Labrīt, lasītāji!Šorīt vēlos pievērst uzmanību pāris ļaužu teiktajam par to, kas patlaban mūsu valstī darās, vai vismaz par to, kas viņuprāt te notiek. Pirmkārt, šāds atzinums no Rīgas domes galvenā buldozera un triecējraķetes: "Runāt par valodas politisko statusu ir bezjēdzīgi. Tāpēc ka krievu valoda – tā šodien ir biznesa valoda. Tā ir valoda, kādā visa dzīve norit Latvijā." Tā Ainārs Šlesers ir pastāstījis kādai Krievijas ziņu aģentūrai.
Nu, prātiņ, nāc mājās! Visa dzīve?! Saeimā plenārsēdes un komisiju sēdes notiek latviešu valodā. Valdībā diskusijas notiek latviešu valodā. Es personīgi nekad krievu valodā nerunāju, jo es krievu valodu neprotu. Ar visiem, kas ir manā “visā dzīvē” es konsekventi runāju tikai un vienīgi latviešu valodā. Nē, samelojos — ir arī tādi, ar kuriem es sazinos angļu valodā, bet man paziņu loks stiepjas aiz valsts robežām. Taču pieļauju, ka par apgalvojumu, ka “visa dzīve” Latvijā norit krievu valodā, sašutuši būs arī pietiekami daudz cilvēku, kuri prot tikai latviešu un krievu valodu. Nu, nav tā!
Šlesera bazūnētais, manuprāt, ir jāaplūko kontekstā ar citu, ko šodien Latvijas Avīzē klārē kādreizējais “saskaņietis” Jānis Jurkāns: “Latvijai, kas vienmēr jutīs Krievijas sānu, būtu daudz rūpīgāk jākopj attiecības ar šo kaimiņvalsti. Sevišķi tagad, kad dzīvojam NATO lietussarga pavēnī. Bet latvieši jau nebūtu latvieši, ja ar sarkanbaltsarkanu pirkstiņu nemēģinātu izurbināt caurumiņus šajā NATO puncītī.” Jautāts, vai ir nepareizi, ka mūsu valsts politiskās partijas tagad cita pēc citas cenšas iegūt lielās kaimiņvalsts labvēlību, J. Jurkāns atbild lūk, ko: “Mēģināt var un vajag. Arī pats kādreiz mēģināju. Nekas nesanāca. Ja kādam sanāks – priecāšos.”
Tā nu tas bija, jā. Pirms vienām no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām arī J. Jurkāns aizbrauca uz Maskavu, lai cars Vladimirs varētu viņam noglaudīt galviņu. Piedevām, viņam droši vien ir taisnība arī šādā atzinumā: “Braukt uz Ķīnu un kalt sadarbības plānus ar Ķīnas komunistiem, parakstīt sadarbības dokumentus ar Krievijas varas partiju nebija Urbanoviča kaprīze, bet gan savu vēlētāju interešu respektēšana.” Taču lūk, tas ir tas, kas ir jāskatās tandemā ar Šlesera apgalvojumu par valodas lietošanu mūsu valstī. Kas Krievijai īsti interesē mūsu valstī? Ne jau tautsaimniecība. Ja arī ir šis tas, ko Maskava var sagrābt (atcerēsimies šovasar izplatītās baumas, ka mūsu kādreizējā “stabilitātes garanta” iebīdīšana Lattelecom vadībā bija domāta ar mērķi, uzņēmumu pārdot krievu interesēm), mūsējais tomēr ir pagalam maziņš dīķītis. Energogiganta Gazprom gada apgrozījums vien ir aptuveni 10 reizes lielāks par Latvijas valsts budžetu. Nē, “tuvās ārzemes” oficiālajai Krievijai ir placdarms krievu valodas, kultūras un politikas saglabāšanai — savu “tautiešu” atbalstīšana var saistīties ar kultūras centra uzturēšanu, kā tas ir pie mums, vai arī ar citas valsts teritorijas sagrābšanu, kā tas ir Gruzijā. Ja kas, tad Krievijas interesēs ir patiešām nodrošināt situāciju, kurā “visa dzīve” ne tikai Latvijā, bet visās “tuvajās ārzemēs” notiek krievu valodā. Par to ir jādomā tagad, un par to būs pavisam konkrēti jādomā pēc 10 mēnešiem, kad nākamo reizi iesim pie urnām Saeimas vēlēšanās. Normālas attiecības ar kaimiņvalsti ir ne tikai normālas, bet arī nepieciešamas. Taču tā nav spēle, kura var notikt tikai vienos vārtos.
Jauku visiem dienu!