Foto: A. Jansons
Žurnālistu savienības visā pasaulē ir klasiskas darba ņēmēju organizācijas un galvenokārt pilda plašu nozares arodbiedrību funkcijas. Vispirms, aizstāvot savu biedru tiesības kvalitatīvi strādāt, t.i. - saņemt atalgojumu, tehnisko nodrošinājumu, veselības aizsardzību; retāki ir gadījumi, kad žurnālists ar savienības palīdzību pierāda tiesības uz vārda brīvību savam darba devējam; visbiežāk savienībai jāaizstāv savi biedri nepamatotas atlaišanas, darba nespējas, tiesvedības gadījumos.
Cita Žurnālistu savienību funkcija ir žurnālistikas standartu kontrolēšana, profesionālās ētikas jautājumi, likumdošanas iniciatīvas un atzinumi par jauniem likumiem, kuri skar informācijas un publiskās saziņas jomas.
Runājot par situāciju Latvijā, jāpievērš uzmanība pašreizējai situācijai mediju tirgū. Pastāvot ļoti sadrumstalotam mediju īpašnieku spektram, praktiski nav izredžu ieviest vienotu darba koplīgumu formu starp Žurnālistu savienību un katru darba devēju, kā tas gadu desmitiem, piemēram, funkcionē Skandināvijas valstīs. Koplīgums nozīmē skaidri definētas saistības starp darba ņēmēju kā Žurnālistu savienības biedru un konkrēto darba devēju, tas arī paredz darba devēju finansiālu iesaisti Žurnālistu savienības funkcionēšanā. Latvijā, pastāvot ļoti individuāliem darba līgumiem (bieži ar konfidenciālām sadaļām), ir grūti solidarizēties pret netaisnīgiem noteikumiem. Arī ārzemēs ir iespējams neizpaust savu darba samaksu, taču žurnālistu organizācijas ir informētas par vidējiem skaitļiem savā nozarē, saņemot precīzu informāciju no nodokļu iestādēm. Balstoties uz tiem un makroekonomisko statistiku valstī, tiek lēstas vidējās algas, atvaļinājumu ilgumi un sankcijas, streikus ieskaitot, ja šie rādītāji disonē.
Latvijas Žurnālistu savienība vairākkārt kopš 90.gadu vidus ir centusies arodbiedrības statusā slēgt koplīgumu starp darba devējiem – mediju vadītājiem un Žurnālistu savienību kā kolektīvu darba ņēmēju pārstāvi, taču darba devēji šo priekšlikumu neatbalstīja. Acīmredzot, situācija ar darba samaksu medijos nav bijusi tik neadekvāta kā ar skolotāju vai medmāsu algām, kad arodbiedrības organizētas akcijas bija vienīgais veids, lai panāktu taisnīgumu.
Iesaistoties dažādās Eiropas struktūrās, Latvijai tomēr arī mediju biznesa jomā būs jāveido klasisks dialogs starp darba devēju un ņēmēju. Piemēram, sākot organizēt Eirovīzijas dziesmu konkursu, no ārzemju partneru puses loģiski izskanēja vaicājums pēc darba noteikumu saskaņošanas ar nozares arodbiedrībām. Aizvien plašāk mediju tirgū ienākot skandināvu kapitālam, izvirzās jautājums par tradicionāli sakārtotām attiecībām līgumos, kur Žurnālistu savienības biedram ir citāds statuss. Šoruden atsāktais dialogs starp Izdevēju asociāciju un Žurnālistu savienību ir cerīgs. Abām pusēm ir vēlme definēt profesijas standartus, ietekmēt likumdevēju, rast iespēju sasaukt Ētikas padomi. Abas puses ir ieinteresētas žurnālistu tālākizglītībā un mācību līdzekļu izdošanā.
Nesen piedaloties Igaunijas žurnālistu savienības konferencē, nācās secināt, ka Baltijas valstīs pašreizējā situācija ir līdzīga. Latvijas atšķirība – lielais krievvalodīgo mediju īpatsvars. Līdz ar to lielā žurnālistu daļā zaudētas ilūzijas par profesionālo savienību kā kādreizējo deficīta preču un citu labumu pārdalītāju, nevis kompetentu sociālo partneri valdībai, parlamentam, mediju patērētājiem.
Par Žurnālistu savienības un valsts institūciju sadarbību runājot, jāatzīmē, ka Saeimas Juridisko lietu komisija, kurai visbiežāk gadās “nepamanīt” mūsdienu žurnālista profesijas uzdevumus sabiedrības interesēs, ne reizi nav vērsusies pie Žurnālistu savienības pēc atzinuma par jauniem likumprojektiem. Uzskatu, ka arī tādēļ joprojām valda pretrunīgi skaidrojumi par informācijas pieejamību valsts iestādēs. Joprojām nevajadzīgi izcelta ir deputātu, deputātu kandidātu un amatpersonu grupa attiecībā pret citām goda un cieņas aizskaršanas jautājumos. Saeimas Cilvēktiesību komisija reiz gan vērsās (!) pēc atzinuma par Reklāmas likumu, taču pat nesāka izskatīt nevienu no vairāk kā 20 piezīmēm, ko izteica Žurnālistu savienības valde.
Izpildvara un tiesu vara atceras Žurnālistu savienību pārsvarā tad, kad vēlas sodīt kādu žurnālistu par neglaimojošu publikāciju vai arī pārcelt savu problēmu uz žurnālistikas jomu (pedofīlijas skandāls). Tas liecina, ka aizvien pat jaunās varas pārstāvji nav brīvi no stereotipiem par žurnālistiku kā eliti apkalpojošu un tai pakļaujamu darbību.
Attiecībā uz profesijas standartiem Žurnālistu savienība rūpīgi raugās, kurus pretendentus uzņemt par saviem biedriem. Darba pieredze, kvalitāte, izglītība, citu Žurnālistu savienības biedru rekomendācijas ir garantijas, ka starptautiski atzītā savienības biedra karte, kas dod daudzas priekšrocības akreditēties, apmeklēt nozīmīgus sabiedriskus un kultūras pasākumus, tiks izmantota adekvāti. Regulāri notiek mācību semināri, konferences un diskusijas. Attiecībā uz saviem biedriem Žurnālistu savienība pielieto Ētikas kodeksu. Taču tas nekavē izteikt viedokli arī par ārpus savienības biedru loka notikumiem – no starptautiskas solidaritātes (protesti par vārda brīvības ierobežojumiem Krievijā) līdz vērtējumiem Latvijas mērogā (nosodījums par safantazētu interviju ar NATO ģenerālsekretāru).
Skandalozu piemēru ir atliku likām. Pretstatam – ik gadu tiek pasniegta Žurnālistikas cerību balva izcilākajam jaunajam žurnālistam. Tā nekļūdīgi ir prognozējusi žurnālista profesijas atbildīgākās un talantīgākās personības visos medijos. Regulāri par Žurnālistu savienības viedokli dažādos jautājumos interesējas arī ziņu aģentūras, TV5, LTV un LNT ziņu dienesti.