Apnicis. Man ir apnicis, ka politiķi un radikāļi 16. martu ik gadu izmanto, lai uzputotu naidu un provocētu uz nekārtībām.
Man ir apnicis, ka viena saujiņa bezatbildīgu un naidīgu cilvēku neļauj vēl mazākai saujiņai sirmu vīru mierīgi pieminēt savu dzīves traģēdiju – karošanu zem sveša karoga.
Kā tuvojas 16. marts, tā naids sasparojas un lien laukā pa visām malām un stērbelēm – sensācija, sensācija, Rīgā būšot esesiešu maršs! Protams, ka malā nevar stāvēt antifašistiskās līgas un nelīgas – ies stāties pretim, jo fašizm ņe proiģot! Kas tad vēl nebūs – tautu tēvs Staļins sasita fričus, bet nu tagad nodevīgie latvieši lien maršēt! Kārtībai jābūt! Un tad, protams, atbildi parādā nevar palikt staltie latvju jaunēkļi, kas uzmetas par veco leģionāru aizstāvjiem un ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, staltām mugurām un kvēlām sirdīm aizstāv savu tautu un godu! Malači. Visi. Lieli, lieli malači, ar kuriem lepoties, lepoties un… aizlepoties tik tālu, ka tālāk jau vairs nav kur.
Cik zinu, šajā valstī vēl nav atcelti Satversmes panti, kas sargā vārda un pulcēšanās brīvību. Tādēļ pēc manas saprašanas vecie leģionāri, ja vēlas, kaut visu 16. martu var miermīlīgi staigāt pie visiem iespējamajiem pieminekļiem, lai noliektu galvas un noliktu ziedus. Un ko te politizēt? Ko te radikalizēt? Nē, es nesaku, ka latviešu vidū nebija kolaboracionistu, kas apzināti sadarbojās ar vācu okupācijas varu. Bija. Un viņi ļoti apzināti nāvē dzina savus tautiešus, kas leģionā tika iesaukti piespiedu kārtā. Bet ne jau nodevējus tagad tiecas slavināt dzīvi palikušie kādreizējie leģionāri. Drīzāk viņi piemin savu un tautas traģēdiju – piespiedu stāvēšanu abu okupācijas varu pusē laikā, kad Latvija bija iznīcināta.
Bet, ja nu tomēr kādam briesmīgi sāp sirds par leģionāru piesmieto padomju valsti, tad pašvaldībai ir iespēja dot vārdu arī protestētājiem – ierādīt viņiem kādu no daudzajiem Rīgas parkiem vai laukumiem, lai tak stāv un izkliedz savus antifašisma saukļus, lai uzkurina sevi un izgāž žulti. Ne jau pašvaldība pēc tam slimos ar kuņģa čūlu. Un, starp citu, mēs vēl nesen redzējām, ka vēlētāji nemaz nav sajūsmā par kvēlajiem antifašistiem ar Ždanoku un Buzajevu priekšgalā. Kur tagad ir PCTVL? Pareizi! Vēstures miskastē. Tāpat kā latviešu kolaboracionisti, kas ļoti apzināti izvēlējās sadarboties ar Hitlera režīmu.
Bet – nē! Mums labāk ir vispirms aizliegt, tad iet un tiesāties, pēc tam izmantot savas izcīnītās tiesības, lai tās ar pompu realizētu 16. martā. Un tā – gadu no gada. Un ažiotāža nerimst un nerims varbūt pat tad vēl, kad šajā zemē par prieku antifašistiem vairs nebūs palicis neviens pats leģionārs. Jo droši vien staltie latvju jaunēkļi ar’ negulēs dūnās, bet veselu gadu gatavosies, lai atkal un atkal 16. martā pavēstītu, cik ļoti mīl tēvzemi, cik kaismīgi piemin leģionārus un cik karsti nīst antifašistus. Tāds jauks rituāls. Gluži kā Jāņi un Ziemassvētki.
Vecie karavīri gadiem ir bijuši toleranti. Savulaik, kad bija ziņas par iespējamām provokācijām, toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aicināja, un vecie vīri negāja pie Brīvības pieminekļa. Rīta agrumā mierīgi noklausījās dievkalpojumu Doma baznīcā, iesēdās autobusos un aizbrauca uz Lesteni. Galvaspilsētā palika antifašisti un latvju jaunēkļi, visu dienu dīžājoties un mēģinot izraisīt provokācijas, un turot sasprindzinājumā policiju, kas gods godam līdz šim 16. martā vienmēr ir nosargājusi sabiedrisko kārtību un drošību. Šogad, kā atzinuši drošības sargātāji, nav aizdomu par provokācijām. Tad kāpēc atkal kult putas un sēt naidu? Nu lai tak sirmās galvas klusi un mierīgi noliecas pie Mātes Latvijas kājām!
Sabiedrotie nesapratīs? Nav iespējams stiprajiem un spēcīgajiem izskaidrot mazās Latvijas vēsturisko traģēdiju? Ja vien tik sparīgi netiktu kultas naida putas, tad dažu vīru aizstaigāšana līdz Brīvības piemineklim paliktu viens no daudzajiem miermīlīgajiem pasākumiem šajā valstī (kā tas, starp citu, bija pirms tam, kad naida kurinātāji atklāja burvīgo izrādīšanās iespēju zīmīgajā datumā). Jauks ir savulaik Vairas Vīķes-Freibergas un tagad Valda Dombrovska aicinājums visus karavīrus pieminēt Lāčplēša dienā. Jauks, bet – nu nebūsim naivi! Nevar tā vienā dienā pārmesties no viena datuma pie otra tikai tāpēc, ka spices amatpersonas tā uzskata par labāku esam. Par tradīciju spēku esat dzirdējuši? Nu būs vecajiem karavīriem svarīgs tas nelaimīgais 16. marts un tieksies viņi to pieminēt.
Tad jau rodas jautājums – kāpēc amatpersonas tikpat naski neiesaka 9. maija svinētājiem pārmesties uz Lāčplēša dienu? Varbūt tāpēc, ka 11. novembris ir „latviešu” svētki, sak, nav tur krieviem ko maisīties?! Nu labi, tad iesakiet 9. maiju „pārvilkt” uz 8. maiju, kad visā pasaulē piemin Otrā Pasaules kara beigas! Jo kas gan ir 9. maijs? PSRS kroplīgās un melīgās vēstures pasaciņu iepotēts datums. Darba gaitās man ir nācies būt abu pušu pasākumos, un es ļoti skaidri atceros, kā savulaik 9. maijā stāvēju „uzvarētāju” barā un raudāju, klausoties, kā tagad par visnotaļ cienījamo kļuvušais Rubiks vāvuļo par padomju tautas uzvaru. Raudāju, jo es atcerējos savu krievu un vācu tankiem samīcīto ģimeni. Atcerējos savus vectēvus: Pēteri Arāju, kuru nošāva padomju vara, un Aleksandru Feodorovu, kas gāja bojā, iesaukts vācu leģionā. Un ir skaidrs, ka es nekad nepieņemšu 9. maiju kā uzvaras, bet gan – kā okupācijas dienu.
Man nav svarīgi aiziet pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Un ir skaidrs, ka man derdzas padomju „uzvaras” svinības, tāpēc es 9. maijā pat neskatos Uzvaras pieminekļa virzienā. Un ļoti labprāt ieteiktu trakojošajiem radikāļiem tieši tāpat darīt 16. martā.
Toties ļoti svarīgi ir šodien skolās godīgi mācīt vēsturi, lai jaunieši saprastu gan to, kas ir 16. marts, gan to, kas ir 9. maijs. Lai saprastu un spētu savas zināšanas pielietot, radot jaunu vēsturi, kurā, cerams, latviešiem nekad vairs piespiedu kārtā nevajadzēs karot un krist zem svešiem karogiem.