Foto: Kinobize

Latvijas sabiedrība etniskā un kultūras ziņā pēc 20 gadiem būs savādāka nekā pirms 20 vai 120 gadiem. Pārmaiņas ir objektīvs, nenovēršams dzīves fakts. Bet, vai no pārmaiņām ir jābaidās vai, tieši otrādi, par tām jāpriecājas?

Ko nozīmē „latviskums” un vai latviskums var būt moderns, savienojams ar košu, dinamisku, daudzkrāsu Latviju? Vai Latvijai maz tādai jābūt?
Tieši par šiem jautājumiem tika diskutēts „Kino Bize” 9.oktobrī. Portālā politika.lv piedāvājam video ieskatu šajā sarunā!

Sarunas sākumā vēsturnieks Kaspars Zellis stāstīja par to, kā veidojās izpratne par latviešiem un Latvijas valsti. Interesantākie viņa uzrunas mirkļi redzami video: vai „latvieši” ir etnoss vai apzīmējums zemnieku kārtai? Vai savam laikam Latvijas neatkarība bija labēja vai kreisa ideja?

Diskusijas turpinājumā nonācām pie cilvēkiem, kas Latvijā ir salīdzinoši nesen. „Tik neaiztiec manus matus!” izsaucās antropoloģe Lauren Rhodes, kurai ir tumša ādas krāsa. Melnādains cilvēks: joprojām kultūršoks vai normāla Latvijas ikdiena?

„Man ir latviešu smadzenes un vjetnamieša sirds!”, teica Kao Viets Ngujens un dalījās ar iemesliem par to, kā nākas, ka viņš veido komiksus par Lāčplēsi. Klāt pievienojām arī režisora Kaspara Gobas pārdomas par mūsu sabiedrības vēsturisko amnēziju: nez kāpēc esam piemirsuši, ka Latvijā cilvēki vienmēr bijuši atšķirīgi.

Dāvis Kaņepe provocēja diskusiju ar tēzi, ka viņš Toskānas šodienu (visu tautību sajaukumu) redz kā Latvijas lauku nākotni. Noskaties iemeslus, kādēļ viņam tas šķiet Latvijai labs scenārijs!

Viens no diskusijas jautrākajiem mirkļiem, – režisora Kaspara Gobas atziņa par ķīniešiem Cēsīs: „Mani drusku aizvaino tas, ka Cēsīs 30 īpašumi izpārdoti ķīniešiem, bet tur dzīvo tikai divas ģimenes – nav ķīniešu restorāna, nav kur paēst!” Sarunas noslēgumā īpaši iederējās Kao Vieta Nugujena pārdomas par to, kā viņš kā vjetnamietis jūtas Latvijā un ko darīt, lai ārzemnieki palīdzētu Latvijai attīstīties.