Raksts

Žurnālistu ētika – starp Džamahīriju, Šlāpina kurpēm un moderātiem


Datums:
07. februāris, 2011


Autori

Didzis Melbiksis


Latvijas radio ģenerāldirektora Dzintra Kolāta tvitera profila bildē nav redzams pats cienījamais priekšnieka kungs. Lasītāju sejās lūkojas Lielās Sociālistiskās Tautas Arābu Lībijas Džamahīrijas prezidents Muamars Kadafi. Šad un tad tvitersfērā visnotaļ aktīvais Kolāts savos vīterojumos atgādina, ka Džamahīrijā viss mierīgi. Laikraksta IR žurnālists Aivars Ozoliņš šīs humoristiskās ēverģēlības laikam gan ir uztvēris caur nesagraujamas nopietnības prizmu. Pēc svētdien Latvijas radio viļņos izskanējušā pirmā tvitera apskata Aivars Ozoliņš savos vīterojumos satraucās, vai tiešām Kadafi esot Latvijas sabiedriskā radio seja. “Kāds LR sakars ar diktatoru, kas lika uzspridzināt lidmašīnu, nogalinādams 270 cilvēkus, kaut arī pēc tam to "nožēloja"? ” vaicāja Ozoliņš.

Piekrītu, šis jautājums ir interesants. Latvijas žurnālisti pagaidām nemaz tā īsti nav sākuši diskusiju par savas cunftes amata brāļu un māsu darbības tviterī, blogos un Facebook profesionāli ētisko regulējumu. Jo galu galā žurnālists nav vienkārša tekstu, audio un video cepēja profesija. Un mediji nav informācijas desu fabrikas. Tieši šajā laikā, kad internetā zūd robežas starp žurnālistu profesionālo darbību un privātām izpausmēm, būtu labi vienoties par skaidriem spēles noteikumiem. Cik daudz un kādos rāmjos ir pieņemama žurnālista privāta izpaušanās publiskā vai daļēji publiskā interneta telpā? Atbildei uz šo jautājumu ir jābūt vismaz aptuveni ieskicētai un žurnālistu aprindās pieņemtai, cienītai un ievērotai. Tad mums nebūs jāprāto, cik “pareizi” vai “nepareizi” Latvijas radio bosam ir lietot Kadafi bildi savā tvitera profilā. Tāpat nevajadzēs lauzīt galvu par biogrāfijas lauciņā ierakstītā “cukcukcuk” nozīmi vai dzīvesvietas “kleinarviids” iespējamo saistību ar ēku Doma laukumā.

Taču jāatzīst, ka Latvijas mediju izstrādātie ētikas kodeksi arī krietni vienkāršākos jautājumos līdz šim tiek interpretēti ļoti selektīvi. Un to pielietojums ir, maigi izsakoties, teju neeksistējošs. Rodas sajūta, ka mediji līdz ar dokumenta izsniegšanu darbiniekiem un publicēšanu savā interneta lapā par to vienkārši aizmirst. Klaigāt par oligarhu ietekmi tajā vai citā laikrakstā, interneta portālā vai TV mēs protam. Bet redakciju ikdienas darbā nodrošināt elementāru žurnālista lomas nodalīšanu no aktīvas darbības politikā – tas nu gan mums ir par grūtu!

Piemēram, viens no Vienotības vēlēšanu kampaņas veidotājiem Ilmārs Šlāpins nule kā žurnālā Rīgas Laiks publicējis garu apcerējumu par partiju pārveidošanos zīmolos. Rakstā tiek iztirzātas arī pēdējās Saeimas vēlēšanas un, protams, Vienotībā ietilpstošās partijas. Taču par autora saistību (arī naudas ziņā – jo ne jau nu par pliku paldies Šlāpins palīdzēja bīdīt Dombrovski & co uz Saeimu?) ar šo politisko spēku rakstā nav ne vārda. Arī parakstījies viņš ir vienkārši kā Ilmārs Šlāpins. Vai tā ir objektīva, neatkarīga žurnālistika? Kādā veidā šajā gadījumā autors spēj izvairīties no interešu konflikta? Pats Šlāpins tviterī kritiku noliedz: “es neesmu politiķis, es neuzdodos par žurnālistu, raksts nav par politiku.” Ha ha ha! Minētais raksts ir publicēts sadaļā “politika”, kas laikam pierāda tā totālo apolitiskumu. Par to, vai Šlāpins ir vai nav politiķis, var strīdēties, taču runa šeit ir par tiešu saskarsmi un sadarbību ar politisko spēku, par kuru autors raksta. Savukārt “neuzdošanās par žurnālistu” jau sāk atgādināt kāda cita brīvmākslinieka vārdā Haralds Burkovskis runas par to, ka viņu jau varot saukt kaut vai par hidrobiologu. Mjā, Šlāpina (ne)izpratni par žurnālistikas būtību labi ilustrē man adresētais retoriskais jautājums tviterī: “Tavuprāt, kurpniekam nevajadzētu rakstīt par kurpju modeļu tendencēm nākamajā sezonā?” Protams, vajadzētu. Tāpat, kā politiķiem vajadzētu rakstīt par pašu veidotās politikas tendencēm. Cieti! Valdības lēmumus vislabāk analizēs un komentēs Valdis Dombrovskis. Kurš gan cits? Un pēc tam to visu sauksim par objektīvu žurnālistiku, sarunāts?

Nākamais piemērs ir pagājušā gada oktobrī žurnālā IR publicētais raksts – analīze par Zviedrijas vēlēšanu rezultātiem “Zviedru mājas jaunā kārtība”. Viss jau būtu labi, tikai raksta autors Pēteris Timofejevs-Henriksons tieši tajā laikā bija uzvarējušās Moderātu partijas studentu organizācijas valdes loceklis. Īsi pirms vēlēšanām Timofejevs-Henriksons savā blogā zviedru valodā arī publicējis ierakstu par to, kāpēc viņš balsos tieši par Moderātu partiju. Pie raksta žurnālā IR gan autora ciešās politiskās saites nav minētas. Un nabaga lasītājs tiek atstāts pilnīgā neziņā par to, ka autora sirds tvīkst un kvēlo par rakstā daudzviet minēto Moderātu partiju un ka viņš ir arī formāli saistīts ar šīs partijas politiskajām struktūrām. Pats Timofejevs-Henriksons, atbildot uz maniem ierakstiem tviterī par šo faktu, uzsver to, ka viņš neesot rakstījis viedokļu rakstu, bet gan reportāžu. Tāpēc savu politisko saistību norādīšana neesot bijusi aktuāla. Dīvaini. Man gan šķiet, ka tieši reportāžu un analītisku rakstu gadījumā politiska saistība vispār nav pieļaujama. Un jo īpaši tad, ja raksts ir par politiku. Vai par autora politiskajām saitēm zināja IR redakcija? Žurnāla galvenā redaktore Nellija Ločmele, atbildot man tviterī, par to pat neieminas, vien norāda: “Palūdzām ārštatniekam rakstu.Tas bija labs,līdzsvarots” un “Jebkurā gadījumā-redakcijas lēmums par ārštata autoru izvēli nav tas pats,kas darbā pieņemšana”. Bet kā tad traktēt pašu IR pieņemtā ētikas kodeksa principus – ka žurnālistam jāizvairās no īstiem, iespējamiem un pat šķietamiem interešu konfliktiem un ka žurnālists nedrīkst ieņemt amatu politiskā partijā? Es varbūt kaut ko pārprotu, bet no redaktores komentāriem manā skatījumā izriet, ka uz ārštata autoriem žurnālistu ētikas principi neattiecas vispār vai vismaz tiek traktēti citādi, nekā gadījumos ar štata darbiniekiem. Laikā, kad gan pasaulē vispār, gan arī Latvijā arvien vairāk žurnālistu darbojas kā freelance autori, šāda pieeja man šķiet ļoti dīvaina. Ja autoru izvēle tiek balstīta tikai un vienīgi uz tāda stiepjama un grozāma “labs, līdzsvarots raksts” vērtējuma, tad žurnālistu ētiku varam ielikt zārkā un apglabāt. Tad mēs ražojam neko vairāk kā informācijas desu. Un vai tad desas ēdājam interesē, kas šo desu ir taisījis? Ja labi garšo, tad viss kārtībā. Diemžēl ar žurnālistiku tā ampelēties nav īpaši gudra rīcība, jo žurnālista galvenais resurss ir uzticamība (credibility). Žurnāls IR ar politiski angažētu autoru publikācijām vismaz manās acīs šo uzticamību sāk zaudēt.

Daudz jau ir bijis līdzīgu gadījumu Latvijas medijos. Un vienmēr reakcija ir bijusi līdzīga. Ko tu te cepies? Ko tu te mēģini darīt – totalitārismu ieviest? Tu taču baigais cilvēktiesību fans esi, kāpēc gribi ierobežot vārda brīvību? Vienmēr izrādās, ka tie taču ir labi cilvēki, kuri labi strādā – nu kāda tur vēl nozīme kaut kādām politiskām saitēm? Tā, piemēram, 2009. gadā Latvijas radio producentes darbā pieņēma Evu Lūsi, kura tikai mēnesi pirms tam kandidēja pašvaldību vēlēšanās Visu Latvijai! sarakstā. Vēlāk šis fakts atklājās – taču rezultāta nekāda! Savukārt, kad sākās runas par Haralda Burkovska politisko angažētību, izrādījās, ka viņa vadītais raidījums “Kā labāk dzīvot” neietilpst sabiedriski politiskajā lauciņā,uz kuru tad arī esot attiecināms attiecīgais radio ētikas kodeksa pants. Ak, jā, un vispār viņš taču nebija arī žurnālists.

Tā nu šis riņķa dancis tiek atkārtots katru reizi. Redakciju atbildes uz kritiku par to autoriem ir viegli prognozējamas. Ja politiskās saites ir pārāk acīmredzamas – tad šis cilvēks tiek pasludināts par nežurnālistu. Ja nevar noliegt cilvēka žurnālista lomu – tad paziņojam, ka viņš ir ārštata autors, kurš raksta labi un spēj norobežoties no savas lomas politikā. Ja cilvēks kandidējis vēlēšanās – tad iebilstam, ka viņš nav partijas biedrs un turklāt nemaz netika ievēlēts. Ja cilvēks acīmredzami pauž atklātu atbalstu konkrētai partijai – sakām, lai pierāda, kur un kādā veidā tas konkrēti ietekmējis viņa darbu. Un tā ad infinitum. Vienīgie man zināmie gadījumi, kad kāds žurnālists ir dabūjis pa mizu no vadības par ētiskiem pārkāpumiem, ir triviāli, maznozīmīgi, un tajos parasti bijuši iesaistīti gados jauni un mazpazīstami kolēģi. Labi atceros, kā vienu studentiņu piespieda atteikties no 15 latu vērtas piepelnīšanās – jo, redz’, radio ziņu raidījumu balss nekur citur nedrīkst skanēt, tas graujot klausītāju uzticību. Padomāt par to, kāpēc darbiniekam vispār jāiet kaut kur piepelnīties, mēs nespējam. Gluži tāpat, kā nespējam vai nevēlamies ierobežot atsevišķu kadru politiskās aktivitātes.

Klusējot par manis minētajiem un līdzīgiem gadījumiem, Latvijas žurnālisti bruģē ceļu vēl lielākai visatļautībai. Nākotnē angažēts politiskas partijas biedrs uzdosies par žurnālistu, un viņš varēs teikt: “Ja Šlāpinam ir ļauts darīt tā – kāpēc tad es nedrīkstu? Ja par godīgumu stāvošais un krītošais žurnāls IR piever acis uz savu autoru politiskajām aktivitātēm – ko tad jūs man piekasāties?” Varbūt ir laiks apjēgt, ka Latvija nav Džamahīrija, kur politisko partiju nav. Šeit tās ir, un žurnālistu neatkarību no politiskas ietekmes mēs nenodrošināsim, ja neuzklausīsim kritiku arī paši pret sevi. Ja ir pieļautas kļūdas, tad tās ir jālabo un no tām ir jāmācās. Tā vietā, lai slēptos kritikas noliegšanas ierakumos, sāksim beidzot diskutēt par žurnālistu ētikas kodeksu praktisku pielietojumu redakciju ikdienas darbā! Pretējā gadījumā šos papīrīšus var piespraust arī tualetē. Vismaz būs kāds reāls, taustāms labums.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!