Foto: N. Mežiņš © AFI
Tieši ar šo Vidzemes vēlētāju izpratni skaidrojami vēlēšanu rezultāti Vidzemē, jo, neraugoties uz Tautas partijas (TP) absolūto uzvaru gandrīz visu Vidzemes rajonu centru pašvaldību vēlēšanās 2001.gadā, ar nelielu pārsvaru 8.Saeimas vēlēšanās arī Vidzemē uzvarējusi partija Jaunais Laiks (JL).
Pašsaprotama liekas tendence pašvaldību vēlēšanās tradicionāli balsot par konkrētiem cilvēkiem un viņu labajiem darbiem “tepat blakus”, kamēr Saeimas vēlēšanās arī Vidzemē virsroku ņēmusi cerība uz labākiem laikiem, ko savā personībā un partijā iemieso JL līderis Einars Repše.
Tomēr JL pārsvars pār pašvaldību darboņu iemiesoto TP Vidzemes rajonos ir neliels, tieši tik, lai vienlaicīgi simbolizētu iedzīvotāju uzticību TP labajiem darbiem reģionā un signalizētu par vidējā aritmētiskā vēlētāja atklāsmi: Saeimas vēlēšanas nav tas pats, kas vietējo pašvaldību vēlēšanas. Atkārtoti neiedziļināšos JL efektīvi pasniegtajos solījumos, kas šajā gadījumā palīdzējuši “noslaukt” vēlētājus liberālajām, nacionāli konservatīvajām un centriskajām partijām visā Latvijā, taču aplūkošu TP panākumu iemeslus Vidzemē.
Nebūtu korekti skaidrot Saeimas vēlēšanu rezultātus Vidzemē, lūkojoties uz Vidzemes vēlēšanu apgabalu, ko Centrālā vēlēšanu komisija izveidojusi ar kalkulatora un lineāla palīdzību, pieskaitot vēsturiskajam Vidzemes novadam arī “nelatvisko” Jūrmalu, Rīgas rajonu un Ogri, kas sociāli un etniski neizjūt vienotību ne ar Ziemeļvidzemi (Valkas, Cēsu, Valmieras un Limbažu rajoni), ne ar Austrumvidzemi (Gulbenes, Madonas un Alūksnes rajoni). Arī, raugoties uz vēlēšanu rezultātiem, redzams, ka Ogres un Rīgas rajonā, kā arī Jūrmalā tie uzrāda citādas tendences kā Ziemeļvidzemē un Austrumvidzemē, kas šajās vēlēšanās apliecinājušas vienotību savā skatījumā uz politiku valstī un simpātijas TP. Līdz ar to Vidzemes vēlētāju balsojuma specifiskās atšķirības skaidrojamas, tieši lūkojoties uz Valmieras, Limbažu, Cēsu, Valkas, Gulbenes, Alūksnes un Madonas rajoniem.
Jāteic, ka vēlēšanu rezultāti Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, lūkojoties uz balsu sadalījumu starp TP un JL, tomēr ir ļoti līdzīgi, tikpat līdzīgi kā savā vēsturē, etniskajā sastāvā un ekonomiskajā attīstībā ir šie vēsturiskie Latvijas novadi. Salīdzinoši lielais latviešu skaits visos novados nodrošinājis stabilu centrisko un liberālo partiju pārsvaru pār kreisi orientētajām. Šī tendence atklājusies arī 7., 6. un 5.Saeimas vēlēšanās, kad ievērojamu pārsvaru pār kreisajiem spēkiem ņēma TB, LNNK, Latvijas ceļš (LC), Saimnieks un TP. Kopvērtējumā valstī otro lielāko balsu skaitu savākušie Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) novados saņēmuši tikai 1 – 2 vietas. Valmierā, Alūksnē un Gulbenē, ņemot vērā Krievijas robežas tuvumu un 70. – 80.gados īstenoto industrializāciju Valmierā, tomēr par PCTVL balsojušo ir vairāk, turpretī Cēsu un Limbažu rajonos politiskā apvienība pat nav pārvarējusi piecu procentu barjeru.
Viena no būtiskākajām atšķirībām, kas raksturo Vidzemi uz iedomātās Latvijas politiski teritoriālās skatuves, ir arvien pieaugošā TP ietekme. Līdz TP invāzijai Latvijas politikā Vidzemē tikpat kā nebija aktuāla valstiska mēroga partiju darbība, taču 1998.gadā visos Vidzemes rajonos, ieskaitot arī Ogri, tika nodibinātas TP reģionālās nodaļas, kas sekmīgi paplašinājušas darbību un ar apbrīnojamu “ožu” piesaistījušas darbīgākos un perspektīvākos lokālos darboņus. Šodien sešās no septiņām Vidzemes rajonu centru pašvaldībām vadītāji kopš 2001.gada vēlēšanām ir tieši TP pārstāvji, turklāt Valkas, Valmieras, Limbažu, Madonas un Gulbenes rajonos TP saraksti pašvaldību vēlēšanās saņēma absolūto vairākumu – Gulbenē un Valmierā pat septiņas no 11 domes deputātu vietām. Tieši Vidzemē ir vislielākais TP biedru skaits reģionos, kā arī lielākais teritoriālo nodaļu skaits.
Analizējot TP ietekmi uz Saeimas vēlēšanu rezultātiem Vidzemē, nevar ignorēt lielo iedzīvotāju uzticību TP piederīgajiem rajonu centru domju priekšsēdētājiem, kas dažās no pilsētām pat apvīti ar mītisku harizmātisku auru. Šo aspektu TP kampaņas veidotāji ņēma vērā Saeimas priekšvēlēšanu laikā, atšķirībā no citām partijām uzsverot “reģionalitāti” un biedru veiksmīgo darbību Latvijas pašvaldībās, no kurām lielākā daļa koncentrējusies tieši Vidzemē. Savukārt dažas dienas pirms vēlēšanām Valmieras, Cēsu, Madonas, Gulbenes, Valkas un Limbažu rajonu iedzīvotāji saņēma aizkustinošas vietvalžu parakstītas kartītes ar aicinājumu doties uz vēlēšanām un balsot tieši par “oranžo čempionu” izlasi. Limbažu rajonā izņēmuma kārtā kartīti bez Limbažu mēra Ojāra Puriņa bija līdzparakstījis arī TP kandidāts un Limbažu rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Ziedonis Rubezis. Tas jāatzīst par prātīgu soli, ņemot vērā neapskaužami negatīvo tēlu un svarīgākā sabiedriskās domas veidotāja – lokālā laikraksta “Auseklis” – neremdināmo naidu, ko jau pirmajā dienā pēc ievēlēšanas pašvaldībā iemantoja Puriņš, pateicoties neveikli īstenotam melnajam PR. Taču Puriņš ir tikai izņēmums veselā darbīgu un tautā mīlētu pašvaldību vadītāju vidū no TP, ko pārstāv Valkas mērs Vents Armands Krauklis, Valmieras mērs un kandidāts uz Saeimu Māris Kučinskis, Gulbenes mērs un rajona padomes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs, Madonas mērs un rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, Cēsu mērs Gints Šķenders.
Lai gan ap pašreizējo Valmieras mēru Māri Kučinski nevijas tā mītiskā patriarha aura, kas savulaik ap pašvaldības ilggadīgo vadoni Kārli Greiškalnu, tomēr pilsētas un rajona iedzīvotāji viņu mīl un uzticas, lielākoties, administrēšanas talanta un stratēģiskā saimnieciskuma dēļ. Lai arī Kučinskis spēja panākt absolūtu vairākumu pašvaldību vēlēšanās, Valmieras pilsēta savā balsojumā Saeimas vēlēšanās tomēr izvēlējās ar spožāku oreolu apvīto Repši, kurš nedaudz apsteidza TP, lai gan kopvērtējumā rajonā TP guva uzvaru. “Laba saimnieka” tēls pašvaldības vadītājam šķiet optimālāks nekā nedaudz dievišķā aura, ko ap sevi izdevies radīt, piemēram, Valkas mēram, bijušajam profesionālim žurnālistikā Ventam Krauklim, jo pašvaldības mērogā atšķirībā no lielās politiskās skatuves tautas mīlestības nodrošināšanai būtiskāks ir praktiski paveiktais, nevis māka manevrēt sarežģītās kombinācijās. Krauklis no kandidēšanas Saeimas vēlēšanās atteicās, pamatojot, ka viņam vēl daudz jāpaveic “mirušo pilsētā” Valkā, kas reiz noticēja viņa pestītāja oreolam un pagaidām nav vīlusies. Jo, lai nu ko, bet iedzīvotāju pašapziņu Krauklis pacelt prot – pusotra gada laikā kopš viņa ievēlēšanas noticis nepieredzēts skaits dažādu svētku, sporta sacensību, piešķirtas jaukas dāvaniņas jaundzimušajiem, veiktas akcijas uzņēmēju motivācijas celšanai, organizēti salidojumi Valkas studentiem, sūtītas dusmīgas vēstules Valku aizmirsušajai valdībai u.c. Būtu negodīgi nepieminēt arī stratēģiskās siltumapgādes un izglītības sistēmas reformas, ko jau paspējis paveikt Krauklis. Un, protams, iedzīvotāji ir sajūsmā, to paužot pārliecinošajā TP uzvarā Valkas pilsētā – TP guvusi 41% vēlētāju atbalstu, kamēr JL – tikai 20%.
Gluži līdzīgi “laimīgo lozi” TP izvilkusi arī citos rajonos, kur kopš pēdējām pašvaldību vēlēšanām gan ar populistiskām, gan attīstībai svarīgām darbībām “dažus centimetrus virs zemes pacēlušies” Madonas mērs Andrejs Ceļapīters un Gulbenes mērs Nikolajs Stepanovs. Straujas, uz attīstību vērstas pārmaiņas pēc pēdējām pašvaldības vēlēšanām sākušās arī Cēsīs, taču šeit tāpat kā Limbažos pašvaldības pozīciju tomēr veido dažādu partiju koalīcija, ar ko, iespējams, arī skaidrojams, ka pilsētas attīstība netiek tik ļoti saistīta ar TP. TP zaudējumu Limbažos varētu skaidrot arī ar labu slavu iemantojušā AS Limbažu piens valdes priekšsēdētāja Dzintara Jaundžeikara kandidēšanu Saeimas vēlēšanās no JL saraksta.
Nedrīkst aizmirst kādu aspektu, kas tomēr palīdz pašvaldību vadītājiem panākt strauju pilsētu situācijas uzlabošanos – “labos draugus augšgalā”, proti, ministrijās, kuriem varētu pienākties pateicība par valsts līdzekļu piesaistīšanu pašvaldībās. Protams, būtu pārspīlēti, piemēram, Valmieras veiksmīgo darbību valsts investīciju piesaistē saistīt tikai ar labu pazīšanos Izglītības un Finansu ministrijās, taču tieši 2001.gadā tika akreditēta iepriekš par nederīgu atzītā Vidzemes augstskola, piesaistītas 2002.gadā lielākās valsts investīcijas Pārgaujas ģimnāzijas sporta halles būvei, kā arī panākts vēl nepieredzēts valsts galvojums 4 miljonu latu apmērā grandioza Olimpiskā centra būvei. Tomēr, ņemot vērā, cik niecīga ietekme uz valsts politikā notiekošo ir reģionu viedoklim, būtu grūti tikai ar politiskiem apsvērumiem pamatot projektu atbalstīšanu TP vadītajās ministrijās, tādēļ jānovērtē arī pilsētas mēra spēja perspektīvi domāt. Kučinskis nosacīti jādēvē par pamanāmāko politiķi Vidzemē, kura vadības laikā Valmierai nodrošināts Vislatvijas skanējums, viņš ir arī vienīgais no Vidzemes līderiem, kas spējis paraudzīties arī aiz dzimtās pilsētas un rajona robežām, savulaik demonstrējot avangardu tagad valstī pieņemtajiem alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, kā arī ierosinot dot Latvijas reģioniem lielāku neatkarību, organizējot finansu plūsmu caur reģionu centriem. Katrā ziņā Kučinska aiziešana uz Saeimu Valmierai, kas līdz šim aktīvi tiecās uz mērķi kļūt par Vidzemes ekonomisko galvaspilsētu, būtu liels zaudējums, jo patlaban citus līdzvērtīgus kandidātus Valmierā nemana.
Par Valmieras straujo attīstību sākusi uztraukties arī līdz šim sprādzienveidīgāko attīstību īstenojusī Ventspils, citādi grūti izskaidrot, ko bija domājis finansu ministra vietas izpildītājs Vladimirs Makarovs, dažas dienas pirms vēlēšanām izplatot paziņojumu, ka valmieriešu izstrādātais Vidzemes olimpiskā centra projekts nav ekonomiski pamatots – maz ticams, ka tas bija mēģinājums ietekmēt TP elektorātu, drīzāk – stratēģiski pārdomāts partijas sponsoru diktēts gājiens, lai liktu nākamajam ministram, kas “varētu arī nebūt tautpartijietis”, atkārtoti pārdomāt lēmumu par to, vai tiešām valmierieši ir pelnījuši tik lielu valsts atbalstu.
Kopumā politiskā teātra aktierus reģionos, no mediju un pētnieku uzmanības viedokļa, drīzāk būtu jāpieskaita masu skatu dalībniekiem vai pat skatuves strādniekiem. Priekšplānā izdevies iznākt tikai diviem ar īpašu temperamentu un ienākumiem apveltītajiem – Ventspilī un Daugavpilī, kamēr citi klusi nodrošina sistēmas tehnisko darbību un piedalās izrādē bez skatītāju uzmanības. Taču arī Lemberga un Eigima gadījumā nav iespējams runāt par mediju pievēršanu specifisku politisko norišu analīzei reģionu kontekstā, bet tikai par divu ietekmīgu personību “pamanīšanu” sakarā ar pieaugošo ietekmi nacionālajā politikā, līdz ar to vēl arvien nekādi apgalvojumi par reģionu iedzīvotāju un sabiedrisko norišu atšķirībām nav pamatojami ar skaitļiem un mērījumiem, šeit minētās tendences sakņojas tikai reģionālajā presē paustajā noskaņā un “ļaužu valodās”.