Atslēgvārdi:

Zaudētāju mīts 25

Iespējams, pienācis laiks domāt par mītu transformāciju – kā zaudētāju mītu padarīt par uzvarētāju mītu un kā tajā nodrošināt vietu arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas te ieradās pēc 1940. gada.

Iesaki citiem:
Zaudetaju mits
Foto:U.S. Army

Valdības veidošanas sarunās par vienu no klupšanas akmeņiem izrādījās vēstures jautājumi. Ierosinājumi atteikties no to aktualizēšanas, pieprasījumi atzīt okupāciju un pretprasības atzīt okupantu neesamību, „sarkano līniju” novilkšana arī vēstures jautājumos, raugoties no malas, varētu šķist neizprotama. Tomēr vēsture un politika vienmēr bijušas cieši saistītas – nereti robežas starp vienu un otru praktiski nav novelkamas. Politikai ir jābalstās pagātnē, jo tā nodrošina vēstures procesa kontinuitāti.


Par kādu „vēsturi” notiek cīņas?

Ikdienā, lietojot, jēdzienu „vēsture”, mēs nereti aizmirstam, ka to ir iespējams izprast dažādi – vēsture var būt sinonīms gan noteiktam pagātnes notikumam, gan procesam, ēsture var būt akadēmiska disciplīna, zinātne, bet vienlaicīgi ar to mēs varam saprast arī sabiedrības kolektīvos un individuālos priekšstatus par pagātni. Kad mums politiķi, piemēram, piedāvā kaut ko atzīt vai noliegt vēsturē, vienmēr rodas jautājums: par kuru no šīm vēsturēm tad viņi īsti runā?

Vēstures zinātnē nevar pastāvēt aprioras patiesības. Jebkura notikuma vai vēstures procesa daļas tabuizācija vai dogmatizācija nozīmē vēstures kā zinātnes beigas, kad vēsturnieks pārvēršas ideologā, lai aizstāvētu un pastiprinātu kāda režīma vēsturiskuma doktrīnas. Publiskajā telpā skanošie aicinājumi pēc „vēsturiskās patiesības” vai pēc „objektīvās vēstures” no zinātniskā viedokļa ir absurdi. Objektivitāte vēsturē pastāv tikai epistemoloģiskā nozīmē – objektīvs ir tas, kas ir izstrādāts, sakārtots un metodoloģiski apjēgts.[ 1 ]

Cilvēku individuālā pagātnes izpratne veido kolektīva vēsturisko apziņu. To ietekmē ļoti daudzi faktori: personīgā pieredze, ģimene, izglītība, ideoloģija, masu mediji, māksla u.c. Piedevām individuālā un kolektīvā vēsturiskumu mijiedarbība ir abpusēja, un nereti dominējošie uzstādījumi kolektīvajā apziņā var radīt „jaunas atmiņas” personīgajā vēsturē. Savulaik cilvēki sevi pierakstīja gan pie 1905. gada revolucionāriem, gan pie cietējiem no boļševikiem „baigajā gadā”, gan vēlāk katrs sevi cienošs latvietis ierindoja sevi pretestībnieku rindās pret padomju režīmu. Vai nu mēs to dēvējam par konjunktūras diktētām atmiņām vai kolektīvās atmiņas konfabulācijām un pseidoatmiņām, šoreiz nav svarīgi. Gan individuālā, gan kolektīvā atmiņas telpa daudz maz ir spējīga atklāt to, ko vēstures metodoloģijas tēvs Leopolds fon Ranke (Leopold von Ranke) saprata ar vēsturi: atklāt „to, kā patiesībā bija” (wie es eigentlich gewesen).

Tādējādi prasība pēc vienas vēstures vai vienota vēsturiskuma ir iracionāla. Ja tā, tad kādēļ šādas prasības rodas? Iespējams, Latvijas gadījumā nav jārunā par atšķirīgām vēstures izpratnēm un problēma ir dziļāka, jo tā slēpjas sociālo mītu konstrukcijās, kuras tiek izmantotas politikas procesā.


Modernie sociālie mīti

Vēstures zinātnei tomēr ir raksturīgs zināms duālisms. No vienas puses, kā atzinis sociologs Norberts Eliass (Norbert Elias), „zinātnieki ir mītu mednieki” (Wissenschaftler sind Mythenjäger)[ 2 ], bet no otras puses vēsturnieks kā zinātnieks veido arī pamatus jeb karkasu sociālajiem mītiem. Vēsture veido kultūras narratīvo identitāti, kas nepieciešama katrai sabiedrībai identitātes veidošanā un nostiprināšanā, jo tā savu eksistenci pārdzīvo un apzinās caur laika prizmu. Šīs vēsturiskās apziņas struktūrelementi veido mūsu sociālās mitoloģijas bāzi. Respektīvi, sociālais mīts ir noturīgs, emocionāli uzlādēts, stereotipisks pagātnes skatījums, kas sabiedrībai piešķir vērtīborientāciju gan pagātnes, gan tagadnes notikumu izvērtēšanai.

Pēc savas būtības mūsdienu sabiedrība daudz neatšķiras no pirmatnējām sabiedrībām, kurām mīts bija nepieciešams, lai ne tikai konsolidētu indivīdus, bet arī lai izskaidrotu pasauli, radot pirmatnējās domāšanas formas. Ja pirmatnējais mīts balstījās dabā vai kosmosā, mūsdienu sociālie mīti balstās vēsturē. Protams, eksistē virkne elementu, kas mītu padara „mūsdienīgu”. Tiem nav raksturīgs monolītisms, šodienas mītu pasaule ir defragmentēta, tā var pastāvēt dažādās komunikatīvajās telpās, veidojot pamatus dažādiem pasaules skatījumiem un ideoloģijām. Cilvēkiem, kuri dzīvo citā mīta struktūrā, mūsu mīti var šķist ne tikai nesaprotami, bet arī absurdi. Tie, kas neizprot mūsu mītu valodu, rituālus un simbolus, ir „svešie”. Mītu binārās opozīcijas vienmēr ir ļāvušas determinēt, kurš ir „savējais”, kurš – „svešais”.

Nereti kultivētais skatījums uz Latviju kā divkopienu sabiedrību ir diskutabls. Piederību sabiedrībai daudz vairāk nosaka nevis lingvistiskā dažādība, bet piederība pie kādas sociālas mitoshēmas. Tā, piemēram, ebrejus par ebrejiem taču nepadara piederība pie vienas lingvistiskas grupas[ 3 ], bet mīts par kopīgo pagātni. Tāpat ne visi krievu valodā runājošie Latvijas iedzīvotāji 9. maijā dodas pie Uzvaras pieminekļa. Tieši tāpat tikai neliela latviešu daļa pulcējās pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Un kurā kopienā ierindot tos krievvalodīgos, kas atzīst okupāciju? Kur „likt” tos, kas, piedaloties 16. marta vai 9. maija rituālos, tajos saskata citu jēgu, nekā rituālu organizētāji? Nemitīga atsaukšanās uz iedomāto sabiedrības bināro raksturu tikai pastiprina atsevišķu kontroversālo sociālo grupu antagonismu.

Modernais mīts realizējas ne tikai caur rituāliem, bet arī caur komunikāciju, kura pārraida atsevišķus mītu barojošus elementus. Tikai komunikācijas procesā indivīdu iespējams piesaistīt mītam. Komunikācijas process ļauj arī sociālajai mitoloģijai evolucionēt, dodot iespējas mītus gan demontēt, gan konstruēt. Ja apgalvojums, ka Latvijā eksistē divas informatīvās telpas, ir kaut nedaudz patiess, tad tas liecina tikai par mediju kvalitāti, nevis sabiedrības sašķeltību.


Mīts kā politikas līdzeklis

Sociālo mītu izmantošana politikas procesā padara mītus par politikas līdzekli. Mīti kļūst par pamatu ideoloģiskajām paradigmām, leģimitējot kāda politiskā spēka vai režīma pretenzijas uz varu. Tādējādi jebkuram politiskajam spēkam vajadzētu balstīties noteiktos sociālajos mītos. Pašlaik Latvijas partijas, domāju, izmanto tikai divas mītu konstrukcijas – nacionālistisko mītu par piecdesmit gadus ilgo okupāciju un padomju (arī šodienas Krievijas varas) impērisko mītu par Latvijas „atbrīvošanu” un teritoriālajiem zaudējumiem 1991. gadā. Daudzas partijas nav spējušas radīt savu mīta konstrukciju, tāpēc pastiprināti izmanto vienu no piedāvātajiem.

Abi šie mīti nav radīti Latvijā: viens ir latviešu trimdas mīts, savukārt otrs – padomju režīma konstruēts un Vladimira Putina administrācijas rekonstruēts. Abu kopējā iezīme, domājams, ir tā, ka tie savu vitalitāti gūst vēsturiskajās traumās – pazemojumā par valsts vai impērijas zaudēšanu.

Vēl viena būtiska iezīme ir šo mītu hronoloģiskā orientācija – viens balstās pagātnē, otrs, kas savās vīzijās ir naidīgs Latvijai, – neskaidrā, revizionistiskā nākotnē. Nācijas politiskajiem mītiem, savukārt, jāskatās nākotnē jeb, balstoties uz pagātnes vērtējumu, ideoloģiski jākonstruē nākotnes vīzija. Okupācijas mitologēma, kura savas sociāli politiskās funkcijas izpildīja līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, nepiedāvā nākotnes redzējumu, bet turpina meklēt ienaidniekus – „okupantus” – vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Lojalitāti valstij tā pieprasa, nevis atzīstot Latvijas Republikas dibināšanu vai neatkarības atgūšanu, bet tās bojā eju. Balstoties šādi orientētā mītā, mēs padarām to nepievilcīgu citiem. Respektīvi, integrēties vai padarīt šo mītu par savu daudzi negribēs kaut vai tā iemesla dēļ, ka tas ir zaudētāju mīts. Tāpat, nesniedzot nekādas citas perspektīvas kā tikai nenoteikto „okupāciju seku likvidēšanu”, ar ko viens var saprast latviešu valodas stiprināšanu, cits savukārt visu krievu deportāciju, faktiski sabiedrībā rodas neuzticība un nedrošība par valsts nākotni. Savukārt „svešie”, šādas neskaidras nākotnes apdvesti, par labāku uzskata akceptēt impērisko mītu.

Atteikties no okupācijas mīta ir grūti, daudzi tajā saskata teju vai valstiskuma pamatu. Piedevām okupācijas mīts mums, šķiet, ir arī ļoti izdevīgs – tas mums ļauj pārvērsties par cietējiem un nemitīgi visai pasaulei atgādināt par saviem pārdarījumiem un šķendēties, ka neviens mūs nesaprot. Tas ļauj piemirst pašu kļūdas, pašu izdarīto, visu nivelējot uz ārējiem spēkiem. Faktiski mēs iegūstam ērtu modeli, ko reducējam uz dažādām šodienas situācijām. Piemēram, tik smaga krīze, kādu pārdzīvojam Latvijā, jau neiestājās Latvijas politiķu un sabiedrības dēļ, bet gan tā bija, piemēram, „ļauno zviedru banku” vai Starptautiskā valūtas fonda darbības rezultāts. Grēkāži atrasti, bet vai sabiedrība no tā kaut ko gūst?

Mēs priecājamies, ka Zviedrija atvainojusies mums par okupācijas ignorēšanu. Mēs gaidām atvainošanos par okupāciju no Krievijas. Bet vai mums ir atvainojusies Latvijas valsts par to, ka tās priekšstāvji pieļāva situāciju, ka mēs tikām okupēti?

Iespējams, pienācis laiks domāt par mītu transformāciju – kā zaudētāju mītu padarīt par uzvarētāju mītu,[ 4 ] kā savus sociāli politiskos mītus pavērst nākotnes virzienā un kā šajos mītos nodrošināt vietu arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas te ieradās pēc 1940. gada. Jautājumu loku varētu turpināt un par tiem tiešām vajadzētu runāt, nevis pasludināt moratorijus vai publiski atkal izrādīt savas pagātnes vātis.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (25) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
crew zer

mxf converter free download to convert HD camcorder files. avchd converter convert avchd video files to avi, mp4, wmv, mov mts to avi mp4 mov mkv iMovie, FCP/FCE with mts converter, so to convert mts files for your PC and mobiles. mod converter df

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 01.11.2011 10:13
''Jūs nogalinājāt Padomju Latviju '' - 2011.g. nākas atzīt faktus, nākas piekrist B.Pugo secinājumam pēc Latvijas Radošo savienību plēnuma 1988.g. :''Ņemot vērā šogad veiktās tautas skaitīšanas provizoriskos rezultātus, laika posmā no Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gada 1.maijā, iedzīvotāju skaits valstī kopumā samazinājies par 419,2 tūkstošiem cilvēku jeb 18,1%. Mirušo pārsvars pār jaundzimušajiem šajā aprēķinā ir 69,2 tūkstoši cilvēku jeb 3%. Atlikušie 15% jeb 349,6 tūkstoši cilvēku aizbraukuši peļņā uz ES valstīm. Šo visai skarbo statistiku ikviens var redzēt arī dzīvē, braucot pa Latvijas reģioniem, kuros galvenokārt palikuši sirmgalvji un mazi bērni.jūnijā.'' http://www.esmaja.lv/?lapa=raksts&id=4497 Par pašu rokām un galviņām jaunradīto ''zombiju'' raudāt?! Nesagaidīsiet, kā saka, nezāles neiznīkst: 'Tomēr, rūpīgāk pameklējot, izdodas atrast jaunus cilvēkus, kuri nedomā par aizbraukšanu, bet gan cenšas veidot atraktīvu un pievilcīgu dzīves vidi sev un citiem tepat, Latvijā.' Ilze Bērziņa, žurnāliste ' Eiropas plašumi nevilina – darāmā pietiek Latvijā'. p.s. Strādājiet, mītu radītāji, strādājiet - ja ne šodienas ''zombijiem'', tad nākotnes 'jaunajam cilvēkam' (Rainis) noderēs Jūsu radītais mīts!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 01.11.2011 09:56
NEPATĪK?! Emocijas jau 4. maija republikas cēlājiem nepalīdzēs aizbēgt no patiesības t.i. esošajām reālijām: - '' (..) Man pašai ārkārtīgi nepatīk attiecībā uz Latviju lietot šo apzīmējumu 'postkoloniāla', bet no tā nevar izvairīties, un mums ir šis mantojums, kas nāk ar virkni parādību, kas interesantas tieši socioloģijai. Piemēram, kā cilvēki sāk uzvesties, kad pēkšņi ieguvuši savās rokās varu? Izrādās, viņi vienkārši kopē savus priekšgājējus varas pozīcijās. Mūsu gadījumā tā ir iepriekšējo laiku koloniālās varas pārstāvju kopēšana. (..) Savā pagājušā gada pētījumā biju spiesta konstatēt, ka esam atgriezušies pie Viduslaikiem raksturīgās gan politiskās, gan ekonomiskās uzvedības. Atgūstot neatkarību un sastopoties ar to, ka mums pēkšņi vairs nav nekāda pretspiediena, ka esam palikuši vieni paši ar savu suverēno valsti, to kopējo kvalitātei nezin kāpēc ļoti krasi nodzina uz leju.'' Arnis Terzens: 'Paldies globalizācijai'; saruna ar Dagmāru Beitneri (fragmenti) http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-paldi...

PALDIES, Beitneres kundzei par uzdrīkstēšanos teikt tā ''kā tas ir'' (H.Biezais)! Redz, kā iznāk - ja Uldis Ģērmanis apgalvoja, ka LPSR laikos ''latvieši savā attīstībā ir atsviesti atpakaļ vairāk kā par simts gadiem'' ('Avots',1990.g.aprīlis.)-, tad pēc 1990.g. 4.maija, 1991.g.21.augusta un vēl straujāk pēc 2004.g.1.maija - esam jau līdz Viduslaikiem tikuši?! Atpakaļ pie saknēm, ''atpakaļ pie Kanta!'' (R.Kūlis)?! Varbūt Latvijas elites intelektuāļi Latvijas 'tautu' tagad vedīs pie Aristoteļa, Platona un Sokrāta? Atpakaļ uz to pagātni, kad tas mūsu ''spogulis lauskās sašķīda'' (H.Biezais)? 'Zilajā debesu velvē, / Pērkona brīnišķā pili, / Kur mājo mūžīga gaisma,
Kur nemitas priecība jauka,/ Sabrauca Baltijas dievi / Klausīties Likteņa tēvu,
Kurš baltas, nebaltas dienas / Gan nolēma raibajā mūžā.' (A.Pumpurs.).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis - Edge 31.10.2011 23:53
Man Jūsu komentāri liek domāt ka esat Rubika sociālistiskās partijas biedrs-e.Jūs nekā nezināt par ,tā sauktās ,Padomju Latvijas ekonomiku,Tās veidošanas pricipiem.
Kad Latvijā uzplauka puķu audzēšana(tulpju ,rožu u.c.)enerģiski kolhozu priekšsēdētāji organizēja to uzpirkšanu un pārdošanu Krievijā un kolhoza kasē nāca nauda.Līdz ar neatkarības atjaunošanu tas izbeidzās.Vai raudāt?
Enerģiskiem kolhozu vadoņiem bija iespēja tikt pie valsts finansējuma,jo Krievijai vajadzēja pārtiku.
LPSR bija tikai tāda Krievijas guberņa ar minimālām pašpārvaldes tiesībām.Un šajā guberņā laukos dzīvojošie varēja audzēt tulpes un nobarot kādu lopiņu papildus nopelnot prāvu naudu ,varbūt pat vairāk .kā to varēja nopelnīt kopsaimniecībā.Vārdu sakot, "padomju"ekonomika bija tāda dīvaina dzimtbūšans sistēma kura ilgi nevarēja pastāvēt.
Vēl es gribētu piebilst ,ka man nepatīk krievu imperiālisma pakalpiņi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis - Dagmāra 31.10.2011 23:13
Liels paldies par Jūsu atbildi.
Vai demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams politkorektums? Es šaubos.Totalitārismu es saucu par fašismu,kas ir saprotams un pierasts termins PSRSa laiku cilvēkiem.Ja mēs runājam par vācu fašismu ,mēs varam runāt par krievu fašismu.Es nepieņemu runas par padomju varu ,padomju tautu un uzskatu ka tā tik tāda propoganda bija.
Ja runājam par latviešu leģionāriem vācu armijā vai nevajadzētu ,vismaz, daļu no tiem salīdzināt ar latviešu strēlniekiem 1.pasaules karā un ka viņi iedomajās ka vēsture atkārtojas un abas impērijas sagrūst un Latvija atkal kļūst brīva.
Es domāju ka politkorektums ir ļoti traucējis sabiedrības integrācijai un mums vajag nest sabiedrībā vēsturnieka Roberta Vipera idejas .Vērtīga ir amerikāņu vēsturnieka Martina Malia grāmata "Padomju traģēdija",kuru es atradu franču bibliotekā, bet to vajadzētu pārtulkot latviski. Es piekrītu Jums ka no vēstures nevajag baidīties. Visu labu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge - Dagmāra 31.10.2011 23:00
''Varbūt aicināt Čakstes biedrības priekšsēdi iniciēt naudas savākšanu piemineklim?'' -

Manuprāt, sākotnēji gan vajadzētu aicināt sociologus aptauju veikt, noskaidrot šodienas Latvijas sabiedrības vēsturiskās atmiņas jeb 'tautas sirdsapziņas' (O.Vācietis) stāvokli. Divdesmit gadus jau skolās Latvijas vēsture kā patstāvīgs priekšmets netika pasniegta, tā kā tāda aptauja palīdzētu skaidrāk apjēgt esošo situāciju. Štrunts par bagātniekiem, bet, kas jaunatnes galvās 'mitinās', kas tais prātos, kas divdesmit gadus 'britu tūristu' nesto kultūru baudījušas? Redz, par kādām 'šausmu lietām' P.Raudsepa kungs raksta: ''(..) atklājās, ka neviens no viņas 2.kursa žurnālistikas studentiem nebija par viņu dzirdējis.'' http://www.ir.lv/2011/10/27/nost-ar-glevu-pesimismu Interesanti, kādus tādus varoņus šodienas jaunīeši pazīst, ja par Gunāru Astru 'nothin special' ? p.s. Starp citu, der atcerēties : kas, ko un par ko tiesāja Nirnbergā - , tad ne tikai 4.maija varoņu vai Nirnbergas sardžu rotas, bet arī latviešiem tik pazīstamo teicienu par 'kažoku mešanu' arī būs vieglāk izskaidrot. Lai manu apgalvojumu pats profesionālais. vēsturnieks K.Zellis apstrīd, jo es uzskatu, ka rakstītājas ar niku 'Dagmāra' apgalvojums ir pus-patiesība jeb alošanās: 'Antifašistiskā alianse taču latviešu leģionārus atzina kā cīnītājus pret totalitārismu,.......' ( varbūt, draugi amerikāņi par sava Kongresa rezolūcijām Aukstā kara gados stāstījuši? ). Vajag arī mūsu izcilā tautieša Haralda Biezā grāmatas par šo tēmu palasīt, citādi vēl Leģiona dibinātāju Ādolfa H. un Heinriha H. cienītāju pulkam kāds Jūs netīšām pieskaitīs. Un to jau Eiropas intelektuāļi 'točno' nesapratīs.......

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dagmāra - Uldis 31.10.2011 11:01
Paldies par Jūsu repliku. Domāju, ka daudzas lietas sabiedrībā veidojas no kāda politkorekta viedokļa "kritiskās masas", kura nosaka toni. Tas ir arī veids kā sabiedrība neredzamā veidā saskaņojas par kādu redzējumu par sevi. Mana pieredze rāda, ka vairumā dominē zaudētāju identitāte, "sakot...ak, ko mu mēs..." Tas nāk no vēstures notikumu nezināšanas un arī vēlmes visu sakārtot viena frontālā redzējumā.
Mums latviešiem ir mantojumā sarežģita vēsture: divu pasaules kara frontes līnijas, īpaši Kurzemes cietoksnis 1944.-45. (padomju hitoriogrāfija dēvēja par Kurzemes katlu). Varbūt jāsāk ar savu karavīru piemiņu, arī 16. martā. Antifašistiskā alianse taču latviešu leģionārus atzina kā cīnītājus pret totalitārismu, viņiem uzticēja apsargāt kara noziedzniekus Nirnbergas prāvā. Arī Saeima izdevusi 1998. gada deklarāciju: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.
Mums svarīgi visi datumi, kas palīdz saprast cīņu par Latviju. Redzējumu par sevi var mainīt un tas jādara. Mūsu bagātnieki nespēja vienoties par pieminekli Konstantīnam Čakstem. Varbūt aicināt Čakstes biedrības priekšsēdi iniciēt naudas savākšanu piemineklim? Lai to uzceltu par tautas saziedotiem līdzekļiem un vienlaikus diskutētu par mūsu vēsturi un neslēpties aiz politkorektām atbildēm. Eiropas sociologu konf. ziņoju par divām sociālajām atmiņām: 16. marts vs.9. maijs. Tur bija sapratne, bet ne Rīgā...Ar vēsturi ir kā ar spokiem, nevajg baidīties, bet iet pretim un pagaismot sev ceļu...Lai Jums jauka nedēļa!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis - Dagmāra Beitnere 30.10.2011 23:37
Svarīgi, ka Jūs akcentējat zaudētāju mīta pārvarēšanu. Labs piemērs par Franciju, kur paveica neiespējamu lietu (par ko paši francūži pārsteigti), tā sevi restartēja savu identiāti veidojot ar ideju par resistance,
---- ---
Neviens viņiem nevar palīdzēt pārvarēt zaudētāju mīta pārvarēšanā ,ja viņi ir audzināti ,gadsimtiem ilgi, imperiālistiski -šovinistiskā garā. Es ticu LU krievu tautības vēsturniekam Robertam Viperam,kas līdz 1940. gadam strātāja Rīgā un ir uzrakstija grāmatu "Lielās vēstures problēmas " ,kurā viņš atzīmē ka atdzimst krievu imperiālisms.
Kad 14.jūnijā 1940,gadā vācu karaspēks iesoļoja Parīzē un 1.pasaules kara varonis maršals Petēns parakstija pamieru ar vāciešiem daudzi franči jutās pazemoti,bet daudzi arī sadarbojās ar viņiem.
De Gols Anglijā organizēja frančus un kopā ar angļu un amērikāņu armijām atgriezās Francijā in bargi sodija kolaborantus.Francijā pretošanās kustībā bija daudz komunistu.Franči ir demokrātiska nācija viņi atceras Bastilijas ieņemšanu ,gan parīzes komūnu.
Kas vainīgs ka Latvijā nepiemin LCP un Konstantīnu Čaksti un kureliešus un tos kas izvairījās no vācu armijas un tika nošauti.
Es Es 16. martā pieminu latviešu leģionārus kā cīnītājus pret krievu fašismu . Es atceros savas mammas stāstīto par savu skolotāju ,kas vācu okupacijas laikā tika nošauts.Es arī 4,julijā atceros par mammas skolas biedrenēm ebreju tautības ,kas dažas tika nošautas ,bet citas aizbrauca uz Izraēlu.
Mana pārliecība ir ka Latvijas valsts nebūtu ,ja netiktu sagrauta cariskā krievu impērija,un tādēl es 20. oktobrī atzīmeju Latviešu strēlnieku uzvaru pār Deņikinu,kur gāja bojā daudzi latvieši ,ap 50 procentu ,pēc amerikāņu vēsturnieka Richarda Paipa(Pipes)darbiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis - autors 30.10.2011 22:41
bet kāpēc nenotiek diskusijas par latviešu vainu, par kolaborāciju ar padomju režīmu (pat visaugstākajā līmenī)
-----
Tūlīt pēc okupacijas tika pārveidots sarkano latviešu strēlnieku muzejs par okupācijas muzeju,parādot visai pasaulei ka latvieši paši ir vainīgi pie okupācijas .Tas ka trīsdesmitajos gados lielākā latviešu daļa Krievijā tika represēti vai iznīcināti ,tas daudziem neinteresē,pat arī vēsturniekiem.
Daļa kolaborantu pārgāja tautas pusē dažādu iemeslu dēļ,vai nu tāpēc ka negribēja būt vairs komunists ,bet gribēja būt kapitālists,vai arī viņam atgriezās nacionālās jūtas un viņš spēja atmest sociālistisko "viltus"internacionālismu,kura pieņemšana viņam bija devusi iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm okupācijas periodā. Un bija latvieši kas turēja pigu kabatā un stājās kompartijā.
Eduards Berklavs,kas jau Ulmaņa režīma laikā komunists pats tika represēts par okupācijas seku mazināšanu ,par iestāšanos pret ieceļotājiem no Krievijas.Tika pazemināti amatos arī daudzi viņa līdzgaitnieki.
Mēs varam gudri runāt kāpēc tik daudzi nepretojās okupācijas varai un pat sadarbojās ar to,bet jāsaprot ka nedemokrātiska fašistiska režīma apstākļos jābūt lielai motivācijai lai to darītu."Man sāp un es jūtos pazemots,"teica Gunārs Astra un rīkojās.Bet daudzi ,ļoti daudzi arī tā jutās ,bet rīkojās tikai tad kad fašisms Gorbačova laikā mazinājās.Varbūt latviešu nacionālistiem vajadzēja rīkoties enerģiskāk un iztīrīt kultūras un izglītības iestādes no okupācijas laiku paliekām?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge - Uldis 30.10.2011 21:57
Dažādi cilvēki, dažādi kolchozi, atšķirīgi rezultāti - , taču kopumā Ulmaņlaika un Ulmaņlaikā dzimušajai paaudzei 50 pēckara gados izdevās atjaunot pēc 2. Pasaules kara sagrauto Latviju. Stāsta Jānis Rubulis:''(..) – Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..) Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru. Bija ap simt traktoru un tikpat automašīnu....' http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=32...

- Stāsta Jānis Blūms, kas bija pazīstamās Saldus rajona kopsaimniecības "Jaunais komunārs" priekšsēdētājs. No panīkušas kopsaimniecības Nīgrandes pagastā izveidoja vienu no stiprākajām kopsaimniecībām Latvijā. Saimniecības centrā uzbūvēja jaunu vidusskolu, mūzikas skolu, sporta zāli, administratīvo centru, ražošanas ēkas, ierīkoja vairākas hidroelektrostacijas.' http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=32...

- Kas notika Latvijas laukos 1990-os gados bēdīgi slaveno reformu laikā ? Kas zaudēja, kas vinnēja? Jaunajai ''uzvarētāju'' šlakai vajag savu mītu, lai vienotu tautu jauniem 'varoņdabiem' ?! Lai veicas mīta radītājiem ....' http://www.diena.lv/latvija/zinas/latvijas-bagatako-cilveku-...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis - autors 30.10.2011 21:36
mēs izstumjam no savas vēstures arī tos latviešus (piem, bezzemniekus ) kuri guva reālu labumu no šī režīma.
-----
Kad manam vectēvam,kā mazzemniekam 1940.gadā piešķīra dažus ha zemes no lielsaimnieka un kas atradās diezgan tālu no mājām,viņš nebija sevišķi laimīgs.Vācu okupācijas laikā manai mammai bija jāatsrādā par to.Nekas jau briesmīgs tas nebija.
Bet cik lielu reālo labumu iegūva jaunsimnieks kam dažus gadus pēc kara vajadzēja atdot sagādāto mantu kolhozam?Kad kolhozā strādājot viņš par izstrādes dienu saņēma dažus gramus pussadīgušas labības un pārdesmit kapeikas vecajā naudā. Tā bija ļoti daudzos kolhozos, kurus vēlāk pārveidoja par padomju saimniecībām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge - Tosca 19.10.2011 20:22
Bez domāšanas jēgsaturīga diskusija nav iespējama - '' (..) bet domāt var tikai par realitāti '' Un domāt, kā teicis Parmenīds, nozīmē, ka nepieciešams runāt tikai par esošo un izteikt tikai esošo.'' (M.Mamardašvilli). Zelles kunga vēstījuma galvenā tēma ir izcelta raksta pirmajā rindkopā - to vajag izlasīt un pārlasīt, tad pārdomāt - arī par esošo realitāti. Padomāsim?! Papildus info pārdomām: ''Aina, ko mēs tagad redzam, nav iemesls panikai, bet nav arī pamats laimei. Tas ir pamats, lai Latvija izstrādātu tālākās darbības stratēģiju un domātu, kā rīkoties," diskusijā Kad beidzot izmirsim? norādīja Raita Karnīte. Latvieši uz koferiem

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Tosca - autoram 19.10.2011 13:47
Hm...šķiet, ka raksts uzrakstīts latviski, bet saprast citā valodā. Arvien biežāk nākas sastapties ar situāciju, kurā sarunas aizķeras pie detaļas un tiek palaists garām raksta kodols un galvenā ideja. Jādomā, tā ir patreizējā nacionālā identitāte redzēt nenozīmīgas detaļas. Paldies raksta autoram par ideju pienesumu. Diemžēl diskusija nav iespējama, jo nesaprot vēstījumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krapiwadamuxi 19.10.2011 12:11
Tad par ko tad god.K.Zellis raksta- par vēsturi vai par mītu fabricēšanas iespējām?

Patiesības vietā-ērtas dekorācijas par prieku tiem,"kas ieradušies pēc1940.gada"?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge - Garāmgājējs 19.10.2011 11:08
Lai labāk saprastu ''zaudētāju'' mīta atmešanas nepieciešamību, vajag statistikas datos paskatīties - tie skaidrāk par skaidru parāda pēdējos divdesmit gados notikušo/tendences (depopulācija, emigrācija, noslāņošanās) . Šodienas reālijas ( neuzticība varai) un nākamās divdesmit-gades prognozes spiež radīt ''uzvarētāju'' mītu (jaunu ideoloģiju/Latvijas ideju - sk.S.Ābotiņas 4. maija runu). Vai šodienas rietumnieciskajiem intelektuāļiem izdosies atkārtot vakardienas padomju inteleģentu paveikto - t.sk. radīt tādu vēsturi, kas nepieciešama šodienai ? Var būt notiksies kā tai teicienā par vēstures atkārtošanos - traģēdija jau notikusi, tagad sagaidāms farss? Info pārdomām : ''(..) Уговорить граждан России "жить дружно", значит заставить народ примириться с последствиями государственного переворота, уйти от решения проблем большинства, дать возможность преступникам уйти от ответственности, в том числе за дефолт, организованный реформаторами. (..) Современная мировая элита живет не по законам науки, а по законам кабинетной власти. Они пытаются придумать несуществующую реальность в виде новой идеологии или национальной идеи.......' 2.Идеологическая нищета. http://viperson.ru/wind.php?ID=639834#

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Garāmgājējs 18.10.2011 23:40
Pozitīvais mīta formulējums parādās starptautiski tiesiskajā situācijas vērtējumā, kur agresija, iejaukšanās iekšējās lietās, prettiesiskā okupācija un prettiesiskā aneksija ir pelni, no kuriem izaug valstiskās kontinuitātes fēnikss.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge - jumors 18.10.2011 23:35
Cien./ god. komentārs spilgti apliecina M.Kosteņeckas teikto, globalizācijas ideologu paveikto prātu apstrādē, kā arī sociologa, filosofa, domātāja A.Zinovjeva rakstīto par 'izPlānoto vēsturi' / "Планируемая история" : ''(..) В рамках любой идеологии дефицит позитивного должен быть компенсирован "образом врага", на которого можно свалить весь негатив, в том числе эмоциональный (сброс энтропии).'' 3. "Планируемая история" "Историки придумывают такое прошлое, какое требуется для настоящего...
Рецензия на книгу А.А. Зиновьева `Русская трагедия`.
http://viperson.ru/wind.php?ID=639834#

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 18.10.2011 23:26
Aukstā kara uzvarētāji, šodienas globalizācijas procesa ideologi jau sen kā nodarbojās ar ar Zelles kunga piesauktā ''uzvarētāju'' mīta veidošanu. Pašmāju vēstures ''korifeji'' jau kopš 1990-o gadu vidus ņem dalību šā darbā. Spriežot pēc šodienas publikācijas LA, tad Zelles kungs to ir pamanījis, bet, iespējams, nav vēl līdz galam apjēdzis savu kolēgu un ''korifeju'' aktivitātes - Inesis Feldmanis, LU profesors, Dr. habil. hist. , akadēmiķis: ''Reālā vēsture ir un paliek vāciešu galvu reibinošie un grūti atkārtojamie panākumi! '' Otrā pasaules kara vēsture: mīts mīta galā http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=31...

''Uzvarētāju'' mīta veidošana ir neatņemama globalizācijas procesa veiksmīgas īstenošanas sastāvdaļa, kurā tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi un piesaistīti izcilākie prāti (Hoļivudu un D.Braunu ieskaitot).Nav jau pārsteigums, ka arī Latvijas iedzīvotāju lielum lielais vairākums notiekošo manipulāciju nemaz nepamana : ''(..) bet tostarp neviens nezin kāpēc nejūt, ka jaunā okupācija jau sākusies. Tā jau notiek – amerikāniskais ir klāt gandrīz visās jomās, tāpēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir gluži formāls dokumentu parakstīšanas akts, lai it kā nofiksētu to, kas reāli jau noticis. Kapitālisms šeit darbojas pilnā sparā – cilvēki kļūst nenovīdīgi, apdziest līdzjūtības, žēlsirdības uguntiņa.'' A.Terzens: ‘Latvijas karmiskā katastrofa. Saruna ar Marinu Kosteņecku’ (Kabinets).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 18.10.2011 23:15
Ir diezgan interesanti dzirdēt, ka okupācija var tikt uzskatīta par mītu, ja šajā okupācijas režīmā esi nodzīvojis 40 sava mūža gadus. Cik zinu no franču valodas, tad viņi arī vietas vilciena vagonā "occupee", citiem vārdiem , iesēžas, un citam tur vairs vietas nav. Ļoti precīzs termina tēls. Par kolaborantiem - diezkāpēc Zeļļa k-gs nav apmeklējis izrādi "Lācis" Nacionālajā teātrī? Tur jau nu disputs tika ienests vienas ģimenes robežās ar Māras Zālītes talantīgo spalvu. Ja ar to ir par maz, piedavāju nesen tulkotu Senās Ķīnas karavadoņa atziņu krājumu, kurā varam atrast jautājumu par Latvijas padošanos 17. jūnijā. Jā, jā, jau pirms mūsu ēras saprātīgi karavadoņi nedevās kauijās, kurās paredzēja bezcerīgu zaudējumu, jo uzskatīja lielos dzīvā spēka zaudējumus par nelietderīgiem. Ja kādam šķiet, ka vajag dzīvot ātri un mirt jaunam, tam ir tiesības šo modeli piedāvāt sev, atstājot pārējiem izvēles brīvību.

Un runcis ar pelēm tomēr nav un nevar būt draudzīgi viena būrīša iemītnieki.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis Litvins 18.10.2011 20:30
Diskusija par vēstures faktiem ir cieši saistīta ar vārda brīvību. Iesaku palasīt ECT 2003. gada spriedumu Garaudy v. France. Šajā lietā kāds vēsturnieks apšaubīja dažus vēsturiskus pieņēmumus par holokaustu. Tiesas argumenti ir ļoti interesanti, tajā paša laikā arī diskutabli. Tiesa skaidroja, ko nizīmē skaidri nodibināti vēstures fakti, kas pēc būtības nav apšaubāmi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dagmāra Beitnere - autoram 18.10.2011 20:22
Paldies par ļoti svarīgo rakstu. Vēstures zinātnei nepieciešama socioloģija, tāpat kā socioloģijā šodien ir prasība pēc vēstures. Sociālie mīti ir dzīvospējīgi un tie iespaido politiku, ideoloģiju, komunikāciju utt. F.Brodela koncepts "long duree" palīdz izprast sociālo mītu iespaidu uz sabiedrību ilgā laika periodā. Svarīgi, ka Jūs akcentējat zaudētāju mīta pārvarēšanu. Labs piemērs par Franciju, kur paveica neiespējamu lietu (par ko paši francūži pārsteigti), tā sevi restartēja savu identiāti veidojot ar ideju par resistance, kas iegūla franču sabiedrības izpratnē par sevi līdz šodienai. Tā bija De Golla veidota stratēģija.
Vēreiz - paldies. Atbalstu Jūsu pieeju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsZellis - Es 18.10.2011 17:34
Protams, ka ir! Strīdi par holokaustu notiek - bija disputi par vācu vainu tajā, ir bijušas debates par upuru skaitu, par survivoru atmiņu patiesumu u.c. Par to iespējams, un ir jārunā.Tieši tāpat par okupāciju. Domāju visiem skaidrs, kas pie tā vainīgs, bet kāpēc nenotiek diskusijas par latviešu vainu, par kolaborāciju ar padomju režīmu (pat visaugstākajā līmenī), mēs izstumjam no savas vēstures arī tos latviešus (piem, bezzemniekus ) kuri guva reālu labumu no šī režīma. Vai tas nav diskusijas vērts?Strīdēties bija vai nebija okupācija nevienam nez kapēc neliekas dīvaini.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Es - Autoram 18.10.2011 13:38
Vēsture nav iracionāla, tāpat kā šodiena! Piemēram, vai jūsuprāt ir iespējami dažādi uzskati par holokausta notikumiem un lietderību? Šaubos. Tāpat arī par Latvijas okupāciju.

Saistītie raksti
Koalicijas saskana

Koalīcijas saskaņa 12 Autors:Providus.lv

Okupeta atbildiba

Okupētā atbildība 13 Autors:Ance Kalēja

Araja

"Esmu viņiem piedevusi" 1 Autors:Dita Arāja

Kā skābeklis politika.lv