Zemnieku liktenis sarunu šūpolēs 0

Ir grūti prognozēt, kāds varētu būt galarezultāts Latvijas sarunām ar ES par lauksaimniecību. Taču viennozīmīgi varu teikt, ka tas būs labāks par ES puses pašreiz piedāvātajiem nosacījumiem. Iznākums būs atkarīgs no zemkopības ministra argumentācijas prasmes fināla sarunās. Tajās kļūs skaidrs - kas tiek izvēlēts par prioritāti un no kā nāksies atteikties. Domāju, ministrs pieprasīs, un viņam tiks dotas plašas pilnvaras.

Iesaki citiem:

Ar Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāju un zemkopības ministra padomnieci tirgus jautājumos Ingūnu Gulbi sarunājas Aiga Pelāne, Diena.


I. Gulbei ir bijusi iespēja būt klāt Latvijas un Eiropas Savienības (ES) ierēdņu un politiķu sarunās par lauksaimniecības jautājumiem.

Sarunas ar ES par lauksaimniecību ir iegājušas finiša taisnē. Vai Latvija tām ir labi sagatavojusies vai nav kas nokavēts?

Laika ziņā nekas nav nokavēts. Latvija lauksaimniecības sarunu pozīcijas dokumentu apstiprināja jau 2000.gada beigās. Latvija jau tad bija gatava sarunām. ES nebija gatava tās sākt agrāk un runāt ar tik daudzām kandidātvalstīm vienlaikus.

Latvijas amatpersonām tiek pārmests, ka tās nepietiekami aizstāv zemnieku intereses: piedāvātas pārāk mazas ražošanas kvotas, tiešie maksājumi tikai 25% apmērā no ES līmeņa. Vai tiek darīts viss iespējamais, lai panāktu Latvijai labāku galarezultātu?

Uzskatu, ka gan politiķi, gan ierēdņi strādā labi.

Tās ir divu līmeņu sarunas. Pirmajā - runā Latvijas ierēdņi ar ES ierēdņiem. Viņiem ir dotas pilnvaras panākt noteiktu rezultātu. Savukārt, augstākajā līmenī jau notiek politiķu vienošanās par galvenajiem pamatprincipiem. Sarunās ir iesaistīti arī zemnieki, kuriem ir iespēja pašiem visu vērot.

Valdība ir bijusi noturīga un tas šajā gadījumā Latvijai ir palīdzējis. Politiķi ir sapratuši, kā lietas notiek, kas jādara. Starp zemkopības un ārlietu ministriem ir laba sadarbība. Svarīgi, ka arī prezidente ir iesaistījusies un ir informēta par šiem procesiem. Turklāt, labi spējušas vienoties arī visas trīs Baltijas valstis. ES to respektē, ne velti ES lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers brauc runāt ar Baltijas valstu politiķiem. Viņš nemaz tā šurpu turpu nebraukā.

Vai saskatiet arī kādas problēmas?

Viena no problēmām ir argumentēti pierādīt, ka Latvija var saražot tik daudz produkcijas, cik tā pieprasījusi kvotās. Statistikā parādās vieni skaitļi, bet pieprasītajās kvotās cipari krietni vien lielāki. Zemnieki paši sev ir “iezāģējuši”, ražodami preci, kas pārdota bez dokumentiem, tā radot “nezināmas izcelsmes” gaļu un pienu. Tad nākas stāstīt, ka daļu piena pārdod kaimiņiem, daļu izdzer paši, bet daļu izbaro lopiem, ka Latvija cieta Krievijas krīzē, mainījās saimniekošanas sistēma. Argumentus atrast grūti.

Vēl nedaudz traucē, ka mūsu ierēdņi ir gados jauni. To pat īsti nenosauksi par trūkumu, jo tā vienkārši ir sanācis. Zemkopības ministrijā (ZM) ir nomainījušās paaudzes. Reizēm diskusijās ar ES rūdītajiem “vilkiem” gribas, lai mūsējiem būtu lielāka dzīves pieredze. Lai varētu labāk argumentēt - kolhozos bija tā, tad sistēma mainījās un lauksaimniecībai nācās pārorientēties. Bet ko mūsējais zina par kolhoza laikiem, ja tad tikai sāka iet pamatskolā?

Cik nozīmīgas ir neformālās tikšanās un patērzēšana? Vai Latvijas lauksaimniecības likteni var izšķirt, piemēram, zemkopības ministra jauka patērzēšana ar Fišleru?

Tā var izšķirt ļoti daudz. Varbūt pat vairāk nekā ierēdņu vairāku mēnešu darbs. To pierāda kaut vai Somijas un Zviedrijas pieredze. Somijā bija ļoti labs sarunu vedējs, un rezultātā šīs valsts nosacījumi ar Zviedrijas nav salīdzināmi. Tie ir daudz labāki. Sarunās ļoti daudz ko izšķir pieredze un personīgie kontakti.

Lauksaimnieki tikai iegūtu, ja pašreizējā trijotne - zemkopības, ārlietu ministrs un prezidente saglabātu savas pozīcijas arī pēc vēlēšanām. Prezidente paliek, viņai pilnvaras nebeidzas. Iespējams, ka ministrus, mainoties valdībai, arī vajadzētu atstāt vecos vismaz līdz gada beigām, kad sarunas plānots pabeigt. Kaut gan domāju, ka neviens no pašreizējiem ministriem īpaši nealkst šī goda. Citu valstu pieredze rāda, ka tie, kas valsti ir aizveduši līdz ES, vairs politikā nedarbojas. Lai kādi būtu rezultāti, tie nevar apmierināt visus. Vienmēr ir ko pārmest.

Daudzas partijas tagad sola labākas iespējas lauksaimniekiem vai iesaka vispār nestāties ES.

Daudzas partijas runā bezatbildīgi. Pat teorētiski vislielākajam ģēnijam tik īsā laikā nav iespējams panākt labāku rezultātu. Tas ir populisms.

ES nav jāstājas tikai lauksaimniecības dēļ. Domāju, ka pragmatiski cilvēki nobalsos par ES tāpēc, ka negribēs dzīvot mazā, atpalikušā Krievijas pierobežas valstiņā. Nabadzīgā valstī mītošajiem nebūs naudas par ko zemnieku saražoto nopirkt. Vai ar kapli atkal sāksim biešu laukus ravēt?

Ja jau ierēdņi un politiķi strādā tik labi, kāpēc iznākums ir tāds kāds tas ir - mazi tiešie maksājumi un zemas ražošanas kvotas?

Bet kurai kandidātvalstij tie ir labāki? Tas ir tikai ES piedāvājums. Ko reāli saņemsim, būs atkarīgs no tā saucamajām “pēdējās nakts” sarunām, kas ir augstākā līmeņa politiķu vienošanās īsi pirms sarunu nobeiguma. Ierēdņi tikai sagatavo pamatu, diskutē par kvotām, maksājumiem.

Jau tagad ES piedāvājums Latvijas lauksaimniekiem ir izdevīgāks par pašreizējo situāciju. Taču tas nenozīmē, ka ar to jāsamierinās. Latvija ir pieprasījusi reālas ražošanas kvotas - tik daudz, cik spējam apēst, kāds ir iekšējā tirgus patēriņš. Latvijas iedzīvotāji kļūs bagātāki, ēdīs labākus produktus. Turklāt tik, cik grib un nevis, cik var atļauties. Patēriņš pieaugs. Tas arī tiek prasīts.

Pārtikas ražotāji modernizācijai varēs saņemt arī pamatīgu atbalstu no dažādiem strukturālajiem fondiem, būs nauda videi un reģionu attīstībai. Lauksaimnieki jau nav vieni paši laukos.

Latvija, tāpat kā citas kandidātvalstis asi iebilst pret nevienlīdzīgo lauksaimniecības politiku, kas varētu izveidoties. Vai izdosies panākt, ka Latvijas zemnieki saņems tik pat lielus tiešos maksājumus kā ES?

ES ir jābūt vienādai lauksaimniecības politikai. Latvija neuzstāj, ka tai vajag 100% no pašreizējās tiešo maksājumu summas. Ja jau ES budžets to nevar “pavilkt”, varbūt arī ES saviem zemniekiem tos var samazināt? Turklāt arī Fišlera jaunie priekšlikumi paredz mazināt tiešos maksājumus līdzšinējās dalībvalstīs.

Īsti neesmu pārliecināta, ka to izdosies panākt. Taču iespējams kompromiss. Viens no variantiem varētu būt - ļaut Latvijai ražot produkciju bez kvotu ierobežojumiem.

Tas ir sarunu jautājums. ES atvaļinājumi beigušies, un diskusijas tagad atsāksies.

Vai kompromiss varētu būt arī lielāki līdzekļi lauku attīstībai?

Viennozīmīgi nevaru pateikt. Taču jau tagad tieši lauksaimnieki laukiem dod ļoti daudz. Prasīt no viņiem, lai vēl vairāk? Vai tas būtu pareizi? Žēl, ka Latvijā mēģina pretstatīt pilsētu laukiem. Laukus - lauksaimniecībai. Bet tās ir viena no otras neatraujamas lietas. Ja laukiem kopumā tiks vairāk, būs labums arī zemniekiem. Vairāk pirks viņu saražoto, jo uz veikalu nāks cilvēki ne tikai tad, kad skolā un pagastā maksā algas, bet katru dienu.

Kāda būs Latvijas lauksaimniecība pēc pieciem gadiem?

Domāju, attīstības lēciens būs ļoti, ļoti straujš. Patlaban pat grūti iedomāties. Arī pie visas it kā ierobežotās ražošanas. ES zemnieki no mūsējiem stipri baidīsies. Jau tagad daudzi zemnieki Latvijā ir konkurētspējīgi un moderni, jo pērk jaunākās tehnoloģijas un tehniku.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733