Atslēgvārdi:

Zemes dienas vienotie 1

Nesen Jeila universitātes pētījumā par ekoloģisko situāciju pasaulē Latvija ierindojās desmitajā vietā pasaulē. Pasaules kontekstā - lieliski, bet patiesie iemesli ir mums bīstami - rūpniecības un lauksaimniecības pagrimums, demogrāfiskā situācija...

Iesaki citiem:

Intervija ar vides aizsardzības entuziastiem Daci Dravnieci un Eriku Leiti

Vairāk nekā 20 miljoni amerikāņu izgāja ielās un parkos, demonstrējot savu vēlmi dzīvot nepiesārņotā vidē – tā 1970.gada 22.aprīlī plašu sabiedrības rezonansi izraisīja Zemes diena, kura tagad kļuvusi par svētkiem un kas iet pāri valstu robežām. Tā ir kustība, kas cilvēku vērtē augstāk par tehnoloģijām, politiskajām robežām un peļņu. Jau vairāk kā pirms desmit gadiem Vides Aizsardzības klubs iedibinājis šo tradīciju arī Latvijā.

Ko izdevies panākt vides aizsardzības jomā aizvadītajos desmit gados un vai piepildījies atmodas sauklis “Tikai brīvā Latvijā būs iespējams novērst ekoloģisko katastrofu”? Vai globalizācija būs pasaules augstā dziesma, vai posts, uzzinās nākamās paaudzes. Mums atliek izteikt minējumus.

Piedāvājam diskusiju ar diviem "alternatīvajiem pētniekiem", kas gatavi dalīties pārdomās par savu darbu un šīs pasaules lietu kārtību - Daci Dravnieci un Eriku Leiti. Abi nākuši no neformāļu vidus, nu ieguvuši interesēm atbilstošu izglītību un darbu - Eriks darbojas Latvijas ekotūrisma savienībā kā projektu menedžeris un ir Vides Aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra padomnieks. Dace strādā Latvijas – Dānijas sadarbības projektā "Vides gidu tīkla izveidošana Latvijā" un līdzdarbojusies pie nule kā Saeimā ratificētās Orhūsas konvencijas "Par pieeju vides informācijai, līdzdalību lēmumu pieņemšanā un pieeju tiesu varai", kuras galvenā funkcija ir panākt saskaņu starp vidi un cilvēktiesībām.


Dace un Erik, kas jūs ir atvedis tik tālu, cik tālu esat šobrīd?

E: Mans pētnieciskais darbs aizsākās vēl tajos gados, kad es strādāju Kultūras ministrijas restaurācijas institūtā (1986-1992) saistībā ar vēstures un kultūras pieminekļu pētniecību. Šī vēsture vistiešākajā veidā ir saistīta ar dabu. Senie būvnieki vienmēr ir izvēlējušies skaistas vietas, tātad vides faktoram jau tolaik bija liela nozīme. Jau astoņdesmito gadu pirmajā pusē biju iesaistījies dažādās neformālās padarīšanās. Vides aizsardzība pasaulē man vienmēr ir šķitusi ļoti nozīmīga un interesanta lieta.

D: Mana interese radās studējot Lauksaimniecības universitātē; man jau tad bija skaidrs, ka gribu dzīvot pilsētā, bet būt saistīta ar laukiem. Vienīgā iespēja, kuru pieļāvu, bija vides aizsardzības sfēra. Esmu strādājusi gan Rīgas domes vides aizsardzības pārvaldē, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Šobrīd vairāk strādāju ar sabiedriskajām organizācijām, dažādiem projektiem, bet tēma - vides aizsardzība - ir palikusi tā pati.

Vai jūs abi varat piekrist apgalvojumam, ka jūsu darbs vides aizsardzības jomā ir saistīts ar atmodas īpatnībām, jo tā vismaz sākumpunktā tika realizēta caur zaļo domāšanas veidu?

E: Jā, mēs to sākām darīt jau 1982.gadā, kad notika pirmās pieminekļu sakopšanas talkas. Vēlāk nāca Daugavpils HES, Slokas papīra un celulozes fabrika, militārās instalācijas, līdz nonācām pie globālās piederības apziņas akcijām. Ja runājam par atmodu, tas bija laiks, kad vides kustība bija aktuāla gan Austrumeiropas, gan Centrāleiropas valstīs. Protams, arī Latvijā, kur demokrātisko spēku renesanse bija īpaši aktuāla. Vides aizsardzības klubs (VAK) viennozīmīgi ir šī pamatorganizācija, kas bija šūpulis arī dažām politiskajām organizācijām. Uzskatu, ka tā bija laba skola. Laba sevis realizēšana. VAK arī savos turpmākajos gados, manuprāt, ir viena no spēcīgākajām nevalstiskajām vides organizācijām.

D: Varu tikai piekrist Erikam, ka vēsturiski vides kustība ir bijusi svarīgs faktors neatkarības atgūšanas procesā. Svarīgi ir arī tas, ka šī kustība pierādīja un joprojām pierāda to, ka ar viņiem rēķinās, ka notiek sabiedrības līdzdarbošanās process. Vides aizsardzības joma ir tā, kurā šīs līdzdalības procedūras ir visdemokrātiskākās un noformulētākās. Svarīgs šajā gadījumā ir arī fakts, ka tikko Saeima ir pieņēmusi Orhūsas konvenciju, kas būtībā sasaista vides aizsardzības jautājumus ar cilvēktiesībām. Domāju, ka situācija, kas bija pirms desmit - divpadsmit gadiem, atkal varētu atkārtoties drīzā nākotnē, jo vides aizsardzības jautājumi noteikti aktualizēsies.

Kādi tam varētu būt iemesli?

D: Domāju, ka celsies pilsoniskā apziņa un sapratne par šiem procesiem. Un lai cik tas varbūt stulbi skanētu, cilvēki tomēr ir spēks.

E: Vēl gribētu piebilst par Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību, kurai arī bija sava loma atmodas priekšvakarā... Protams, ka šī biedrība bija zināms patvēruma punkts izbijušajiem partijas bosiem, bet man vienmēr ir licies, ka viņi tā īsti neaptvēra situācijas nopietnību. Ievērojami liela daļa parakstu pret Daugavpils HES nāca tieši no dabas biedrības.

Zemes diena Amerikā bija sava veida apvērsums sabiedrībā un izaicinājums varai. Kā jums abiem šķiet, vai Latvijā varam saskatīt līdzības vismaz rezonanses ziņā?

E: Pirmkārt, Džons Makonels, kurš dibināja Zemes dienu 1969.gadā, to pasludināja nevis 22.aprīlī, bet gan 21.martā. Vēsturiski sanāca tā, ka lielo aktivitāšu dēļ datums “pārslīdēja” mēnesi uz priekšu. Interesants šķiet fakts, kad 1995.gadā VAK piketēja pie Saeimas, lai tā pasludinātu Zemes dienu par svētku dienu, iznāca sadursme ar drošības dienestu un liekas, ka kāds TV operators toreiz dabūja izjust steka “garšu”, bet 1993.gadā, kad biju Amerikā, ASV viceprezidents Als Gors kopā ar Polu Makartniju zaļās žaketēs proponēja Zemes dienas ideju.

“Brīvības cīņas” Amerikā vienmēr ir vainagojušās ar panākumiem - vismaz sabiedrības demokratizācijas un liberalizācijas jomā. Te var minēt gan melnādaino protestus pret rasu diskrimināciju, gan geju un lezbiešu tiesību pieteikumu, gan arī vides draugu akcijas... Vai Latvijā zaļo viedoklis ir ņemts vērā un vai sabiedrība to ir pieņēmusi?

E: Domāju, ka viennozīmīgi - jā. Esmu daudz strādājis ar dažādām sabiedriskajām organizācijām un pieredze rāda, ka zaļā ideja ir veiksmīgi manifestējusies un ir akceptēta kā nepieciešamība. Svarīgi ir, lai nevalstiskās vides organizācijas vairāk iekļautos likumdošanas veidošanas iniciatīvās. Kaut gan svarīgs ir arī sauciena moments...

Jūs abi esat strādājuši neformālajās organizācijās un Valsts pārvaldes institūcijās. Kuras no abām ir vairāk atbildīgas sabiedrības priekšā?

D: Nesen dzirdēju kādu jauku teicienu, kas latviski būtu tulkojams apmēram tā: Atbildība nozīmē dot atbildi par savu darbu. Ja mēs salīdzinām pēc šīs kategorijas, tad sabiedriskās organizācijas noteikti ir atbildīgākas par valsts institūcijām, jo pirmās to dara sirds vadītas, ko ne vienmēr var teikt par valsts vai pašvaldības institūcijām.

Sabiedrības līdzdalība nevalstisko organizāciju projektos ir krietni atsaucīgāka un nopietnāka. Cits jautājums ir par to, ka izsludinātā trauksme jau nāk par vēlu, un tad ir grūti mainīt spēles noteikumus.

Manuprāt, nepietiekama ir sabiedrisko un valsts institūciju savstarpējā sadarbība, kas būtu izskaidrojama arī ar resursu trūkumu abās pusēs.


E: Vēl tajos laikos, kad pastāvēja Vides aizsardzības komiteja (arī VAK), tad sadarbība starp VAK un VAK pastāvēja ļoti labā formā, neskatoties uz Vides aizsardzības kluba bieži vien kritisko attieksmi. Ja sabiedriskā organizācija noreaģē ātri, tad ar sadarbību viss ir kārtībā.

D: Gadās, ka nevalstiskajām organizācijām pietrūkst resursu, lai tās sagatavotu nepieciešamo dokumentāciju, un ne vienmēr sabiedrība zina savas tiesības. Lai izmantotu juristu pakalpojumus ir vajadzīgi gan naudas, gan cilvēku, gan laika resursi. Ne vienmēr tas ir iespējams. Manuprāt, būtu ļoti derīgi šajā gadījumā piesaistīt studentus, kas būtu izdevīgi visām pusēm. Ar katru dienu mums būs nepieciešams vairāk zināt savas tiesības un apzināties savas iespējas.

Kādas ir sabiedrības tiesības uz radikālām akcijām, protams, te nerunāsim par skatlogu demolēšanu?

D: Principā ir iespējams bloķēt jebkuras ministrijas darbu, bet kāds no tā būs labums? Likumdošanas aktos ir minētas ļoti daudz un dažādas tiesību formas, ar kurām var manipulēt, ja tās ir zināmas. Piemēram, sūtot uz ministriju vēstuļu ķīpas, tai nāksies uz katru no tām atbildēt un rezultātā ministrijai nāksies pārprofilēt savu darbu uz kādu vienu konkrētu problēmu, nevis strādāt pie apstiprinātā darba plāna.

VAK rīkotās akcijas man liekas gana radikālas, pamanāmas un interesantas. Reizēm, protams, gan pietrūkst šī juridiskā seguma.

E: Ir ļoti svarīgi atrast risinājumu starp valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju. Šī kompromisa atrašana ir ļoti būtisks iemesls, kāpēc es esmu šeit.

Astoņdesmito gadu beigās zaļie nesa plakātu: “Tikai brīvā Latvijā būs iespējams novērst ekoloģisko katastrofu”. Kāds ir jūsu komentārs šodien?

D: Pirms neilga laika atklātībā parādījās Jeila universitātes pētījums par ekoloģisko situāciju pasaulē. Latvija šajā sarakstā ierindojās desmitajā vietā pasaulē. Šis sasniegums Latvijai ir nācis pēdējo desmit gadu laikā, bet jautājums, kāpēc šis rādītājs ir tik labs? Te viennozīmīgi var atbildēt, ka tas ir uz rūpniecības, lauksaimniecības pagrimuma un demogrāfiskās situācijas rēķina... Pasaules kontekstā - lieliski, bet patiesie iemesli mums ir bīstami.

E: Raugoties no šodienas viedokļa, tas sauklis tomēr ir pārspīlēts. Ar šiem vārdiem ir jābūt uzmanīgiem, jo katastrofa nes postu globālā mērogā, un tā ir pārāk nopietna lieta. Latvijā atkal ir daudz jaunu projektu, kuru novērtējums uz vidi ir visai apšaubāms. Tāpat arī nav īsti skaidrs to finansiālais pamatojums un labums Latvijai. Es ļoti gribu redzēt Latvijas industriālo attīstību, bet vai cena, kuru mēs reizēm par to maksājam nav pārāk augsta?

D: Tā vietā, lai ražotu jēlmateriālus, pastāv arī alternatīvi pelnīšanas veidi: mums ir pietiekami daudz resursu, lai veltītu spēkus citām jomām, piemēram, tūrismam. Neviens nav spējīgs paredzēt ne karus, ne katastrofas, ne arī ražotnes ilgtspējīgu, peļņu nesošu darbību.

Cik laika zaļajiem vēl ir palicis, vai mēs varam vēl paspēt pārtraukt gandēt vidi, kurā dzīvojam?

E: Jā, tu runā par ekoloģisko apokalipsi. Skumjš jautājums! Pastāv uzskats, ka straujās klimata izmaiņas iestājas neatkarīgi no mūsu darbības, bet vai tas tā ir? Otrs uzskats vēsta, ka mēs tomēr paši bojājam zemes un kosmosa savstarpējo mijiedarbību, kas veicina šīs izmaiņas. Arī valstu vadītāji nav gatavi un nespēj pieņemt vienotus lēmumus vides aizsardzības jomā. Mums atliek vien apzināties savu kapacitāti un strādāt tālāk. Pasaule ir stipri mainījusies pēc pagājušā gada 11.septembra, kā jau te Dace minēja, ka nav iespējams paredzēt ne revolūcijas, ne katastrofas... Ķīniešiem vēl no senajiem laikiem ir teiciens: “Kaut tu būtu laimīgs un tev nebūtu jādzīvo pārmaiņu laikā”. Mums tas šodien liekas jauki dzīvot tik dinamiskā un interesantā laikā. Bet ķīniešiem bija gadsimtiem vecas tradīcijas, un tāda pamatīga stabilitāte bija nopietna vērtība. Tagad šis teiciens parādās tādā interesantā gaismā, vai ne?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!