Atslēgvārdi:

Vietas atrašanas problēmas (intervija ar Normanu Penki)

Praktiski Krievija nepārtraukti griež to veco plati. Mēs tikai reaģējam, mēs nevaram nereaģēt, nevaram neatgādināt, ka mums ir savādāks redzējums.

Iesaki citiem:
Penke 255x203
Foto:A. Jansons

Sekojot notikumiem ar Latvijas – Krievijas robežlīgumu, Saeimas komunisma nosodījuma deklarāciju un amatpersonu paziņojumiem, rodas jautājumi par Latvijas ārpolitikas stratēģiskās plānošanas efektivitāti. Vai Jūs šajā robežlīguma parakstīšanas procesā redzat būtiskas kļūdas?

1997.gadā līgums tika parafēts un akceptēts valdībā. Šī lēmuma pamatā bija visu ārpolitikā iesaistīto institūciju kopīgs lēmums – gan nacionālās drošības padomes, gan Saeimas, gan valdības. Ārlietu ministrija (ĀM) bija izstrādājusi vairākus līguma variantus. Tās bija smagas sarunas un kopā bija kādas piecas līguma versijas. Robežlīgums, kādu sagatavojām toreiz, tika akceptēts arī šajā valdībā, un to patiešām bija plānots parakstīt.

Kas attiecas uz deklarāciju, tās parādīšanās versija tika valdības koalīcijā apspriesta. Līdz galam nav skaidri jautājumi saistībā ar 20.gada miera līguma spēkā esamību vai neesamību, tāpēc arī bija deklarācija, mūsu skaidrojums. Juristu viedoklis dalījās, bet tas, kurš uzvarēja, bija saistīts ar jautājumu, vai līgums varētu tikt skatīts Satversmes tiesā, tādejādi apgrūtinot ratifikācijas procesu Saeimā. Tāpēc valdība izvēlējās šādu versiju un izpildījumu.

Kas attiecas uz Krievijas puses reakciju, tā bija gaidāma un prognozējama. Skaidrojošais darbs Krievijas pusei tika sniegts, tika teikts, ka tā ir vienpusēja un iekšēji nepieciešama deklarācija, ka tas ir vēstures skaidrojums un mūsu attieksmes skaidrojums par okupācijas faktu. Krievijai ir savs vērtējums. Turpinās kopsaucēju meklējumi, tas šobrīd ir procesā, kas tika prognozēts un kas turpinās.


Bet vai Latvijas puse spēj šo procesu kontrolēt?

ĀM no savas puses par iespējamo situācijas attīstību ir informējusi attiecīgos institucionālos partnerus. Šis bija koalīcijas lēmums, un tāds tas tika pieņemts. Koalīcija šajā jautājumā bija vienota, un man te nav ko detalizētāk komentēt. Šobrīd mēs skatāmies, kā varam risināt atsevišķus jautājumus. Apzinām mūsu ārvalstu kolēģu viedokli, veicam skaidrojumu neformālā līmenī, jo oficiāli jau sarunas ar Krieviju nenotiek. Paralēli tiek skatīti arī citi jautājumi, piemēram, ko iesākt ar starpvaldību komiteju, kas nekad nav tā īsti strādājusi. Ir arī citi divpusējie līgumi ar Krieviju, kurus jāparaksta, lai sakārtotu noteiktas sfēras. Piemēram, Šlesera kunga vizīte Maskavā, kas bija laba, pierāda, ka arī attiecībās ar Krieviju ir iespējama attīstība, ja vien ir abu pušu vēlme. Robežlīguma kontekstā - ja Latvijas valdība argumentē, ka ir iespējamas pretrunas ar Satversmi, tad politiķiem pašiem ir jāvienojas par to, kā atrisināt šo situāciju.


Kāda Jūsu skatījumā ir politiķu – koalīcijas, partiju, ministra – ietekme uz ierēdniecības pieņemtā lēmuma būtību, problēmas risinājuma kvalitāti?

Politiskā situācija neapšaubāmi ietekmē ministrijas darbu, turklāt pietiekami būtiski. Vienkārši mums līdz šim ārpolitikas jomā ir bijuši vienoti mērķi un vienota sapratne, kā tos īstenot. Bija skaidrs, ka visiem ir mērķis iestāties ES un NATO. Tagad esam jau gadu nodzīvojuši šajā jaunajā statusā, un šajā kontekstā ir jauni mērķi un jauni uzdevumi. Pastāv savas vietas atrašanas problēma. Šis gads prasījis izglītošanos no visām institūcijām, jo jāsaprot, ka esam vienā klubā un tur nevar nodalīt Latvijas iekšpolitiskos jautājumus no ES jautājumiem un otrādi. Šajā kontekstā vienota izpratne Latvijā vēl neeksistē. Piemēram, ES notiek padomes sēdes, kurās ir jābūt Latvijas pozīcijai, mēs saskaņojam savu pozīciju ar parlamentu, citām institūcijām. Nereti frakcijās ir dažādi viedokļi, taču, ņemot vērā tempu, kādā notiek ES lēmumu pieņemšana, mums ir jāstrādā ļoti operatīvi. Ne visi te vēl apzinās šo lēmumu svaru, kas vēlāk ES direktīvas veidā var ietekmēt mūsu labklājību un tautsaimniecību. Tāpēc reizēm lēmums tiek pieņemts vienkāršāk, nekā tad, ja mēs izprastu šī lēmuma tālejošās sekas. Parlamenta komisiju un ministriju izpratne par šīm lietām ir ārkārtīgi nepieciešama. Ministriem, kuri piedalās dažādu ES jautājumu izskatīšanā, ir jāmāk aizstāvēt Latvijas intereses gan nozaru griezumā, gan kopumā. Šeit mēs jūtam to momentu, kur vēl daudz ko mācīties un apgūt. Jo skaidrāki mēs būsim savu interešu aizstāvībā, jo labāk.


Vai Latvijai vispār ir skaidri definētas intereses?

Tas ir process. Protams, ka ir skaidri definēti pamatvirzieni – labklājības celšana un tautsaimniecības attīstība. Tālākā šī mērķa realizācijā uzdevumi ne vienmēr ir precīzi formulēti.

Viena no lietām, kas jāņem vērā, domājot par valsts prioritāšu īstenošanu, ir tāda, ka kompromisu, kāds ir iespējams un vajadzīgs kādā jautājumā, ir vieglāk rast ārlietu ministriju, diplomātu savstarpējās diskusijās, lai pēc tam tas tiktu ņemts vērā nākamajā – valstu vadītāju, premjeru līmenī. Mēs esam tie, kas vada šo procesu, un mums šajā jomā ir savi sasniegumi. Taču mēs nevaram paņemt visas jomas, daudz kas atkarīgs tieši no pašām ministrijām. Katrai ministrijai ir savs atašejs, kura uzdevums tad būtu Briseles gaiteņos kā pirmajam uztvert tās lietas, par kurām raisās diskusija, kas varētu materializēties ES direktīvā. Tad ir ārkārtīgi svarīgi definēt mūsu intereses jau pašā diskusijas sākumā, spēt prognozēt, kāda ir lēmuma ietekme uz Latviju, un skaidri realizēt savas intereses visas diskusijas procesā. Tā ir lieta, ko mēs šobrīd mācāmies. Spēja uzķert jautājumus ir atkarīga no cilvēku zināšanām, kvalifikācijas un, protams, arī no pieredzes. NATO sistēmā šajā ziņā ir nedaudz vienkāršāk. Tur ir skaidri definēts politisks virziens, turklāt partneri pozitīvi atzīmē mūsu līdzdalību miera misijās gan Afganistānā, gan Irākā, ir arī vērā ņemams mūsu ieguldījums reģionālajā drošībā. Te mēs esam sevi ļoti labi parādījuši, un mums ir iespēja īstenot savas intereses, tajā skaitā arī reformēt bruņotos spēkus. Ar Aizsardzības ministriju mums ir ļoti laba sadarbība.


Nevar nepamanīt pēdējā laikā tik aktuālo un aktīvo mūsu valsts vēstures skaidrošanu starptautiskajā sabiedrībā. Vai nav iespējams, ka Latvija nav nospraudusi skaidrus nākotnes mērķus, tāpēc pievēršas vēsturei? Kā, Jūsuprāt, panākt līdzsvaru, lai šo svarīgo jautājumu uzturētu dienas kārtībā un tanī pat laikā nekļūtu smieklīgi starptautiskās sabiedrības acīs?

Līdzsvars ir ārkārtīgi būtisks. Šis vēstures jautājums vairāk saistīts ar mūsu kaimiņvalsti, ar Krieviju. Mūsu sabiedroto, Eiropas es domāju, vēstures izpratne sakrīt ar mūsu vēstures izpratni. Ir viena valsts, kas redz vēsturi savādāk. Mēs šajā gadā esam ļoti veiksmīgi panākuši, ka mūsu sabiedrotie ir vēlreiz apstiprinājuši Eiropas izpratni par vēsturiskajiem notikumiem. Šeit ir bijis liels darbs no mūsu prezidentes puses. Zināmā mērā Krievijas kolēģi paši bija izvirzījuši to priekšplānā, ar to es domāju Putina pagājušā gada lēmumu uzaicināt Baltijas valstu prezidentus uz 9.maija svinībām Maskavā. Ar šo lēmumu viņš absolūti skaidri apzinājās, ka priekšplānā izvirza jautājumu par vēsturi. Turklāt jāatceras arī Krievijas darbības, cenšoties ANO panākt deklarāciju par vēsturisko notikumu skaidrojumu. Šie formulējumi definēja, ka pēc Krievijas domām vēsturei nekāda pārskata nebūs un ka vēstures tēma tiek aizvērta tajā izpratnē, kā Krievija to izprot. Uz šādiem nosacījumiem mēs nevarējām piekrist, un mēs izmantojām šo gadījumu, lai kopā ar sabiedrotajiem Krievijas pusei atgādinātu, kāda ir demokrātiskās Eiropas izpratne par to, kas notika 40.gadā. Krievija tam nav piekritusi. Tagad ir svarīgi fiksēt, kur mēs atrodamies, kāds ir katras puses redzējums, un ir jāiet uz priekšu. Protams, ja mēs visu laiku atgriezīsimies šajā jautājumā un saistīsim Latvijas - Krievijas attiecībās vēstures jautājumu ar jebkuru citu jautājumu, tad nebūs iespēja iet uz priekšu. Ja mūsu biznesa cilvēki vai nozaru ministri, tiekoties ar Krievijas kolēģiem par sev aktuāliem jautājumiem, iesāks un pabeigs sarunu ar vēstures jautājumu, ir skaidrs, ka nekas nevirzīsies uz priekšu. Vēsture jāatstāj vēsturniekiem un juristiem, bet tanī pat laikā mēs no tās atkāpties nevaram, un mēs to arī nekad nedarīsim. Mēs esam definējuši, kādi ir speramie pragmatiskie soļi – gan par līgumu, par dubultajiem nodokļiem, par transportu un tamlīdzīgi. Un ja mēs šos jautājumus sākam risināt, tad ir skaidrs, ka gan Krievija, gan Latvija ir gatava skatīties uz priekšu.


Jūs minējāt, ka vēsture jāatstāj vēsturniekiem un juristiem. Īpaši aktīva vēstures skaidrošanā bijusi arī mūsu Valsts prezidente. Kādu Jūs redzat viņas lomu ārpolitisko mērķu sasniegšanas kontekstā?

Prezidente ir labi izrunājusi šo tēmu, atzīmējusi to, esam sasnieguši lielu rezultātu sabiedroto atbalstā mūsu pozīcijai, un te prezidente spēlē centrālo jomu. Šobrīd arī prezidente ir teikusi, ka jāskatās uz priekšu. Tas ir prezidentes un valdības darbs, diplomātu darbs meklēt kopsaucējus attiecībās ar Krieviju. Valdībai ir pie tā jāstrādā. Šobrīd izskatās, ka mūsu valdība ir gatava to darīt, bet Krievijas pusē viss nobremzējas. Problēma saistās ar Krievijas puses politisko vēlmi iet uz priekšu nevis pragmatiski, bet provocēt ar savu viedokli par mazākumtautībām, par minoritātēm un vēsturi. Praktiski Krievija nepārtraukti griež to veco plati.


Un mēs ne?

Mēs tikai reaģējām. Krievija vēlējās ANO speciālo deklarāciju atbilstoši savai izpratnei, un mēs nevaram nereaģēt, nevaram neatgādināt, ka mums ir savādāks redzējums.


Kādas, Jūsuprāt, ir galvenās starpministriju sadarbības problēmas un kāpēc reizēm šķiet, ka kāda svarīga koncepcija, likumprojekts vai lēmums vienkārši ir iestrēdzis kaut kur starpministriju darba grupās?

Augstākās ierēdniecības līmenī nav tādas būtiskas sadarbības problēmas. Valsts sekretāra amatā esmu kopš pagājušā gada beigām un es neesmu valsts sekretāru līmenī izjutis ne mazāko problēmu kādu jautājumu izdiskutēšanai un atrisināšanai. Tas pats attiecas uz valsts sekretāru vietniekiem un pat līdz departamentu vadītāju līmenim. To esmu dzirdējis no savas ministrijas cilvēkiem, kuriem ES jautājumu dēļ patiešām ir liela pieredze sadarbības jomā.

Klibo tas, ka citreiz jautājumi iestrēgst tīri no birokrātiskā viedokļa. Ja izvirzītajiem uzdevumiem seko līdzi personīgi, tie tiek atrisināti, ja atstāj uzdevumu uz t.s. birokrātiskajām sliedēm – paļaujies uz termiņiem, plāniem, dokumentos minēto, tad tas jautājums kaut kur arī iebuksē. Faktiski lielāko tiesu tas saistīts gan ar lielo darba apjomu, gan arī to, ka gandrīz visi jautājumi ir steidzami. Un steigā risinot jautājumus, daži paliek starp krēsliem, bet tas nav viedokļu nesakritības dēļ. Viens no faktoriem, kas varētu palīdzēt ierēdņiem jautājumus skatīt operatīvāk, ir viņu kapacitāte jeb kvalifikācija. Jo tā ir augstāka, jo mazāk iestrēgušu jautājumu.


Kādam ir jābūt labam ierēdnim?

Pirmkārt, tas ir motivēts ierēdnis. Viņš saprot, kāpēc atrodas šajā pozīcijā, un zina, ko vadība no viņa vēlas. Viņam ir arī atbilstoša izglītības un zināšanu bagāža. Un te parādās aktuālākā problēma - apmaksas sistēma. Es neuzskatu, ka atalgojuma sistēma ir sakārtota tā, lai mums būtu kvalificēti, zināt griboši ierēdņi caurmērā. Ir daudz labu ierēdņu, bet, ja skatāmies caurmērā uz valsti kopumā, nevar teikt, ka ierēdņi ir labā līmenī. Daudzos gadījumos ministrijas koncentrējas uz tā saucamo kodolu, kas velk ministriju. Un tad ir tie pārējie cilvēki, un ir tukšas vietas. Man ministrijā ir tukšas vietas, kuras vajadzētu aizpildīt, bet nevaram, jo tas arī saistās ar atalgojumu. Nevaram atrast piemēroti izglītotu cilvēku, lai gan darbs vismaz ĀM ir pietiekami interesants un izaicinājumu ir pietiekami daudz.


Cik efektīva Jūsu vērtējumā ir pieņemto lēmumu kvalitātes kontroles sistēma un ko tajā vajadzētu mainīt?

Tādus īpaši vājos punktus lēmuma kvalitātes kontrolē es nevaru izcelt. Manā ministrijā ir Ģenerālinspektors, personāla departaments, audits, vadība. Viņu rīcībā ir pietiekami daudz mehānismu un instrumentu, lai varētu atrisināt tos jautājumus, kur kvalitāte klibo vai kas ir iestrēguši. Vadības izaicinājums ir visu salikt vienā harmoniskā sistēmā, lai tiktu panākts rezultāts, lai lēmumi ir kvalitatīvi un instrukcijas vēstniecībām ir kvalitatīvas, lai uz to pamata viņi var uzrunāt ārvalstu kolēģus vēstniecībās vai parlamentos. Mans izaicinājums ir panākt to, ka šīs struktūrvienības, apmainoties ar informāciju un papildinot viena otru, dod rezultātu, kas izaužas mūsu interešu aizstāvībā. Te mēs atkal sasaistāmies ar pārējām ministrijām un nozarēm. Latvijas iekšpolitikā izstrādātos formulējumus transformējot ārpolitiskos formulējumos, ir nepieciešami, lai partneri saprastu, ko mēs vēlamies.


Runājot ES kontekstā, kā viena no būtiskākajām kļūdām minēta Eiropas integrācijas biroja likvidācija un nemitīgā Eiropas lietu atbildības pārformulēšana. Cik lielā mērā Eiropas integrācijas biroja likvidācija ir ietekmējusi lēmumu kvalitāti?

Biroju kopš šā gada 1.februāra ir pārņēmusi ĀM. Tātad tas nav likvidēts. Tie biroja darbinieki, kas gribēja pārnākt uz diplomātisko dienestu, ir pārnākuši, kas negribēja, nav. Darba kvalitāte šobrīd nav uzlabojusies, bet nav arī kritusies. Visas funkcijas, kuras birojs veica, tagad veicam mēs. Patiesībā jau arī iepriekš ĀM bija tā, kas sagatavoja Eiropas integrācijas birojam visus jautājumus, kas vēlāk tika skatīti vecāko amatpersonu sēdēs. Līdz ar to viss, ko viņi darīja, ir pārņemts, un pārrāvumi nav bijuši. Ir iespējami uzlabojumi, bet šobrīd neesmu gatavs tos noformulēt. Pasliktinājies tas darbs tiešām nav.


Latvija nereti tiek kritizēta par tā saucamo administratīvo mazspēju. Cik pamatota, Jūsuprāt, ir šī kritika un ko vajadzētu mainīt, lai spētu savlaicīgi un atbilstoši pieņemt visus aktuālos lēmumus?

Šo kritiku saņēmām ceļā uz ES. Tagad, kad esam iestājušies ES un sarežģītā procesā to panākuši, domāju, ka mūsu administratīvā spēja ir pietiekami augsta, ka varam sasniegt izvirzītos mērķus gan kā valsts kopumā, gan pa nozarēm, un tas neapšaubāmi ir liels katras nozaru ministrijas sasniegums. Es domāju ierēdņu ieguldījumu, jo bez konkrētā ierēdņa darba tas nekad nebūtu sasniegts. Kopumā mūsu administratīvā spēja ir laba, bet vienmēr var darīt labāk, un te atkal jāatgriežas pie atalgojuma tematikas. Tā Latvijā nav sakārtota, un lai palielinātu administratīvo kapacitāti, valdības politiķu uzdevums būtu šo sistēmu sakārtot, jo ar tiem budžetiem, kādi šobrīd ir ministrijām, ir grūti panākt izcilus rezultātus. Rezultāti ir labi, bet līdz izcilībai vēl tālu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!