Tikko atgriezos no piecu dienu ceļojuma Ziemeļkipras Turku Republikā, kurai ir gan savs parlaments, gan ministru kabinets, gan prezidents, bet starptautiski to atzīst vien Turcija. Biju starptautisku žurnālistu un pētnieku grupā, ko ielūdza vietējā ārlietu ministrija – lai iepazītu situāciju uz vietas un piedalītos svinīgajos pasākumos par godu 1974.gada 20.jūlijam. To Kipras turki uzskata par saviem nozīmīgākajiem nacionālajiem svētkiem, jo pirms 35 gadiem tieši 20.jūlijā Turcijas armija apturēja Kipras grieķu uzsākto apvērsuma mēģinājumu. Tāpēc 20.jūliju Kipras turki sauc par Miera un Brīvības dienu, ko – pavisam loģiski – grieķi sauc pavisam citādi. Kamēr es raudzījos Kipras turku militārajā parādē, tikmēr Kipras grieķi protestēja pret svinībām otrpus tā saucamajai zaļajai zonai Kipras grieķu pusē.

Brauciens nebija viegls. Nebija viegli gan tāpēc, ka klausījos Kipras turku stāstos par dekādēm ilgušo – par laimi tikai vienu dekādi vardarbīgo – konfliktu, mokoties ar jautājumu zīmēm par pretrunīgiem stāstiem par notikušo un notiekošo. Pēc Kipras turku skatījuma, konflikta izcelsmē vainojami grieķi, kamēr Turcijas armija 1974.gadā iejaukusies, lai nodrošinātu Kipras turku drošību. Bet pasaulē dominējošais diskurss ir grieķu skatījums par Turcijas armijas iebrukumu. Nebija viegli, visu laiku meklējot pareizos vārdus, lai neaizvainotu Kipras turkus, kuri nosaukuma „Kipra” attiecināšanu uz grieķu Kipras daļu uzskata par netaisnīgu. Un, protams, kā Ziemeļeiropas cilvēkam nebija viegli izturēt vairāk kā +40 grādu karstumu.

Iespaidu ir lērumu lērumos, un tos mēģināšu aprakstīt vairākos blogos. Šo ievadu gribu nobeigt ar cerības staru, ka jau šī gada beigās sadalītās salas prezidenti varētu panākt vienošanos par federālas divu kopienu un divu zonu valsts izveidošanu, par ko jau 2010.gada sākumā referendumos varētu balsot gan Kipras grieķi, gan turki. Un tad nākamgad mēs varētu sākt svinēt arī kādu citu datumu – salas apvienošanu!