Raksts

Ziemeļvalstu pieredzes izmantošanas iespējas mūsu skolās


Datums:
09. aprīlis, 2002


Autori

G. Safranovičs


Uzstāšanās konferencē "Atvērta skola atvērtai sabiedrībai" 2002. gada 26. martā

Mēs dzīvojam lielu ekonomisku un sociālu pārmaiņu laikā. Gandrīz visur ir attīstījušies informācijas avoti un līdzekļi. Tehnoloģisko sasniegumu ietekme uz cilvēku pieaug (arī uz bērnu). Masu mediju raidītie izklaides raidījumi, INTERNET iespējas u.c.bieži vien sacenšas vai ir pretrunā ar to, ko dod skola. Ārpus skolas nav iespējams atstāt arī sociālās problēmas (nabadzība, vardarbība, dažādas atkarības), un tās ienāk klasē kopā ar bērniem. Skolotājiem būtujātiek galā ar šīm problēmām, jāgūst panākumi tur, kur vecāki jūtas bezspēcīgi.

Ir “samazinājušies attālumi” starp mums un Eiropu, Skandināviju, Ameriku utt. Mes varam ar tām iepazīties ne tikai ar grāmatu, žurnālu, TV palīdzību, bet arī klātienē. Mēs mācāmies no tām valstīm, no kurām esam saņēmuši iepriekš minētās jaunās “tradīcijas”.

Pēdējos gados man ir bijusi izdevība iepazīties ar izglītības sistēmu un konkrētām skolām Dānijā un Norvēģijā. Ar ko izglītības sistēmas šajās valstīs liekas pievilcīgas? Abas šīs sistēmas var raksturot kā humānas, zinātniski un psiholoģiski pamatotas, materiāli labi apgādātas, kas ir iejūtīgas pret katru bērnu. Dānijā bija iespēja iepazīties ar to, kā valsts likumdošana nosaka valsts, apgabalu, vietējo pašvaldību funkcijas un atbildību. Ja valsts ir noteikusi vietējai pašvaldībai atbildību par pamata izglītību, tad tiek nodrošināts arī atbilstošsfinansējums. Te pastāv ne tikai stingra kontrole, kas rūpējas par šo funkciju izpildi, bet arī cieša, uzticības pilna sadarbība starp skolām un dažāda veida administrācijām par skolotāju tālākizglītības, plānošanas un citiem jautājumiem.

Lai arī Skandināvijas valstis var raksturot kā bagātas, nav tā, ka šeit visa ir pārpārēm. Te nav nekā lieka, viss ir racionāls, labi pārdomāts. Te ir pilnīgi skaidras skolas un skolotāja funkcijas, vecāki (protams, ne jau visi) apzinās savu misiju ne tikai bērna audzināšanā, bet arī izglītošanā. Šeit darbojas psiholoģiskie dienesti, sociālie pedagogi, skolēnu konsultanti, kas ievērojami atvieglo skolotāju darbu, sniedz atbalstu skolēnu vecākiem.

Uzskatu, ka mūsu valstī vēl nav pietiekami daudz strādāts pie izpratnes veidošanas par izglītības būtību un mērķiem, skolas misiju un lomu sabiedriskajā vidē. Mēs vēl tikai taustāmies un meklējam īstos ceļus pērejā uz demokrātiju izglītībā, izmaiņām skolotāju darba stilā, mācību metodēs. Manuprāt, problēma ir tajā apstāklī, ka pašām procesā iesaistītajām personām (skolotāji, skolēni, viņu vecāki) tiek atvēlēta pārāk maza loma lēmumu pieņemšanā, problēmu risināšanā. Reformu idejiskie autori, lēmumu pieņēmēji bieži vien ir pārāk tālu no reālās dzīves.

Mēs visi vēlamies, lai mūsu izglītības iestādes būtu efektīvas, lai tās sniegtu kvalitatīvas zināšanas. Bet vai mums visiem ir skaidrs efektivitātes jēdziens izglītībā? Vienam tas saistās ar labiem skolēnu sasniegumiem eksāmenos vai mācību priekšmetu olimpiādēs, otram – ar labu finansiālo stāvokli, vēl citam – ar labvēlīgu mācību vidi.

Norvēģu pedagogs Terje Ogdens (1991.g.), veicot pētījumus savā un citās valstīs, ir apkopojis un izdalījis četras galvenās iezīmes, kas atšķir labu skolu no pārējām: fiziskā un materiālā vide (maza skola, mācībām piemērota, sakārtota vide), sociālā izcelšanās (skolas vides atšķirības no mājas vides), skola kā sociāla sistēma (sadarbība starp skolotājiem, skolotāju iespējas attīstīt savas personīgās īpašības, , skolēnu spēja uzņemties atbildību u.c.), skolas kultūra un vērtības (priekšnoteikumi atklātībai un sadarbībai, skolotāju un skolēnu entuziasms, pozitīva attieksme pret skolu u.c.). “Apkopojot to visu, varam teikt, ka “laba skola”, t.i., skola, kas sasniedz labus rezultātus, veicot savus daudzos pienākumus, ir spējīga izpildīt sociālos uzdevumus un tajā pašā laikā uztur aygstu mācīšanās līmeni. Saskaņā ar moderno skolas ideoloģiju, skolai jābūt ieinteresētai rezultātos, tātad, tai jāizvērtē sakarība starp sadarbību un skolēnu mācīšanos. “Laba skola” ir skola, kas mācās un veic pašizvērtēšanu. Labai skolai piemīt virziena izjūta un griba sasniegt ko vairāk.”[1]

Pārmaiņu un attīstības procesā mēs savos kolektīvos ne vienmēr izprotam to, kas ir atvērtība jaunajam, kādi ir komandas darbības galvenie principi, kāda ir skolotāju, skolēnu un vecāku loma lēmumu pieņemšanā un atbildība par šo lēmumu realizēšanu.

Es, kā iestādes vadītājs, saskatu savu vēl nepadarīto darbu: virzīt skolotāju, skolēnu, vecāku un administrācijas kopsadarbību uz vienotu mērķi – apzināties problēmas savā skolā un risināt tās. Taču būtiski ir tas, lai ārējie faktori, kas šo darbu ietekmē, nebūtu nepamatoti mainīgi. Šobrīd mūs nepārtraukti pārsteidz dažādas nesagatavotas, iepriekš neizanalizētas reformas, kas traucē ikdienas darba veikšanā, tradīciju nostiprināšanā.

Ļoti būtiska loma skolas demokratizācijas procesu veicināšanā, efektivitātes kāpināšanā ir atbilstošai skolotāju tālākizglītībai.Būtiski ir, ka skolotājs nevar prasmīgi īstenot demokrātiskas, uz bērnu centrētas metodes, ja jaunā kvalitātē nav izveidojušās saskarsmes prasmes, ir saglabājies skolotāju autoritārisms. Tāpēc ir nepieciešamas zināšanas un prasmes psiholoģijā. Lielākā daļa skolotāju ir mācījušies padpmju laikā, un šajā laikā dotās zināšanas psiholoģijā ir nepietiekamas skolotājiem, lai strādātu atbilstoši mūsdienu prasībām. Ne visi skolotāji ir iekšēji gatavi mainīties, at pārmaiņu atzīšanu tikai vārdos ir stipri par maz.

Uzskatu, ka būtu nepieciešamas speciālas programmas skolotāju personības attīstības veicināšanai, pieredzes apmaiņai. Ļoti būtiska loma mūsdienīgā skolā ir moderno tehnoloģiju apgūšanai (stāvoklis uzlabojas ļoti strauji) un svešvalodu apguvei. Maz ir tādu skolotāju (izņemot svešvalodu skolotājus), kuri tālākizglītībai izmanto svešvalodās publicētās grāmatas, tādejādi apgūstot ārzemju pedagogu pieredzi. Ja gribam ieiet Eiropā (un mēs taču to gribam), tad svešvalodu zināšanas būtu nepieciešamas katram skolotājam (apmaiņas braucieni, projekti u.c.).

Mūsu valsts ekonomiskā situācija ļoti lielā mērā ietekmē skolas un vecāku sadarbību. Daļa vecāku ir bezdarbnieki un ir ieslīguši dziļā depresijā, nespēj palīdzēt ne sev, ne bērniem. Citi strādā vairākās darba vietās, un viņiem paliek arvien mazāk laika būt kopā ar bērniem ne tikai skolā, bet arī mājās. Skolotāji, savukārt, ir spiesti strādāt lielas slodzes, kā rezultātā nav ne laika, ne spēka pietiekami daudz laika veltīt darbam ar vecākiem.

Jāsaka atklāti, ka šajā sarežģītajā situācijā skolotājiem pietrūkst arī zināšanu pieaugušo psiholoģijā, lai spētu pienācīgi palīdzēt vecākiem. Šajā jomā noteikti būtu nepieciešama kvalitatīva palīdzība, tālākizglītības kursi. Jāatzīst, ka arī mūsu darba metodes ir diezgan vienveidīgas, ne reti aprobežojoties tikai ar vecāku sapulču organizēšanu. Šeit varētu minēt ziemeļvalstu pieredzi par pamatīgāku informācijas apmaiņu, izdodot dažādus informācijas materiālus, organizējot anketēšanas, diskusiju klubus par dažādām audzināšanas darba tēmām. Bet cik mēs atļaujamies būt atklāti viens pret otru, izklāstīt savas problēmas? Pieredze rāda – ļoti minimāli. Mums pietrūkst savstarpējās uzticēšanās un izpratnes par to, ko gribam panākt.

Lai skola sasniegtu labus mācīšanas rezultātus, lai tās darbība saskanētu ar sabiedrības prasībām un skolēnu vajadzībām, lai resursu izlietojums būtu optimāls, skolai nepārtaukti ir jāveic sava pašizpēte. Šī atziņa nāk no Norvēģijas, taču arī mūsu valstī par to pēdējā laikā īpaši tiek domāts. Taču šo pašizpēti, pašvērtējumu nedrīkstam uztvert kā pašmērķi. Tam ir jābūt kā līdzeklim attīstības veicināšanā. Tam ir jābūt kā līdzeklim un pierādījumam savas pastāvēšanas pierādīšanai. Es ceru, ka jaunā pašvērtējuma sistēma būs tāda, kas uzlabos mūsu kontaktus ar āŗējo sabiedrību, nostiprinās skolu autoritāti, un mēs nebaidīsimies ar rezultātiem iepazīstināt politiķus, vecākus, masu medijus.

Šobrīd ne reti visas sabiedrības nedienas pieraksta nepareizai izglītības politikai, neefektīvām skolām un sliktiem skolotājiem. Tam nu es absolūti negribu piekrist.

Mums visiem kopīgi jācenšas darīt labi savu darbu, kas ir centrēts uz bērnu. Ja mēs visi (skolotāji, skolēni, vecāki, sabiedrība) būsim vienoti savu mēŗķu izpratnē, neizpaliks arī rezultāti.

________________
Atsauces

[1] S.E.Fjelds. No parlamenta līdz klasei. Rīgas pilsētas Skolu valde, 1998.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!