Raksts

Visiem vienu – prestižu skolu


Datums:
06. oktobris, 2006


Autori

Providus


Foto: A. Jansons © AFI

Kā sabalansēt skolas prestižu ar to, ka skolā var būt daudz bērnu no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, daudz kavētāju, dzērāju, narkomānu un tamlīdzīgu ligu mocītu jauniešu, kuriem jāpalīdz? Šķiet neizbēgami, ka skolas prestižs šādā situācijā cieš.

Diskusijā piedalās Māris Krastiņš (TP), Baiba Rivža (ZZS), Viktors Gluhovs (SC), Didzis Šēnbergs (JL), Ilze Vinķele (TB/LNNK), Juris Šmits (LPP/LC), Kaspars Zālītis, Eiropas Jauniešu cilvēktiesību tīkls, Ingrīda Mikiško, Latvijas Pieaugušo izglītības asociācija, Modra Jansone, Rīgas domes izglītības, jaunatnes un sporta departaments, Irēna Freimane, Izglītības attīstības centra direktore, Ēriks Grīnbergs, Vecāku apvienība VISI, Inita Juhņēviča, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departaments. Diskusiju vada Daina Jāņkalne.

Šodien diskutēsim par sociālo iekļaušanu skolās un, cik lielā mērā skola spēj iekļaut bērnus, kas izkrīt no pamatizglītības straumes un neapmeklē skolu. Kā jūs redzat iespēju sabalansēt skolas prestižu ar to, ka skolā var būt daudz bērnu no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, daudz kavētāju, dzērāju, narkomānu un tamlīdzīgu ligu mocītu jauniešu, kuriem jāpalīdz? Šķiet neizbēgami, ka skolas prestižs šādā situācijā cieš. Kā jūs redzat iespēju savienot abas lietas – gan to, ka tā ir prestiža skola, gan to, ka tā ir skola, kas neatstumj bērnus, kuriem ir problēmas?

Māris Krastiņš (TP): Te jāuzsver skolotāju darba kvalitāte. Bieži mēs novērtējam tikai tos skolotājus, kas darbojas ar labajiem bērniem, tiem, kuri piedalās olimpiādēs, kuriem ir sasniegumi. Šie skolotāji arī tiek atbilstoši motivēti no skolas vadības puses. Bet skolotāji, kuri strādā ar problēmu bērniem, iegulda tikpat lielu darbu. Tāpēc svarīgākais būtu papildus atbalstīt arī šos skolotājus. Ļoti daudz nosaka katras skolas direktors, jo tieši viņš nosaka, kā izmantot 10% vai 11% piemaksas. Ja skolas direktoram ir citas prioritātes, tā nauda aiziet kaut kam citam.

Baiba Rivža (ZZS): Vispirms mums jāatzīst, ka šāda problēma pastāv. Lai gan to bērnu skaits, kas pēc devītās klases saņem liecības, procentuāli samazinājies, mums ir arī tādi, kas no mācību aprites izkrituši pirms devītās klases. Par šo problēmu jārūpējas visiem – vecākiem, skolai, pašvaldībai un ministrijai.

Šajā nedēļā apstiprinājām Izglītības attīstības vadlīnijas, kurās paredzēts skolotāja palīgs – cilvēks, kurš strādās ar bērniem pēc stundām un palīdzēs tiem, kuriem iet grūtāk.

Viktors Gluhovs (SC): Ļoti daudz kas ir atkarīgs no valsts un pašvaldībām. Piemēram, gadu atpakaļ Rīgas pašvaldība likvidēja 44.vidusskolu, kura specializējās tieši korekcijas izglītībā no pirmās līdz devītajai klasei. Šāds lēmums pierādīja, ka korekcijas klašu atvēršana skolās ir pirmais solis uz skolas likvidāciju.

Runājot par sociālo iekļaušanu, korekcijas klases drīzāk varētu tikt uzskatītas par izstumšanu. Nedomāju, ka kāds bērns labprātīgi gribētu doties uz korekcijas klasi, kur nu vēl skolu.

V.Gluhovs: Es nedomāju, ka ir tikai viens ceļš, kā palīdzēt šādiem bērniem. Pašvaldība šajā gadījumā pierāda, ka skolām nav izdevīgi atvērt šādas klases.

Didzis Šēnbergs (JL): Šķiet, ka pamatproblēma, ar ko jācīnās, ir nevis izglītība, bet nabadzība. Nav noslēpums, ka liela daļa no bērniem, kas neapmeklē skolu, ir reģionālo un mazo lauku pašvaldību pārziņā. Pašvaldību uzdevums ir palīdzēt, tāpēc viens no pirmajiem soļiem – pašvaldību iespēju palielināšana. Pašvaldību apvienošana būtu pirmais darbs, lai tai būtu reāli finanšu līdzekļi, lai tā varētu strādāt ar šiem bērniem, lai tā varētu algot sociālos pedagogus. Otrs darbs būtu profilakse. Jārūpējas jau, lai vairāk bērnu apmeklē pirmskolas izglītības iestādes. Trešais – tiešā cīņa ar nabadzības sekām valstī. Liela daļa skolu neapmeklē tādēļ, ka pirmajās klasēs vecākiem nav iespējas nopirkt mācību grāmatas.

Jāizsaka atzinība Rivžas kundzei par skolotāja palīga institūta ieviešanu – tas būtu ļoti labs risinājums. Jāmaina pedagogu algu izmaksa, lai skolotājam algu maksā atkarībā no viņa kvalifikācijas, kur jābūt neatkarīgam, nevis skolas vērtējumam.

Ilze Vinķele (TB/LNNK): Arī es esmu par nabadzības izskaušanu visā pasaulē un arī Latvijā, par algas pielikumu skolotājiem un minimālās algas pacelšanu.

Atgriežoties pie jautājuma, kā panākt, lai prestiža skola kļūtu arī par iekļaujošu skolu, tad, manuprāt, jārunā par prestižas skolas definīcijas maiņu. Ko nozīmē prestiža skola? Mēs paliekam pie vērtējuma, kas balstās uz vecāku turību, automašīnu parku pie skolas un spēju piedalīties ne vien valsts, bet arī starptautiskās olimpiādēs. Jāievieš uzskats, ka arī iekļaušana ir prestižas skolas viena no vērtībām.

Mums arī jāņem vērā, ka problēmas ar mācībām, varētu būt bērniem, kuru vecākiem pie mājas ir pieklājīgs autoparks.

I.Vinķele: Tieši tā. Manuprāt, prestižas skolas izpratne šobrīd ir mazliet degradēta. Tā ir nepareizi definēta.

Juris Šmits (LPP/LC): 1994.gadā Rīgas centrā mēs atradām desmitgadīgus vai piecpadsmitgadīgus klaiņojošus bērnus. Ar to arī aizsākās Raiņa vakarskolā sociālās un pedagoģiskās korekcijas klases. Tiešām šiem bērniem ir zināmas problēmas pēc tam aiziet uz citām skolām. Jautājums ir, ko mums vajag – vai ir svarīgi, ka no desmit bērniem viens tomēr izaug līdz četriniekam, vai mēs atkal vērtēsim pēc kursu apmeklētības un olimpiāžu uzvarētāju skaita?

Vai, jūsuprāt, palīgskolotāja institūcijas ieviešana kaut ko mainīs?

J.Šmits: Skolās ir gan psihologs, gan skolas sociālais pedagogs, kas nenoliedzami palīdz darbā. Bet tā ir bagāto pašvaldību priekšrocība. Palīgskolotājs, tāpat kā jebkura palīdzība, kas nāk no valsts budžeta, nonāks līdz katrai lauku skolai, kas, protams, palīdzēs.

M.Krastiņš: Prestižs, manuprāt, ir iracionāla lieta. Tā sastāv no divām daļām: pirmkārt, tie ir formālie rādītāji, otra lieta – iracionālais faktors, ko nosaka tieši vecāki paši ar savu izpratni par prestižu skolu. Manuprāt, pareizākais virziens varētu būt lieta, ko savā veidā jau iesākusi Latviešu valodas skolotāju asociācija, veidojot īpašus pasākumus skolotājiem – Skolotāju lepnums.

Kaspars Zālītis, Eiropas Jauniešu cilvēktiesību tīkls: Man pašam bija gadījums, kad pēc pamatskolas beigšanas no Ventspils atnācu mācīties uz Rīgu. Zvanīju vairākām skolām, kur vairākās man atbildēja – ja neesi olimpiāžu uzvarētājs, vari pat nenākt. Tas ir vienkārši nepieļaujami!

Izglītības ministrijai būtu jāveicina sadarbība ar Bērnu un ģimenes lietu ministriju, kurai ir diennakts uzticības tālrunis, kurā var dzirdēt ne tikai bērnus no vidusskolām, bet arī no pamatskolām izsakot sūdzības par to, kas notiek skolās. To, kā skolotājs pazemo bērnus. Es atzīstu, ka pazemošana dažkārt ir abpusēja, bet šādi notikumi tikai palielinās to bērnu skaitu, kas ies prom no skolām. Mēs ļoti bieži esam saskārušies – ne tikai ar skolotāju fizisko, bet arī ar emocionālo vardarbību, kad bērns vairs nezina, kur griezties. Mans priekšlikums ir vairāk pētīt slēgtās skolas, kuras nosaka noteiktus pamatprincipus.

Ingrīda Mikiško, Latvijas Pieaugušo izglītības asociācija: Es savā ikdienā strādāju ar bērniem, kuri ir ārā no skolas. Tas ir ļoti maldinošs uzskats, ka šie bērni nāk no nabadzīgām ģimenēm. Pētījums apliecina, ka visbiežāk tie ir bērni no ģimenēm, kur abiem vecākiem ir vismaz vidējā speciālā izglītība. Tāpat redzams, ka tikai 16,8 procentiem bērnu ir cieša saite ar vecākiem, tātad tikai šī daļa ar vecākiem mājās runā par problēmām skolā. Savukārt skolā valda uzskats, ka ģimenei jāuzņemas lielākā loma bērna audzināšanā. Tad te rodas tā nesaderība, jo ģimenei bērns neuzticas. Bērni dodas ielās, kur viņus labāk saprot un uzklausa.

Runājot par prestižu skolu, jāatzīst, ka mūsu nelaime ir uzskatā – ja klasē ir viendabīgi laba skolēnu masa, tad visi ies vēl tālāk uz augšu, ja pretēji – uz leju. Tādēļ būtu vēlams ieviest vairāk jauktas klases, kur katrs cenšas sevi parādīt no labākās puses.

Modra Jansone, Rīgas domes izglītības, jaunatnes un sporta departaments: Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir, kādēļ bērni pamet skolu. Mūsu pētījums rādīja, ka bieži vien sākumskolu skolotāji nespēj izšķirt bērnus ar speciālām vajadzībām, kuriem ir traucējumi uztverē vai grūtības mācīties. Dažkārt tas ir iemesls, kas bērnu atstumj no skolas. Iepazīstoties ar dažu augstskolu pedagogu sagatavošanas programmām, pārsteidz, ka topošajiem pedagogiem šādas lietas vispār netiek mācītas.

Pedagoga palīga loma varētu nākotnē nest palīdzību, bet tam jābūt izglītotam cilvēkam, kas māk strādāt ar bērniem, kuriem ir mācību grūtības.

Tātad iekļaujošu skolu raksturo trīs lietas. Pirmkārt, tie ir skolotāji, kas spēj atpazīt bērnu, kuram nepieciešama īpaša attieksme. Otrkārt, vecāku motivācija, runājot ar bērnu par skolā notiekošo. Treškārt, pašu bērnu motivācija. Varbūt vajadzētu mainīt metodes, lai mums būtu iekļaujoša skolu? Varbūt visas korekcijas klases un sociālie pedagogi, kas īpaši norāda uz bērna sāpīgajām problēmām, vairs īsti nefunkcionē?

B.Rivža: Kad pētījām pieredzi citās valstīs ar skolotāja palīgu, secinājām, ka visbiežāk tas ir cilvēks, kas strādā tieši sākumskolā pēc stundām un palīdz bērniem, kuriem ir grūtības. Tāpat palīgs strādā ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, jo skolotājam vienam grūti tikt galā, ja klasē ir mentāli slimi bērni vai invalīdi. Interesanti, ka gan Kanādā, gan Eiropas valstīs plaši izplatīta šāda prakse: inteliģenti pensionāri vai cilvēki, kuriem vienkārši tas patīk, skolā pēc stundām uzmana klasēs kārtību, lai bērni varētu mierīgi pildīt mājasdarbus. Bieži bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm nemaz nav klusas vietas, kur izpildīt mājasdarbus.

Irēna Freimane, Izglītības attīstības centra direktore: Arī es atzīstu, ka skolotāja palīgs ir ļoti vajadzīgs. Bet skolotāja palīga lomu nevajadzētu norakstīt tikai uz pēcstundām. Skolotāja palīgam vajadzētu darbojas paralēli kopā ar skolotāju.

Cik skolotāju palīgu vienā vidusskolā paredzēti?

B.Rivža: Paredzēts, ka valstī kopā būs apmēram četri tūkstoši skolotāju palīgu.

Tātad apmēram četri cilvēki vienā skolā. Kā motivēt bērnu mācīties?

B.Rivža: Bērnam visu laiku jāstāsta, ka ir jāmācās, lai dzīvē tiktu uz priekšu.

Cietumā var ielikt ar varu, bet piespiest mācīties ir diezgan grūti. Turklāt, cik laukos pelna bibliotekāri, kādu atalgojumu laukos var saņemt cilvēks ar augstāko izglītību?

I.Vinķele: Pēc analoģijas ar ceļu satiksmes negadījumiem, kustība sākās brīdī, kad mēs avārijā bojā gājušo cilvēku, lai cik tas arī ciniski neizklausītos, izsakām ne vien kā katras ģimenes traģēdiju, bet arī izrēķinām, kāds ekonomiski no tā valstij ir zaudējums. Manuprāt, ar atbirušajiem bērniem būtu jādara tas pats. Tā, protams, ir katras ģimenes nelaime, sarežģījumi vecāku un paša bērna dzīvē. Tomēr jārēķina, ka tā nākotnē ir problēma visai sabiedrībai, kuru var izmērīt konkrētos skaitļos. Tas varētu būt atskaites punkts, cik daudz atvēlēt valsts līdzekļus šīs problēmas novēršanai, kas būtu lētāk nekā cīnīties ar sekām.

I.Mikiško: Latvijā darba tirgū un dzīvē ātrāk atgriežas tie, kuriem ir vidējā izglītība. Tie, kuriem ir tikai pamatizglītība, tas izdodas ar daudz lielākām grūtībām.

M.Krastiņš: Runājot par motivāciju, ir skaidrs, ka diez vai izglītības sistēma spēs tiešā veidā iedarboties uz ģimeni. Jau esošā pieredze rāda, ka liela daļa skolotāju godprātīgi cenšas ar vecākiem strādāt kopīgi, bet skolai tomēr jādarbojas ar savu tiešo pienākumu – skolot un izglītot.

Ēriks Grīnbergs, Vecāku apvienība VISI: Arī vecāki dalās labos, vidējos un teiksim, ne visai sekmīgos. Daži arī pīpē un lieto alkoholu, no tā bērniem arī rodas tas sliktais piemērs. Izglītības procesā vecāki ir diezgan nozīmīgi dalībnieki. Daudziem vecākiem šobrīd būtu jāizglītojas. Es būtu priecīgs dzirdēt priekšlikumus, kā to varētu risināt.

M.Krastiņš: Arī skolotājam būtu jāzina, kā strādāt ar vecākiem vai pieaugušajiem. Saruna ar vecākiem prasa mazliet savādāku pieeju. Otrkārt, Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzētu uzņemties Eiropas Savienības fondu izmantošanu, informējot iedzīvotājus tiešā veidā. Šobrīd bieži vien nav izpratnes par to, kāpēc pārmaiņas izglītībā vajadzīgas, viss notiek pašplūsmā. Pārmaiņu iemesli un pārmaiņu nepieciešamība jāizskaidro, pielietojot mūsdienīgas metodes nevis tādas pašas kā pirms gadiem desmit, piecpadsmit.

D.Šēnbergs: Varbūt vajadzētu paveikt to, kas likumā jau ir – izveidot speciālās izglītības atbalsta sistēmu. Šobrīd nav valsts iestāde, kas būtu atbildīga par speciālo izglītību, metodiskām konsultācijām utt. Būtu jāizveido šāds speciāls centrs vai administrācija, iekļaujot arī medicīniski pedagoģisko valsts komisiju un filiāles reģionos.

Vai tas palīdzētu konkrētiem skolotājiem pilnveidot savas prasmes?

D.Šēnbergs: Tā drīzāk ir konsultatīvi metodiskā palīdzība, tā ir pašas medicīniski pedagoģiskās komisijas darba uzlabošana. Speciālā izglītība ir vienīgā joma, kurai nav nekādas izpildinstitūcijas valstī. Mums ir Vispārējās izglītības valsts kvalitātes aģentūra, likumā paredzēta Augstākās izglītības administrācija, tad šī ir tā joma, kurai nav nevienas iestādes, kas īstenotu politiku.

Man vairāk gribētos runāt par skolu, kura ir sociāli iekļaujoša, līdz ar to pēc iespējas mazāk bērnu ar īpašām vajadzībām tiktu ievietoti speciālās skolās vai mācītos mājmācībā. Bet varbūt tomēr jāsaglabā speciālās klases?

I.Vinķele: Ja mēs pieņemam, ka skolas neapmeklēšana ir svarīga sabiedrības problēma, tad jāvēršas jau pastāvošajās institūcijās, piemēram, Sociālajā palīdzības dienestā, kura funkcijas nekādā ziņā nevar tikt aprobežotas tikai ar pabalstu aprēķināšanu un izsniegšanu. Šī ir viena no iespējām. Es nesaprotu, vai tādēļ būtu jāpieņem likums Ministru kabinetā. Es tiešām nevaru iedomāties, kas liedz skolotājam, kuram pat skolā ir sociālais pedagogs, pateikt viņam, ka klasē ir bērns, kurš nenāk uz skolu. Sociālais pedagogs var sazināties ar sociālo palīdzības dienestu, kuram iespējams jau ir informācija par konkrēto ģimeni.

I.Freimane: Tas ir labi, ka skolā ir psihologs, sociālais pedagogs, vairāki skolotāja palīgi, bet es tomēr gribētu atgriezties pie tā, ka ir ļoti svarīgi izglītot pašu skolotāju, īpaši jauno pedagogu, mācot, kas ir iekļaujošā izglītība. Svarīga ir ne tikai izglītošana, bet arī pašas skolas kultūra – kādā veidā bērni tiek pieņemti nevis izstumti, ja viņi nāk no nabadzīgām ģimenēm, nerunājot nemaz par bērniem ar īpašām vajadzībām. Tādejādi mēs atkal atgriežamies pie skolotāju algu jautājuma, un veida kā tās tiks diferencēts. Nevar prasīt no katra skolotāja, kas nedēļā strādā tik daudzas stundas, iedziļināties ikvienā gadījumā.

B.Rivža: Risinājums veidojas kompleksi – paaugstināsim skolotāja prestižu, vairāk maksāsim, atbalstīsim skolotāja darba vides uzlabošanu ar īpašām atbalsta programmām (piemēram, veselības sociālā apdrošināšana, valsts apmaksāta mūžizglītība utt.), būs skolotāja palīgs, kuru piesaistīt klasēs ar īpašām problēmām, vai arī, ja klasē ir bērniņš invalīds, kuram vairāk jāpalīdz.

Šī diskusija liek man domāt, ka galvenā problēma ir nevis tajā, ka skolotājs nebūtu izglītots, bet gan tajā, ka Izglītības un zinātnes ministrijai būtu radikāli jāmaina sava politika un jāpārskata skolēnu skaits klasē? Ja skolotājs ir klases audzinātājs, tad vajadzētu zināt, cik lielu klasi viņš vispār var audzināt, lai tas nebūtu formāli. Mēs nonāktu pie tā, ka valstī katastrofāli trūkst skolotāju, un štats būtu uzreiz jādubulto.

B.Rivža: Ir jau noteikts, ka klasē nedrīkst būt mazāk par astoņiem bērniem, bet maksimums ir trīsdesmit pieci bērni.

Inita Juhņēviča, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departaments: Izglītības politika valstī ir vērsta uz to, lai stiprinātu iekļaujošo izglītību. Mums arvien palielinās to bērnu skaits ar speciālām vajadzībām, kas ir integrēti vispārējās izglītības iestādēs. Tādejādi nav obligāti šos bērnus sūtīt uz speciālām iestādēm, bet gan nodrošināt viņiem vispārējās izglītības pieejamību. Mēs piedāvājam dažādas integrācijas programmas.

Jūs runājat par bērniem, kuriem ir kādas tehniskas vajadzības. Bet ir taču arī tādas īpašas vajadzības kā hiperaktivitāte un huligānisms. Tas nav pats, kas kustību traucējumi. Jūs runājat par bērniem ar speciālām vajadzībām.

I.Juhņēviča: Runājot par optimālo skolēnu skaitu klasē, starptautiskie pētījumi rāda, ka optimālais skolēnu skaits nav ne astoņi, ne trīsdesmit bērni. Optimāli klasē vajadzētu būt divdesmit līdz divdesmit četriem bērniem. Jūs jautājat, kāpēc mums tā nav? Ko mēs darīsim ar tām lauku skolām, kur pat astoņus bērnus ir grūti nokomplektēt vienā klasē? Izglītības politika vērsta uz to, ka mēs negribam likvidēt pamatskolas laukos, lai bērnam būtu iespēja apgūt izglītību tuvu savai dzīvesvietai.

Latvijas galvenā problēma slēpjas galējībās. Viens gadījums ir lauku skolas ar nelielu bērnu skaitu, kur trūkst arī skolotāju. Otra galējība – pilsētas skolas ar gigantiskām klasēm, kurās arī nav skolotāju.

I.Juhņēviča: Veidojot izglītības politiku, mēs ļoti lielu iespēju redzam tā sauktajā atbalsta personālā. Skolotājs māca latviešu valodu vai matemātiku, bet tajā pašā laikā skolā ir pieejams arī atbalsta personāls – sociālais pedagogs, nepieciešamības gadījumā arī speciālais pedagogs, skolotāja palīgs, psihologs un karjeras konsultants.

K.Zālītis: Runājot par bērniem ar kustību traucējumiem, cik skolās pašreiz šādiem bērniem ir iespēja apmeklēt skolas, bez īpaša palīgpersonāla? Tas ļoti bieži var būt pašam bērnam pazemojoši, ja viņš ir ratiņkrēslā, piemēram, ienesot viņu pa skolas durvīm, uznesot viņu uz ceturto.

I.Juhņēviča: Tiešām, mums nav ar ko palepoties. Tādas mums ir tikai septiņas skolas. Taču nākamajā plānošanas periodā no Eiropas struktūrfondiem plānoti ievērojami ieguldījumi.

B.Rivža: Valstī ir desmit tūkstoši bērniņu, ar problēmām, puse no viņiem – ar mentālām problēmām. Te ir jautājums – kā bērnam ar kustību traucējumiem nokļūt skolā un būt tur? Finansējuma plūsma ir tāda, ka, bērnam parastajā skolā tiek apmaksāts tikai skolotāja laiks. Savukārt, ja viņš ir speciālā skolā, finansējums ir aptuveni septiņas reizes lielāks – ēdināšana, rehabilitācija un skološana. Šī sistēma ir jāmaina, jo šobrīd ieliekot bērnu – invalīdu parastā skolā, visas rūpes ir uz vecāku pleciem.

J.Šmits: Ja runa ir par mentālām lietām, tad jāzina, cik bērns var izdarīt. Ja ir ļoti smaga diagnoze, tad bērns nevarēs mācīties parastā skolā. Savukārt, ja runa ir par kustību traucējumiem, tad atbilde ir vienkārša – cik būsim bagāti, tik arī darīsim, lai bērns varētu mācīties parastā skolā. Bet svarīgs jautājums ir par bērniem, kuriem parādās problēmas, ka viņš nevar kaut ko izdarīt un pamet skolu.

Kam jānotiek, lai sociālā iekļaušana skolās tiek pasludināta par prioritāti, domājot par tiem bērniem, kuri kādu iemeslu dēļ nemācās, lai gan viss pārējais viņiem ļauj to darīt? Kam jānotiek, lai būtu radikāls lūzums un tomēr uzskats, ka ir jāmācās un jāiegūst laba izglītība, ņemtu virsroku?

I.Mikiško: Varbūt pirms dokumentu pieņemšanas skolā, vajadzētu noteikt, ka vecākiem tiek dotas apmaksātas viena vai divas dienas, kurās viņam būtu jābūt un jāpastrādā kopā ar bērnu un skolotāju.

K.Zālītis: Es tomēr ieteiktu vairāk padomāt arī par etnisku grupu, kas pakļauta izstumšanai un no kuriem liela daļa nepabeidz pat sākumskolu – romu bērniem. Ir dzirdēti dažādi stāsti par to, kāpēc viņi nebeidz skolu. Vēl viena lieta, par kuru būtu vērts padomāt: Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Tāpat kā daudzi šobrīd brauc uz Īriju, būs arī citi, kuri brauks uz Latviju. Ko mēs darīsim ar bērniem, kuri sāks iet Latvijas skolās un būs, piemēram, ar citu ādas krāsu?

B.Rivža: Romiem ir pieņemta speciāla programma. Noslēdzot sarunu, varu pateikt, ka bērnam vienmēr jābūt iespējai. Ja viņš ir nesekmīgs, viņam ir jābūt iespējai – vai nu tās ir korekcijas klases, vai arodskolas, vai otrais gads. Vārdu sakot, viņam tiek dota iespēja. Bet šobrīd akcents būtu jāuzliek uz to, lai viņš tik tālu nenonāk.

I.Vinķele: Rivžas kundze, jūs šobrīd minējāt iespējas, no kurām viena bija otrais gads un otra arodskola. Nu, bet tas jau nav nekas šausmīgs – arodskola – tas jau nav sods, nav nekas slikts, ja cilvēks mācās arodskolā.

I.Mikiško: Pēc arodskolas beigšanas bērnam visbiežāk nav darba.

Tas jau ir jautājums par izglītības kvalitāti arodskolās. Rivžas kundzes sacītais vienkārši atspoguļo patieso realitāti.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!