Atslēgvārdi:

Visiem bērniem vienādas tiesības. Vai tiešām visiem? 8

Likumu apburtais loks jeb bērnu ar īpašām vajadzībām tiesību uz izglītību pārkāpumi Latvijā.

Iesaki citiem:
Izglitiba
Foto:H.K.Nilsen

Visiem cilvēkiem vienādas tiesības! Visiem bērniem vienādas tiesības! Tās ir pamatvērtības, kuras ir akceptējusi arī Latvija, gan pievienojoties dažādām starptautiskām deklarācijām, gan pieņemot normatīvo regulējumu. Tomēr, joprojām Latvijā ir cilvēku grupas, kas ir uzskatāmas par atstumtām un sociālās atstumtības riskam pakļautām. Viena no šīm grupām ir bērni ar speciālām vajadzībām, neskatoties uz to, ka cenšamies kļūt iekļaujoša sabiedrība, kurā ir pieejama iekļaujoša izglītība.

Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir nodalīta bērnu grupa, kas definēta kā „bērni ar īpašām vajadzībām”. Tas ļauj secināt, ka bez tā, ka bērni ir cilvēku grupa, kura pelnījusi īpašas rūpes, ir vēl bērni, kuru vajadzības ir prioritāras. Tas pasaka, ka bērns ar īpašām vajadzībām ir „bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā, pedagoģiskā un sociālā palīdzība neatkarīgi no tā, vai likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte” [ 1 ]. Savukārt Vispārējās izglītības likumā termins „speciālās vajadzības” definēts, kā nepieciešamība saņemt tāda veida atbalstu un rehabilitāciju, kas rada iespēju izglītojamajam apgūt izglītības programmu, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni [ 2 ].
Pēc UNESCO noteiktās definīcijas - iekļaujošā izglītība ir process, kurā tiek nodrošinātas atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās. Iekļaujošā izglītība samazina izslēgšanas iespējas no izglītības un izglītības ieguves procesa[ 3 ]. Tā atzīst skolēnu tiesības iegūt izglītību iespējami tuvu viņu dzīvesvietai. Nenodrošinot šo principu ievērošanu tiek veicināta sociālā atstumtība. Tā ir kompleksa parādība, un šī jautājuma risināšanā ir nepieciešama kompleksa un visaptveroša pieeja.

Nenodrošinot skolēna tiesības iegūt izglītību iespējami tuvu dzīvesvietai, tiek veicināta sociālā atstumtība.



Koncepcijas „Iekļaujošās izglītības un sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu atbalsta sistēmas izveides un tās darbībai nepieciešamā personāla sagatavošanas un kvalitātes uzlabošanas koncepcija” autori uzskata, ka sociālā atstumtība ir sociāls daudzdimensiju marģinalizācijas process, kam piemīt gan ekonomiskais, gan arī sociālais, kultūras un politiskais aspekts. To raksturo indivīdu vai cilvēku grupu nespēja pilnībā vai daļēji iekļauties sabiedrībā, kad viņiem ir liegta vai apgrūtināta pieeja tādiem resursiem, pakalpojumiem un darbībām, kas ir vitāli svarīgas personas attīstībai un nodrošina cilvēka pilnvērtīgu funkcionēšanu sabiedrībā. Tā ir saistīta ar nepietiekamu sociālo līdzdalību, nepietiekamu sociālo integrāciju un nespēju piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos [ 4 ]. Saskaņā ar šo koncepciju, bērnus ar speciālām vajadzībām var uzskatīt par tiem, kas tiešā veidā ir pakļauti sociālās atstumtības riskam. Analizējot normatīvo regulējumu, kas nosaka bērnu ar speciālām vajadzībām tiesības un regulē to nodrošinājumu, nākas secināt - no vienas puses, nosakot visiem bērniem vienādas tiesības iegūt izglītību, bet nenodrošinot šo tiesību realizācijas iespējas bērniem ar speciālām vajadzībām vietā, kas atrodas iespējami tuvu viņu dzīvesvietai, tiek pārkāptas viņu tiesības augt ģimenē, izvēlēties savām vēlmēm atbilstošu izglītību, kā arī iespēju socializēties kopā ar bērniem, kuriem nav speciālās vajadzības! Kāpēc šādi apgalvojumi? Tie balstās LR normatīvo aktu un pašvaldībās piedāvāto izglītības iespēju analīzē.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir teikts, ka katram cilvēkam kā sabiedrības loceklim ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu un viņa personības pašcieņas uzturēšanai un brīvai attīstībai nepieciešamo tiesību īstenošanu ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā ar nacionālo pasākumu palīdzību un starptautiskās sadarbības ceļā un atbilstoši katras valsts struktūrai un resursiem [ 5 ]. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26.pantā ir teikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai [ 6 ]. ANO starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13.pantā ir teikts, ka dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz izglītību. Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pants nosaka, ka nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību [ 7 ]. Tas saskan ar šogad februārī Latvijā pieņemto likumu „Par pārskatīto Eiropas sociālo hartu”. Tur 17.pantā teikts, ka līgumslēdzēju puses apņemas nodrošināt bērniem iespēju augt drošā un labvēlīgā vidē, 2.daļā pasakot, ka tas jādara nodrošinot bērnus un jauniešus ar bezmaksas pamatskolas un vidusskolas izglītību, kā arī veicinot regulāru skolas apmeklējumu[ 8 ].

Saskaņā ar LR Satversmi cilvēka pamattiesības ir uzskaitītas VIII nodaļā, pasakot - visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas[ 9 ], kas norāda uz Latvijas apņēmību nodrošināt visiem tās iedzīvotājiem iespējas iegūt izglītību.

Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai.



Saskaņā ar Eiropas tiesību normām, kurām ir pievienojusies arī Latvija, bērni ir cilvēku kategorija, kas uzskatāmi par fiziski un intelektuāli nenobriedušām personām. Viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Bērnu tiesību aizsardzības likumā cita starpā ir arī teikts, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē [ 10 ] Bērnu tiesību aizsardzības likumā atsevišķā pantā ir noteiktas bērna tiesības uz izglītību, kur ir apgalvots, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības iegūt izglītību[ 11 ]. Savukārt likumā „Par sociālo drošību” [ 12 ]pie sociālajām tiesībām ir izdalītas arī tiesības uz izglītību. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā definētas cilvēka pamatvajadzības — ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība[ 13 ]. Tas ļauj secināt, ka normatīvajos aktos ir paredzēts, ka Latvijas Valsts garantē visiem bērniem vienādas tiesības nodrošināt viņu izglītības ieguvi pat pasakot, ka izglītība ir viena no pamatvajadzībām!

Tomēr, nodrošinot visiem bērniem iespējas iegūt izglītību, nereti tiek pārkāptas bērnu ar speciālajām vajadzībām tiesības:
-tiesības augt ģimenē;
-tiesības socializēties kopā ar citiem bērniem, kam nav speciālās vajadzības;
-tiesības izvēlēties izglītības iestādi.
Par to liecina dažādu MK noteikumu, kas regulē izglītības ieguves procesus, pašvaldību saistošo noteikumu un Latvijā pieejamo licencēto izglītības programmu statistikas analīze. Turpinājums sekos.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Pro Futuro

Nevajag visas izglītības speciālās vajadzības jaukt grupā - tās ir skolēniem ar smagu garīgo atpalicību un ļoti spējīgiem cilvēkiem, piem., disleksija ir cilvēkiem tikai ar pilnvērtīgu intelektu jebkurā tā līmenī - arī ģeniālā. Tieši spējīgie skolēni ar kādu speciālo vajadzību, to pašu disleksiju vai disgrāfiju, Latvijā ir visneaizsargātākā grupa, jo de facto ir masu skolās, bet praktiski nesaņem nekādu papildus pedagoģisko pakalpojumu, jo tas ir koncentrēts g-k speciālajās skolās un klasēs. Diemžēl pat mūsu izglītības darbinieki aktīvi veido viedokli, ka skolēni ar speciālām vajadzībā ir kaut kas mazāk, nekā citi bērni un jaunieši, lai gan spec. vajadzības, izņemot garīgo atpalicību, ir cilvēkiem ar normālu intelektu. Līdz ar to šiem cilvēkiem vajadzētu tikt proporcionāli pārstāvētiem visos izglītības līmeņos - vidējā, augstākajā, kas diemžēl tā nenotiek. Latvijā informēt par savu spec. vajadzību drīzāk nozīmē pakļaut sevi stigmatizācijai un atstumšanai, nevis saņemt to pašu pakalpojumu (finansiālā ziņā) jebkurā skolā, ko saņem skolēni spec. skolās. Tāpat Latvijas izgl. ierēdņi un speciālisti pretojas tehnoloģiju ienākšanai spec. izgl.: ja attīstītās valstīs dators un text-to-speech ir pirmais palīgs skolēniem ar lasīšanas traucējumiem (kas ir ap 10% visas populācijas), tad nesen pieņemtajos MK not. par speciālo vajadzību nodrošinājumu VISC nikni pretojās, lai Latvijā datori skolēniem ar disleksiju netiktu nodrošināti. Šie padomiskie uzskati, ka izgl. spec. vajadz. ir tikai skolēniem ar "pazeminātām spējām" ir ārkārtīgi degradējušas gan šo jautājumu tiesisko izpratni, gan reālo pedagoģiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinājumu Latvijas vispārizglītojošajās skolās.
Mūsu organizācija vairākus gadus mēģina panākt izmaiņas Visp. izgl. likumā, lai noteiktu to, ka skolēniem ar vienādām spec. vajadz. pienākas vienāds un savlaicīgs papildus izglītības pakalpojums. IZM/VISC tam aktīvi pretojas. Arī veicot izmaiņas Visp. izgl. likumā patriez. Jautājums - kā aktivizēt juridisko palīdzību un sabiedrisko domu, lai pārtrauktu šo diskriminējošo regulējumu? Realitātē pilnīgi katrā skolā, pilnīgi katrā klasē pilnīgi katrs skolotājs strādā ar kādu skolēnu, kuram ir speciālās vajadzības. Problēma, ka papildus resursi (laika, naudas) kā dzimtbūšanā ir piesaistīti tikai spec. skolām un klasēm, nevis seko līdzi individuālam skolēnam, kuram tie nepieciešami. Arī vidējā un augstākajā izglītība, konkursos un olimpiādēs. Tāpat kā brilles tiem skolēniem, kam tās ir vajadzīgas.Ceram uz saturīgu raksta turpinājumu un analīzi, kas neiestrēgs nozares klišejās, ka visi skolēni ar spec. vajadz. ir "grūtdieņi un grūtgalvji" un ka mūsdienīgi palīdzēt viņiem ir personiska varonība, nevis valsts pienākums vienlīdzīgi pret katru skolēnu ar vienādām vajadzībām.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ieva

Es vēl padomju laikos vienu vasaru pavadīju pionieru nometnē un mitinājāmies Raiskuma internātskolā. Spriežot pēc bildēm, mācīties un mājās, turklāt parastā skolā, daudzi no šiem bērni nekādi nespētu, jo, ja guli praktiski viss ieģipsēts...Protams, ka tagad medicīna gājusi uz priekšu, bet nevajag jau neko ekstrēmu. Pilnīgi pietiek ar disleksiju, kas, saskaņā ar zviedru viedokli lielākā vai mazākā mērā esot trešajai daļai skolēnu: pieņemsim, ka skolotāja ir apmācīta strādāt ar šādiem bērniem, taču, kamēr viņa ņemsies ap vienu, ko darīs pārējie 29, vai cik nu tai klasē ir?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Eva Birzniece

Skolēni ar disleksiju nav mazāk spējīgi kā visi citi skolēni klasē. Un kamēr skolotājs neliek viņiem lasīt lielus teksta gabalus, neviens pat nezina par viņu disleksiju, jo, ja skolēns var klausīties mācību vielu, viņa uztverē nav nekādu atšķirību no jebkura cita skolēna. Latvijas skolās lielākajā vairumā gadījumu pat nezina, kuram skolēnam ir disleksija/digrāfija, tas nozīmē, ka vairums skolēnu ar to pietiekami sadzīvo un tiek galā pašu spēkiem. Un kur jūs ieteiktu tos skolēnus nosūtīt?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Artis Žeigurs

Pie pašreizējās kārtības, ja klasē ir 20 skolēnu un mācības ilgst 40 minūšu, tad labākajā gadījumā skolotājs katram skolēnam var veltīt tikai 2 minūtes. No 8 stundām, ko bērns pavada skolā, pedagogi viņam var individuāli paskaidrot labi ja 16 minūšu dienā. Tas nozīmē, ka vecākiem pirms skolas bērns ir jāsagatavo tiktāl, ka viņš skolā spēj patstāvīgi uztvert skolotāja stāstīto. Vai bērns ar traucējumiem to spēs?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Māra Laizāne

Pievienojos turpinājuma gaidītājiem.

Pāris piezīmes - man ir tieša, ikdienišķa saskare ar speciālajām skolām un es īsti nesaprotu, kā tās neļauj bērniem augt ģimenē (vai ir domātas internātskolas? Lauku reģionos problēmas ar izbraukāšanu uz skolu būs ne tikai bērniem ar īpašām vajadzībām.). Izvēlēties izglītības iestādi būtībā arī var, taču, ja problēmas ir specifiskas (un gandrīz vienmēr, tā arī ir), tad Latvija vienkārši ir pārāk maza, lai katra skola varētu nodrošināt vajadzīgos speciālistus un kopšanu un specializēšanās ir likumsakarīga un loģiska. Par to socializāciju ar bērniem, kam nav īpašu vajadzību... es piekrītu, ka nedrīkst marginalizēt šo cilvēku grupu, tomēr es nezinu vai skolu (it īpaši speciālo skolu) pamatfunkcijai vajadzētu būt iespējai socializēties. Tomēr, no trim apgalvojumiem, šis man tiešām šķiet visproblemātiskākais.

Man gan liels prieks, ka šis raksts vispār ir un, iespējams, varētu rosināt ideju un viedokļu apmaiņu par šo tēmu. Par to paldies!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ilona

Ja pavisam iisi - iipashi izceljot vienu bernu grupu autoriem nevajadzetu aizmirst, ka tadaa veidaa tiek diskriminetas parejaas un parkaptas citu bernu tiesibas uz to pashu izglitibu un socializaciju.

Pamatizglitibu, ko nodroshina valsts, vairak varetu nodevet par konveijeru, kuraa izglito videjo statistisko (vairakumu). Taa nav ideaala un to sauc par kompromisu - taa vienlidz diskriminee bernus ar ipasham vajadzibam, gan talantigos - abam grupam ir nepiecieshama citads macibu process un attieksme.

LAi cik ciniski tas neskanetu, bet vienas vai otras grupas (mazakuma) iipashas vajadzibas nav pamats, lai ierobezhotu citu bernu (vairakuma) tiesibas (lai gan pec raksta spriezhot, autori velas tieshi sho variantu un nospljauties, kaa tas ietekmees parejos). Tapec jau arii ir paredzetas specialas skolas. Sheit nav iespejams variants, kas apmierinatu pilnigi visus.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
LK

Tāpat kā iepriekšējā komentāra autors, ar nepacietību gaidu raksta turpinājumu. Esmu vecāks jaunākā skolas vecuma bērnam ar īpašām vajadzībām, un, par laimi, viņam nepiemīt nekas no aba komentārā uzskaitītā, arī kustības traucējumi nē. Tomēr bērns ir invalīds un , jā, diemžēl nākas saskarties ar rakstā aktualizēto problēmu. Novērtēju katru publikāciju, vienalga, vai tā būtu juridiskā vai sociālā kontekstā, kas liek auditorijai diskutēt un mainīt savus stereotipus!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
aba

Ar nepacietību gaidu raksta turpinājumu, jo nesaprotu kur ir problēma.
Vēlētos zināt vai cien. docentei un cien. studentam ir nācies ikdienā būt saskarē ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Ja ne, tad apmeklējiet speciālās skolas, kur šie bērni mācās un padomājiet loģiski. Katrs no šiem bērniem ir atšķirīgs citam izteikts autisms, citam biežas epilepsijas lēkmes, cits nerunā un spējīgs tikai sazināties zīmju valodā, cits pat to nav spējīgs izdarīt, cits spēj nokārtot savas vajadzības tualetē, citam jāmaina pamperi, citi jābaro ar speciāli sasmalcinātu barību. Ko šie bērni iegūs vispārizglītojošās skolās un kā skolotājs nodrošinās mācību procesu?

Saistītie raksti
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Izglītības reformas un izglītības pieejamība 1 Autors:Marija Golubeva

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Nedzirdīgo jauniešu uzskati par viņu integrācijas iespējām Latvijas izglītības sistēmā Autors:Krista Garkalne, Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Socioloģijas bakalaure