Atslēgvārdi:

Vēstures momentuzņēmums 4

Liedzot „krievu” skolu skolēniem atrast pozitīvas pašidentifikācijas iespējas, var padarīt viņus par pateicīgiem Krievijas propagandas klientiem, jo tā sniedz viņiem „draudzīgāku” alternatīvu.

Iesaki citiem:

Ir jautājumi, par kuriem racionāla diskusija ir maz iespējama, it īpaši sabiedrībās, kas joprojām cīnās ar apziņas traumām, ko atstāj savstarpēja aizvainojuma sajūta. Kā vienu no šādiem jautājumiem Latvijā var raksturot jautājumu par Latvijas vēstures mācīšanu krievu skolās. Tieši tāpēc Sorosa Fonda-Latvijā paspārnē tapušā pētījuma “20. gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos” autorus var paslavēt kaut vai par drosmi. Tomēr, tā kā recenzijas parasti neaprobežojas ar uzslavām riskantas tēmas izvēlei, man kā recenzentam būtu jāmēģina saprast, vai pētījums dod jaunu pienesumu jautājuma izpētei, un, ja dod, tad — kādu tieši?


Hermētiskums pētījumā

Pašā sākumā autori norāda, ka pētījuma rezultāti jāuztver tikai indikatīvi. Viens no iemesliem ir tehnisks un labi pamatots — pētījuma izlase bija nepietiekoši plaša, lai tās secinājumus attiecinātu uz visām „latviešu” un „krievu” skolām. Tomēr, lasot pētījumu, kļūst skaidrs vēl kāds iemesls, kāpēc pētījuma rezultātus labāk neuztvert kā diagnozi Latvijas izglītības sistēmas spējai vai nespējai saistoši un demokrātiski pastāstīt skolēniem par Latvijas vēsturi. Šādu pētījuma formātu vislabāk raksturo angļu vārdiņš snapshot — momentuzņēmums, kas it kā fiksē šī brīža atsevišķas iezīmes, taču neļauj saskatīt kopējo ainu.

snapshot pētījums sanācis tīri labs, traucē tikai jau pieminētais reprezentativitātes trūkums — atlasītajās latviešu mācībvalodas skolās 94% skolēnu ir latvieši. Saskaņā ar daudz reprezentatīvāku (pēc atlases) pētījumu, kas tika veikts latviešu skolās pirms diviem gadiem, aptuveni 19% no skolēniem latviešu skolu vidusskolas klasēs ir vai nu cittautieši, vai nāk no jauktām ģimenēm, kas mājās izmanto divas valodas. Visbiežāk otrā valoda ir krievu. Tas, manuprāt, būtiski maina kontekstu, jo tad, kad klasē blakus latviešu skolēnam sēž skolēns, kura mamma vai tētis ir krievi, pat ļoti nacionālpatriotiski noskaņots skolotājs bieži jūt vajadzību nodarboties ar kultūru atšķirību mediāciju. Atceros vienu interviju ar literatūras skolotāju, kas, stāstot klasei par krievu negatīvajiem tēliem latviešu trimdas literatūrā, atcerējās par dažu skolēnu izcelsmi un pasteidzās piebilst, ka tā rakstnieki rakstīja par čekistiem un sarkanarmiešiem, nevis par visiem krieviem. Lūk, visīstākā kultūru attiecību „sarunāšana” kādā latviešu skolas klasē.

Pētījuma autori, savukārt, izvēlējušies „hermētiskāku” modeli, kad katram skolas veidam raksturīgā politiskās socializācijas modeļa rezultāti tiek nedaudz absolutizēti un attiecināti uz etniskām/lingvistiskām grupām, it kā robeža starp tām būtu cieta, nevis elastīga un plūstoša.


Pozitīvais paštēls

Būtiska ir ievadā pieminētā pētījuma autoru cerība apskatīt ne tikai skolēnu uzskatus par 20. gadsimta vēsturi (šie uzskati ir atspoguļoti arī agrākos pētījumos), bet arī „šo attieksmju socioloģisko raksturu”. Ir grūti spriest, vai ar „socioloģisko raksturu” domāts paplašināts socioloģiskas aptaujas jautājumu klāsts (tad viss ir izdevies), vai tomēr arī interpretācija, kas sakņojas sociālo zinātņu teorētiskā ietvarā. Šādu ietvaru pētījumā saskatīt nevar, un šis trūkums diemžēl ierobežo iegūto datu potenciālo vērtību.

No malas var likties, ka ar teorijas trūkumu nekas nav zaudēts. Beigu beigās — kāpēc izglītības politikas veidotājiem būtu jāvadās no kādām abstraktām teorētiskām atziņām, kad, lūk, dati rokā un var iet izskaust vēsturisko analfabētismu un cīnīties ar skolotājiem, kas nav spējuši iemācīt skolēniem pat elementāras zināšanas — uz jautājumu “Kas bija Konstantīns Čakste?” ap 40% skolēnu apgalvoja, ka Čakste bija Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs, bet 20% — ka Latvijas ārlietu ministrs.

Tomēr patiesu ainu mēs iegūtu tikai tad, ja salīdzinātu nepareizu atbilžu īpatsvaru ar to, cik liela uzmanība Latvijas skolā un sabiedrībā tiek pievērsta, teiksim, K.Čakstes personībai un, teiksim, Kārļa Ulmaņa personībai. Tad, ņemot vērā, ka jebkura teksta (arī mācību grāmatas) interpretācijā tiek iesaistīti tā saucamie konteksta modeļi[1], mēs saprastu, ka, tā kā skolēniem reti nācies sastapties ar K.Čakstes vārdu, viņiem tas arī ne ar ko neasociējas. Vai tā ir skolēnu vai skolotāju vaina, vai, teiksim, vienkāršas sekas, kas izriet no tā, ka nevienos svētkos demokrātiskās pretestības līdera vārds nav pieminēts un Rīgas centrā nav nevienas nopietnas zīmes, kas iezīmētu viņa vietu Latvijas atmiņas topogrāfijā, veidojot „atmiņas vietu” — lieu de memoire [2].

Tāpat kā agrāki pētījumi, arī šīs iezīmē būtiskas atšķirības starp latviešu un krievu mācībvalodas skolu skolēnu uzskatiem par Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Ir arī pozitīvas ziņas — 18. novembri abu skolu veidu skolēni, šķiet, uztver pozitīvi. Tomēr radikāli atšķiras to notikumu vērtējumi, kas met ēnu uz „savu” grupu. „Krievu” skolu skolēni neuzskata, ka Krievijai jāuzņemas atbildība par padomju laika deportācijām, savukārt „latviešu” skolu skolēni neuzskata, ka Latvijas tautai jāuzņemas atbildība par šeit notikušo ebreju holokaustu.

Būtu skumji, ja kāds pētījuma rezultātus uztvers kā signālu, ka vajag steidzami izskaust „nepareizus” uzskatus „krievu” skolās, kur lielākā daļa skolēnu, kā vēlreiz pārliecinājāmies, neatzīst 1940. gada okupāciju. Spiediens uz skolotājiem, kas stundās pauž viedokļus par vēsturiskiem notikumiem, kas nopietni atšķiras no mācību grāmatu interpretācijas, var radīt tikai vēl lielāku pretestību. Tiem, kas vēlētos, lai krievu minoritātes skolas Latvijā neatražotu kaimiņvalsts propagandu par 20. gadsimta vēsturi, būtu jāvelta lielāka uzmanība vienai mūsdienu pedagoģijas atziņai: visiem cilvēkiem, tajā skaitā skolēniem, kas nāk no padomju laika imigrācijas ģimenēm, ir nepieciešamība pēc pozitīva paštēla. Nespēja atrast pozitīvas pašidentifikacijas iespējas mācību saturā var novest (un bieži arī noved) pie antisociālas uzvedības, sliktākiem izglītības rādītājiem un pie atsvešinātības[3]. Tātad, liedzot „krievu” skolu skolēniem atrast pozitīvas pašidentifikācijas iespējas, tajā skaitā vēstures grāmatu saturā, var sasniegt tikai un vienīgi lielāku nesekmību un antisociālu uzvedību viņu vidū, turklāt padarīt viņus par pateicīgiem Krievijas propagandas klientiem, jo tā sniedz viņiem „draudzīgāku” alternatīvu. Ja vēstures mācību grāmatu saturs Latvijā nepiedāvā skolēniem, kas nāk no krievu ģimenēm, iespēju lepoties ar vismaz dažu viņu tautiešu sasniegumiem, kaut vai ar krievu disidentu drosmi demokrātijas ideju aizstāvībā tajā pašā PSRS 20. gadsimtā, viņi var labprāt pieņemt „draudzīgu” piedāvājumu lepoties ar krievu karavadoņiem un identificēties ar kaimiņvalsts ideoloģiju. Rezultātā Latvija kā valsts ar ļoti ierobežotiem cilvēkresursiem zaudēs vairāk nekā iegūs.

Visbeidzot, šķietami nepārvaramu vēsturisku uzskatu konfliktu var pārvarēt, ja visā izglītības sistēmā saliktu jaunus vērtību akcentus, kā būtiskākos uzsverot cilvēka cieņas un demokrātijas principus (demokrātijas princips saskaņā ar Satversmi ir arī Latvijas valstiskuma pamatprincips), un piedāvājot skolēniem vēsturisko notikumu interpretācijas rāmi, kas priekšplānā konsekventi izvirza tieši demokrātijas vērtības. Tas neļaus falsificēt nedemokrātisku režīmu rīcības analīzi ar nostalģiskiem apcerējumiem par to, ka kāds tikai „gribēja, kā labāk”, un noņems spriedzi, ko neizbēgami ievieš jebkura vēstures vērtēšana kā „mūsējo” un „viņu” rīcības vērtēšanas dihotomija, it īpaši, ja „viņu” pēcteči sēž tepat klasē.

_________________________

[1] Teun A. Van Dijk and Walter Kintsch (1983), Strategies of discourse comprehension.

[2] Pim den Boer, ‘Loci memoriae – lieuz de memoire’(2008), Cultural Memory Studies. An International and Interdisciplinary Handbook. Edited by Erll, Astrid; Nünning, Ansgar; Young, Sara B. Berlin, New York (Walter de Gruyter).

[3] Jim Cummins (2001). Negotiating identities: Education for empowerment in a diverse society. 2nd Edition. Los Angeles: California Association for Bilingual Education.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andzsh 03.03.2009 12:14
Nāciju sašķeļ un sadrumstalo dažādu pozīciju, nostādījumu, skatījumu propaganda un vienotas pozīcijas, stratēģiskā skatījuma trūkums. Tas pārauj vēsturisko pēctecību, sekmē politiskās spekulācijas tagadnē un nākotni padara par šodienas spekulantu ķīlnieci.
Krievijas (oficiālās varas) vēsturiskais skatījums principiāli atšķiras no Latvijas vēsturnieku pozīcijām.Tādēļ konkurence par vēstures interpretāciju mums ir garantēta vēl vismaz tik ilgi, cik ilgi Krievija vēl izmantos vēsturi kā iekšpolitisku un ārpolitisku instrumentu. Krievija iedala milzīgus līdzekļus savu pozīciju , skatu punkta noturēšanai Latvijā.
Krievijas produktam grūti konkurēt (dēļ nespējas pasniegt savu produktu latviski) latviskā vidē, taču laba perespektīva krievvalodīgi runājošo vidē, jo priekšdarbus šeit netraucēti un bez konkurences veic nelojāli Latvijai masu mediji (1 baltijas kanāls, Vesti segodņa, Čas, u.c.) Šie mediji veido Krievijas piedāvātā vestures skatījuma kontekstus. Nav noslēpums, ka krievu skolās skolotāji ir KF vēstniecības Latvijā rūpju objekts. Nelabvēlīgu iespaidu uz skrievvalodīgajiem skolēniem atstāj izglītības, valodas, kultūras, ticības politizācija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Signe M 26.02.2009 08:22
Recenziju izlasīju ar interesi. Pētijumu vēl neesmu lasījusi, tāpēc nekomentēšu autores domas par pētijuma rezultātiem un zinātnisko pamatojumu. Tomēr vēlos pievieno komentāru par "pozitīvo paštēlu". Doma, protams, ir dzirdēta jau iepriekš. Arī savā praksē veicot Latvijas radio un tv analīzi, nonācu pie secinājuma, ka galvenais nav valoda, bet saturs un tam ir jābūt par Latvijas notikumiem. Atgriežoties pie paštēla - tomēr nevaru piekrist, ka tas būtu jāveido mācot vēsturi. Tam ir domātas pilsoniskās audzināšanas nodarbības (ja tādas vēl ir) par valsts pārvaldi, satversmi, likumiem, vēlēšanām. Tām būtu jārosina jauniešos interese piedalīties pārvaldes procesā un lemt par valstī notiekošo. Savukārt, vēsturi nevar izmainīt to pasniedzot tā vai citādi. Fakti ir fakti un programmu galvenais uzdevums ir mācīt par tiem, savukārt interpretāciju atstāt skolēnu pašu ziņa, organizējot diskusijas un apsriežot to, kāda katram vēsture notikumam ir bijusi ietekme.. Atceros, kad mācijos vidusskolā 90to gadu vidū - vēsture mācību grāmatu nebija, mūsu lieliskā vēstures skolotāja, visu kursu lasīja kā lekcijas, jau vidusskolā paši veicām savus pierakstus, bet labi atceros, ka visu laiku diskutējām un tieši šīs diskusijas palīdz apgūt notikumu nozīmību. Noteikti neatceros, ka vēstures grāmatās (ok, pierakstos) es būtu mēģinājusi rast savu pašidentifikāciju. Varbūt kosmopolītisms ir iedzimtība, bet atceros, ka Latvijas vēsture man likās ipaši piņķerīga un reizēm gaužām garlaicīga. Nobiegumā gribu uzsvērt, ka viss tomēr ir skolotāja rokās. Man laikam ir ļoti paveicies, ka mācījos pie īsta profesionāļa bez subjektivitātes latvietības utt utjp piedevas un tas noteikti ir ietekmējis manu tolerances līmeni.

Ar sviecienu no Briseles, Signe

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 25.02.2009 13:37
Tiem, kas vēlētos, lai krievu minoritātes skolas Latvijā neatražotu kaimiņvalsts propagandu par 20. gadsimta vēsturi, būtu jāvelta lielāka uzmanība vienai mūsdienu pedagoģijas atziņai: visiem cilvēkiem, tajā skaitā skolēniem, kas nāk no padomju laika imigrācijas ģimenēm, ir nepieciešamība pēc pozitīva paštēla. Nespēja atrast pozitīvas pašidentifikacijas iespējas mācību saturā var novest (un bieži arī noved) pie antisociālas uzvedības, sliktākiem izglītības rādītājiem un pie atsvešinātības [atsauce uz Cummings pētījumu]. Tātad, liedzot „krievu” skolu skolēniem atrast pozitīvas pašidentifikācijas iespējas, tajā skaitā vēstures grāmatu saturā, var sasniegt tikai un vienīgi lielāku nesekmību un antisociālu uzvedību viņu vidū, turklāt padarīt viņus par pateicīgiem Krievijas propagandas klientiem, jo tā sniedz viņiem „draudzīgāku” alternatīvu. Ja vēstures mācību grāmatu saturs Latvijā nepiedāvā skolēniem, kas nāk no krievu ģimenēm, iespēju lepoties ar vismaz dažu viņu tautiešu sasniegumiem, kaut vai ar krievu disidentu drosmi demokrātijas ideju aizstāvībā tajā pašā PSRS 20. gadsimtā, viņi var labprāt pieņemt „draudzīgu” piedāvājumu lepoties ar krievu karavadoņiem un identificēties ar kaimiņvalsts ideoloģiju.
=====
Vēstures mācību priekšmeta saturs tomēr ir jānosaka vēstures zinātnes profesionāļiem. Mēs vēl nesen pieredzējām pie kādiem politizētiem strīdiem noveda pat ļoti vienkāršais ierosinājums - mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu. Ierosinājumiem pat nav nekādas vainas - bet tie beidzas ar niknu strīdēšanos par niekiem, ja tos bīda nevis profesionāli vēsturnieki un vēstures pasniedzēji, bet kaut kādi politiski ieinteresēti ļaudis.

Latvijas skolās mācās tumšādaini afrikāņu bērni, tad mums vajadzīgs "Black History month"; mācās arī krievu skolēni - tātad vajag "drosmīgos krievu disidentus demokrātijas ideju aizstāvībā", mācās arī ebeju skolēni - tādēļ skolu mācību programmās noteikti jāraksta par izciliem ebrejiem (kādi nenoliedzami Latvijā ir darbojušies). Beigu beigās vēstures mācību programma pārvērtīsies par informācijas un reklāmas sajaukumu (tam angliski ir trāpīgs vārds: infomercials - t.i. informācija ar nolūku nevis izglītot, bet ietekmēt tās saņēmēju).

Nupat ir satrakojies "Saskaņas centrs" - prasa J.Birka demisiju kaut kāda klipa dēļ. Nu ir taču viņu partijas programma nedraudzīga mūsu valstij. N.Gogolis esot Revidenta sākumā iedrukājis tautas parunu: "На зеркало неча пенять, коли рожа крива." Ja krievi Latvijas vēsturē pārsvarā saistās ar Livonijas karu, Ziemeļu karu, trešo Polijas dalīšanu, poļu sacelšanās apspiešanu un aizliegumu drukāt grāmatas latgaliski, rusifikāciju, 1905.gada soda ekspedīcijām un šausmīgajiem 20.gadsimta notikumiem, tad nekādi disidenti to par labu nepavērsīs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bezvārdis 25.02.2009 11:00
Es domāju, ka nav īpaši laba prakse, ka Providus pēta un Providus recenzē. Tai pat laikā recenzijā izteiktās domas manuprāt ir labas un atbalstāmas. Diemžēl Latvijas izglītības un integrācijas politiku vada cilvēki, kam šāda veida domāšana ir pēc būtības nesaprotama. Šie cilvēki domā, ka jo vairāk krievus spiedīs, sitīs un lamās, jo viņi ātrāk sapratīs, cik nožēlojami viņi ir un jo ātrāk viņi ieraudzīs gaismu, t.i., latvisko identitāti. Bet tad, kad visi krievi būs veiksmīgi kļuvuši par etniskajiem latviešiem, tad mēs visi sadosimies rokās un diesim ap ozolu, daiļi daiņodami sentēvu dziesmas - īsāk sakot, iestāsies sen gaidītā latviskā paradīze zemes virsū.

Saistītie raksti

Patriotismi Latvijā politika.lv

Vēstures okupētie politika.lv

Citi autora darbi