Raksts

Zinātnes attīstība Latvijā līdz 2010. gadam – problēmas, uzdevumi, risinājumi


Datums:
20. februāris, 2002


Autori

Juris Jansons


Runa "Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīniju apspriešanas konferencē" 2002. gada 9. februārī

Ievadam

Ir pietiekami daudz dokumentu par to, kas būtu darāms situācijas uzlabošanai zinātnē. Tādā ziņā Vadlīnijas (VL) nav nekas jauns. Jauna varētu būt tā apņemšanās, ar kādu nāca kopā augstākās izglītības, zinātnes un valsts pārvaldes (šinī gadījumā IZM) pārstāvji, lai risinātu gadiem krājušās problēmas.

Kā jebkuram dokumentam, kura pieņemšanai un sekmīgai tālākvirzībai obligāta bija vienprātība, arī Vadlīnijām piemīt trūkumi – tās varbūt ir pārāk liekvārdīgas vienā jautājumā, un pārāk lakoniskas citā. Zinātniekiem gribētu atgādināt, ka, atbilstoši likuma Par zinātnisko darbību 16.p., Saeima apstiprina valsts zinātnes un tehnoloģijas attīstības stratēģiju, un Vadlīnijas iecerētas kā šīs stratēģijas pamatnostādnes (galvenās tēzes).

Vadlīnijām ir it kā divas daļas – aprakstošā un indikatori resp. kontrolskaitļi, kurus paredzēts (būtu vēlams) sasniegt līdz 2010.gadam. Nav skaidroti ceļi (līdzekļi), kā tiks realizēti nodomi – gan ideju, gan indikatoru līmenī. Tas ir tālākā darba un cita līmeņa dokumentu uzdevums un varētu būt viens no galvenajiem diskusiju tematiem šodien. Vienlaicīgi jāatzīmē, ka vairāku konkrētu pasākumu programmas jau eksistē un ir izskatītas dažādās valsts pārvaldes institūcijās, tiesa – finansu aprēķini tajās ir jāpārstrādā, jo pasākumu “starts” ir novilcināts par vairākiem gadiem, kuru laikā situācija ir pasliktinājusies.

Savā īsajā ziņojumā es gribu pieskarties šādām galvenajām problēmām:

– cilvēki (zinātnes darbinieki);
– idejas (tēmas, prioritātes);
– nauda;
– zinātniskās darbības organizācija.

Cilvēki, jeb kā VL tos sauc “cilvēku resursi”.

Savā laikā tika veikta situācijas analīze un izstrādāta zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunošanas valsts programma. Tika konstatēts, ka zinātnieku, kā arī zinātnē nodarbināto skaits ir nepietiekams (vismaz 3 reizes par maz!!!), vecuma struktūra nelabvēlīga. Valsts programmu vajadzēja (bija paredzēts) uzsākt ar 2001.gadu, tas netika izdarīts. Vadlīnijas paredz 2010.gadā Latvijā 5000 aktīvi strādājošus zinātņu doktorus. Elementāri aprēķini rāda, ka šādu skaitu var sasniegt vienīgi ar ārkārtējiem un tūlītējiem pasākumiem.

Gribu izteikt pārliecību, vai vismaz cerību, ka prasību samazināšana promocijas darbiem neietilps “ārkārtas” pasākumos, jo tad mēs vienīgi apmānīsim paši sevi, bet neatrisināsim problēmu. Galu galā var nokristīt visus maģistrus par doktoriem, bet tas situāciju neuzlabos..

2001.gadā Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisija izskatīja tikai 50 promocijas darbus. Lai nodrošinātu krasu skaita pieaugumu 2002.g., bāze bija jārada 4 gadus atpakaļ. Tas netika izdarīts, tāpēc tuvākajos 3 gados gaidīt strauju doktoru skaita pieaugumu nevar. Tātad, pat uzsākot 2003.gadā kadru atjaunošanas programmu, sākotnēji finansējot to arī par iekavētajiem gadiem, pirmos rezultātus varam gaidīt ne ātrāk par 2007.gadu!!!! Bez tam ne visi doktori paliks strādāt zinātnē vai augstākajā izglītībā, arī vecākās paaudzes zinātnieki beigs darba gaitas……

Kadru atjaunošanas programmā nav detalizēti aplūkota vēl viena svarīga problēma – t.s. inženiertehniskā personāla sagatavošana. Visaugstākās kvalifikācijas inženieri, kuri nav motivēti taisīt zinātnisku karjeru, bet kuru darbs absolūti nepieciešams, sevišķi inženier- un dabas zinātnēs, bet ne tikai.

Vēl viens svarīgs jautājums – kadru gatavošanas materiālā bāze. Doktorantu skaitu nevar palielināt voluntāri un neierobežoti, doktorantam ir jāstrādā, citādi būs kā pasakā par tēva dēlu, kurš mācījās par kalēju trīs gadus guļot un vērojot. Pašreizējā situācijā viens vidējs LZP finansēts pētniecības grants (apm. 6000 LVL gadā) nodrošina zinātnisko produkciju, kura 2-3 gados veido 1 promocijas darbu.

Sieviešu skaits zinātnē. Virzībā uz Eiropas zinātnes telpu tas ir svarīgs indikators, pēc kura vērtē situāciju zinātniskajā sabiedrībā. Latvijā LZP finansēto grantu vadītāji pārsvarā ir vīrieši – 66%. Sadalījums pa nozarēm ir nevienmērīgs, piem. vadītājas – sievietes praktiski izpaliek informātikā un fizikā, matemātikā, astronomijā, bet puse un vairāk – molekulārā bioloģijā, medicīnas zinātnēs, valodniecībā, filozofijā, socioloģijā.

Kadru atjaunošanas programmas būtiska un neatņemama sastāvdaļa ir emeritēto zinātnieku skaita palielināšana un pabalsta palielināšana, pirmajā etapā līdz līmenim, kādā pabalstus izmaksā Kultūrkapitāla fonds.

Idejas, pētījumu virzieni, prioritātes.

Latvijas zinātnei ir atskaites punkts, jeb sākuma (nulles) deklarācija – 1992.g. Dānijas zinātnes padomes vadībā veiktā ekspertīze, kura pozitīvi vērtēja zinātnes stāvokli Latvijā kopumā un atsevišķās iestādēs atzina par izcilu. Laika gaitā situācija ir mainījusies, bet ne principiāli. Veiksmīgi ir attīstījušās zinātnes, kuras atbrīvojās no ideoloģiskiem ierobežojumiem. Latvijas zinātnieki sekmīgi iekļaujas ES programmās – tas liecina gan par pētījumu tematikas, gan zinātniskā līmeņa atbilstību starptautiskām prasībām. Arī pašlaik veidojamās ES 6.IeP tematika nodrošinās potenciālas iespējas mums startēt ne mazāk sekmīgi.

MK apstiprinājis prioritātes Latvijas zinātnē tuvākajiem četriem gadiem:
· informācijas tehnoloģijas – jaunas sistēmu un programmatūras inženierijas tehnoloģijas, telemātika, multimediju sistēmas un telekomunikācijas;
· organiskā sintēze un biomedicīna – jaunas bioloģiski aktīvo vielu sintēzes tehnoloģijas; gēnu tehnoloģijas;
· materiālzinātnes – nanomateriāli, jauni materiāli mikroelektronikas, fotonikas un optoelektronikas nozarē, biomateriāli un citi kompozītmateriāli;
· meža zinātne un koksnes tehnoloģijas – mežu attīstība, koksnes biomasas racionāla izmantošana, koksnes dziļās pārstrādes tehnoloģijas;
· letonika – latviešu valoda, kultūra un vēsture;

Par Letoniku un tās vietu Latvijas zinātnē debatēs sīkākus apsvērumus izteiks prof. Stradiņš, bet skaidrs ir tas, ka tā ir un būs neapšaubāma prioritāte, kura kā tāda jārealizē, pie tam ilglaicīgas programmas ietvaros. Programmas realizācijā ieinteresētajiem būtu pēc iespējas ātrāk jāvienojas par tās iespējamo struktūru, un jāsāk veidot konkrēti priekšlikumi.

MK definētās prioritātes pagaidām ir deklaratīvas, neviena nav praktiski atbalstīta ar valsts pasūtījumu. Šeit nav jāizgudro divritenis – ir MK noteikumi (1999.g. Nr.206), kuri nosaka “Kārtību, kādā piesakāmas, ekspertējamas un finansējamas valsts pētījumu programmas”. Pietrūkst tikai sīkums – nauda. Un tā mēs nonācām pie stratēģiski svarīgākā jautājuma.

Nauda.

1991.gadā Latvija izšķīrās par drosmīgu soli – visu zinātnes finansējuma sadali uzticēt pašiem zinātniekiem, šim nolūkam nodibinot LZP ar četrpadsmit ekspertu komisijām. Tādējādi zinātnes administrēšanā iesaistīti gandrīz 10% no aktīvi strādājošiem zinātniekiem. Šādu praksi ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Komisija. Visa nauda tiek sadalīta konkursa ceļā projektiem, zinātniskajai infrastruktūrai finansējums nav paredzēts, bet iegūstams zinātnieku brīvprātīgas sadarbības rezultātā. Šādai pieejai bija arī pozitīvas sekas – tā norūdīja, iemācīja izdzīvot, rakstīt projektus, piesaistīt līdzekļus, t.sk. no ES programmām. Vienlaicīgi to var uzlūkot par eksperimentu, kurā noskaidrota apakšējā robeža finansējumam, pie kura zinātne kā sabiedriska parādība, bet ne indivīda vaļasprieks, vēl izdzīvo.

Pašlaik zinātnes finansējums ir nepietiekams, gan procentos no IKP, gan absolūtos skaitļos, it sevišķi ņemot vērā Latvijas relatīvi zemo IKP uz vienu iedzīvotāju. Tāpēc priecē indikatoros fiksētie skaitļi – pētniecībai valsts budžeta dotācija 1% no IKP. Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā par 2001.gadu teikts: ”Lai Latvija integrētos kopīgajā zinātnes telpā, ir svarīgi palielināt IKP izdevumus zinātnei un attīstībai”, tātad vadlīnijās nospraustais uzdevums būtu solis pareizā virzienā. Eiropas Komisija paredz 2010.gadā sasniegt vidējo finansējuma līmeni 3% no IKP, t.sk. 1% valsts budžets, 2% – privātais kapitāls.

1% no IKP 2010.gadā veidos apm. 90 milj LVL. Pirmajā brīdī tā šķiet ļoti iespaidīga summa, bet debatēs akadēmiķis A.Siliņš sīkāk parādīs, kā tā varētu sadalīties pa atsevišķiem pasākumiem. Tādi ir:

– Līdzfinansējums ES sekmīgiem projektiem – dalības maksas apmērā (vismaz!!).
– Valsts pētījumu programmas – prioritārajos virzienos.
– Zinātnisko un akadēmisko kadru atjaunošanas programma.
– Universitāšu zinātnes attīstība.
– Tirgus pieprasītie pētījumi (papildus vismaz 10% katru gadu).
– LZP fundamentālo un lietišķo pētījumu projektiem (10% katru gadu).
– Valsts pārvaldes institūciju pasūtītie pētījumi (10% papildus).

Vēlreiz gribu pasvītrot divus būtiskus momentus:

– kavējot kāda pasākuma sākumu, mēs problēmu tikai padziļinām, un nākotnē jāiegulda daudz lielāki līdzekļi;
– valsts pētījumu programmu uzsākšana ir ārkārtīgi svarīga gan no “iekšējā” aspekta – saistīta ar prioritāšu realizāciju, valsts zinātnisko centru darbības uzsākšanu, gan no “ārējā” – pētījumu programmu starptautiskā atvērtība, kura jānodrošina ar 2003.gadu, iekļaujoties vienotā Eiropas zinātnes telpā. Latvijai jārada infrastruktūra, kura atbilst šīs kopējās telpas prasībām, un šajā virzienā praktiski nekas nav darīts pēdējo desmit gadu laikā.

Organizācija.

Nav pareizs apgalvojums, ka Rietumos visa zinātne ir universitātēs (piem. Somijas zinātnes budžets vienmērīgi dalās 3-4 daļās). VL ietvertā ideja, ka universitātēm Latvijā jākļūst par vadošajiem zinātnes centriem, realizējama procesā, kura gaitā nav pieļaujama administrēšana, kāda vēl nesen satrauca universitātēs integrētos juridiski patstāvīgos institūtus. Zinātnē, tāpat kā dabā, nepieciešama organizatorisko formu daudzveidība, pilnībā jānodrošina visu augstākā izglītībā un zinātniskās pētniecības procesā iesaistīto līdztiesība piedalīties valsts finansētos konkursos, apmaksas saņemšanā par līdzdalību studiju programmu nodrošināšanā u.c. Jāuzsāk valsts zinātnisko centru darbība, jāpanāk valsts finansējums zinātniskās infrastruktūras atjaunināšanai. Lielāku līdzdalību Vadlīniju realizācijā jāparedz LZA un LZP, pilnībā izmantojot to potenciālu ekspertīžu veikšanā.

Uzskaitītie pasākumi ir tikai maza daļa no veicamā, lai nodrošinātu Vadlīnijās formulētā mērķa sasniegšanu. Savā ziņojumā neskāru problēmas, saistītas ar inovāciju procesu. Tā varētu būt tēma atsevišķam ziņojumam, jo, lai arī cieši saistīta ar zinātnisko darbību, ietver sevī tik daudz specifisku jēdzienu un problēmu, ka pārvēršas par zinātnes (ekonomikas) nozari. Ļoti ceru, ka diskusijā piedalīsies prof. U.Viesturs vai prof. J.Stabulnieks un informēs mūs par inovāciju koncepcijas izveides gaitu.

Noslēgumā gribu izteikt pateicību kolēģiem no darba grupas par to labvēlīgo gaisotni, kura valdīja apspriežu laikā un izteikt cerību, ka šī auglīgā sadarbība turpināsies, jo paveiktais ir svarīgs, bet droši vien vieglākais etaps. Tagad jāpanāk VL realizācija.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!