Atslēgvārdi:

Vēstures stunda: patriotu kalve vai telpa diskusijām? 7

Kādi ir vēstures mācīšanas mērķi un kā no nākamā gada skolās vajadzētu mācīt Latvijas vēsturi – vai atbilstoši jaunajam standartam, par kuru šķēpus vēl lauž eksperti, un atsevišķā priekšmetā, kā politiski izlēmusi izglītības ministre Ina Druviete, vai tomēr kā daļu no vispārēja pasaules vēstures kursa, kā šobrīd?

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās Juris Celmiņš, Rīgas 95. vidusskolas skolas direktors un jaunā standarta līdzautors, Māris Krastiņš, Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) vadītājs, Ilgvars Misāns, Latvijas Universitātes profesors, Aija Tūna, Izglītības attīstības centra (IAC) programmu direktore, Egīls Braķis, Rīgas 85.vidusskolas vēstures skolotājs un Marija Golubeva, „Providus” pētniece.


Latvijas vēstures priekšmeta standartu izstrādāja darba grupa Jura Celmiņa vadībā. Viņš vislabāk varētu pastāstīt, vai šis standarts tika radīts, lai ar saturu piepildītu izglītības ministres pasludināto politisko lēmumu, ka Latvijas vēsture jāmāca kā atsevišķs priekšmets?

Juris Celmiņš, jaunā standarta līdzautors: Es gribētu atdalīt jēdzienus. Latvijas vēstures mācību priekšmeta izstrādāšana un ieviešana skolās ir viens jēdziens, bet Latvijas vēstures mācīšana nošķirti no pārējiem priekšmetiem ir kaut kas cits. Es personīgi uzskatu, ka ir ļoti svarīgi izveidot Latvijas vēstures mācību priekšmetu — standartu, kurā ir formulēti priekšmeta mērķi un uzdevumi, izstrādāta programma un mācību grāmatas. Šo standartu var realizēt gan integrēti ar citiem priekšmetiem, gan arī kā atsevišķu mācību stundu.


Tāda nostādne ir jaunums — izstrādāt Latvijas vēstures priekšmetu, bet nenodalīt to no vispārējās vēstures atsevišķā stundā.

J.Celmiņš: Tā ir jauna izpratnes stadija. Diskusijas, kas izvērsušās pēdējā laikā, man lika paraudzīties, kā Eiropā notiek nacionālās vēstures mācīšana. Es iepazinos ar Eiropas Padomes materiāliem un atradu norādes – izveidot pārnacionālu, diahronisku pieeju vēstures pasniegšanai. Pārnacionāli vēstures kursi, piemēram, ir Eiropas vēsture, pasaules vēsture, Austrumeiropas vēsture, arī mākslas un kultūras vēsture. Mūsu gadījumā būtu iespējama arī Baltijas vēsture.

Es neiebilstu, ka mums būtu jāizstrādā pārnacionālas vēstures kursi. Diemžēl termins līdz šim pie mums nebija lietots, nedz arī izprasts. Integrēta mācīšana atkal ir pavisam kaut kas cits. Arī jēdzienu „nacionālā vēsture” pasaulē nesaprot vienādi. Zviedrijā skolēni mācās antīko vēsturi kā pārnacionālu priekšmetu, viņu kursā nav Zviedrijas senvēstures. Arī Grieķijā, kura varētu lepoties ar savu senvēsturi, hellēnisma periods ir pārnacionāls priekšmets, bet Grieķijas nacionālo vēsturi sāk mācīt tikai ar 15. gadsimtu. Mēs Latvijā nacionālo vēsturi saprotam kā teritorijas vēsturi, tautas vēsturi un valsts vēsturi.


Ne jau visi skolēni pēc pamatskolas turpinās mācības vidusskolā. Kā bērniem un jauniešiem no 10 līdz 16 gadu vecuma būtu labāk mācīt vēsturi, lai viņi iegūtu zināšanu pamatu, kas būs pietiekams visai dzīvei? Vai zināšanas vēsturē būs labākas, ja mācības notiks atdalītos priekšmetos?

Egils Braķis, vēstures skolotājs: Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets diez vai būtu nepieciešama, jo vēstures zinātnē mācību rezultāti nemaz nav slikti. Jau tagad Latvijas vēsturei jāvelta ne mazāk par trešdaļu no vēstures kursa stundām, bet es domāju, ka integrēta vēstures kursa ietvaros Latvijas vēsturei ir jāveltī vismaz puse no mācību laika.

Vispār liela problēma ir tā, ka vēstures kursam ir noņemtas stundas. Agrāk mēs vēsturi mācījāmies 5 gadus pa 70 stundām gadā, bet no 2006.gada 1.septembra mēs piekto daļu zaudējam.


Vai vēstures vispār var stingri nošķirt, un ja var, ko labu tas dotu mācību procesā?

Ilgvars Misāns, LU profesors: Vēsture ir vienots process, tā nebeidzas pie Ainažiem, Zilupes vai Bārtas, tā nepazīst robežas. Galvenā problēma ir nospraust mācību priekšmeta mērķi. Manā izpratnē tas ir, lai skolēns vai ikviens izglītots cilvēks prastu kritiski, patstāvīgi domāt un interpretēt vēstures materiālu.

Es piedalījos vienā citā diskusijā, ko rīkoja Izglītības ministrija, un tā pavērsās citā toņkārtā — tie, kas domā, ka Latvijas vēsturi nevajag mācīt kā patstāvīgu priekšmetu, ir noziedznieki. Taču mērķis mums ir visiem viens – kā labāk mācīt Latvijas vēsturi, bet ceļi ir vairāki. Viens no tiem – piedāvātais, ir koncentrēties uz to, kas notiek Latvijas vēsturē, kontekstam nepiešķirot nozīmi.

Minēšu vienu piemēru no pieminētās diskusijas. Cilvēki pie Latvijas Universitātes studentiem jautājuši: „Kas notika 25. martā?”. Divi varējuši pateikt, astoņi nē. Un šis bija arguments, kāpēc Latvijas vēsture jāmāca atsevišķi. Ja tā darīs, tad varbūt pēc desmit gadiem proporcija būs apgriezta — astoņi zinās, kas notika, divi — nē, bet mani vairāk interesē, kāpēc varēja notikt kaut kas tik šausmīgs kā 25. martā? Tad ir jārunā par staļinismu, bet tas taču neradās Latvijā! Šis piemērs rāda, ka nevaram māksloti Latvijas vēsturi izraut no pasaules vēstures procesa.

Latvijas jaunajam pilsonim jābūt spējīgam Latvijas vēsturi sasaistīt ar vēstures procesu citur Eiropā. Viņam jāspēj normāli iekļauties Eiropas darba tirgū un jājūtas tam piederīgam.

Tas, par ko mums nopietni būtu jādiskutē, bet tādas diskusijas es vēl nedzirdu — kā mācīt globālo vēsturi? Piemēram, mēs varam paredzēt, ka pēc 10-15 gadiem Ķīnas nozīme pasaulē būs ievērojami lielāka. Tiem, kam šobrīd ir 15, tad būs 30 gadu. Jautājums ir, kā mums šodien būtu jāmāca par Ķīnu vai Indiju, lai viņiem nākotnē pietiktu zināšanu?


Tātad vēsturi jāmāca, paredzot nākotnes vajadzības, nevis lūkojoties atpakaļ un atdarinot veidu, kā vēsturi mācīja no 1920. līdz 1940.gadam?

I.Misāns: Jā, jāorientējas uz dzīvi, kāda tā būs, lai jaunieši būtu gatavi nākotnes situācijai. Es domāju, ka ar tādu ierobežotu pasaules ainu, kādu te grib piedāvāt, viņi konkurences cīņā zaudēs.

Vēstures mācīšana un mācību grāmatas atspoguļo arī akadēmiskās zinātnes stāvokli. Mēs joprojām esam post-marksistiskā situācijā, vienkāršoti pārņēmām 30-to gadu pieeju, kur arī tika mācīta viena patiesība par vēsturi. Tas vispār raksturīgi totalitārajiem un autoritārajiem režīmiem. Piedāvātajā standartā ir teikums, ka jāiegūst objektīvs priekšstats par vēsturi. Objektīva priekšstata par vēsturi nav, tā ir ļoti daudzveidīga.

Ko es gribētu no vēstures mācīšanas skolā? No vienas puses, ir svarīgi veidot pozitīvu ieskatu par savu zemi, bet, no otras puses, mums pietrūkst veselīgas paškritikas. Ļoti būtiski ir izveidot telpu starp pozitīvo un kritisko. Tā ir telpa, kurā sākas diskusijas. Tajā var parādīt dažādus viedokļus, iespējamos skatījumus un mācīt skolniekiem orientēties. Šis piedāvātais virziens neveido telpu, bet dod vienu pareizo viedokli.


ISEC izstrādā priekšmetu standartus. Vai šis Jura Celmiņa vadītās darba grupas izstrādātais standarts no ISEC viedokļa jau ir gatavs? Vai tā realizēšana notiks atsevišķā Latvijas vēstures stundā?

Māris Krastiņš, ISEC centra vadītājs: Ar Celmiņa kungu mums ir vienošanās, ka viņš vēl pie tā strādās. Kā vispār šis standarta izstrādes process sākās? Diskusija par Latvijas vēstures mācīšanu ik pa laikam aktualizējas, tāpēc mēs izveidojām ekspertu padomi. Tajā tika panākta vienošanās, ka Vēstures skolotāju biedrība uzņemas izstādāt programmu, t.i., ceļu, kā Latvijas vēsturi varētu mācīt atbilstoši spēkā esošajām prasībām. Otrs bija konceptuālais jautājums — ko tad mēs gribam, lai skolēni Latvijas vēsturē zinātu? Jura Celmiņa vadītā darba grupa uzņēmās izstrādāt standarta projektu. Tagad Celmiņa kungs ir saņēmis ekspertu padomes atzinumus par standartu. Mūs interesē darba grupas viedoklis par atzinumiem, lai varētu saprast, ko ar šo standartu tālāk iesākt.

Ja mēs kaut ko izdalām atsevišķi, būs jāmaina arī citi standarti, jo ir jau arī pasaules vēsture. Vai tas kaut ko palīdzēs zināšanu uzlabošanā? Varbūt ir jādara pavisam citas lietas, ko centrs jau dara? Piemēram, rīkot olimpiādes Latvijas vēsturē, veidot mācību materiālus, piemēram, videofilmu Latvijas vēsturē.

E.Braķis: Tā jau tiek izmantota skolā.


Vai darba grupas viedoklis par Latvijas vēstures mācīšanu un ministres publiskie paziņojumi, ka Latvijas vēsture būs atsevišķa vēstures stunda, ir savstarpēji saistītas lietas?

M.Krastiņš: Ir, bet katrai ir atšķirīga virzība. Viena lieta, kā mēs izstrādājam mācību priekšmeta saturu, otra, kā mēs šo saturu padarām par spēkā esošu, un trešā - process, kā mēs to ieviešam skolā. Ministre ir pieņēmusi politisku lēmumu, taču tā īstenošanai ir vajadzīgi vēl vairāki citi politiskie lēmumi. Kādas būs proporcijas starp priekšmetiem un kurās klasēs kuru vēsturi mācīs? No tā izriet skolotāju tarifikācija. Vai stundu skaits tiks palielināts, vai stundas tiks ņemtas nost no cita priekšmeta? Tas nozīmē citu priekšmetu standartu izmaiņas. Ja domājam palielināt kopējo stundu skaitu, tad tas nozīmē diskusijas parlamentā par skolēnu slodzi. Kādā veidā mēs ieviesīsim jauno standartu? Ko darīs vēstures eksāmenā 9. klasē - vērtēs priekšmetus atsevišķi vai kopā?


Vai šie lēmumi arī būtu jāpieņem izglītības ministrei?

M.Krastiņš Jā. Šie jautājumi ministrei ir iesniegti. Saskaņā ar Izglītības likumu valdībai ir jāapstiprina jebkurš priekšmeta standarts. Šobrīd ir spēkā esošie standarti, un mēs īsti neredzam, ka situācija būtu tik slikta, lai tā būtu jāmaina. Ja šāds viedoklis ir, un to ir paudusi ministre, mums ir tas jārealizē likumā pastāvošajā kārtībā. Jābūt konkrētiem lēmumiem, ko mēs varam izpildīt.

Celmiņa kungs minēja, ka Latvijas vēsture ir atsevišķa disciplīna vēstures mācīšanas kontekstā. Ja tā, tad tas ir cits akcents, nekā tad, ja Latvijas vēsture ir atsevišķs priekšmets stundu procesā. Tie ir dažādi konceptuāli risinājumi, kas prasa pilnīgi atšķirīgu pieeju.


Celmiņa kungs, Jūs piekrītat, ka Latvijas vēsturi var mācīt kā atsevišķu disciplīnu vispārējā vēsturē?

J.Celmiņš: Jā. Šo priekšmetu vajadzētu aprobēt. Vēlāk varētu runāt par integrētu mācīšanu. Teritorijas un tautas vēsturi varētu mācīt pārnacionālās vēstures kursā, bet es domāju, ka valsts vēsturei tomēr vajadzētu būt kā nodalītam kursam. Lai kaut ko integrētu ar citiem priekšmetiem, jābūt pašam priekšmetam.


Vai latviešu vēsture un cittautiešu vēsture Latvijā ir šķirama, kā tas darīts standartā?

J.Celmiņš: Mēs saskatījām problēmu, ka līdzšinējā vēstures mācīšanas procesā ir ļoti vāji apskatīta cittautiešu vēsture. Tāpēc mūsu mērķis bija nevis nodalīt šīs vēstures, bet gan papildināt esošo vēstures ainu ar cittautiešu vēsturi.

I.Misāns: Bet es neieraudzīju to standartā! Citas tautības parādās tikai starpkaru periodā. Kad ienāk Latvijā citas tautības, kāds ir viņu ieguldījums Latvijā iepriekš?

J.Celmiņš: Piekrītu. Tas minēts arī ekspertu ieteikumos. Kādus 80% no tiem mēs ņemsim vērā.

Aija Tūna, IAC programmu direktore: Mani iepriecināja, ka Juris Celmiņš diskusijas sākumā teica, ka ir varianti. Mans pirmais jautājums, izlasot šo standartu, bija — kas no satura viedokļa ir tāds, kas nav līdzšinējā standartā? Lielos vilcienos tas viss jau ir iekšā.

Mani uztrauc dažas lietas. Šeit patiešām viegli pārprotamā formā ir runa par latviešiem un cittautiešiem. Skolēni tiek aicināti pētīt savu dzimtas koku, savas saknes. Sakiet, ko darīt man, ja es esmu par 50% no „tautas” un 50% no „cittautas”? Man ir nācies būt klāt pieaugušu, labi izglītotu cilvēku sabiedrībā, kad ārkārtīgi karstās diskusijās par latviešu tradīcijām, kultūru un tautu cilvēkam pēkšņi jāceļas no galda un jāsaka — jūs runājat tā, ka man jājūtas slikti, jo es neesmu 100% latviete vai latvietis. Mēs lepojamies ar savām saknēm, bet vai tā nav tāda novecojusi pieeja?

Mani satrauc, ka gudri jaunieši, kas pārstāv Latviju dažādos starptautiskos forumos, jautāti par to, kas ir īpašs Latvijai, ļoti labi prot pastāstīt, no kā, kad un kāpēc mēs esam cietuši, bet nespēj pastāstīt, ar ko mēs varam lepoties, kas ir mūsu šodiena, kas ir mūsu nākotnes plāni. Patriotismu mēs nevaram iedot tikai ar to, ka mācām, kas ir bijis. Patriotisma ideja kā arguments atsevišķam vēstures kursam neiztur kritiku.

Ja mēs domājam par integrētu vēsturi, pēdējos desmit gados Latvijas vēstures skolotāji ir daudz darījuši, lai skolēnu galvās beidzot sastaptos Anglijas karaliene ar Francijas zemniekiem un lai tajā bildē būtu klāt arī cilvēki, kas tad dzīvoja Latvijas teritorijā. Patiesi, mums jāliek klāt arī Ķīnas un Indijas pieredze. Vēstures dalīšana būs ļoti sarežģīta gan tehniski, gan arī filozofiski.

Daudz domājot, es tomēr saskatīju iespēju, kur atsevišķs kurss būtu noderīgs. Gan tie, kuri mācās, gan tie, kurus māca, ļoti cieš no sadrumstalotajiem kursiem - izstieptās mācīšanās vienreiz, divreiz nedēļā. Ja šāds kurss par Latvijas valsts vēsturi vai par Latvijas vēsturi būtu koncentrēts vienkopus, piemēram, devītajā klasē bez ideoloģijas un lielām rūpēm par patriotismu, bet par vēsturi un par spēju spriest, tad gan es saskatītu tādam kursam jēgu.


Mēs vairākkārt esam atsaukušies uz patriotismu kā šī jaunā standarta mērķi. Nacionālistiski noskaņotās organizācijas Visu Latvijai pārstāvji, kas arī aktīvi pauž savu viedokli par Latvijas vēstures mācīšanu, norāda, ka tie, kas neatbalsta atsevišķu vēstures kursa pasniegšanu, nav patrioti. Vai, rakstot šo standartu, bija tiešs nodoms uzlabot skolēnu patriotismu?

J.Celmiņš: Jā. Iebildes pret patriotismu man rada neizpratni. Mēs esam iestrādājuši, ka jāizkopj nacionālā identitāte un jāveicina patriotisms, un to nosaka Izglītības likums. Pedagogu pienākumos ir audzināt Latvijas patriotus.

M.Krastiņš: Tas ir visu, ne tikai vēstures vai Latvijas vēstures pedagogu pienākums. Un atkal ir jautājums, ko kāda sabiedrības grupa, vai tā būtu Visu Latvijai, vai cita, vēlas? Jaunu saturu vai metodi? Liekas, ka tas ir sajucis kopā. Arī es atbalstu, ka Latvijas vēsturi ir labi jāmāca, taču metode būtu jāatstāj profesionāļu rokās, nevis jānosaka politisku prasību veidā.

Marija Golubeva, “Providus” pētniece: Ja patriotisko audzināšanu ņem vēsturiskā skatījumā kā 19. gadsimtā izveidojušos nacionālo patriotismu, kas lika stāties zem karoga un iet karot, tad tas mūsdienās ir novecojis koncepts.

Ko mēs saprotam ar valstiskuma mērķi un izglītības procesa mērķi? Es domāju, ka izglītības mērķis ir spēcināt sabiedrību. Par valstiskuma mērķi pastāv vairāki viedokļi, bet viens no tiem arī ir spēcināt sabiedrību.

Ja runājam par sabiedrības spēcināšanu, par iedzīvotāju labklājības celšanu un tās globālo kontekstu, un par to, lai cilvēki ne tikai turētos pie šīs zemes, bet būtu interesēti arī tās tālākā attīstībā, tad mēs nonākam konfliktā ar šī standarta filozofiju. Tur ir minētas tādas lietas kā valstiskā un nacionālā identitāte. Manuprāt, nacionālā ir valstiskā identitāte mūsdienu liberālā sabiedrībā. Paralēli pastāv etniskā identitāte, bet tā nav valsts darīšana.

Standartā minēta tautas vienotības ideja. Diemžēl tieši tās valstis, kas visvairāk propagandēja vienotības ideju, bija tās, kas Latvijai savā laikā traucēja spēcināt savu sabiedrību. Ir ļoti bīstami, ja mēs atkal šo 19. gadsimta nacionālās vienotības ideju, kas jau reiz 20. gadsimtā tika lietota, atkal ieviešam šajā standartā.


Rezumējot: vai mācoties pēc šī standarta jaunais pilsonis iegūs sev dzīvē nepieciešamās iemaņas un zināšanas?

M. Golubeva: Domāju, ka pašreizējā variantā, nē.

A. Tūna: Ja tik daudz cilvēku, lasot šo dokumentu, ir izpratuši prasības dažādi, tās vajag noformulēt precīzāk un pie šādas sarunas atgriezties. Būtu skumji, ja vienīgais, ko mēs gribam pateikt, ir – tie, tie un tie mums darīja pāri, bet tagad lietas notiks citādāk. Varbūt autori tā nebija iecerējuši, bet ir cilvēki, kas šajā standartā saskata tikai tādas lietas. Tas ir bīstami sabiedrībai kopumā.

J.Celmiņš: Es ļoti rūpīgi ieklausos teiktajā, tas jāizvērtē. Mums nebija domāts, ka skolēns nevarētu veidot savu viedokli, tieši pretēji – gribējām panākt spēju analizēt, vērtēt. Atšķirībā no totalitārajiem režīmiem šis standarts paredz, ka skolēns var brīvi izvēlēties, kā viņš vērtē notikumus. Saistīts ir pedagogs, kas audzina patriotismu.

Ja runājam par mūsdienām, piemēram, Francijā atzina, ka tur ir identitātes krīze. Es savā skolā, kur ir daudzi citu tautību bērni, esmu jautājis un pētījis, kā viņi apzinās savu identitāti. Arī pie mums savā ziņā ir identitātes krīze. Viņam ir grūti apzināties, kas viņš ir — krievs, baltkrievs, ukrainis, varbūt Latvijas krievvalodīgais vai latvijietis? Apzināties šo identitāti ir grūti, bet mūsu standarta mērķis bija visus Latvijā dzīvojošos konsolidēt uz vienu identitāti.


Uz kādu?

J.Celmiņš: Uz Latvijas valsts identitātes apzināšanos. Pie mums ir problēma, ka tai nav īpaša jēdziena. Amerikā jebkurš, lai kādai tautībai piederētu, apzinās sevi kā amerikāni. Latvijā cittautieši neapzinās „es esmu latvietis”. Mums nav jēdziena. Krievi piedāvā — „latvijci” , bet šo jēdzienu sabiedrība nepieņem.

M.Krastiņš: Ir izveidojušās divas it kā naidīgas nometnes, kuriem rūp viens un tas pats — Latvijas vēstures labāka mācīšana. Mūsu pienākums uzklausīt visas puses. Es piekrītu Celmiņa kungam, ka šis dokuments vēl jāapspriež. Gaidīsim darba grupas atbildi uz recenzijām, sasauksim atkal ekspertu padomi un skatīsimies, ko darīt tālāk.

I.Misāns: Tāpat kā Latvijas vēsture nav veidojusies atrauti no pārējās vēstures, tāpat Latvijas vēstures mācīšanas mērķi nevar būt citādi kā vēstures mācīšanas mērķi vispār. Tie ir veidot atbildīgu pilsoni.

Par valstiskuma stiprināšanu. Kas ir svarīgāks — valsts vai pilsonis? Tas ir būtisks jautājums daudzās sabiedrībās un arī vēsturē. Ilgu laiku mēs esam dzīvojuši sabiedrībā, kur tika uzskatīts, ka neatkarīgs pilsonis ir valstij bīstams. Es gribētu likt akcentu uz neatkarīgi domājošu pilsoni, tas arī ir valstij nepieciešams. Analizējot esošo piedāvājumu, rodas iespaids, ka tas ierobežo spriedumu neatkarību.

E. Braķis: Ir dzirdēts, ka skolotāji, kas nepiekrīt Latvijas vēsturei kā atsevišķam priekšmetam, nav patrioti. Tā tas nav. Mēs neesam pret patriotisko audzināšanu, bet pret metodi, ka Latvijas vēsture jāpasniedz atsevišķi, to nodalot no pasaules vēstures.

I.Misāns: Mēs ļoti daudz prasām no vēstures skolotāja, bet ļoti maz palīdzam. Jāiegulda krietni lielāki līdzekļi skolotāju sagatavošanā. Kāpēc skolotāju nevarētu sūtīt pieredzes apmaiņā uz ārzemēm par valsts naudu uz divām nedēļām? Viņš atbrauktu daudzējādā ziņā citādāks cilvēks. Ko es no valsts sagaidu? Ne jau pareizo ideoloģiju, kas man ir jāiemāca. Patriotisms pats izaugs, skolēnam vajag iedot instrumentu, nevis vienīgo patiesību.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunārs Blūms 26.12.2005 17:47
Par patriotismu

Starpvalstu attiecības balstās uz savu valstu patriotismiem balstītu egoisku spēku darbības un pretdarbības līdzsvaru. Tādēļ nav mazākā pamata neizpratnei par starpvalstu agresiju cēloņsakarību. Un tādēļ kuriozi ir pašu upurvalstu pašiznīcinoši kultivētie savu valstu patriotismi, kas dod akceptu ikvienas valsts patriotismam un, līdz ar to, agresijai, - un, patriotismu un agresiju vispārinot, - arī individu un grupu agresijai savās valstīs. Agresija agresorvalstīs stiprina to starpvalstu agresiju, - agresija upurvalstīs dara to pašu, graujot savas valstis.

Domāju, ka bez pārspīlējuma var teikt, ka nacionālais patriotisms Latvijā nozīmē vājprātības politiku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Droopys 20.12.2005 15:18
NU nevajag atsevišķi mācīt to Latvijas vēsturi, JO 1) Krievijas federācijas politiķi varēs tupināt klaju apmelošanu, ka mēs atrauti skatam notikumus Baltijā no pasaules vēstures, tādējādi piesedzot komunistu asiņainos darbus tieši Latvijā. 2) Ja Latvijas vēstures stundas tiek ieviestas nepalielinot slodzi- tas nozīmē, ka kādai stundai kaut kas tiek ņemts nost u tā būs visticamāk vēsture, kurai ir tāju tikai 2 mācību stunads pamatskolā! 3) Visiem zināms fakts- latviešu skolēni slikti pārzin ne tikai savas valsts vēsturi, bet arī pasaules vēsturi- tāpēc naivi domāt, ka ieviešot Lavijas vēstures stundu kaut kas mainīsies, jo tie, kuri nebūs iepriekš pienācīgi mācījušies, tādā pašā veidā arī turpinās (nemācīties). Par efektīvāku zināšanu robu labošanu skolēniem uzskatu gada ieskaites Latvijas vēsturē pamatskolā 8. klasē- šī ieskaite tad arī parādītu tos skolēnus kuri būs spējīgi kārtīgi nokārtot 9. klases gala pārbaudījumu Vēsturē un Civilzinībās. Par patriotismu runājot- šī lieta jārisina ģimenē, nevis skolai. Skola var vienīgi kādā veidā pielietot un virzīt šo patriotismu džādos pasākumos, konkursos un aktivitātēs.

Gatis Freimanis 11.sociālozinību klase - Jelgavas Spīdolas ģimnāzija

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 18.12.2005 03:56
biedri Kant,varbūt papraktizēt kadru apmaiņu? Gan jau brālīgā Baltkrievija varētu mums atsūtīt specialistu komandu?:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kants 14.12.2005 13:45
varbūt vajag Celmiņu un Druvietu nosūtīt pieredzes apmaiņā uz Baltkrieviju? tur ir atsevišķi patriotiskā audzināšana. Nebuutu jaachakaree veesture.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 14.12.2005 10:38
E.Braķis: Ir dzirdēts, ka skolotāji, kas nepiekrīt Latvijas vēsturei kā atsevišķam priekšmetam, nav patrioti. Tā tas nav. Mēs neesam pret patriotisko audzināšanu, bet pret metodi, ka Latvijas vēsture jāpasniedz atsevišķi, to nodalot no pasaules vēstures.

Varam ņemt vērā līdzšinējo bēdīgo pieredzi, kad ministrija gribēja diktēt skolotājiem darba metodes (obligātā bezatzīmju sistēma jaunākajās klasēs, arī 2004.g. mazākumtautību skolu reforma). Nav nekāds prieks ieviest jaunu reformu, ja liela daļa skolotāju tai nepiekrīt. Tai pašā laikā diskusijas dalībnieki secināja arī, ka reizēm vēlams mācīt Latvijas vēstures tēmas koncentrēti (piemēram devītajā klasē, utml.); citādi tās tiek kustinātas reizi nedēļā vai vēl retāk, kas padara grūtu materiāla iegaumēšanu.

Manuprāt, ir vajadzīgs atsevišķs, centralizēts eksāmens vai kontroldarbs Latvijas vēsturē pamatskolu un vidusskolu beidzējiem. Tad katru gadu tiks veidoti uzdevumu komplekti; redzot iepriekšējo gadu uzdevumus, visiem arī būs skaidrs, kādas tēmas kādā veidā ir jāapgūst. Jau esmu Politika.lv komentos rakstījis, ka pašreizējais ISEC vēstures priekšmeta standarts nedod vienkāršajam cilvēkam šādu skaidru priekšstatu; drīzāk tas domāts vēstures profesionāļiem - mācību programmu veidotājiem. Šāds visiem vienots vēstures eksāmens būs noderīgs arī mazākumtautību skolēniem, ja viņu skolās reizēm netiek pienācīgi iemācīti Latvijas Vēstures "šiboleti" (Vecā Derība apraksta, kā pēc vārda "shiboleth" nepareizas izrunas esot atšķirti gileādieši no efraimiešiem un attiecīgi veikta etniskā tīrīšana).

Izpratne par Latvijas vēsturi ir nepieciešama Latvijas tautu sapratnes veicināšanai. Vienotu un pietiekami dziļu izpratni par šo vēsturi, neatkarīgi no tās mācīšanas metodes, var sasniegt ar visiem skolēniem kopīgu pārbaudījumu. Kamēr skolotājiem un skolēniem nav uzstādīts konkrēts mērķis (šai gadījumā, piemēram, nolikt pārbaudījumu), nav pamata cerēt, ka viņi apzinīgi mācīs/mācīsies Latvijas vēsturi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sigur Ros 14.12.2005 01:47
Vispirms gribētu izteikt pateicību diskusijas vadītājai, Egīlam Braķim, bet it īpaši prof. I.Misānam par argumentētu ( VFF studentu vairākuma ) viedokļa aizstāvēsanu... Izanalizējot vairākas J.Celmiņa atbildes, rodas priekšstats, ka godājamajam vēstures skolotājam nav īsti zinātniski pamatotas nostājas par Latvijas vēsturi - tiek veikli manipulēts ar jēdzieniem Latvivjas vēsture, Baltijas vēsture, nacionālā vēsture, etniskā vēsture... Ja Latvijas vēsture tiek pielīdzināta etniskajai vēsturei, tad neviļus rodās asociācija ar šovinismu, jo nedrīkst izslēgt cittautiešu adekvāto iegūldījumu Latvijas valstiskuma un kultūras izveidē... Mans viedklis ir balstīts uz to, ka pamatskolas skolēnam ir nepieciešams apgūt PRASMES darbā ar avotiem, kā arī dot iespēju brīvi interpretēt dažādus notikumus SAISTĪBĀ AR VISPĀRĪGĀM KOPSAKARĪBĀM, tādējādi attīstot bērna spējas aizstāvēt savu viedokli, kritiski domāt un pieņemt patstāvīgus lēmumus... Piekrītu prof. I.Misāna viedoklim, ka valstij ir vajadzīgs kritiski domājošs pilsonis, nevis akls valdošās (labējās) nostādens piekritējs...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 13.12.2005 23:33
1.Ir ļoti svarīgi noskaidrot un vienoties kas ir vēstures kā mācību priekšmeta saturs. Un vispirms - kas ir vēsture kā objektīva realitāte no vienas puses un kas tajā ir ideālais, interpretējamais, klātpievienotais un mainīgais, subjektīvais komponents no otras. Runājam taču par vēsturi kā zinātni un jebkurai zinātnei ir jābūt skaidri definātam izpētes priekšmetam. Tomēr vēsture neaprobežojas ar tās zinātnisko aspektu jeb komponentu. Pilnīgāk būtu runāt par cilvēka vai tautas vēsturisko apziņu, kas satura ziņā ir daudz aptverošāks jēdziens un tāds tas būtu jādomā arī kā mācību priekšmeta mērķis. Tad arī atkristu daudzas neskaidrības kas parādījās diskusijas gaitā. Līdz ar to ir muļķīgi jautāt par kaut kādu "vēstures zināšanu pamatu, kas būtu pietiekams visai dzīvei". (No diskusijas vadītāja kompetences apspriežamajā jautājumā ir lielā mērā atkarīga visas diskusijas gaita un rezultāts). Latvijas vēsture gan kā zinātne gan kā mācību priekšmets tad arī ir objektīvo notikumu skatījums no šī nacionālā skatupunkta. Var teikt, ka tā ir notikumu subjektīva interpretācija, bet ja nebūtu vēsturiski veidojies šis īpaši latviskais redzējums, latviskais dzīvesveids, kam ir objektīvs pamats mūsu dabā, teritorijā, folklorā, u.t.t. tad jau arī nebūtu ne latviešu nācijas ne Latvijas valsts.

2. Indivīda vēsturiskā apziņa ir neiztrūkstošs un obligāts patriotisma komponents, taču ar to vien ir par maz lai būtu patriots. Tāpēc runāt par vēstures izpratni kā galveno patriotisma komponentu jau pēc 9. klases ir vienkārši par agru. Šinī vecumā tas veidojas arī uz dabas, sadzīves, ģimenes u.c. komponentu pamata. Ar citu tautību skolēniem ir sarežģītāk. Te skolotājam jāprot vienkārši un bērnam saprotami bet tanī pat laikā dialektiski (attīstības aspektā) saistīt vēsturisko ar etnisko, nacionālo, valstisko, ekonomisko, politisko u.t.t. komponentiem, kas arī ietilpst patriotismā un veido indivīda šībrīža identitāti un pašapziņu.

3. Saturs un metode, diemžēl, reizēm sakrīt un par to nevajadzētu brīnīties.

4. Nacionālais (ja vien tas nav tikai lepošanās ar savas dzimtas senajām saknēm kā savulaik angļu lordiem) loģiski saistās ar pārnacionālo un internacionālo ja vien nedzīvojam kā strausi ar galvu smiltīs.

Saistītie raksti