Vēsturi nevar pārstartēt 4

Intervija ar Inesi Feldmani, LU profesoru un Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāju.

Vācijai, kura vēl 1940. gada pavasarī uzskatīja, ka tai izdosies saglabāt ekonomisko ietekmi Baltijas valstīs un formāli tās paliks neatkarīgas, Maskavas rīcība, reāli okupējot Baltiju, bija šausmīgs pārsteigums, īsts šoks.

Iesaki citiem:
425965097 9972cce783
Foto:Muffet

Tā dēvētā uzvarētāju versija ir bankrotējusi, apgalvo vēstures profesors Inesis Feldmanis. Nule iznākusi viņa grāmata „Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums”. Tajā profesors asi noraida versiju, ka visi Otrā pasaules kara notikumi Latvijā ir skatāmi tikai caur nacisma kā vienīgā ļaunuma prizmu. Viņaprāt, vācu okupācijas laiku Latvijā nevar izprast, nebalstoties uz divu ļaunumu — komunisma un nacisma — paradigmu. Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un attiecības ar vācu okupācijas varu var izskaidrot tikai kontekstā ar padomju okupācijas režīma pieredzi.


Ko vispār konceptuāli jaunu var pateikt par Latviju Otrajā pasaules karā?

Inesis Feldmanis
Foto: Toms Grīnbergs, LU fotoarhīvs

Tas iespējams, jau sākot ar Molotova-Ribentropa paktu, gatavošanos Latvijas pakļaušanai. Ir pieņemts uzskatīt, ka šis dokuments, kas ievadīja turpmāko Latvijas pakļaušanu, nekādas atkāpes uz vienu vai otru pusi nepieļāva, ka viss bija galīgi izlemts. Taču ilggadīgas studijas Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Vācijas arhīvos man ļauj secināt, ka Vācija tik viennozīmīgi no Baltijas valstīm par labu Padomju Savienībai atteikusies vis nebija. No sākumā jā — Vācija piekrita Molotova-Ribentropa paktā noteiktajam ietekmes sfēru dalījumam, jo bez PSRS piekrišanas, sevišķi ņemot vērā Maskavas ekonomisko atbalstu, kas bija ļoti nepieciešams Hitlera kara mašīnai, Vācija nevarēja iebrukt Polijā un iesaistīties karā ar Lielbritāniju un Franciju. Uz šī fona attiecības ar Baltijas valstīm bija stipri otršķirīgas. Taču sākoties karam un Britu ekonomiskajai blokādei pret Vāciju, kas ievērojami ierobežoja tās starptautisko tirdzniecību, situācija mainījās — Baltijas valstu ekonomiskā nozīme Vācijai, tās kara saimniecībai, jau 1939. gada beigās stipri palielinājās. Vācu diplomātiskajās aprindās parādījās viedoklis — jā, Baltijas valstis ir Padomju Savienības politiskajā un stratēģiskajā ietekmē, bet viss ekonomiskais labums no tām ir jāgūst Vācijai. 1939. gadā Vācija noslēdza ļoti daudzus ekonomiska rakstura līgumus ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, tā piesaistot ap 70% no šo valstu eksporta.

Vienlaikus, ņemot vērā Lielbritānijas novēršanos no Baltijas valstīm, kuras līdz tam Apvienoto Karalisti uzskatīja par savas drošības galveno garantu, Latvija, Lietuva un Igaunija savas vienīgās cerības izglābties sāka saistīt ar Vāciju. Vēl 1939. gada septembrī parādās daudz dokumentu, kas liecina par Latvijas ārpolitiskās vadības vēlmi, liekot akcentu uz ekonomiskiem apsvērumiem, visiem spēkiem kāpināt Vācijas interesi par Latvijas neatkarību. Viens no būtiskiem aspektiem — Latvija uzņemas lielu parādu — atbildību par Latvijā atstāto vācbaltiešu īpašumu, kas Vācijai ekonomiski ir ļoti, ļoti izdevīgi.

Vācijai, kura vēl 1940. gada pavasarī uzskatīja, ka tai izdosies saglabāt savu ekonomisko ietekmi Baltijas valstīs un formāli tās paliks neatkarīgas, Maskavas rīcība, reāli okupējot tās, bija šausmīgs pārsteigums, īsts šoks. Vēl 1940. gada 16. jūnijā Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops liek saviem līdzstrādniekiem izstrādāt ziņojumus, ko Vācija var darīt, lai novērstu Baltijas valstu okupāciju.

Kara pieteikumā PSRS 1941. gada 21. jūnijā kā viens no iemesliem, kas spieda Vāciju sākt karu pret Padomju Savienību, bija minēta PSRS rīcība pret Baltijas valstīm, to okupācija un sovjetizācija. Vāciju, it īpaši tās militārās aprindas, ļoti satrauca padomju karaspēka koncentrācija pie austrumu robežām. Arhīvu materiāli liecina, ka tikai 1941. gada pirmajos piecos mēnešos Vērmahta Augstākā virspavēlniecība astoņas reizes ziņoja Ārlietu ministrijai par padomju karaspēka koncentrēšanos pie vācu austrumu robežas un dažādiem padomju militāristu veiktajiem robežas pārkāpumiem.

Tiesa, Vācijai nebija nekādu īpašo iespēju — Padomju Savienības pierobežā tai bija tikai desmit divīzijas, bet Staļinam, pēc dažādām ziņām, daudzkārt vairāk — līdz pat 100 divīzijām. Ja Staļins būtu gribējis, 1940. gada pavasarī viņš bez grūtībām būtu varējis sakaut Vāciju, kura savus spēkus tobrīd koncentrēja pie Francijas robežas. Daudzi nacionālistiski noskaņoti Krievijas vēsturnieki tagad saka — Staļinam tā arī vajadzēja darīt. Protams, kad noskaidrojās, ka Vācijai nav iespēju aizkavēt padomju akcijas, tai neatlika nekas cits kā paziņot, ka tas, kas notiek Baltijā, ir tikai Baltijas valstu un Padomju Savienības savstarpēja darīšana.

Šīs jaunais skatījums liek citādi palūkoties arī uz visu Otrā pasaules kara turpmāko attīstību. Vācijai Padomju Savienības rīcība bija ļoti liels izaicinājums. Tā ne tikai okupēja Baltijas valstis, bet pretēji visām norunām atņēma Rumānijai Ziemeļbukovinu, kas bija Austrijas kroņa zeme. Hitlers, būdams austrietis, ļoti pārskaitās. Arī tāpēc, ka tādā veidā PSRS, kas tīkoja arī pēc Dienvidbukovinas, pietuvojās Rumānijas galvenajam naftas ieguves centram Ploješti rajonā, kas apgādāja vācu kara mašinēriju ar degvielu. Pēc vairāku vēsturnieku domām, Hitlers tieši 1940. gada vasarā pirmo reizi sāka lēst, ka vienīgais Vācijas glābiņš ir uzbrukums Padomju Savienībai.


PAR DIVIEM ĻAUNUMIEM

Jūsu piedāvātais jaunais konceptuālais skatījums galvenokārt attiecas uz vācu okupācijas laiku Latvijā un piedāvā divu ļaunumu — nacisma un komunisma — konceptu.

Es ļoti asi noraidu tā dēvēto uzvarētāju versiju, kura, visus kara notikumus Latvijā skatot tikai caur nacisma kā vienīgā ļaunuma prizmu, visā Eiropā valdījusi vismaz 40 gadus. Manis piedāvātā skatījuma pamatā ir pieeja, ka vācu okupācijas laiku Latvijā nevar izprast, nebalstoties uz divu ļaunumu — komunisma un nacisma — paradigmu. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un attiecības ar vācu okupācijas varu var izskaidrot tikai kontekstā ar iepriekšējā — padomju okupācijas — režīma pieredzi un tā laikā piedzīvotajām represijām. Ja nebūtu šī pirmā okupācijas režīma, domāju, vāciešiem izveidot ieroču SS leģionu Latvijā nebūtu tik viegli. Lai gan Latvijā iepriekš valdīja diezgan pretvācisks noskaņojums, 1940. — baigais gads — to bija pilnīgi mainījis.

Uzskatu, ka jēdzienu „kolaborācija” nevar attiecināt uz vairākas okupācijas piedzīvojušu teritoriju iedzīvotājiem. Kas ir galvenais, runājot par kolaborāciju? Tā ir nodevības un lojalitātes problēma. To ir vienkārši izprast, ja bijusi viena okupācija, bet, ja tās seko viena otrai, izvirzās jautājums: pret ko tad Latvijas iedzīvotājiem vācu laikā vajadzēja būt lojāliem un nepieļaut nodevību? Vai pret padomju varu, kas pirms tam bija okupējusi un iznīcinājusi neatkarīgo Latvijas valsti? Nē, taču! Turklāt ir labi zināms, ka Latvijas PSR taču bija nelatviešu valsts.

Varētu būt tikai viena maza atkāpe — par kolaboracionistiem vācu laikā varētu dēvēt tos latviešus, kuru darbība bija vērsta nevis pret Padomju Latviju, bet gan pret Latvijas Republiku[ 1 ] vai latviešu tautas interesēm. No šāda skatu punkta par kolaboracionistiem varētu dēvēt tos latviešus, faktiski kriminālnoziedzniekus, kas palīdzēja nacistiem īstenot holokaustu.

Austrumeiropā jūsu minētā divu ļaunumu paradigma dominē jau tagad. Ir pieņemts uzskatīt, ka Krievijas oficiālā negatīvā nostāja attiecībā uz šo problēmu nav ietekmējama, taču kā ir ar mūsu šodienas sabiedrotajiem — Rietumiem, Eiropas Savienību? Arī tur jaušama izvairīšanās no jutīgu vēstures problēmu pieminēšanas.

Jā, tā ir ļoti sarežģīta un grūti izkustināma problēma. Domāju, ka par mūsu īpašo situāciju pat Krievijā ir lielāka izpratne nekā Rietumos, kaut arī Krievijā militārās propagandas rezultātā gadiem ir kultivēts Staļina atbrīvotāju mīts. Savukārt Rietumu atmiņu kultūrā par Otro pasaules karu kā lielākais ļaunums dominē vācu okupācija un holokausts. Atzīstot divu ļaunumu konceptu, tur nāktos atzīt arī to, ka uzvara karā bijusi sadarbība ar vienu ļaunumu pret otru ļaunumu. To Rietumos atzīt daudzi nav spējīgi. Angļu vēsturnieks Normans Deiviss (Norman Davies) raksta, ka neviens vidusmēra rietumnieks nav gatavs saprast to, kā Viļņā, Tallinā un Rīgā 1941. gada jūlijā vāciešus varēja uztvert kā atbrīvotājus.

Nekā cita kā vācieši, ar ko sadarboties, lai atgūtu savu valsti, latviešiem nebija. Ja mums pārmet biedrošanos ar vāciešiem, viens no pretargumentiem, ir — bet ko darīja [Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons] Čērčils ar [ASV prezidentu Franklinu Delano] Rūzveltu? Viņi arī neizvēlējās sabiedroto — Padomju Savienību — ne pēc kādiem morāliem kritērijiem, bet pēc tās spēka un savām ģeopolitiskajām iespējām tobrīd.


RIETUMU VAINA

Runājot par Rietumu gatavību vai negatavību mainīt savus vēstures konceptus, nevar nepieminēt faktu, ka šajā desmitgadē beidzas slepenības termiņš britu un citu specdienestu arhīviem. Tiek pieļauts, ka to nākšana dienasgaismā liktu konceptuāli pārskatīt visu Otrā pasaules kara vēsturi.

Jā, tā ir. Gaismā nākt varētu diezgan daudz. Tas, ko visvairāk var cerēt sagaidīt no britiem, ir, ka viņi beidzot atklās, kāpēc Rūdolfs Hess 1941. gadā ir lidojis uz Skotiju[ 2 ]. Britu oficiālā versija ir, ka Hess tur ir nedaudz nopratināts un atstāts ieslodzījumā. Taču vairāki vēsturnieki apgalvo, ka ar Hesu nopietni ir runājusi visa Lielbritānijas vadība, ieskaitot Čērčilu. Vēl vairāk — ka viņi apsolījuši Hesam: ja Vācija uzbruks PSRS, Lielbritānija nekādu atbalstu Maskavai nesniegs. Balstoties uz izlūkdienestu materiāliem, it kā ir fiksēts, ka Hitlers, Hesa lidojuma sakarā saņemot Lielbritānijas apliecinājumu par neiejaukšanos karā ar PSRS, tikai 1941. gada 10. jūnijā pieņēmis galīgo lēmumu uzbrukt Padomju Savienībai. Taču Čērčils, lietojot moderno terminoloģiju, viņu uzmetis. Jau pirmajā padomju — vācu kara dienā Čērčils uzstājās BBC, paziņojot, ka Lielbritānija ar visiem spēkiem stāvēs PSRS pusē.


Historiogrāfijā pastāv vairāki viedokļi par Otrā pasaules kara galvenajiem vaininiekiem. Kādas versijas patlaban ir aktuālas?

Vienīgais īstais jaunums ir tas, ka Krievijas oficiālajai līnijai sekojošie vēsturnieki atzinuši — ir sākusies diskusija par to, cik PSRS bija vainīga šī kara izraisīšanā.
Principiāli jauns te gan nekas nevar būt. Jautājums tikai: kurš vairāk vainīgs — Staļins vai Hitlers? Es personīgi domāju, ka Staļins, jo Hitleram faktiski nebija izvēles. Ja Staļins 1939. gada 19. augustā nebūtu pieņēmis lēmumu noslēgt Molotova-Ribentropa paktu, ko gan Vācija varētu darīt? Vācijai tā bija pēdējā iespēja, kā tikt galā ar Poliju. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka bez Padomju Savienības atbalsta Vācija nekad nebūtu riskējusi iebrukt Polijā, ar ko tad arī sākās Otrais pasaules karš.


Vai nebūtu jaunā gaismā jārunā arī par Teherānas un Jaltas konferencēm? ASV allaž mēdz uzsvērt, ka Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju un inkorporāciju PSRS, taču nekad nerunā par Rūzvelta piekāpību Staļinam Baltijas valstu turpmākā likteņa izlemšanā.

Jā, vairumā valstu attieksme pret Rietumu sabiedroto darbību Otrajā pasaules karā ir ne gluži atbilstoša reālajai situācijai. Tas ir pilnīgi skaidrs, citādāk to nemaz nav iespējams raksturot. Jau pirms Teherānas ārlietu ministru konferencē Maskavā 1943. gada oktobrī ASV valsts sekretārs Kordels Hells (Cordell Hull), kuram bija dotas pilnvaras paust Savienoto Valstu nostāju Baltijas jautājumā, skaidri pateica, ka ASV negrasās karot ar Padomju Savienību Baltijas valstu dēļ. Viņš norādīja: „Bet tas ir Krievijas pašas interesēs, raugoties uz tās pozīciju no pasaules viedokļa: būtu laba lieta, ja Krievija gribētu pāris gadus pēc kara izdarīt otru plebiscītu Baltijas valstīs. Krievija ir apmierināta, ka izdarītais plebiscīts [1940. gada jūlija pseidovēlēšanas] uzskatāms par noslēgumu, bet pārējā pasaule tā nedomā.” To pašu Teherānā pateica arī ASV prezidents Rūzvelts. Taču strikti pret Baltijas valstu atkaliekļaušanu PSRS sastāvā viņš neiestājās.


PIESKĀRIENS KRIEVIJAS ARHĪVIEM

Jūs kā Latvijas — Krievijas vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs no Latvijas puses esat teicis, ka kaimiņvalsts attieksme patlaban esot vērtējama kā laba. Nupat Latvijas vēsturnieki atgriezušies no Krievijas arhīviem. Ko tajos izdevies iegūt? Cik aktuāli Latvijas un Krievijas attiecību izvērtēšanā šie materiāli ir?

Nevaru teikt, ka nupat ir atrasts kas ļoti, ļoti svarīgs. Pašlaik notiek vairāk tikai tāda situācijas apzināšana, mūsu vēsturnieki noskaidro, ko šajos arhīvos var atrast.


Cik pamatots ir bijušas bažas, ka Latvijas vēsturniekiem Krievijas arhīvos tiks dota pieeja vien tikai jau iepriekš sagatavotiem, atlasītiem materiāliem?

Pilnībā izslēgt šo problēmu nevar, taču mūsu jaunie vēsturnieki ļoti labi zina, kam konkrētajos fondos ir jābūt. Esam panākuši vienošanos, ka darba grupai ir jābūt pieejamiem visiem izziņas materiāliem. Situācija, ka mums noliktu priekšā tikai iepriekš atlasītus dokumentus, vairs nav iespējama. Ja kaut kā pietrūkst, mums ir iespēja uzreiz pajautāt, kur tā lieta ir.

Kopumā vērtējot, progress sadarbībā ar Krieviju ir, taču nevar sacīt, ka tas būtu liels. Ja nav problēmu šodien, nevar izslēgt, ka tās neparādīsies rīt. Pašlaik esam bijuši tikai iepazīšanās vizītē un vēl tikai strādājam pie dokumentu krājuma par PSRS un Latvijas attiecībām starpkaru periodā. Tā prospekta variantu esam aizsūtījuši Krievijas pusei. Iespējams, līdz problēmām vienkārši vēl neesam nonākuši, taču tās varētu būt visai lielas.


VĒSTURE, POLITIKA UN MĪTI

Latvijas Vēsturnieku pirmā kongresa noslēguma dokumentā pērn tika postulēts, ka Latvijas vēstures pētniecība veicina nacionālās identitātes apzināšanos un veido tās vērtības, uz kurām balstās Latvijas valstiskums. Kāda, jūsuprāt, bijusi Latvijas vēstures politika kopš neatkarības atjaunošanas?

Tai pietrūcis konsekvences. Vienmēr Rietumu vai Austrumu spiediena rezultātā ir pieļautas dažādas atkāpes. Ir pietrūcis politiskās gribas iestāties un noturēt savu pozīciju attiecībā uz sarežģītiem vēstures jautājumiem.


Vai varēja novērst leģionāru problēmas eskalāciju?

Domāju, ka varēja. 1998. gada rudenī pie Valsts prezidenta administrācijas Izveidojot Vēsturnieku komisiju, tās pirmais uzdevums bija viest skaidrību par leģiona izveidošanas un darbības apstākļiem. Komisija to arī izdarīja. Un te tā nekonsekvence — tiklīdz kāds ārzemju žurnālists uzraksta, ka Rīgā maršē nacisti, tā uzreiz ne viens vien mūsu politiķis it kā pārmetas šī viedokļa pusē un sāk svārstīties. Ja politiķi būtu stingri pieturējušies pie 1998. gada Saeimas deklarācijas[ 3 ] par latviešu leģionāriem, visticamāk, tik lielu ažiotāžu ap leģiona vēsturi sacelt nebūtu izdevies.


Ja valsts vēstures politika ir orientēta uz objektīvas vēstures izpratnes stiprināšanu, kā, jūsuprāt, vērtējami Valsts prezidenta Andra Bērziņa centieni tuvināt pretējās pusēs karojošos veterānus, meklējot viņus vienojošus elementus?

Domāju, ka Valsts prezidenta ideja par sabiedrības saliedēšanas nepieciešamību principā nav pretrunā ar objektīvo vēsturi. Vēsture ir tāda, kāda tā ir, to nevar pārstartēt. Sabiedrības saliedēšana gan, manuprāt, ir ļoti grūts, gandrīz neizpildāms uzdevums.


Ir uzskats, ka katrai tautai, sevišķi mazskaitlīgai, nacionālās pašapziņas uzturēšanai ir vajadzīgi savi vēstures mīti. Taču akadēmisko vēsturnieku uzdevums ir cīnīties par vēstures objektivitātes stiprināšanu un sabiedrībā valdošo stereotipu kliedēšanu. Kā raugāties uz šo dilemmu?

Domāju, ka šo pretrunu nekad nevarēs tā īsti atrisināt. Katra jauna vēsturnieku paaudze rada jaunus mītus, ko katra nākamā paaudze atkal mēģina atmaskot.
Jāņem vērā arī tas, ka sabiedrībā ir ļoti atšķirīgi vēstures izpratnes un uztveres līmeņi. Vieniem vēsture tik tiešām ir zinātne, kuras uzdevums ir atklāt patiesību par pagātnes notikumiem, otriem — nekas vairāk kā mīts, patiesībai mazatbilstošs nostāsts, bet trešajiem — tikai ideoloģija vai pat tukša propaganda, kas sacerēta un izskan noteiktās interesēs.


Vēsture, kā liecina Eiropas Vēstures skolotāju asociācijas novērojumi, vairs nav starp tiem mācību priekšmetiem, kas patīk skolēniem. Kāpēc, jūsuprāt, zūd interese par vēsturi?

Vēsturnieka profesija jau nenodrošina ātru iespēju kļūt par miljonāru. Vēsture prasa lielu iedziļināšanos, ar to patiesi aizraujas tikai tie, kam vēsture patiesi interesē. Otrkārt, paaudžu konflikts. Ja pieņemam, ka ar vēsturi aizraujas mana paaudze, kam tagad ir ap 60, tad nākamā, kurai ir par gadiem trīsdesmit mazāk, parasti noliedz daudzas iepriekšējās paaudzes vērtības. Taču tas savukārt ļauj domāt, ka vēl nākamajai paaudzei cikliski atkal atgriezīsies interese par vēsturi.

Latvijā jūtams intereses zudums par vēsturi gan vēl nav novērojams. Kāpēc tas notiek Eiropā? Tur, piekāpjoties politkorektuma diktātam, daudzviet notiek arī atkāpšanās no nacionālā elementa vēsturē. Kas mums būtu vēsture bez sava nacionālā momenta? Nav jābrīnās, ka bez tā vēsture var šķist visai neinteresanta.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gatis Ozoliņš

Žurnālista jautājums "Ir uzskats, ka katrai tautai ..." u.t.t. visā intervijas kontekstā ir nekorekts. Tāpēc arī atbilde uz to loģiski neadekvāta.
Par mītiem tagad pieņemts dēvēt domāšanas stereotipus un apgalvojums, ka vēsturnieki rada mītus ir patiess tikai tiktāl, cik tie nebalstās uz (visiem) faktiem un izriet no politiskiem motīviem.
Vēsture ir objektīva zinātne tikai par tik cik tā balstās uz faktiem un dokumentiem. Bet ja šie fakti un dokumenti (atsevišķu cilvēku un valdību interesēs) tik ilgi tiek slēpti, tas norāda uz vēstures politisko, laicīgo traktējumu iespēju. Un šie traktējumi ir bijušo uzvarētāju interesēs. Tādā nozīmē mīti ir neizbēgami. Bet vēsturi kā cilvēces atmiņu, no kuras varam mācīties, var veidot tikai valstis kā starptautisko attiecību subjekti. Un arī Latvija, bez šaubām, tāda ir. Tāpēc Latvijai ir tiesības uz savu vēstures skatījumu, vēstures faktu un dokumentu apjēgumu (nesauksim to tikai par interpretāciju) no savas tautas dzīves un pieredzes viedokļa. Nevajadzētu teikt, ka šī problēma nav atrisināma. Tas ir tikai mūsu vēsturiskās apziņas un pašapziņas jautājums. Dialektika māca ka vēsturiskais un loģiskais aspekti domāšanā ir cieši saistīti.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Māris

Tā vien šķiet, ka šī grāmata jāizlasa katram, kurš mēģina diskutēt par vēsturi...

Saistītie raksti
2485579583 a8d348957b

Pagātnes samierināšana 7 Autors:

Zaudetaju mits

Zaudētāju mīts 25 Autors:

Okupeta atbildiba

Okupētā atbildība 13 Autors:Ance Kalēja

Spy 255x203

Spēriens vēsturei 25 Autors:

Citi autora darbi
630534184 e8737c178b

Daugavas racēji 11 Autors:Guntars Laganovskis