Viens likums un viena taisnība visiem? 2

Lēmumu pieņēmējiem valdībā un Saeimā jāapzinās, ka izšķiršanās par vai pret valsts finansētu juridisko palīdzību civillietās ir izvēle starp “Dzīvnieku fermas” modeli vai reālu viena likuma – vienas taisnības eksistenci, ko neietekmētu maka biezums.

Iesaki citiem:

1979. gadā Eiropas Cilvēktiesību Tiesā tika skatīta lieta Eirija pret Īriju, sūdzība par juridiskās palīdzības trūkumu jautājumā par kopdzīves šķiršanu. Eirijas kundze bija bezdarbniece, kas nedēļā saņēma 39,99 mārciņu pabalstu. Viņai bija 4 bērni. Juridiskās palīdzības izmaksas šai lietā varētu sasniegt pat 1200 mārciņas. Protams, viņa nespēja samaksāt šādu summu, tādēļ visi advokāti, pie kuriem viņa griezās, lūgumu pēc palīdzības noraidīja. Lēmums par kopdzīves šķiršanu prasītājai bija jāpanāk Īrijas Augstākajā tiesā. Lai gan formāli Augstākās tiesas procesā dalībnieki varēja sevi pārstāvēt paši, Īrijas valdība atzina, ka visās iepriekšējos septiņos gados izskatītajās 255 šāda rakstura lietās prasītāju bija pārstāvējis advokāts. Pie šādiem faktiskajiem apstākļiem Eiropas cilvēktiesību tiesa secināja, ka Īrija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta 1.daļu, kas nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, lai gan Konvencijas 6.panta 3.daļa līdzekļu trūkuma gadījumā paredz tiesības uz bezmaksas aizstāvību tikai kriminālprocesā un nepastāv līdzīgs nosacījums attiecībā uz civilprocesu, 6.panta 1.daļa “var dažkārt uzlikt valstij pienākumu nodrošināt juridisko palīdzību gadījumos, kad tā ir nepieciešama, lai efektīvi nodrošinātu pieeju tiesai. Tas var būt gadījumos, kad juridiskā pārstāvība ir noteikta obligāti, kā tas ir vairāku dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz dažādiem procesa veidiem, vai ņemot vērā procesa sarežģītību.”[1]

Šāds secinājums provocē jautājumu - cik lielā mērā Eirijas lietā definētais cilvēka tiesību standarts šobrīd tiek respektēts Latvijā?


Advokāta palīdzība – tikai turīgajiem?

Satversme, konkrēti tās 91. un 89. pants, paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā un ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Tomēr praksē šīs garantijas netiek pilnībā realizētas, it sevišķi civiltiesību jomā, kur šobrīd nepastāv valsts uzturēta juridiskās palīdzības sistēma. Uzskatāms piemērs ir šobrīd Satversmes tiesā apstrīdētā Civilprocesa norma, kas pieprasa advokāta piedalīšanos kasācijas instancē.

Juridiskās palīdzības problēma ir ievērota un aktualizēta arī politiskā līmenī – valdības deklarācijas 20.12 punkts nosaka, ka Ministru Kabinets veicinās juridisko konsultāciju centru izveidošanu, kas sniegs juridisko palīdzību maznodrošinātām personām savu pamattiesību aizstāvēšanai. Tomēr jau pirms šīs deklarācijas pieņemšanas Tieslietu ministrija uzņēmās iniciatīvu piedāvāt valdībai juridiskās palīdzības sistēmas reformu. Šobrīd izstrādātā koncepcija uzsāk savu ceļu varas gaiteņos, tādēļ būtu lietderīgi dot īsu ieskatu tās pamatnostādnēs.


Kuru modeli izvēlēties reformas īstenošanai?

Lai risinātu problēmu ar juridiskās palīdzības pieejamību un novērstu neatbilstību Satversmes un starptautisko tiesību normām, nepieciešams koncentrēties uz trijām pamattēmām:

1) jāizveido valsts finansēta juridiskās palīdzības sistēma civillietās. To nosaka ne vien minētās Satversmes un konvencijas normas, bet arī 2003. gada 27. janvārī pieņemtās Eiropas Savienības Direktīvas 2002/8/EK ieviešana. Šīs direktīvas mērķis ir pilnveidot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos. Direktīva jāievieš līdz 2004. gada novembrim. Ja netiktu izveidota visaptveroša juridiskās palīdzības sistēma civillietās valsts ietvaros, bet vienīgi ieviesta direktīva, rastos situācija, ka Latvijas iedzīvotāji savā valstī tiek diskriminēti salīdzinājumā ar citu ES valstu iedzīvotājiem, kam šī juridiskā palīdzība tiks sniegta.

2) jāsakārto valsts finansētās juridiskās palīdzības sistēma krimināllietās, nodrošinot juridisko palīdzību cietušajiem, kā arī izstrādājot un praksē piemērojot kritērijus juridiskās palīdzības piešķiršanai un atmaksai. Lai gan juridiskajai palīdzībai krimināllietās jau vairākus gadus ir pieejams valsts finansējums, jārisina jautājumi par šīs palīdzības lietderīgu un efektīvu izmantošanu, kā arī saņemto pakalpojumu kvalitātes kontroli.

3) jāizvēlas un jāizveido institucionālais mehānisms juridiskās palīdzības piešķiršanai un kvalitātes kontrolei. Šobrīd pasaulē pastāv pieci nosacīti organizatoriskie modeļi juridiskās palīdzības sniegšanai:


  • Labdarības modelis - advokāti sniedz juridiskās konsultācijas bez maksas.

  • Kompensētais privāto juridisko konsultantu modelis (Judicare) - valsts maksā par juridiskajiem pakalpojumiem trūcīgajiem, kas saņem juridisko palīdzību nevis kā labdarību, bet kā savas tiesības.

  • Algoto štata advokātu modelis - advokātiem tiek maksāta alga, lai tie specializētos neekonomiskās tiesību jomās, piemēram, sociālās labklājības, mājokļu un parādu jautājumos, kas ir svarīgi trūcīgajiem.

  • Apvienotais modelis - vairums Rietumu demokrātiju izmanto judicare un algotu juridisko pakalpojumu kombināciju, lai izmantotu gan privātā, gan valsts sektora stipro pušu priekšrocības.

  • Līgumu slēgšana - pilnveidots judicare modelis, ieviešot tajā līguma slēgšanas mehānismu. Šo modeli varētu balstīt uz valsts pasūtījuma principiem, tādējādi, iespējams, panākot resursu ekonomiju salīdzinājumā ar klasisko judicare modeli, tomēr šīs shēmas efektīvai funkcionēšanai ir ļoti svarīga stingra kvalitātes kontrole, kuras nodrošināšanai arī būs nepieciešami zināmi administratīvie resursi.


Izvēli starp šiem modeļiem nosaka izmaksu un pakalpojumu kvalitātes attiecības. Tieslietu ministrijas sagatavotā koncepcija piedāvā izvēlēties starp pēdējām trīs iespējām, tomēr galvenokārt koncentrējoties uz līgumu slēgšanu, jo tas prasa vismazākās investīcijas administratīvajā aparātā un ļauj radīt konkurenci advokātu starpā, tādējādi samazinot izdevumus no valsts budžeta. Proti, visas civillietas un krimināllietas, kurās tiek sniegta bezmaksas juridiskā palīdzība, apkalpo advokāti, kas ar valsts pasūtījuma procedūras starpniecību ir noslēguši līgumus par juridiskās palīdzības sniegšanu ar Tiesu administrāciju. Visos modeļos tiek piedāvāta saistība ar šobrīd veidojamo Tiesu administrāciju. Nodot juridiskās palīdzības sistēmas pārvaldi Tieslietu ministrijas rokās nebūtu vēlams – pārvaldes institūcijai nebūtu jālemj par jautājumiem, kas vistiešākajā veidā saistīt ar piekļuvi tiesām. Pēc pirmajiem diviem darba gadiem paredzēts analizēt sistēmas efektivitāti un sniegto pakalpojumu kvalitāti, vajadzības gadījumā lemjot par modeļa maiņu, piemēram, nerentablajām lietu kategorijām ieviešot valsts advokāta birojus.

Kritēriji juridiskās palīdzības piešķiršanai būtu personas trūcīgums un tiesāšanās lietderība. Par palīdzības sniegšanas finansiālo pamatotību lemtu Tiesu administrācija, par tiesāšanās lietderību – advokāts, pie kura persona grieztos, lemjot par to gan pirms prasības iesniegšanas tiesā, gan katras pārsūdzības. Atteikuma gadījumā klientam jāizsniedz rakstisks motivēts lēmums, ko var pārsūdzēt Zvērinātu advokātu padomē.

Atkarībā no personas ienākumu līmeņa, tiktu segta zināma proporcija no juridiskās palīdzības izmaksām, tikai retos gadījumos paredzot pilnas kompensācijas iespēju. Bez šāda ierobežojuma daudzos gadījumos cilvēkiem zustu motivācija kritiski izvērtēt savas prasības lietderību.

Ne koncepcijā, ne vēlāk likumdošanā nebūs iespējams izsmeļoši noteikt tās lietu kategorijas, uz kurām attiecināma juridiskā palīdzība civillietās, tomēr tajās noteikti būtu jāiekļauj lietas, kurās likumā prasīts, lai klientu procesā pārstāvētu advokāts, kā arī dzīvokļa, ģimenes un darba lietās, tāpat lietās, kas saistītas ar labklājību, veselības aizsardzību un sociālo nodrošināšanu, kā arī prasībās pret valsts pārvaldes iestādēm. Izlemjot jautājumu par juridiskās palīdzības piešķiršanu citu kategoriju lietās, kritērijam jābūt lietas sarežģītībai.

Šobrīd visām ieinteresētajām pusēm atliek sekot situācijas attīstībai un izteikt savu viedokli projekta saskaņošanas gaitā. Savukārt lēmumu pieņēmējiem valdībā un Saeimā jāapzinās, ka lēmums par vai pret šajā jautājumā ir izvēle starp “Dzīvnieku fermas” modeli vai reālu, ne teorētisku viena likuma – vienas taisnības eksistenci, ko neietekmētu vien cilvēka maka biezums.



_____________________

[1] Skat. Mārtiņš Mits (red.) “Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Spriedumu izlase I”, 162. lpp

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

juzis 29.09.2003 14:14
Ja nu reiz tāds virsraksts, tad tomēr gribu atgādināt tā izcelsmi: tā ir 4.Mozus gr. 15,15-16

15 Visai draudzei ir vienāds likums, kā jums pašiem, tā arī svešiniekam, kas piemīt jūsu vidū; tas lai ir mūžīgs likums jūsu cilšu ciltīm: tādi paši, kādi jūs esat, ir arī svešinieki Tā Kunga priekšā. 16 Vienāda bauslība un vienāda tiesa lai ir jums un arī svešiniekam, kas pie jums piedzīvo."

Vienmēr esmu par to domājis, skatoties un klausoties kā šis sauklis tiek locīts pat to mutēs, kas no Dieva vārda vairās kā no uguns. ~3500 gadus tas pastāv pasaulē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Barba 12.08.2003 17:20
Strādāt pēc patlaban spēkā esošās advokātu atlīdzības takses jau ir viena vienīga labdarība, jo vairs neatrast santehniķi, kas par trim latiem nomainītu krānu vai par divdesmit pieciem latiem - tualetes podu.

Saistītie raksti