Foto: guppiecat
Mediji varētu negaidīt kārtējo lāča bēgšanu, bet rādīt un rakstīt, kas notiek pēc tam, kad visi ir snieguši paziņojumus un viedokļus. Mēs taču pārliecinājāmies — lāču jautājums ir svarīgs ikvienam.
Desmit dienas Latvijas mediju dienas kārtību noteica Līgatnes lāči. 21. aprīlī lācene Made izbēga no Līgatnes dabas parka voljēra, bet 2. maijā ziņu portālos vairs nebija jaunu ziņu par lāčiem, pat īpašās lāču sadaļas bija pazudušas. Brīvību mīlošo lāču valsts nu atkal atgriezusies vecajās sliedēs.
No vienas puses ir dabiski, ka šāds notikumu pavērsiens izraisa daudzas ziņas un satraukumu, jo sākumā tā bija īsta negadījuma ziņa. Sekot notikumu attīstībai bija dabiski. Arī garajās svētku dienās, kad ziņu tradicionāli pamaz, mediju telpas aizpildīšanai labi noderēja jaunie notikumi un lēmumi, ko darīt ar pārējiem diviem lāčiem, kas arī varētu izkļūt no voljēra. Uzmanība neatslāba. Lāču informācijas pārbagātība aizēnoja citus notikumus.
Lācis brīvībā
Ziņas veidoja simbolisku attīstības loku: lācis nokļuva brīvībā, tāpēc gāja bojā, bet līdzīgus soļus gatavojās spert citi lāči — tas nodrošināja lāču ziņu nepārtrauktību.
Lāču ziņas, kas mūs visus apvienoja, varētu sadalīt vairākās daļās — tās sekoja cita citai kā arvien lielāki viļņi. Pirmā un svarīgākā grupa: notikumi ar lāceni Madi, viņas īsais ceļš ārpus voljēra un nāve, kas sekoja brīvībai. Šajā grupā nebija daudz ziņu — izbēgšana, Mades izsekošana un nošaušana. Šajās ziņās bija visvairāk faktu, un tās sniedza paši notikumu dalībnieki.
Otrā ziņu grupa: iesaistīto cilvēku skaidrojumi, kas saistīti ar aktuālajiem faktiem. Tajā iederējās arī baumas par lācenes agresivitāti, kas palīdzēja attaisnot nošaušanu. Kā jau visas baumas, šī izskatījās ticama. Tā kā lāča rīcību bez paša lāča piedalīšanās var skaidrot dažādi, nākamo ziņu vilni radīja lācenes Mades agresivitātes apstrīdēšana.
Trešā ziņu grupa: komentāri un viedokļi, analīze un risinājumu piedāvājumi, ar ko nāca klajā cilvēki, kuri ne vien neko daudz nezina par lāčiem, bet izmantoja satraucošos notikumus, lai demonstrētu dažādas „aktivitātes” un ieņemtu konkrētu pozīciju (populārākā — bija vai nebija jānošauj lācene Made?). Mediji ziņas neatlasīja, bet pašās svarīgākajās mediju telpas vietās publicēja visu, kas bija saistīts ar lāčiem. Ja sākumā lācenes klaiņošana Līgatnes mežā (vēlāk arī lāču Puikas un Mikus nemiers) noteica mediju ziņu dienas kārtību, tad otrajā lāču sāgas posmā jau katrs izteikums par lāčiem tika uzskatīts par tikpat svarīgu, kā pirmie satraucošie fakti. Lāča brīvsolis bija atbrīvojis milzu ziņu lavīnu, tāpēc ziņu dienas kārtības noteicēju lomās nokļuva lāču notikumu skaidrotāji — lāču eksperti, ar lāču savaldīšanu saistītās amatpersonas, ar šīm amatpersonām saistītās citas amatpersonas.
Lācis politikā
Visjautrākā šī kopumā ļoti bēdīgā stāsta daļa ir saistīta ar to, ka jebkurš sabiedrībai aktuāls temats ar mediju palīdzību tiek politizēts, padarīts par politiķu runu un darbības lauku. Tas rada iespaidu, ka visiem notikumiem cēloņi un sekas meklējami tieši politiskajā līmenī. Ka lāču uzvedība ir mazāk saistīta ar instinktiem, dabas spēkiem un varbūt nekvalitatīvu būvi, bet gan ar politiskiem lēmumiem vai politiķu rīcību, kura biežāk izpaužas kā politiķu runa.
Šajā kontekstā visvairāk pārdomu raisīja paziņojums, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš privāti tiksies ar visā Latvijā pazīstamo „lāču mammu” Velgu Vītolu. Šī iecere neapšaubāmi padara notikumu vēl svarīgāku, ja jau pat Valsts prezidents ar savu klātbūtni, turklāt privāti pagodinās lāču notikumā iesaistītos cilvēkus. Savukārt privātais raksturs un skaidru ziņu trūkums par tikšanās iemeslu liek domāt, ka vizīte ir ne vien draudzīga kaimiņu būšana (netālu no Līgatnes ir prezidenta lauku īpašumi), bet kaut kas pārrunājams tikai šādā ļoti īpašā sarunā.
Lai gan simboliskais solis parāda prezidenta cilvēciskumu un atzīst Velgas Vītolas ieguldījumu „lāču jautājumā”, tomēr ir bezjēdzīgs. Prezidenta apmeklējums nespēj atvieglot situāciju Līgatnē. Nav dzirdēts, ka prezidents varētu pats pielikt roku, lai uzlabotu lāču drošākas turēšanas apstākļus. Drīzāk otrādi — viņa apciemojums rada papildu rūpes, vismaz par Mades nāvi noskumušajai Velgai Vītolai ir jāsapucējas un jāgatavojas sarunai ar cilvēku, kas var atbalstīt, bet neko jau nezina par lāčiem. Vēl jautrāk tas šķiet, iedomājoties kādu sapulci prezidenta kancelejā, kad, ļoti iespējams, nopietni cilvēki apspriež, kā Andrim Bērziņam rīkoties „jautājumā par brīvību mīlošiem lāčiem”. Te varētu uzsākt pamatīgu sarakstu ar ļoti, ļoti svarīgiem un traģiskiem notikumiem Latvijā, kas nerosināja Valsts prezidenta paziņojumu personīgi un privāti tikties ar iesaistītajiem cilvēkiem. Un tas nebūs smieklīgi.
Lācis — pārmaiņu nesējs
Jautājuma politizācija un akcentu novirzīšana amatpersonu līmenī ir pilnīgā pretrunā ar reālo notikumu attīstību un to dalībniekiem, jo Līgatnes lāču voljēra nostiprināšanai, kā rakstīja LETA, tika lūgta un iegūta sabiedrības palīdzība, vācot līdzekļus būvniecībai. Kamēr politiķi runāja, kas būtu jādara, sabiedrība rīkojās. Šo akcentu medijos bija grūti nolasīt.
Toties dažādu dienestu rūpīgas un neatlaidīgas rīcības fonā amatpersonas un eksperti rosināja sistēmiskas pārmaiņas. Patiesībā tās bija izraisījuši lāči. Publiski nu uzsākta diskusija par daudziem jautājumiem: dzīvnieku iemidzināšanas līdzekļiem un speciālistiem, voljēra celtniecību, tiesību aktiem par savvaļas dzīvnieku turēšanu nebrīvē un rīcību to izbēgšanas gadījumā. Vesels lāču politikas plāns tika pieminēts svarīgajās publikācijās. Īsta pārmaiņu programma!
Ar analīzi par lāču jautājuma būtību brīvdienās klajā nāca vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP). Izmantojot no ziņām tukšās dienas, viņš momentā piesaistīja mediju uzmanību ar viedokli par „pārnozaru sadarbības trūkumu” kā lāča negaidītas brīvības un nāves cēloni. Lai gan žurnālisti tviterī ironizēja par viegli atpazīstamo pašreklāmas gājienu, šī ziņa un vairākas tās variācijas labi aizpildīja 28. aprīļa mediju telpu.
To rakstot, es nepriecājos par lāču ziņu krasu samazinājumu. Lāču ziņas vajadzētu turpināt, jo tās stāsta nevis par svarīgu dzīvnieku, bet par mediju uzvedības būtību. Šoreiz mediji varētu nevis „sērfot” uz lāču stāstu viļņa, bet paši noteikt lāču ziņu kārtību. Mediji varētu negaidīt kārtējo lāča bēgšanu vai paziņojumu par lāču rīcības izvērtējuma rezultātiem, bet rādīt un rakstīt, kas notiek pēc tam, kad visi ir snieguši paziņojumus un viedokļus. Ļausim lāčiem mierīgi pārdzīvot pārmaiņas, bet neļausim skaļos lāču rīcības raisītos paziņojumus (solījumus, pārmaiņu rosināšanu, likumu pantus un institūciju rīcības shēmas) piemirst amatpersonām, ministriem, pašvaldību bosiem un ekspertiem. Tikai tad lāču sāgai būs kāda jēga un mums nevajadzēs atgriezties pie tik pazīstamā, ka sistēmiskas pārmaiņu runas izraisa katrs negaidīts notikums. Tad nevajadzēs uzdot īsti neatbildētus jautājumus, kāpēc lāču voljērs netika pietiekami nostiprināts pēc pirmā Mades izbēgšanas mēģinājuma. Tikpat labi varētu jautāt — kāpēc medijos netika pietiekami sekots Līgatnes dabas parka situācijai pēc Mades pirmās bēgšanas? Tā kā pārmaiņas derētu ne vien lāču jautājumā, bet mediju praksē — savas dienas kārtības uzturēšanā, nevis nebēdnīgā un īslaicīgā lāčošanā pakaļ citu tīši vai netīšu radītam ziņu vilnim. Mēs taču pārliecinājāmies — lāču jautājums ir svarīgs ikvienam.