Raksts

Zatleriskie hameleoni


Datums:
24. maijs, 2011


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: stav

Jaunizcepto “zatleristu” spēles notiek zem “mazākā ļaunuma zīmes”. Šoreiz šī loma iekritusi Zatleram.

Kad 2007. gadā par Latvijas prezidentu tika virzīts ķirurgs Valdis Zatlers, protestētāju pret šo figūru netrūka. Un arī pamatojums šādai nostājai bija nopietns. Tika norādīts gan uz „amizanto” faktu, ka politiķi par šo kandidātu vienojās Zoodārzā, gan arī uz to, ka Zatlers kā ārsts saņēmis „pateicības” no saviem pacientiem, nemaksājot par to nodokļus. Ārzemju presē par Zatleru toreiz rakstīja bez aplinkiem — Latvijā, lūk, uz prezidenta krēslu cielējot par korupciju aizdomās turēts cilvēks. Absolūti nepieņemami? Varbūt civilizētajās rietumvalstīs. Taču plašo iespēju zemē Latvijā viss ir iespējams. Zatleru ievēlēja par spīti visiem acīmredzamajiem pretargumentiem un skaļajiem protestiem.

Četrus gadus vēlāk nākas secināt, ka šeit ir iespējami arī vēl lielāki brīnumi. Daļa no tiem, kuri toreiz kaismīgi aģitēja pret Zatleru, tagad ir to pulkā, kuri mudina viņu pārvēlēt. Kā tad tā? Vai tad Zatlers ir tik ļoti pārvērties, ka no teju ļaunuma iemiesojuma pārtapis par princi baltā zirgā?

Process un produkts

Saeimas deputāte Lolita Čigāne tagad kopā ar visu Vienotības frakciju atbalsta Zatlera pārvēlēšanu. Savu kategorisko nostāju pret Zatlera kandidatūru pirms četriem gadiem viņa uzskata par loģisku: “Tas process, kā Zatlera kungs tika atrasts un izvirzīts, bija tiešām briesmīgs. Tas bija pilns ar manipulācijām.” Aktīvi cilvēki toreiz esot protestējuši, un tā bijusi arī attieksmes paušana pret Aigara Kalvīša un Tautas partijas (TP) “varas bravūru”, pret to, kā tika veidota politika. Tomēr Čigāne arī nevēlas pilnībā nodalīt Zatleru kā personību no prezidenta virzīšanas procesa. Čigāne uzskata, ka Zatlers bija šī greizā, necaurspīdīgā procesa produkts: “Viņš tajā brīdī bija ļoti konkrētu oligarhisku interešu sabīdīts kandidāts. Tās divas lietas nav šķiramas.”

Savukārt Roberts Putnis, kurš 2007. gadā bija Sabiedrības par atklātību Delna vadītājs, toreiz bija pret Zatlera kandidatūru un arī tagad neatbalsta viņa pārvēlēšanu. Putnis uzskata, ka šis prezidents ir kaitējis Latvijas demokrātijai: “Zatlera ievēlēšana manā izpratnē bija lūzums — simboliskā nozīmē — tajā veidā, kā Latvijā tiek veidota politika. Cilvēkiem, kuri patiesībā ir ievēlēti kalpot šajos amatos, tas pilnīgi skaidri nav pamatvadmotīvs tur atrasties un ar to nodarboties.” Viņaprāt, “ir pavisam citas intereses, kuras nosaka politiku. Neviens toreiz pat neņēmās paskaidrot kādus objektīvus iemeslus, kāpēc Zatlers ir vajadzīgs, kāpēc viņš ir labākais. Tas vienkārši tika uzspiests.”

Pazīstamais mazais ļaunums

Jāatzīst, arī šodien Zatlera atbalstītāji — Vienotība, radošā inteliģence — īsti nevar paskaidrot, kāpēc īsti Zatlers būtu jāpārvēl. Rodas iespaids, ka sabiedrībai tiek piedāvāts izvēlēties mazāko ļaunumu, lai izvairītos no kaut kā vēl briesmīgāka, piemēram, Lemberga marionetes vai Kremļa Trojas zirga. Čigāne gan šādam skatījumam nepiekrīt. “Es negribu to saukt par mazāko ļaunumu,” viņa attrauc. Bet kas tad īsti ir Zatlers, ja viņš nav ne spožākais spīdeklis iespējamo kandidātu zvaigznājā, ne arī tāds, kurš vienkārši jāpiecieš ērtības un mīļā miera labad? Uz to no Vienotības deputātes saņemu īsu un kodolīgu atbildi: “Zatlers šajā gadījumā ir kandidāts, kuru mēs pazīstam.” Vai tikai man tas atgādina kādu citu partiju, citu gadu, citu amatu?[ 1 ]

“Sistēma neļaus. Viņiem vajag lohu vai savējo. Vislabāk būtu, ja būtu divi vienā — savējais un lohs,” tādu atbildi uz jautājumu, vai šodien vispār ir iespējams ievēlēt labāku kandidātu par Zatleru, saņemu no anonīma aktīvista, kurš 2007. gadā veidoja kampaņas blogu pret Zatleru Vatlera Draugu Kopa. Šodien šis cilvēks vairs nav īsti ne par, ne pret Zatlera pārvēlēšanu. Jo no vienas puses — Zatleram vairs neesot “oligarhu ēnas”, kas patiesībā arī bija galvenais protestu iemesls pirms četriem gadiem, bet no otras puses, kā norāda aktīvists, “jebkurš kritiski domājošais redz, ka čalis īsti nav savā vietā”.

Korupcijas nezūdamība

Pie nedaudz atšķirīga secinājuma ir nonācis žurnālists Māris Zanders, kurš pirms četriem gadiem apmeklēja Truša inaugurācijas pasākumu Andrejsalā[ 2 ]. Viņš gan uzsver, ka nekāds aktīvs protestētājs patiesībā neesot bijis. “Es neredzu, ka Zatlers būtu kaut ko tik izcilu izdarījis, ka viņa devums būtu principiāli svarīgāks nekā viņa grēciņi,” tā Zanders saka par tiem, kuri tagad apmetuši kažoku uz otru pusi un atbalsta pašu kādreiz kritizēto “korumpēto ārstu”. 2007. gadā viņš savā blogā Zatleram veltīja ļoti skarbus vārdus: “Nemaksājot nodokļus, Zatlers pats ir veicinājis situāciju, ka trūkst naudas mediķu algām. Tā ir? Ir. Un tomēr šajās dienās esmu sastapis gana daudz cilvēku, kuri uzskata, ka “tas nu nav tas briesmīgākais”. Zanders arī pauda neizpratni par to, ka šāds cilvēks tiek “virzīts par valsts pirmo amatpersonu, kurai taču it kā jābūt paraugam visai sabiedrībai”. Tagad viņš atzīst, ka četru gadu laikā nekas nav mainījies un pieņemto „pateicību” grēciņš nekur nav zudis.

Pavisam citās domās ir rakstniece Anna Žīgure. “Es viņa darbību atzīstu par tādu, ka viņš varētu vēl četrus gadus ieņemt šo posteni,” — tā stāsta rakstniece, kura reiz stāvēja pie Saeimas, protestējot pret Zatlera virzīšanu prezidenta amatam. “Cilvēks ir četrus gadus bijis mūsu visu acu priekšā ik dienas. Reizēm no agra rīta līdz vēlam vakaram,” viņa skaidro un apliecina, ka neredz nepieciešamību rīkot “kaut kādas partizānu spēles krūmos”. Tāds viņas skatījumā bija prezidenta izraudzīšanas process 2007. gadā, pret ko arī viņa protestējusi. “Pret cilvēku man nevarēja būt ne pozitīva, ne negatīva viedokļa, jo es viņu nepazinu. Es nebiju ar viņu saskārusies, nebiju par viņu neko dzirdējusi. Bet es nepaļāvos uz cilvēkiem, kuri viņu izvēlējās,” savu toreizējo nostāju pamato Žīgure.

Stabilitāte. Kā vārdā?

Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība) argumentē līdzīgi. Pirms četriem gadiem, kad Ēlerte vēl vadīja laikrakstu Diena, viņai Zatlers neesot bijis pieņemams apšaubāmā, necaurspīdīgā virzīšanas procesa dēļ, tāpat viņai bijušas šaubas par Zatlera kvalifikāciju. Savukārt šodien nedrīkstot nerēķināties ar ekonomiskās krīzes sekām. “Šajā brīdī Latvijai ir vajadzīga stabilitāte. Stabilitāte un paredzamība, ko, zinot Zatlera pozīciju, mēs varam sagaidīt,” saka Ēlerte un uzsver, ka Zatlers pārstāv pareizo ģeopolitisko orientāciju — Rietumu orientāciju. Viņasprāt, šis nav piemērots brīdis, lai šūpotu laivu.

Šādam skatījumam kategoriski nepiekrīt Putnis. Viņaprāt, tādi publiskie amati kā prezidenta postenis patiesībā ir dzīvības un nāves jautājums. “Tajā brīdī, kad deg, iedot aklam, kurlam un bez rokām šļūteni, lai viņš dzēš, — tas nav risinājums! Krīzes brīdī mums būtu jāmeklē kopīgiem spēkiem absolūti labākais, kas valstī ir pieejams, nevis otrādi,” viņš skaidro. Jā, varot runāt par stabilitāti. Taču tā esot stabilitāte konkrētam politiskajam spēkam. “Protams, ka viņiem šobrīd saglabāt status quo Zatlera personā ir izdevīgāk. Jo, ja Zatlers paliek, tad, visticamāk, arī Dombrovskis paliek,” norāda Putnis. Viņš to negrib saukt pat par reālpolitiku. Tās ir personiskās ambīcijas un kamikadzes stratēģija, kad “svarīgi, ka es vēl vienu dienu ilgāk esmu ministrs, nevis tas, ko es šajā amatā izdaru,” — tā Putnis raksturo Zatleru šodien atbalstošos politiķus.

Vienotība cenšas

Savukārt Čigāne kritizē tos, kuri šodien šūpo laivu, — galvenokārt jau Vienotības vienīgo koalīcijas partneri Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS). Acīmredzot uz šīs partijas politiķiem attiecināms viņas bieži pieminētais vārds “manipulācijas”. Jā, prezidenta kandidātu virzīšanas process arī tagad nav daudz labāks par to, kas notika pirms četriem gadiem, atzīst Čigāne. “Šīs spēles ir neciešamas, un tās demoralizē sabiedrību. Bet šobrīd konstitūcijā šāda sistēma ir, diemžēl šī politiskā spēle notiek,” viņa saka, taču uzsver, ka Vienotība cenšoties šajā konstitucionālajā ietvarā spēlēt godīgi. Tos, kuri kritizē Vienotības politiķu izvēli, viņa aicina rīkoties pašiem: “Sabiedrība ļoti paģēr no politiķiem, bet pati negrib nosaukt [savu kandidātu].”

Grozies, kā gribi, tomēr jaunizcepto “zatleristu” spēles notiek zem “mazākā ļaunuma zīmes”. Var mēģināt saukt to citādi, taču tā būs tikai manipulatīva slapstīšanās. Un te nu ir vietā Zandera vērojums: “Politika lielā mērā, lai cik tas banāli neskanētu, vienmēr ir kompromisi un kaut kāda mazākā ļaunuma izvēle.” Vienīgā konstante, kas mūžam mainās, ir viedoklis par to, kas tad ir šis mazākais ļaunums. Šoreiz šī loma iekritusi Zatleram.


Ja tu esi mans prezidents

Uzspiestais patēvs

Vienotība. Ar abām kājām aiz sarkanās līnijas

Zoo kompromiss vārdā Zatlers


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!