauņu jauniešus — igauņi nav mainījuši savu viedokli, piemēram, par krievu novērtējumu, kas viņiem ir vairāk vai mazāk ksenofobisks. Bet, runājot par krieviem, tad jo jaunāks ir cilvēks, jo atvērtāks pret citām tautībām.

Varbūt sabiedrības integrācija ir neiespējama?

Ja mēs jau sākumā nākam ar uzstādījumu, ka tas nav iespējams, tad mēs ļoti ātri atvadīsimies no mūsu neatkarības, jo mums realitātē nav citas iespējas kā tikai sabiedrības saliedēšana. Ja maksimums 1%—2% cittautiešu desmit gadu laikā ir aizbraukuši uz Krieviju, tad mums nav citas iespējas kā būt tolerantiem pret cittautiešiem un viņus integrēt. Un mums ir jāatrod dažādas metodes, kā to izdarīt.

Ko Igaunija var darīt tagad, jau pēc notikumiem ar bronzas kareivi? Kā tagad no šī iespējamā nulles punkta sākt?

Vispirms Igaunijas sabiedriskā TV sāks ar ziņām krievu valodā internetā. Tas gan vairāk ir domāts jauniem cilvēkiem, kam ir piekļuve internetam, bet jaunie cilvēki arī ir vissvarīgākā mērķa grupa. Manuprāt, mums visi spēki jāvelta tieši vecuma grupai līdz četrdesmit gadiem. Tie, kas ir vecāki, tomēr vairs nav tik atvērti. Nākamajā gadā arī ir domāts sabiedriskajā televīzijā izveidot kanālu krievu valodā. Interesanti, ka vienas mūsu privātās TV programma jau bija krievu valodā, bet tā nebija tik ļoti populāra. Šis būtu risinājums informācijas problēmai.

Otrs ir saistīts ar vēstures izpratni. Tas ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgi, lai varētu atrast kopīgus punktus, kā saprast vēsturi. Katram cilvēkam ir tiesības interpretēt vēsturi, bet mums ir jāatrod pēc iespējas vairāk kopīgo punktu, ko saprot abas puses — gan krievi, gan igauņi, jo, kā jau iepriekš sacīju, krievi Igaunijā paliks un nekur prom neaizbrauks. Mūsu izglītības ministrs tikās ar krievu skolu direktoriem un vēstures skolotājiem. Ministrs konstatēja, ka krievu bērniem mācītā vēsture atšķiras no vēstures, ko māca igauņu bērniem, bet tas jau ir atkarīgs no skolotājiem. Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, ko vajadzētu atrisināt.

Taču daudz komplicētāks jautājums ir par tā dēvēto strukturālo integrāciju — cittautiešu iesaistīšanos nevalstiskajās organizācijās un valsts darbā, kas nozīmētu viņu klātbūtni lēmumu pieņemšanā. Lai pie tā nonāktu, cilvēkiem vispirms ir jāiemācās valoda.

Jūs minējāt kopīgos punktus vēsturē, ko varētu akceptēt gan igauņi, gan neigauņi. Kā jūs domājat, kas varētu būt šie kopīgie punkti?

Es domāju, ka ir jārunā par Otro Pasaules karu. Igauņiem ir jāsaprot, ka padomju armija atnāca uz Igauniju un sakāva tur vācu armiju. Pēc tam bija otrs solis — otrā okupācija. Ja igauņi un neigauņi spētu šo saprast un par šo vienoties… Bet viņi to nespēj.

Bet tas nozīmē, ka mēs tomēr nespējam atrast kopējos punktus, kam piekrīt abas grupas.

Mums tas ir jāpanāk. Mums šie vēstures notikumi ir jāizskaidro.

Ja tas nav noticis sešpadsmit gadu laikā, kopš mūsu valstis ir atguvušas neatkarību, kādēļ gan lai tas notiktu tagad?

Es domāju, ka iemesls tam ir tāds, ka mēs vispār to neesam skaidrojuši. Politiķiem ir bijis ļoti izdevīgi pateikt, ka, lūk, viņi ir okupanti, kā arī uzskaitīt visus negatīvos aspektus, ko padomju armijas ienākšana Igaunijā ir nodarījusi.

Tad pirmā lieta, kas jāmaina, būtu politiķu retorika?

Jā, noteikti. Viņi gan baidās zaudēt vēlētāju balsis, bet viņiem ir jāskaidro vēsturiskie notikumi. Ja politiķi atbalsta tikai ļoti nacionālistisku viedokli, tā ir ļoti šaura domāšana.

Un kas pēc vēstures skaidrošanas būtu nākamais solis sabiedrības saliedēšanā?

Es domāju, ka tas jau arī ir galvenais konflikts, kas ir cilvēku prātos. Ja mēs patiesi sapratīsim — jā, šī ir mūsu vēsture, un mums — igauņiem un krieviem — ir vienādas tiesības, neraugoties uz okupāciju. Krievu problēma ir tāda, ka viņi ir nosaukti par okupantiem. Jā, mēs jau varam teikt, ka tā ir, bet kāds no tā labums? Tas ir ļoti negatīvi mūsu valstij un galīgi neatrisina nevienu problēmu. Vēstures skaidrošana un pieņemšana gan paņems ilgu laiku — gadus divdesmit, bet tas ir tikai normāli. Mums tikai ir jāsāk.


Russia: Estonian President Says Moscow Sees Democracy As A 'Threat' Jeffrey Donovan, Irena Chalupa


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!