Tikai vienu reizi savā mūžā esmu redzējusi kā ļaudis politiķim aplaudē par to, ka viņš ir Liels Cilvēks. Cilvēks, kurš ir uzdrīkstējies uzsākt jau iepriekš zaudētu cīņu par Tiesībām uz Politisku Izvēli un Utopiju.
Notikuma vieta: 2007.gads, Šveice, Lokarno kinofestivāls.
Galvenais varonis: itāļu aktieris, literāts, politiķis, Nobela prēmijas laureāts Dario Fo.
2007.gada augustā divas dienas bija maksimums, ko varēju no sava 3 nedēļu atvaļinājuma veltīt kinofilmām. Lokarno (Šveices dienvidi) kinofestivāls ir viens no interesantākajiem gada kino notikumiem Eiropā, kurš īpaši izceļas ar trim lietām: 1) liels uzsvars uz eksperimentālo un pasaules kino; 2) katru dienu desmiti tūkstoši cilvēku pulcējas pilsētas centrālajā laukumā, lai kopīgi noskatītos kādu no festivāla filmām; 3) reti kurai filmai ir subtitri angliski – darba valodas ir itāļu, franču un vācu.
Otrās dienas beigās, kad bija jau iestājies apnikums no garīga rakstura filmām (lai gan dažas no tām bija pašas labākās, ko tajā gadā redzēju – piemēram, rumāņu dokumentālā filma “Ne le prends mal, mais…” par psihiatriskās slimnīcas pacientu pasaules uztveri vai filma par poļu garīgo teātri Wierszalin), nolēmu atgriezties uz zemes, noskatoties filmu, par kuras saturu programmā bija pateikts īsi: filma par priekšvēlēšanu kampaņu Milānā. Nosaukums: “Io non sono un moderato” (“Es neesmu mērenais”).
Ierodoties kinoteātrī, ar pārsteigumu konstatēju, ka zāle ir pilna. Dažas minūtes pēc manis atskanēja satraukta sasaukšanās “Dario, Dario” un gandrīz visi klātesošie cilvēki piecēlās kājās, lai sveiktu sirmu, apmēram 70-80 gadus vecu vīrieti, kas lēnām ienāca zālē un apsēdās pirmajā rindā. Filmas laikā ovācijas un kolektīvas kājās celšanās notika daudzreiz.
Sākoties filmai, es sapratu, kādēļ.
Dario Fo ir Itālijā leģendāra personība, kas dažus gadus iepriekš bija cīnījies par Milānas mēra krēslu. Un zaudējis, iegūstot tikai 22% procentu atbalstu. Dokumentālā filma (diemžēl diezgan vāja) bija veltīta šai ļoti savdabīgajai kampaņai.
Tas par ko cīnījās Dario Fo: iespēja mūsdienās pieņemt patiesi politiskus lēmumus. Ko tas nozīmē? Neviens neapšauba, ka Milāna ir pilsēta, kurā ir milzīgas problēmas, no tām pašas galvenās ir piesārņojums, satiksmes sastrēgumi, nekustamo īpašumu spekulācijas, kuru rezultāts ir ļoti augstas dzīvokļu cenas (kaut ko atgādina, vai ne?) Taču gandrīz visi pilsētas un valsts mēroga politiķi šīs problēmas uzskata par neatrisināmām – labākā gadījumā tikai mīkstināmām ilgākā laika posmā.
Dario Fo piedāvāja ļoti radikālu pieeju, kas gan patiešām šīs problēmas atrisinātu. Piemēram, satiksmes sastrēgumus un piesārņojumu, viņaprāt, var atrisināt aizliedzot visu ne-sabiedriskā transporta satiksmi Milānā vai aizliedzot Milānā autostāvvietas. Nekustamo īpašumu problēmas risinājums? Vienkārši – pašvaldībai būtu tiesības visus dzīvokļus, kas Milānā stāv tukši 3 gadus (un tādu ir ļoti daudz spekulāciju dēļ), izsolīt izsolē.
Filmā ļoti interesants ir fragments, kas parāda, kā Dario Fo tiek stāstīts, kādēļ viņa priekšlikumi ir nerealizējami, jo tos vairs nepieļauj mūsdienu izpratne par īpašuma tiesībām, biznesa loģika principā, kā arī daļa lēmumu ir nacionālās valdības rokās. Taču Dario, atšķirība no “nopietnajiem kandidātiem”, izvēlējās šim fatālismam nepakļauties: saprotot visus šos argumentus, viņš tomēr apzināti nepieņēma mūsdienās tik raksturīgo tehniskās politikas izpratni (= politikā iztēlei nav vietas, politiķim ir tiesības tikai uz tehniska rakstura lēmumiem, bet ne uz izvēli starp patiesām alternatīvām). Šī vēlme pēc patiesuma politikā, īstiem, ne tehniskiem lēmumiem Dario Fo nodrošināja milzīgu jauniešu atbalstu, viņam bija patiešām aizraujoša, entuziasma pilna kampaņa un atmiņas par šo uzdrīkstēšanos paust patiesu vīziju, kā izrādījās, bija dzīvas vēl ilgi pēc kampaņas beigām. Daudzi milānieši bija īpaši devušies uz Lokarno, lai vēlreiz godinātu savu Varoni, kas cīnījās par cilvēka tiesībām uz IEDVESMOJOŠU politiku, kuras ietvaros tiek risināti Patiesi Svarīgi jautājumi. Dario Fo kampaņā neuzvarēja divu iemeslu dēļ: 1) piesardzīgo milāniešu izrādījās vēl vairāk, kuri labāk kārtējo reizi izvēlējās politikā pelēcību un tehniskus, taču prognozējamus risinājumus; 2) viņu neuztvēra nopietni ne mediji, ne paša partija – turklāt apzināti, baidoties no tā, ka viņš patiešām varētu nonākt mēra krēslā.
Es nezinu, vai gribētu dzīvotu pilsētā, kur mēra krēslā ir Dario Fo. Droši vien, ka gribētu. Jo tas, kā katastrofāli trūkst Latvijā – patiesas politiskās cīņas un diskusijas. Atšķirības starp partijām aizvien vairāk nolīdzinās – šobrīd tās pat ir īpaši jāizdomā, lai vismaz kaut kā nošķirtu visus “centristus”. Partiju piedāvāto risinājumu viendabīgums un tehniskums cilvēkos neizraisa entuziasmu (tādēļ es nezinu, vai patiešām ir pamats priecāties par LSDSP atdzimšanu vai par Štokenberga Citas Politikas projektu; jā – tie ir cita veida risinājumi, nekā piedāvā pašreizējās partijas, taču tie joprojām šķiet tehniski, vismaz bez “īpaša iepakojuma” neiedvesmojoši). Un, manuprāt, uz entuzaismu, iedvesmu balstīta politika ir vērtība, jo mudina politiķus vairāk domāt par to problēmu risinājumiem, kas cilvēkiem patiesi sāp (pat ja risinājums ir šķietami neiespējams), nevis koncentrēties uz jautājumiem, kas ir risināmi, bet kuri pēc būtības nevienu īpaši neinteresē (risināt tikai to, ko “var” atrisināt).
Manuprāt, labs pierādījums tam, ka uz Iedvesmojoša Vīziju balstīta politika principā ir iespējama un var būt populāra, ir šobrīd notiekošā Obamas Baraka kampaņa ASV. Skatoties viņa runu pēc pēdējās uzvaras, man skudriņas skrēja pār kauliem – es vēl aizvien nespēju noticēt, ka viņu varētu ievēlēt par prezidentu, taču domāju, ka gan ASV pilsoņi, gan visas pasaules iedzīvotāju to jau sen būtu pelnījuši. Entuziasms, nākotne, vienotība, vizionārisms – tās ir tās lietas, par kurām pēc PSRS sabrukuma vairs nebija īsti piedienīgi runāt. Politika šķita vairāk tehniska lieta, kuras ietvaros nekādas lielas alternatīvas vairs nav iedomājamas. Obama, atšķirībā no Dario Fo, joprojām darbojas šīs paradigmas ietvaros, taču to dara savādāk, nekā iepriekšējie politiķi – ar viņa harizmu, ļoti iedvesmojošajām runām ASV un pasaules politikā ienāk jaunas vēsmas, kas var beidzot atdot politikai un vēlēšanām to jēgu.