Raksts

Viena dzintara asara


Datums:
03. marts, 2010


Autori

Dita Arāja


Tai priedei bija pieticīgas vēlmes — augt, sargāt kāpas un cilvēkus no vēja, priecēt jūrmalnieku acis un radīt veselīgu elpošanas vidi ikvienām plaušām.

Viņa kā maza sēkliņa Jūrmalas smilšainajā zemē bija iekritusi pērnā gadsimta sākumā, bet varbūt arī vēl agrāk. Kas to tagad vairs atcerēsies. Un tad viņa pabāza savu sīko galviņu, sīko asniņu no smiltīm, ieraudzīja sauli un kopš tā laika cītīgi centimetru pa centimetram bija tiekusies pretī zeltainajam spīdeklim, zilajām debesīm un baltajiem mākoņiem. Viņa spītēja vējam, viņa bozās pret lietu, viņas rokas turēja sniegu, viņa skatīja divu karu šausmas, viņa raudāja dzintara asaras un auga, auga, auga. Un kuploja. Un viņas sakne urbās arvien dziļāk dzimtajā zemē, bet pati viņa bija arī māmiņa vēl varbūt desmitiem, bet varbūt arī simtiem priežu. Un visām viņām bija tikai viena pieticīga vēlme — augt un ar savu zaļumu dziedēt dzimtās zemes piesārņotās plaušas. Bet tad atnāca Šlesers.

Viņš gribēja dzīvot Jūrmalā. Viņš gribēja dzīvot, vot, taisni šitajā vietā, kur tak tāpat nekā nav, tikai kaut kādi koki! Atbrauca buldozers. Priežu augumos ieurbās cirvji un zāģi. Koki krita. Urbji lauzās iekšā Jūrmalas smiltīs un rāva celmus ārā ar visām saknēm. Dziļi gan tādi koki ir spējuši iesakņoties! Vēl pūles jāpieliek, lai dabūtu laukā! Jo, lūk, te ir paredzēta vieta mājai, bet te, kur tas priežu puduriņš, tur būs pievedceļš. Un tur, kur tā tur — garā un slaidā, tur būs ģimenes piknika vieta ar grila kasti. Bet šite atkal, kur tās ielīkās saaugušas, vajadzēs izplēst ceļu līdz jūrai. Tak jau visi bagāti cilvēki iet uz pludmali sevi parādīt un citus apskatīt. Un vēl tur vajadzīga vieta peldbaseinam, un šite — nu tak tenisa placim. Un vēl tur un tur, un tad vēl arī tur…

Un, izrādās, Šleseram savu ģimenisko sapņu sasniegšanai traucē ne vairāk ne mazāk kā tikai nieka 76 koki. „Dažas priedes diemžēl nāksies nocirst. (..) Turklāt par ikvienu no tām es samaksāšu celma naudu pēc visaugstākās valsts noteiktās likmes,” ar savu devīgumu lielās Šlesers. No viņa patiesi var pamācīties — kā ar štancētāja izglītību var tikt līdz miljonam un vēl tālāk — lidostā, pastā, Saeimā, Rīgas domē, Jūrmalas kāpās un visbeidzot arī uzbraukt debesīs — laikam, lai tuvāk Dieviņam. Jo Dieviņu apsviedīgais Šlesers arī mīl.

Un viss, kur vien tiek uzmesta Šlesera vanaga acs, viss, kam pieskaras viņa astoņkājas, jūk un brūk: pasts un lidosta, dzelzceļš un autoceļi, un nu arī Rīgas ielas. Un dīvaini, ka plaukst un zeļ tikai un vienīgi Šlesera privātbizness un vēl, kā izskatās, dīvainā kārtā arī „nacionālā aviokompānija” airBaltic.

Kas tad ir Šlesera panākumu atslēga? O, jā! Spēja ar pārējiem lielajiem naudas maisiem sadalīt Latviju ietekmes sfērās. Spēja uz valsts rēķina veiksmīgi uzbūvēt savu biznesu. Spēja bez kauna skatīties acīs Latvijas cilvēkiem. Spēja viņus apmuļķot un likt par apsviedīgo Dieviņmīli arī nobalsot. Un tad spēja atkal un atkal iespert ne tikai tiesiskumam, bet arī tiem, kas par monstrīgo buldozerraķeti ir balsojuši. Pacelties debesīs un nobraukt atkal zemē, lai atkal un atkal raustu naudu, jo visām Šleseru paaudzēm varbūt arī var nepietikt.

Panākumu atslēga — visu mērīt naudā. Jo es tak maksāju brangu kumšķi par katru celma vietu! No visa var atpirkties. Droši vien Šlesera Dieviņš pieļauj, ka var atpirkties arī no grēka. Ar brangu kumšķi. Tiesa, ja neuzmet. Jo, redz, Šleseru un kompāniju jau tak reiz paņēma un uzmeta — slavenajā jūrmalgeitas stāstā, kad arī Šlesers zvanījās un nervozi taujāja, vai ar brangā kumšķa palīdzību ir izdevies par Jūrmalas domes priekšsēdētāju ievēlēt vajadzīgo cilvēku.

Šleseram ir viss. Ne tikai Jūrmala un Rīga, bet, kā izrādās, arī valdība kabatā. Īpaši tad, kad valdības galva Dombrovskis sava amata pilnvaras uzticējis cita oligarha partijas cilvēkam. Un Šlesers tik rullē.

Bet norullētās priedes guļ nāves agonijā dzimtās zemes smiltīs. Pār priežu mammas augumu norit vēl pēdējā dzintara asara. Par savu tik garo un par savu meitu tik agri beigušos, nenodzīvoto mūžu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!