Visaginas faktors Baltijas vienotībā

Uzklausot vienkopus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ekspertus, jāsecina, ka vienotības Baltijas valstīs ir mazāk, nekā mēs domājam. Taču ir iespējama rīcība, kas dotu iespēju izdarīt informētus un kompetentus lēmumus par VAES projektu vienalga, vai lēmumi būtu labvēlīgi vai nelabvēlīgi šai iecerei.

Iesaki citiem:

20. novembrī pēc organizācijas par informācijas atklātību Transparency International Lietuvas nodaļas uzaicinājuma piedalījos reģionālajā diskusijā „Kādam jābūt Visaginas atomelektrostacijas (VAES) projekta caurspīdīgumam”. Par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas debatēm par VAES projektu runāja juristi, politiķi, žurnālisti un pētnieki, ar kuriem diskutēja un jautājumus uzdeva ap 40 klausītāju – žurnālisti, NVO aktīvisti, politiķi, pētnieki, diplomātiskā korpusa pārstāvji, studenti un vienkārši interesenti. Secinājums pēc diskusijas – Baltijas valstu sabiedrisko domu var ērti izmantot pēc vajadzības, jo visām iesaistītajām pusēm nav pieejama viena un tā pati informācija. Kas ir galvenās problēmas un kas būtu jāņem vērā turpmākajās diskusijās par šo, nepārspīlējot, gadsimta ieceri?

Atšķirīgā motivācija

Nav jābūt ar pārāk asu redzi, lai pamanītu, ka trīs Baltijas valstu enerģijas portfeļi pamatīgi atšķiras gan enerģijas ražošanas tehnoloģiju, gan izmantoto resursu, gan patēriņa, gan pašnodrošinājuma ziņā. Šāda situācija ir izveidojusies vēsturiski, Baltijas valstīm esot bijušās PSRS t.s. ziemeļrietumu elektriskās sistēmas loģiska daļa, nodrošinot daļu energoapgādes un rezerves jaudas Lietuvai, Latvijai, Igaunijai, Krievijas ziemeļrietumu reģionam un Baltkrievijai. Šādas vienotas sistēmas jēga – nodrošināt drošu energoapgādi, saslēdzot vienotā pārvades sistēmā vairākus dažādus elektroenerģijas ražošanas avotus, kas izmanto dažādus energoresursus, kas var viens otru papildināt vai nepieciešamības gadījumā aizstāt.

Lietuva gadā patērē ap 11,4 TWh elektroenerģijas. Pati saražo aptuveni 4,4 TWh. Aptuveni 60% šobrīd importē. Aptuveni 70% no pašu saražotās elektrības, tiek saražoti, izmantojot dabasgāzi, kas 100% tiek importēti no Krievijas. Pēc Ignalinas AES slēgšanas Lietuva no elektrības neto eksportētājas kļuva par elektrības neto importētāju. Šādā situācijā ir saprotama Lietuvas valdības un rūpniecības vēlēšanās īstenot Visaginas AES projektu.

Latvija aptuveni trešdaļu elektrības saražo pati Daugavas HES kaskādē, aptuveni trešdaļu saražo pati Rīgas TECos no 100% no Krievijas importētas dabasgāzes un vēl aptuveni trešdaļu elektrības importē no Krievijas, Igaunijas un mazliet arī no Skandināvijas, izmantojot Estlink-1 starpsavienojuma iespējas. Latvijā ir salīdzinoši labas iespējas elektrību ražot arī izkliedētajā koģenerācijā vai izmantojot biogāzes staciju iespējas. Šādā situācijā Latvijai līdzdalība Visaginas projektā nav par katru cenu nepieciešama, it īpaši, vērtējot sagaidāmo nepieciešamo ieguldījumu VAES projektā un potenciālo ieguvumu no šī ieguldījuma. Ekonomikas ministrija un AS Latvenergo pozīcija ir, ka VAES projektā piedalīties būtu izdevīgi, ja aprēķini rādītu, ka tas ir ekonomiski (iespējams, ka šaurāks traktējums – komerciāli – ir piemērotāks?) izdevīgi.

Igaunija aptuveni 90% no patērētās elektroenerģijas saražo pati savās elektrostacijās Narvā, kas elektrību ražo, izmantojot videi ne pārāk draudzīgo degslānekli. Aptuveni 10% elektrības Igaunija importē no Skandināvijas un Krievijas. SEG izmešu dēļ Narvas elektrostaciju tehnoloģiskie risinājumi ir jāuzlabo līdz 2016. gadam vai arī jāsamazina ražošanas jaudas. Šobrīd Narvā jau tiek būvēts pilnīgi jauns ražošanas bloks un dienaskārtībā ir lēmums par vēl viena visām ES vides prasībām atbilstoša ražošanas bloka būvēšanu. Tiek uzskatīts, ka Igaunijā, it īpaši salās un jūrā, ir labs vēja enerģijas potenciāls, kas arī varētu dot pienesumu kopējā elektrības ražošanā. Vērtējot esošās un nākotnes iespējas, jāsecina, ka, raugoties gluži praktiski, Igaunijai VAES projekts ir vēl mazāk nepieciešams nekā Latvijai.

VAES kā reģionāla enerģētikas projekta kontekstā ir vēl viens interesants faktors – Polijas intereses. VAES projekta plānošanas laikā projektā it kā iesaistījās Polija. Polijas pragmatiskās intereses izriet[ēja] no tā, ka Polijas ziemeļaustrumos ir salīdzinoši slikta elektroapgāde un piedalīšanās VAES projektā dotu iespēju saņemt daļu VAE saražotās elektrības par pašizmaksu un arī stimulētu elektrības starpsavienojuma izveidošanu starp Poliju un Lietuvu. Tas uzlabotu energoapgādi šajā reģionā un dotu iespēju VAES ražoto elektrību tirgot Vācijas un Dānijas elektrības biržās. Taču Polija sarunu procesā paziņoja, ka no piedalīšanās VAES projektā atsakās. Polijas nodomu nopietnumu liek apšaubīt informācija, kas liecina, ka draudzīgas ārvalsts kodolenerģētikas regulatora pārstāvji palīdz Polijai izveidot savu kodolenerģijas regulatoru. Proti, Polija mērķē pati uz savu kodolenerģētikas potenciālu un līdzšinējās aktivitātes ap VAES projektu var dēvēt par tango soļiem, kur Lietuva beigās izrādās atraidītā partnere.

Ņemot vērā dažādo situāciju Baltijas valstīs un Polijas nepiedalīšanos, izskatās, ka šobrīd VAES pilnīgi noteikti interesē pašai Lietuvai, mazākā mērā Latvijai un vismazāk Igaunijai. Jāsecina, ka atbalstu VAES projektam šobrīd objektīvi nosaka Lietuvas praktiskās vajadzības un Latvijas un Igaunijas solidārais skatījums uz Baltijas valstu sadarbību nākotnē un pieņēmumi par elektroenerģijas tirgus attīstību Baltijas jūras reģionā nākotnē.

Jāsecina, ka atbalstu VAES projektam šobrīd objektīvi nosaka Lietuvas praktiskās vajadzības un Latvijas un Igaunijas solidārais skatījums uz Baltijas valstu sadarbību nākotnē un pieņēmumi par elektroenerģijas tirgus attīstību Baltijas jūras reģionā nākotnē.



Informācija un slepenība

Ne mazāk svarīga kā pragmatiskie faktori VAES projekta kontekstā ir informācijas aprite par projektu Lietuvā un arī Latvijā un Igaunijā. Detalizēti neanalizējot publiskajā telpā pieejamo informāciju un projekta oficiālo komunikāciju, jāsecina, ka informācija par šo potenciāli politiski, ekonomiski un sociāli iespaidīgo projektu ir sadrumstalota un neskaidra.

Pēc 20. novembra diskusijas Viļņā rodas iespaids, ka pat Lietuvā, kur diskusija ir visnepastarpinātākā, sabiedrība nav pietiekami labi informēta par šo projektu. Galvenie iemesli tam – strīdi par koncesijas līguma (pieejams www.vae.lt vietnē angļu valodā) satura interpretēšanu. Domstarpības un jautājumus rada līguma 5. nodaļa (Konfidencialitāte un publicitāte) jeb 13. un 14. punkts, kur noteikts, kurš, ko un kādās situācijās drīkst vai nedrīkst izpaust publiski. Galvenie apspriestie jēdzieni – komercnoslēpums un drošības apsvērumi.

Lietuvas žurnālisti uzskata, ka, neskaitot konsultatīvo referendumu, Lietuvas sabiedrība nav bijusi iesaistīta debatēs par projektu ne pēc būtības, ne tehniski. Šādā situācijā ir vēl sarežģītāk runāt par Latvijas un Igaunijas sabiedrības lomu un vietu debatēs par VAES. Mans personīgs vērojums, ko Igaunijas laikraksta Postimees žurnālists un redaktors Anvars Samosts attiecina arī uz Igauniju, ir, ka mediju un sabiedrības interese ir sporādiska, sadrumstalota, ne pēc būtības, nestrukturēta un pienācīgi reaģējoša tikai uz potenciāli skaļām situācijām, piemēram, spekulēšanu par investīciju apjomu, koncesijas līguma [ne]parakstīšanas tiesiskajām un finansiālajām sekām, vai citiem paziņojumiem ar skandāla potenciālu.

Mediju un sabiedrības interese ir sporādiska, sadrumstalota, ne pēc būtības, nestrukturēta un pienācīgi reaģējoša tikai uz potenciāli skaļām situācijām, piemēram, spekulēšanu par investīciju apjomu, koncesijas līguma [ne]parakstīšanas tiesiskajām un finansiālajām sekām, vai citiem paziņojumiem ar skandāla potenciālu.



Neizvēršot informācijas atklātības un pieejamības tematiku, izvērtējot lietuviešu un igauņu žurnālistu, pētnieku un pat amatpersonu teikto, jāsecina, ka ar visu trīs Baltijas valstu sabiedrībām ir viegli manipulēt situācijā, kad pieejama dažāda vai atšķirīga informācija, skaitļu vai koncesijas līguma projekta nosacījumu interpretācija.

Viens piemērs ir VAES ražotās elektrības cenas prognoze, kas variē starp Lietuvas premjera un enerģētikas ministra kādā brīdī pieminētajiem 2,5 eirocentiem par kilovatstundu un 5,2 eirocentiem par kWh, kas figurē publiskajās diskusijās Lietuvā. Kas šajā cenā iekļauts? Vai šīs prognozes iekļauj arī projekta ārējās izmaksas? Pie kādām prognozēm projekts kļūst galīgi nepievilcīgs Latvijai un Igaunijai un tās enerģētikas uzņēmumiem AS Latvenergo un Eesti Energia? Kā piedalīšanās VAES projektā ietekmētu AS Latvenergo un Eesti Energia spēju aizņemties līdzekļus citiem infrastruktūras projektiem?

Vairāk skaidrības par informācijas pieejamību, konfidencialitātes nosacījumiem, valsts noslēpumu un valsts drošības faktoriem, labāki skaidrojumi par projekta virzību noteikti palīdzētu arī sabiedrībai saprast, kas vispār notiek un kā uz notiekošo būtu jāreaģē. Iespējams, ka arī mediji Latvijā un Igaunijā izrādītu regulārāku interesi par Visaginas AES projektu un izmantotu iespēju runāt ar pirmavotiem, ja projekta ieviesēji un sadarbības partneri vairāk parūpētos par skaidru lomu sadalījumu un komunikāciju ar sabiedrību.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi