Foto: www.freeimages.co.uk
Attiecībā uz tiesām, KNAB, prokuratūru un Valsts kontroli – tuvākajos četros gados no Latvijas politiķiem gaidām pietiekami viegli izpildāmu uzdevumu– netraucēt tām strādāt un atbalstīt to neatkarību, gan izvēloties šo institūciju vadību, gan nodrošinot to finansējumu.
Korupcijas mazināšana valstī nav tikai KNAB uzdevums. Un tas nav arī Jaunā laika monopols, ko tāpēc citas partijas negrib aiztikt. Nav arī tā, ka korupcijas novēršana rūp tikai tiem 16% nobalsojušo, kas atdeva balsis par JL. Korupcija ir sabiedrības slimība, kas būtiski kavē tās attīstību. Tāpēc visiem politiķiem, kam rūp Latvijas nākotne, jāatzīst šī skarbā patiesība un jāmeklē turpinājums korupcijas izskaušanai.
Turpmākajiem četriem gadiem vajadzīgie risinājumi korupcijas novēršanā nav tik acīmredzami un ir grūtāk sasniedzami. Līdzīgi kā valsts attīstībā kopumā, kur pēc iestāšanās NATO un ES jāmeklē kvalitatīvas attīstības ceļu, arī korupcijas apkarošanā jāmeklē tālāk par KNAB dibināšanu un priekšnieka meklēšanu. Iesāktais jāattīsta un jānotur līmenī, tomēr laiks šķirt jaunu lappusi un meklēt variantus.
Šajā rakstā iezīmēti daži ceļa stabiņi, kuri varētu palīdzēt lēmējiem rast atspēriena punktu. Priekšlikumu sīkāku pamatojumu var atrast autores rakstā Korupcijas C trešajā laidienā[1].
Demokrātija var kļūt par pretkorupcijas zālēm
Svaigākie pētījumi[2] par politisko korupciju ir vienlaikus gan labā, gan sliktā ziņa tiem politiskajiem spēkiem, kas korupcijas mazināšanu nevēlas redzēt augstu savā oficiālajā dienaskārtībā. ASV politoloģijas profesori Bleiks un Mārtins žurnālā Demokratizācija publicētajā rakstā ar kvantitatīvu datu palīdzību pārliecinājušies, ka stabilai demokrātijai var būt lielāka loma politiskās korupcijas mazināšanā nekā tas uzsvērts līdz šim.[3] Tomēr pētnieki uzsver, ka priekšrocības korupcijas mazināšanā parādās tikai ilgākā laika periodā, sākot ar 20 nepārtrauktas demokrātijas gadiem. „Konsolidētām demokrātijām ir lielāka iespējamība novērst korupcijas iespēju nekā nedemokrātiskām valstīm, nestabilām demokrātijām vai nesen izveidotām demokrātijām”, secina autori, kuru analīze apstiprina jau agrāk politologu pausto pārliecību.
Tas nozīmē, ka būtiska vērība korupcijas mazināšanā jāvērš uz demokrātisko institūciju stiprināšanu, ietverot gan ekonomiskos rādītājus, gan politisko konkurenci, gan pilsoņu brīvības. Tieši laiks ļauj attīstīt korupcijas mazināšanai nepieciešamās kontroles institūcijas: jēgpilnu interešu konflikta un partiju finanšu regulējumu, atbildīgu izpildvaru, neatkarīgu tiesu varu un prokuratūru, neatkarīgu auditu un brīvu informācijas plūsmu.[4] Tam jāpievieno demokrātiskas sistēmas balstu stabila attīstība– mediji un pilsoniskā sabiedrība. Tās lomu korupcijas mazināšanā īpaši izcēlusi profesore Rasma Kārkliņa.
Pirmā recepte – netraucēt
Kā jau minējuši daudzi politikas vērotāji, attiecībā uz tiesām, KNAB, prokuratūru un Valsts kontroli – tuvākos četros gados no Latvijas politiķiem gaidām pietiekami viegli izpildāmu uzdevumu– netraucēt tām strādāt un atbalstīt to neatkarību, gan izvēloties šo institūciju vadību, gan nodrošinot to finansējumu. Cītīgi politikas veidotāji varētu atrast arī kur pielikt roku pie šo institūciju efektivitātes veicināšanas.
Politisko finanšu problēmu remdēšana
Demokrātijas stiprināšanas ēdienkartes otra daļa, kas mazinātu korupciju, politiķiem jau arī labi zināma. Tā atkal kļuvusi akūta, gandrīz kā zobu sāpes. Īpaši sāpīgi pēc atsevišķu partiju un to atbalstītāju ciniskajām likumu pārkāpjošajām priekšvēlēšanu kampaņām pirms 9.Saeimas vēlēšanām.
Starptautiskie eksperti kopš 2002. gada Latvijā veiktās reformas partiju finanšu uzraudzībā un regulēšanā saukuši par veiksmīgām to pakāpeniskuma dēļ. Tomēr acīmredzami, ka grozījumi 2004.gadā, kas aizliedza juridisku personu ziedojumus un uzlika griestus priekšvēlēšanu kampaņai, neguva visu partiju izpratni un piekrišanu pēc būtības. Tas zināmā mērā veicināja likuma neievērošanu un likumdevēja bezdarbību Saeimas priekšvēlēšanu laikā.
Netika savesta kārtībā visa likumdošanas pakete, lai arī partiju finanšu pasaulē ir skaidrs kā diena, ka trešās personas kā kampaņas dalībnieki augs kā sēnes pēc lietus, ja partijām būs izdevumu griesti. Partijām bija arī jānodrošina pieeja masu saziņas līdzekļiem plašākā veidā nekā līdz tam. Sodu jautājums tika daļēji sakārtots, bet KNAB iespējas sodīt par pārkāpumi 9.Saeimas priekšvēlēšanu laikā parādīs, cik tas efektīvs.
Ņemot vērā to, ka motivācija izdevumu griestu ieviešanā bija samazināt naudas ietekmi uz partijas darbu un pietuvināt priekšvēlēšanu procesu vēlētājam, jēdzīgi liktos atgriezties pie ieteikuma, ko partiju finanšu pārzinātājs Jānis Ikstens iesaka jau ilgus gadus un ko atbalstīja Delna un PROVIDUS pēc 8.Saeima vēlēšanām.[5] Tas ir – atteikties no apmaksātas priekšvēlēšanu aģitācijas elektroniskajos saziņas līdzekļos. Šādu ierobežojumu turklāt būtu daudz vieglāk izkontrolēt nekā vispārējo tēriņu griestus.
Tomēr ļoti svarīgi, lai tie, kas šīs politiskā procesa atveseļošanās zāles lietos, saprastu un atbalstītu šo procesu. Līdzeklis, kas teorētiski ir ļoti labs, bet kuru grūti ieviest dzīvē, var nodarīt lielāku ļaunumu par nedaudz ierobežotāku līdzekli, kuru savukārt ir viegli ieviest, pildīt un kontrolēt.[6]Tāpēc ierosinājums ir sākt diskusiju, kā tālāk uzlabot partiju finanšu sistēmu, ko visas lielās partijas atzītu par godīgu un būtu gatavas ievērot.
Administratīvo resursu izmantošanas ierobežošana priekšvēlēšanu laikā, kad tiek tērēti nodokļu maksātāju resursi un radītas papildu priekšrocības varas partijām, būtu svarīga kopīgās sarunas sastāvdaļa, jo izpratne par ētiku šajā jautājumā ir vienlīdz svarīga kā likumdošanas normas.
Jāsāk runāt, vai naudu partijām dot no valsts
Salīdzinoši vieglāk būtu panākt politiķu vienprātību partiju finansēšanā no valsts budžeta. Šo soli savukārt neatbalsta vēlētāji. Arī teorētiski viegli atrast gan par, gan pret argumentus. Plusam – atkarības mazināšana no sponsoriem un vienlīdzības veicināšana starp partijām, mīnusā – tas stiprinātu varas partijas, neveicinātu jau tā vājo partiju iekšējo demokrātiju. Pētījumi rāda, ka partiju finansēšana no valsts budžeta neveicina korupcijas mazināšanos.
Lielā atklātība partiju finanšu lietās un pastiprinātā kontrole no KNAB puses ir pietiekami priekšnoteikumi diskusijas uzsākšanai par to, kā partijas vislietderīgāk finansēt no budžeta – cik, kā, kas saņems, par ko drīkstēs tērēt.
Lobēšana nav noziegums
Trešais jautājums, kur KNAB vadībā rasta zināma virzība, bet skaidrības par konkrētiem soļiem vēl nav, ir jautājums par lobēšanu. Te 84% politiķu atzinuši, ka izjūt nepieciešamību pēc šīs jomas reglamentācijas.[7]
Ņemot vērā sabiedrības zemo izpratni par to, ka lobēšana nav krimināli sodāma parādība, bet tieši otrādi – ikviena pilsoņa brīvas tiesības demokrātiskā valstī, – eksperti iesaka pagaidām izvairīties no īpaša likuma pieņemšanas lobēšanas reglamentēšanai. Tā vietā iesaka koncentrēties uz esošo lēmējvaras procedūru padarīšanu atklātāku, un uz darbu ar lobētājiem praktiķiem.
Būtu apsveramas rekomendācijas par Saeimas darba atklātības nodrošināšanu: informācija un dokumentācija par komisiju darbu[8]. Jādomā arī par plašāku un daudzveidīgāku sabiedrības uzklausīšanu likumprojektu tapšanas gaitā, piemēram, atklāto uzklausīšanas sapulču (open hearings – angļu val.) veidošanu. Valdībā šis process ir izstrādāts precīzāk, un NVO pārstāvjiem ir vairāk leģitīmu iespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu.
Pilsoniskai sabiedrībai – cietāku garozu
NVO finanšu caurskatāmības veicināšana varētu sekmēt uzticību šim sektoram no uzņēmēju puses un veicināt finanšu stabilitāti šajā sektorā. Kvalitatīvai sargsuņa lomas pildīšanai un dialoga uzturēšanai ar valsts pārvaldi NVO jābūt profesionālām, ko iespējams panākt tikai ar pietiekamu finansējumu.
Likums par sabiedriskā labuma organizācijām šobrīd jau nosaka iespēju iegūt 85% ienākuma nodokļa atlaidi par ziedoto summu, kas vērtējama kā pozitīva norma. Taču skandāls ap Latvijas Kultūras fondu un neoficiālā informācija par citām NVO rāda, ka kompānijas izmanto šo likumdošanas normu, lai korumpētu NVO un pieprasītu no piešķirtās naudas finansēt kompānijas sabiedrisko attiecību aktivitātes, tikai nelielu daļu ziedotās summas atstājot pašas NVO rīcībā.
Valstij būtu jāizskata iespējas dažādot NVO finansējumu, piemēram, šim nolūkam novirzot 1% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kā tas ir dažās citās Eiropas valstīs.[9] Kamēr politiķi mērdē NVO badā, plašu līdzdalību grūti gaidīt.
Medijiem – vairāk skaidrības
Mediju darba reglamentēšanai politiķi pēdējos 10 gados pievērsuši maz uzmanības. Starp svarīgākajiem darbiem minams sabiedriskās TV un radio finansējums, uzraudzība un visu mediju īpašnieku atklātība. Mediju vides sakārtošanu bremzē sliktā pašorganizācija un dažādā attieksme Latvijas žurnālistu vidū attiecībā uz žurnālistu ētiku. Politiķi to tiešā veidā ietekmēt nevar, taču līdz šim vairāk redzēta „ak šausmas, ko viņi par mani raksta” interese, neuzrunājot mediju politikas līmeni.
2006. gadā pieņemtais Saeimas deputātu ētikas kodekss ir vēl viens dokuments, kura nozīme būs atkarīga no šī kodeksa īstenošanas dzīvē. Turklāt svarīga ir šī kodeksa pārkāpumu konstatēšana un pierādīšana.[10] Varas pārstāvju nekontrolētības sajūta ir daļa no tā, kas ļauj politiskai korupcijai Latvijā pastāvēt pietiekami atklātā un ciniskā veidā.
Nobeigums
Šajā rakstā netika skartas tādas plašākas demokrātijas veselībai svarīgas lietas kā pilsoņu brīvību ievērošana un tiesību nodrošināšana. Taču arī to attīstība tuvākajos četros gados noteiks Latvijas demokrātijas attīstību un tātad arī korupcijas līmeni valstī.
Nobeigumā jāsecina, ka demokrātija un pārticība samazina korupciju laika gaitā, taču tās abas ir grūti nodrošināt pašreizējā brīdī tieši korupcijas dēļ. Veidojas potenciāli slēgts aplis, kas kavē demokrātijas konsolidēšanos.[11] Latvijas politiķiem varētu būt risks un grūtības šādu apli pārcirst, jo augšminētajiem darbiem ir vajadzīga minimāla savstarpēja un sabiedrības uzticība tam, ka ir vēlme politiku veidot sabiedrības labuma vārdā. Te nepietiks ar ekonomisko modeli: ņemsim paši un jums (sabiedrībai) ar’ kas atleks. Tādas uzticības, šķiet, pagaidām vai nu nav vai ir ļoti maz.
__________________
[1] “Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2006. gada pirmais pusgads” Red. Valts Kalniņš
[2] Karklins, R. The System Made Me Do It: Corruption in Post-Communist Societies. M.E.Sharpe, 2005
[3] Blake, Charles H. and Christopher G. Martin (2006)
The Dynamics of Political Corruption: Re-examining the Influence of Democracy
Democratization, vol. 13, no. 1
[4] Susan Rose-Ackerman, Corruption and Government: Causes, Consequences, and Reform (Cambridge: Cambridge University Press, 1999).
[5] Piemēram, Priekšlikumi partiju finansēšanas reformai, Jānis Ikstens, Diena, 31.10.2000 , arī Apmaksāta politiskā reklāma nodara nopietnu ļaunumu demokrātijas veselībai , Jānis Ikstens, Nesamērīgi tēriņi kampaņai = nesamērīga naudas ietekme uz politiku, Lolita Čigāne, Diena, 03.02.2003
[6] Pinto-Dušinskis, M. Politisko partiju finansēšanas rokasgrāmata. Nepublicēts tulkojums latviešu valodā, 1.lpp.
[7] Meņģelsone, L. BNS pētījuma Komersantu un politiķu attieksme pret lobismu prezentācija, 2004, 6.lpp. Pēdējo reizi sk. 18.07.2006.
[8] Janova, K. Lobēšana ir jāreglamentē: pasaules pieredze un ieteikumi Latvijai. Sabiedrība par atklātību –Delna. 2004. 12-16.lpp. Pēdējo reizi sk. 18.07.2006.
[9] Slovākijā šāds likums pieņemts 2002.gadā, sk.Information on the activities of the Council of the Government of the Slovak Republic for Non-Governmental Non-Profit Organisations during the 1999-2002 period and its activity plans for the next period. Pēdējo reizi sk. 18.07.2006.
[10] Lielbritānijas profesors vērtē Saeimas deputātu ētikas kodeksu, LETA, 13.06.2006.
[11] Blake C., Christopher M. Rakstā The Dynamics of Political Corruption: Re-examining the Influence of Democracy