Veselības aprūpes pieejamība – cik melns ir velns? 2

Bezmaksas neatliekamās medicīniskās palīdzības samazināšana, augstāka maksa par speciālistu apmeklējumu, dienu slimnīcā un ģimenes ārsta izsaukšanu mājās – šīs kopš 1.aprīļa ieviestās pārmaiņas daudziem raisījušas bažas par veselības aprūpes pieejamību. Satversmes 111.pants nosaka, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Kāda ir realitāte – to šajā sarunā centās noskaidrot veselības aprūpes sistēmas veidotāji un patērētāji, apspriežot jaunās pārmaiņas un to radītās sekas.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās: Rinalds Muciņš, Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Lūcija Akermane, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) direktora v.i., Rita Paeglīte, Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” valdes locekle, Sandra Garsvāne, Latvijas Pacientu tiesību biroja direktore, Solvita Olsena, juridiskā biroja “Medicīnas tiesību institūts” direktore, Viesturs Sprūde, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, Māris Pļaviņš, Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājs.


Mainot apmaksas modeli un ieviešot jaunos tarifus, ministrija paziņoja, ka mainās visa sistēma – ģimenes ārsti tuvāk, kompensējamie medikamenti vairāk, slimnīcas tālāk, bet labāk, un ārstēšanās ilgums īsāks. Vai tā tiešām ir noticis? Vai jūtat, ka pieejamība ir mainījusies?

Rita Paeglīte, “Sustento” valdes locekle: Es nevarētu teikt, ka viss ir pavērsies uz labo pusi un problēmu nav. Sākšu ar kompensējamiem medikamentiem. Es pārstāvu hroniskus slimniekus, kuriem patiesībā tas ir vissvarīgākais, jo viņiem jālieto medikamenti ikdienā un dažiem pat visu mūžu. Kaut gan dzirdam, ka finansējums ir palielinājies un vajadzētu būt pilnībā visam kārtībā, bet tā nav īstenībā. Mums joprojām ienāk slimnieku sūdzības, ka pazūd kvotas.

Lūcija Akermane, VOAVA direktore v.i.: Kompensējamiem medikamentiem finansējums palielināts par septiņiem miljoniem. Šobrīd nav deficīta kompensējamos medikamentos, ir ap trīs miljoniem pārpalikums. Esam ieviesuši stingru sistēmu, katru nedēļu apkopojam informāciju, kas nāk no ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsti jebkurā brīdī var vērsties aģentūras nodaļā ar lūgumu pārskatīt kvotu. Ja lūgums ir pamatots, mēs nekad neatsakām. Izņemot Rīgu, kur ir varbūt divi trīs lūgumi pārskatīt kvotu, mums šādu gadījumu nav. Principā šobrīd ģimenes ārsti saka, ka finansējums ir pietiekošs.

Tas izklausās ļoti neloģiski!

L. Akermane: Tad jārunā par konkrētiem gadījumiem. Arī pacientiem ir tiesības zvanīt uz mūsu bezmaksas informatīvo tālruni. Kopumā saka – naudas nav pietiekoši, kompensējamās zāles nepietiek, bet, kad pajautā konkrētus gadījumus, tad diemžēl tādu nav.

R. Paeglīte: Protams, esam gatavi dot konkrētus gadījumus. Šobrīd strādājam pie tā, veiksim aptauju. Man nav pamata domāt, ka pacienti mānās. Varbūt, ka ārsti joprojām baidās, ka tiks sodīti. Ir piemēri, ka izraksta vienu no cilvēkam nepieciešamiem medikamentiem, bet neizraksta to, kas nepieciešams paralēli un ir kompensējamo zāļu sarakstā. Vai šāds piemērs – slimnīcā pacientam ir dotas zāles diabēta ārstēšanai, kuras ir pietiekošas dārgas, bet ļoti efektīvas. Viņam ir ieteikts turpināt šīs pašas zāles, bet ģimenes ārsts atsaka, ka tās nebūtu nepieciešamas.

Viesturs Sprūde, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis: Es personīgi izrakstu visu, kas ir nepieciešams. Sakiet konkrētus gadījumus! Tas, ka šie nelaimīgie dakterīši ir iebaidīti un vēl šī informācija nav aizgājusi, tas var būt. Bet pagaidām nekādas soda sankcijas nav bijušas.

Kāpēc informācija nav aizgājusi?

V. Sprūde: Pirmām kārtām vēl paliek šī kvotu sistēma. Ja skatāmies juridiski, tas būtu nelikumīgi. Kā mani var ierobežot, ja reiz valsts garantē šos medikamentus, kāpēc man kā dakterim ir kaut kāda summa?! Es varu saprast naudas pārvaldītājus, viņiem ir vienkāršāk, bet man ir jāraksta speciāls iesniegums, lai palielina. Saprotams, palielinās. Bet mūsu laiks?! Lai izdarītu visus savus darbus, kas mums ir paredzēti, ir jāstrādā 30 stundas diennaktī, es nepārspīlēju. Cik mums papīru ir jāraksta! Vēl viens papīrs, vēl viens iesniegums, visa šī te lieta, dakteris varbūt izvēlas kukuli.

Atkal akmentiņš organizētāju lauciņā!

Rinalds Muciņš, Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks: Kad ir runa par valsts līdzekļu izlietošanu, birokrātija ir neizbēgama. Kvotas ir kā pieturas punkts, pēc īpaša iesnieguma katrs gadījums tiek vērtēts, un līdz šim nevienā gadījumā nav atteikts palielināt līdzekļus uz kompensējamiem medikamentiem.

Otrs - cilvēks grib ēst visas zāles pēc kārtas un viņam šķiet, ka tas palīdzēs. Īstenībā tā nav. No 4000 medikamentiem tikai 300 – 400 varbūt ko maina cilvēkam, pārējiem iedarbība ir ierobežota. Tādējādi bieži vien rodas strīds, kad pacients uzskata, ka viņam vajag, bet ārsts pamatoti uzskata, ka šīs zāles viņam nepalīdzēs, ka nepieciešamas citas zāles vai vispār nevajag zāles.

Solvita Olsena, Juridiskā biroja medicīnas tiesību institūta direktore: Valsts juridiski pilnīgi nekorekti ir uzvēlusi atbildību par sadali ģimenes ārstiem. Par to, ko valsts apsola pacientam, nav ģimenes ārstam jāuzveļ advokāta, administratora loma. Ārsts kā speciālists pasaka, es jums izrakstīšu šīs receptes, un valsts, lai organizē, kā šīs receptes apmaksāt. Ārsts nevar būt atbildīgs ne par valsts līdzekļu sadalīšanu, ne par kaut kādiem deficītiem jeb kvotām. Tas ir absurdi. Tāpēc jau ārsti ir iebaidīti. Finālā cieš pacienti.

V. Sprūde: Pilnīgi piekrītu. Tad jau tikpat labi ugunsdzēsējam var uzlikt degvielas normu, un tad viņš varēs rēķināt.

R. Muciņš: Jebkuri resursi, arī ugunsdzēsēja benzīns ir limitēts. Tātad katrā gadījumā ir noteiktas procedūras, kā šie resursi tiek mainīti. Otrs – ārsts ir tomēr pacienta pārstāvis, tāpēc šeit ir nepieciešams ārsta pamatojums, kāpēc ir izrakstīti šie medikamenti, tāpēc iesniegums ir nepieciešams.

Māris Pļaviņš, Stradiņu slimnīcas valdes priekšsēdētājs: Tas ir vieglākais ceļš – naudiņu sadala, kvotas nosaka un atbildību uzveļ uz slimnīcām, ģimenes ārstiem un pārējiem pakalpojumu sniedzējiem!

S. Olsena: Es pilnīgi nepiekrītu - juridiski ārsts nav un nevar būt slimnieku pārstāvis. Tas ir tīrs Padomju fenomens, ka ārsts ir par visu atbildīgs. Ārsts var būt atbildīgs tikai par savu profesionālo darbu, viņš nevar būt atbildīgs ne par to, ko pacients dara, ne par to, ko valsts dara. Ģimenes ārsti ir privāti praktizējoši ārsti, kuriem ar valsts līgumiem nevar uzlikt atbildību par valsts funkcijām. Tas ir visu laiku – sistēmai uzliek atbildību ar līgumu un pēc tam pieprasa vēl maksāt. Pēdējā laikā nav atvilkts no algas, bet tie taču bija neskaitāmi gadījumi, kad novilka no algas.

R. Muciņš: Jebkurā gadījumā limitiem ir jābūt. Nepiekrītu, ka ārsts nepilda valsts funkcijas. Ārstam daudzās lietās ir deleģētas valsts funkcijas, kuras pilda, izsniedzot dažādas izziņas, slimības lapas utt. Ja sistēmu palaidīsim bez jebkādiem grožiem, kurš cits to varētu noteikt? Strīds starp pacientu un valsti?

L. Akermane: Mums nav apdrošināšanas sistēma klasiskā izpratnē, mums ir piešķirti valsts budžeta līdzekļi kā valsts pamatbudžeta dotācija. Valsts budžets nekad nespēs nodrošināt visas mūsu vēlmes un iespējas, ir jābūt kaut kādiem ierobežojumiem. Veselības aprūpei, tehnoloģijām attīstoties, mēs nepārtraukti radām šos pakalpojumus, un viņi nāk arvien vairāk un vairāk.

M. Pļaviņš: Man bieži vien liekas, ka zāļu saraksts ir bezgalīgs un, atklāti sakot, bezjēdzīgs. Esmu daudz praktizējies Vācijā, tur katrai diagnozei ir ļoti stingra regulācija, piemēram, ko es varu izrakstīt, kādi ir alternatīvie līdzekļi. Šī kārtība, kuru saglabā slimokase - ne jau ārsti - ir diezgan stingra. Ja rodas pārtēriņš, un tas ir visās valstīs, par to domā slimokase vai valsts finansēšanas sistēma. Viņi domā, kas tur ir nepareizs, varbūt šis saraksts jāsamazina, varbūt jāliek lielākas pacienta iemaksas, piemēram, kā to vācieši tikko izdarīja, vai vēl kaut kādas organizatoriskas lietas, bet tur ārsts tiešām nelauza galvu, vai viņam ir kvota vai nav. Slimokase domā, kā, piemēram, diabēta slimniekus sadalīt starp dažādām slimokasēm. Paši ārsti tur nelauza galvas, kāpēc man ir 100 diabētu slimnieku, un tagad es nevaru kaut ko izdarīt, un citam ir 80 vai 5 diabēta slimnieki.

R. Paeglīte: Nav jau tā, ka slimnieks izdomā - es gribu tādas zāles. Tāpēc ir ārsti speciālisti. Ja viņš ir zāles nozīmējis, vai tad ģimenes ārsts var pateikt, jā, man ir kvotas, es jums tomēr šīs nedošu. Vai tas ir likumīgi?

V. Sprūde: Ja Latvijā ir 1300 ģimenes ārstu un katram ir jāadministrē, vai tad tiešām nebūtu vienkāršāk, ka kaut kur centralizēti administrē visus šos līdzekļus?

Kāpēc Jūs nevarat administrēt centralizēti, ja tās ir jūsu funkcijas?

L. Akermane: Mēs administrējam šos līdzekļus kopumā. Es domāju, ka arī ārstam ir jāzina, kāds viņam ir finansējums.

S. Olsena: Tas nav ārsta finansējums, tas ir finansējums pacientam! Pacientam ir valsts garantētas tiesības saņemt kompensējamos medikamentus. Ārsts neko nesaņem. Jūs ar saviem līgumiem esat nelikumīgi uzlikuši ārstiem jau ilgstoši kaut kādus pienākumus zināt par gada budžetu, par kaut kādiem periodiem. Tas ir valsts piespiedu mehānisms pret ārstiem, tāpēc ka ar pacientiem jūs to nevarat izdarīt, jo jums ir bail no viņiem.

Kādas sūdzības šobrīd Pacientu tiesību birojā ir visvairāk?

Sandra Garsvāne: Ja mēs skatāmies uz pagājušo gadu, tad kopumā bija 1300 sūdzības, no tām 65% ir par pieejamību. Tai skaitā arī kompensējamiem medikamentiem - par to, ka ģimenes ārsti uzreiz pasaka pacientam, jā, jums ar jūsu hronisko slimību šis medikaments ir valsts kompensējamais, bet es jums neizrakstīšu, jo man šomēnes ir atnākuši vēl padsmiti pacienti ar šo diagnozi, man ir kvotas, piedodiet, gaidiet līdz nākamajam mēnesim. Tā ir lielākā daļa no birojā saņemtajām sūdzībām.

Ko ministrija saka?

R. Muciņš: Pirmo reizi šogad ir palielināts finansējums pēdējo trīs gadu laikā par desmit miljoniem latu. Tātad līdzekļi pašlaik ir pietiekami. Šogad esam saņēmuši padsmits sūdzības, un tās visas ir atrisinātas, medikamenti ir saņemti. Es aicinātu katru pacientu vērsties nevis birojā, kurš varbūt neatrisina šos jautājumus līdz galam, bet vērsties VOAVA, zvanīt uz bezmaksas tālruni.

Vai tas ir normāli tā vietā, lai pacients saņemtu zāles, viņš zvana un nosūdz savu ārstu visu laiku?!

S. Garsvāne: Pēdējo divu mēnešu laikā mēs saskaramies ar pacientu sūdzībām un sakām, ka par konkrētiem gadījumiem var vērsties VOAVA, un pēc desmit minūtēm pacients atzvana un saka, ka VOAVA konsultatīvajā tālrunī mani pārsūtīja pie jums, jo jūs esat pacientu tiesību aizstāvji.

L. Akermane: Jautājums, ko tas pacients konsultatīvajā tālrunī pateica.

V. Sprūde: Pirmām kārtām vajadzēja ārstus plaši informēt. Jūs iepriekšējos gadus masīvi sitāt ārstus par šo. Un šogad, kad ir palielināts, nu, to tā pasaka caur presi.

L. Akermane: Mēs gada sākumā nosūtījām vēstules, kurā skaidri un gaiši pateikts, ka finansējums būs palielināts par vidēji 20%.

V. Sprūde: Es atvainojos, tad es neesmu saņēmis.

Pastnieks vainīgs!

R. Paeglīte: Atgriežoties pie pacientu sūdzībām, cilvēki saka, man ārsts ir labs, kā tad es iešu par viņu sūdzēties. Jūs prasāt precīzu vārdu, uzvārdu.

S. Olsena: Tā ir represīva sistēma bez jebkāda pamata. Neesmu dzirdējusi nevienu gadījumu, ka aģentūra būtu uzņēmusies atbildību par to, ka kāds pacients nebūtu kaut ko saņēmis. Pie visa tiek vainoti ģimenes ārsti, speciālisti.

Es gribu zināt, par ko juridiski attiecībā pret pacientu par kompensējamiem medikamentiem aģentūra atbild?

R. Muciņš: Pagājušajā gadā pāri pa 200 000 cilvēku ir saņēmuši kompensējamos medikamentus.

S. Olsena: Bet ja nesaņem?

R. Muciņš: Tad mums ir jāzina šādi gadījumi. Mēs pieļaujam divas iespējas - ģimenes ārsts raksta vai arī pacients pats vēršas. Sūdzību skaits mums ir mazs – padsmitos, un visi šie jautājumi tiek risināti.

Runājot par speciālistiem, vai tie ir pieejami šobrīd pēc šīs jaunās kārtības?

R. Paeglīte: Ja pietiek naudas, tad ir pieejami. Tur jau ir tā visa nelaime.

Agrāk šie cilvēki daudzos gadījumos izsauca ātro palīdzību, lai beidzot tiktu pie tās aprūpes. Kas tagad notiek, ātro palīdzību tik vienkārši saukt vairs nedrīkst?

M. Pļaviņš: Es domāju, ka viss ir relatīvi, ir jau arī atbrīvotās kategorijas. Ja skatāmies teorētiski, juridiski un birokrātiski, būtu jau iespējas saņemt to palīdzību, bet daudzreiz darbojas inerce. Piemēram, mēs iepriekšējos gados pieradinājām, ka Stradiņu slimnīcā ir kvotas un slimniekus pieņemam ļoti ierobežoti. Un arī tagad cilvēkiem bieži ir doma, ka viņam ir jāgaida ļoti garā rindā, vai pat ārsts ir atbildējis, ka uz turieni nevar sūtīt slimniekus. Mums ir jāskaidro, jāskaidro un jāskaidro. Daudzi jau arī nav noformējuši pareizi visus dokumentus, kas viņiem dod tiesības pacientu iemaksu nemaksāt. Te ir otra nianse, kas nav mums raksturīga – iekasēšana. Mums virsmāsas niknas un nespēj to naudu no pacienta dabūt ārā. Arī šis ir viens aspekts, kas mani uztrauc, jo tas veido attiecības starp pacientu un ārstu, māsu. Tas ir līdzīgi, kā jūs ieejat veikalā, restorānā. Ko tu dari ar tiem, kas iet prom nesamaksājuši?

Ko Stradiņos dara ar tiem, kas aiziet nesamaksājuši?

M. Pļaviņš: Sevišķi jau neko izdarīt nevar, jo šīs summas ir nelielas, un pagaidām jau juridiski tās piedzīt nevaram, jo tas neatmaksāsies.

R. Muciņš: Šeit ir dalīts maksājums, mēs samaksājam savu daļu un pacients savu. Ārstniecības iestāde ir tā, kas saņem šīs abas divas daļas, un tā veido maksu par pakalpojumu.

S. Olsena: Slimnīca ārstē, iekasē, iet uz tiesu. Viss jādara ārstam!

R. Muciņš: Tas nav jādara ārstam. To dara ārstniecības iestādes, ir speciāli dienesti, un ārstam nevajadzētu skraidīt pakaļ pacientiem.

Ir bijuši viedokļi Latvijā, ka pacients varētu maksāt valstij pa tiešo maksājumu, piemēram, vidēji lats mēnesī no katra. Tas atduras pret nodokļu palielināšanu, savākšanas mehānismu. Otrs variants ir papildus brīvprātīgā apdrošināšana.

M. Pļaviņš: Mēs paliekam kā atbildīgie, un jārada visādas sistēmas, lai kaut ko lietas labā darītu, bet saprotiet, ka tik vienkārši tas nav. Tas ir papildus deleģēts uzdevums jebkurai ārstniecības iestādei - šo summu censties iekasēt. Skatīsimies, kā tas iet, mēs tikai no 1.aprīļa šo sistēmu sākām.

S. Olsena: Jums ir finansu līdzekļi iekasēšanas procedūrām? Virsmāsas saņem papildus par to, ka iekasē?

M. Pļaviņš: Nesaņem. Mēs reizēm prēmējam. Tādai kā mūsu slimnīcai tā ir nopietna summa, jo būs jāiekasē vairāk kā miljons latu. Ja mēs neiekasēsim, mēs tā jūtam, 20%, tad tie ir 200 tūkstoši lati.

S. Olsena: Nevar iekasēt miljonu, neparedzot tam līdzekļus. Kurš no jums var iet un savākt miljonu.

R. Muciņš: Tam ir paredzēti …

S. Olsena: Dakteris tikko teica, ka viņam nav naudiņas šiem administrēšanas pakalpojumiem.

R. Muciņš: Pakalpojumu cenā ir iekļauta šī administrēšana.

M. Pļaviņš: To gan es šaubos. Tādu aili es neesmu redzējis.

R. Muciņš: Izcenojumā tiek rēķināti slimnīcas kopējie administratīvie izdevumi, kuros tiek ietverts. Protams, runājot ar slimnīcām, tās vienmēr teiks, ka neko neapmaksā, ka ir par maz. Tā būs aksioma, par kuru mēs nekad nestrīdēsimies pretī, ka naudas ir par maz un nepietiek visam.

Ir dažādas valstis, dažādas sistēmas, kā mēģina šo patēriņu bremzēt. Mums ir pacientu iemaksas, kvotas. Faktiski ir jārēķinās, ka valsts garantē minimumu. Pacientu iemaksu mērķis nav gūt lielu peļņu, bet atsijāt nepamatotos gadījumus, kad pacients vēršas pie ārsta.

Kas notiktu, ja visi ģimenes ārsti nākošajā mēnesī izrakstītu receptes visiem, kam pienākas?

V. Sprūde: Es domāju, ka nekas briesmīgs nenotiktu, tikai būtu problēmas ar atmaksāšanu.

Ja ārsti uzzinās, ka var rakstīt vairāk, viņi rakstīs vairāk?

V. Sprūde: Noteikti. Ārsts taču nav pret pacientu. Ņemiet vērā, ka ar viņiem izrēķinājās. Es zinu, kā kolēģei pēdējo naudu aizturēja, ka bija problēmas ar pārtikas iegādi.

L. Akermane: Tad ir jārunā par konkrētiem gadījumiem. Es nedomāju, ka kādam ir aizturēta nauda.

R. Muciņš: Mēs šos jautājumus zinām un risinām, palielinot finansējumu, diskutējot ar ģimenes ārstiem. Es negribētu teikt, ka ģimenes ārsti tika piespiesti noslēgt līgumus vai ka viss paliek tikai sliktāk.

L. Akermane: Neviens nav piespiests parakstīt līgumu.

S. Garsvāne: Ārsti, kuri zvana mums uz biroju, saka gluži pretējo.

Uz ko aprūpe virzās, lūkojoties no pacientu viedokļa?

S. Olsena: No pacientu viedokļa jāmaina, pirmkārt, normatīvie akti, uz ko atsaucās ministrija. Nevar būt tāda sistēma, ka ārsts ir padarīts pilnīgi atkarīgs gan no pacienta, gan no finansētāja. Kamēr viņš tāds būs, tikmēr pacients cietīs. Mums to ārstu nebūs, un vispār nebūs nekāda pieejamība.

R. Paeglīte: Es gribēju pavaicāt, kas notiek ar statistiku. Ir diagnozes, kurām joprojām nav statistikas. Ja būtu šī statistika, tad sadale būtu precīzāka.

L. Akermane: Statistika mums uzlabojas, ņemot vērā, ka no pagājušā gada tika ieviesta jaunā sistēma, kur tiek uzskaitīti gan pacienti, gan kompensējamās zāles.

R. Muciņš: Mēs varam konkrēti pateikt, cik, piemēram, pagājušajā gadā ar kādu diagnozi ir vērsušies cilvēki pie valsts ārsta. Otrs – aprēķinam aptuveni koeficentu, cik var būt populācijā tādu, kuri nav vērsušies pie ārsta. Protams, tiek ņemta vērā arī iespēja, ka pacientu būs vairāk, prognozēts, kā tas ir pa gadiem virzījies. Kā pacientu skaits aug, mainās. Ir slimības, kurās tas samazinās, piemēram, tuberkuloze.

R. Paeglīte: Es ceru, ka līdzekļi ar laiku pieaugs un pietiks. Jāmēģina arī iedrošināt ģimenes ārstus, lai viņiem nav sajūta, ka viņi tiks sodīti. Es pieņemu, ka ārsti godprātīgi neraksta zāles, kuras nav vajadzīgas.

V. Sprūde: Bet diemžēl mums trīs gadu līgumā ir ierakstīta medikamentu kvota. Tur ir rakstīts, ka kvotas pārkāpšanas gadījumā maksā pats.

L. Akermane: Precizēšu – kvotas pārsniegšanas gadījumā var tikt piemērots sods. Diemžēl ir arī gadījumi, kad nepamatoti pārkāpj un nav vajadzība izrakstīt to medikamentu, kad var aizstāt ar lētāku. Ārsts ir atbildīgs par to, lai viņš pielieto efektīvāko un lētāko medikamentu.

S. Olsena: Man tad ir jautājums par lētāko un efektīvāko. Dakteris Sprūde teica, ka nav nekur uzskaitīts, kas kurā gadījumā ir lētākais un efektīvākais. Standartu Latvijā nav.

R. Muciņš: Visur nav, bet nevar teikt, ka vispār nav. Atsevišķās diagnozēs ir, pie tā norit darbs, bet mēs nevaram sasteigt vadlīnijas. Tas ir liels process. Pēdējās bija osteohondrozes vadlīnijas, kuras ar lielām mokām tapa.

S. Garsvāne: Man nepārtraukti rodas iespaids, ka daudzas problēmas mums ir elementāra informācijas trūkuma dēļ. Lūgums VOAVA vēlreiz informēt ģimenes ārstus par kvotām. Izskatās, ka vai nu Latvijas pasts ir vainīgs, vai kaut kas cits, ka informācija nav aizgājusi.

Varētu informēt arī pacientus, ka situācija ir mainījusies, jo pacientiem joprojām ir iespaids, ka nekas nav mainījies – ir kvotas, par kurām ārstus var iesūdzēt tiesā.

R. Muciņš: Mēs visu laiku runājam tikai par kompensējamiem medikamentiem, šī saruna ir tik šaura, aptuveni 20% no visa, kas ir veselības aprūpē.

M. Pļaviņš: Mēs nerunājam par to, kāds ir ārstu deficīts, kāda ir speciālistu pieejamība, kāds ir viņu izglītotības jautājums, vai viņi visu laiku saņem zināšanas. Vai pacients saņems visu to, kas ir iespējams. Kādas ir tehnoloģijas, kā Latvijā ir izvietotas iekārtas, vai mums ir pieejamas visas ārstniecības metodes. Tā jau arī ir pieejamība.

S. Olsena: Viss, kas saistās ar pieejamību – kompensējamiem medikamentiem, iekārtām – ļoti daudzas lietas ministrija ir novēlusi uz ārstu. Ārsts, ārstniecības iestāde jebkurā vietā ir atbildīga, cik labi tā ārstēs, kādus medikamentus izrakstīs, kur tā nosūtīs. Es kā eksperts iebilstu sistēmai. Mēs šobrīd esam tādā katastrofā ar ārstiem, kvalitāti, pieejamību un ar viņu skaitu. Tā ir bezatbildība – noslēgt 3 gadu līgumus un ielikt iekšā kvotas, atbildību, un vēl pateikt pacientam, ziniet, jūs sūdzieties mums par to ārstu. Tas var novest pie kraha. Nevar likt ārstu pretim pacientiem. Tas ir pirmais, kas to pieejamību samazinās. Ir jāmaina valsts politika un jāpārslēdz arī šie līgumi ar ģimenes ārstiem.

Es neesmu redzējusi nevienu ziņojumu, kur kāds plaši skatās uz pacientu interesēm. Ir kaut kāds īstermiņa mērķis – apdzēst ugunsgrēkus, saglabāt kaut ko ātri, ātri. Pat pieliekot naudu nesakārtotai sistēmai, kāda mums ir šobrīd, var pielikt simtiem. Es domāju, ka ne ar 100 miljoniem mēs dabūsim labākus ārstus un vairāk. Mums ir jārunā daudz biežāk. Es biju nikna tikai tādēļ, ka tas viss, ko ministrija producē, tā ir dzēšana nevis ar putām vai ūdeni, bet ar benzīnu.

R. Muciņš: Diemžēl mūsu sabiedrībā bieži vien ir klaja noliegšana. Tā arī pati par sevi ir radījusi daudz problēmas - nevēlēšanās nākt klajā ar idejām, bet kritizēt jebkuru valsts soli. Tas neveicina konstruktīvu dialogu. Protams, mēs pašlaik runājam par ugunsgrēka dzēšanu, tie ir neatliekamie pasākumi, kurus nepieciešams veikt. Un kā viens no pirmajiem ir finansējuma palielināšana. Bet ir jārunā arī par citiem pasākumiem, kas tiek veikti veselības aprūpē. Ja mēs klasificējam veselības aprūpes sistēmu, tad finansējums ir viena no sešām sastāvdaļām šajā sistēmā. Mēs runājam par daudzām citām reformām, sākot ar struktūrplāniem, ar cilvēku resursiem, samaksas sistēmas maiņu, ilgtermiņa līgumiem. Es negribētu piekrist, ka mēs piespiedām ģimenes ārstus parakstīt līgumus, jo mēs arī no savas puses daudz piekāpāmies. Tāpat jādiskutē par daudzām citām lietām, jāmeklē konstruktīvi risinājumi. Es domāju, ka pašlaik vērtēt būtu par agru, jo varam redzēt tikai pirmās tendences – pieprasījuma samazināšanās pēc slimnīcu pakalpojumiem, pēc ātrās palīdzības izsaukumiem, kas ļauj pašlaik nodrošināt ātrāk atbraukt pie tiem, kam šī neatliekamā palīdzība patiešām ir nepieciešama. Par kompensējamiem medikamentiem finansējums ir palielināts. Attiecīgi tas būs spiediens uz slimnīcu sektoru. Tā ir dažādu slimnīcu administratīvo struktūru apvienošana. Ilgtermiņa mērķi ir jau iezīmēti, tie ir vienādi visā pasaulē. Sūdzības būs vienmēr, jo kamēr veselības aprūpes sistēma neapmierinās cilvēku vēlmi dzīvot mūžīgi, tikmēr viņi arī sūdzēsies. Vienmēr varam prasīt kaut ko vairāk. Veselības aprūpes sistēma šo vēlmi nekad neapmierinās. Ja paskatāmies uz skaitļiem, procentuāli, cik ir sūdzības un kāda palīdzība tiek sniegta? Vairāk par 200 tūkstošiem cilvēku saņem kompensējamos medikamentus, 485 tūkstošu cilvēku ir saņēmuši stacionāro ārstēšanu, tie ir 5 miljoni ambulatoro apmeklējumu. Protams, ir sūdzības, ir tūkstotis sūdzību uz 485 tūkstošiem, mēs varam vērtēt, vai tas ir daudz vai maz. Jā, mēs katru šo gadījumu izmantojam, lai uzlabotu darbu.

Kā Jūs prognozējat, kad varētu skatīties, vai šī pieejamība ir palielinājusies vai nē?

R. Muciņš: Gadam, diviem ir jāpaiet, lai varētu skatīties. Šis kritums kopš 1. aprīļa ir īslaicīgs. Ir vasara, kad ir dabisks kritums jebkurā veselības aprūpes sistēmā. Īstermiņa pirmos rezultātus var vērtēt pēc gada. Bet īstos rezultātus var vērtēt tikai 10 gadu periodā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ievaz 15.07.2005 13:42
Man ir viens piemērs, kas ilustrē mūsu sistēmu: sieviete pašpārbaudē konstatē kaut ko aizdomīgu, teorētiski viņai būtu jāiet pie ginekologa, kas viņu nosūtītu uz mammmogrāfiju, sonogrāfiju, tad viņa ar rezultātiem dotos pie ginekologa un, ja stāvoklis rada bažas, pie onkologa. Raižu netrūkst? Taču mūsu sistēmā viņa visupirms dodas pie ģimenes ārsta, lai dabūtu norīkojumu pie ginekologa, tad, ar ginekologa norīkojumu uz mammogrāfiju, atkal pie ģimenes ārsta, tad ar mamogrāfijas rezultātiem pie ģimenes ārsta, tad pie ginekologa, tad, ja mammogrāfija nav izrādījusies pietiekami informatīva, ar ginekologa norīkojumu pie ģimenes ārsta, lai dabūtu norīkojumu uz sonogrāfiju, tad ar sonogrāfijas rezultātiem pie ģimenes ārsta, tad pie ginekologa, tad, ja nepieciešama onkologa konsultācija, atkal pie ģimenes ārsta, lai dabūtu nepieciešamo norīkojumu uz centru. Protams, ka šo to par sieviešu piena dziedzeriem savulaik ir mācījies arī topošais terapeits, taču ginekologs neapšaubāmi ir mācījies daudz vairāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

lgras 06.07.2005 16:56
Atsauksme uz Satversmes 111. P., nosaka, ka valsts aizsargā cilvēku veselību iun garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

Skan jauki, bet kāda ir realitāte?Vai kāds vispār var pateikt kāds konkrēti pateikt, kā valsts aizsargā iedzīvotāju veselību?Šobrīd ir redzams rezultāts faktiskai valsts bezdarbībai šajā jomā. Runājot vismaz piecpadsmit gadus, par veselības sistēmas reorganizāciju, jaunu reformu ieviešanu, valsts streso savus iedzīvotājus un notiek pretējais, nevis tiek stiprināta iedzīvotāju veselība, bet gan grauta. Sabrūk nervu sistēma kā rezultātā veselība pasliktinās. Un ar veselības pakalpojuma minimumu vairs neiztikt.

Es nezinu kā un kas māca jaunos topošos ārstu medicīnas akadēmijā, bet vienu gan varu sacīt, ka ārstam būtu jābūt cilvēkam ar augstu morāles standartu, sevišķi jau pret pacientu. Studējot matērijas uzbūvi ārstam būtu jāiepazīst arī cilvēka gars. Jo bez gara cilvēks ir tikai "ādas maiss, kas piebērts ar kauliem."

Ārstam nav jāregulē naudas līdzekļu plūsma, bet jādara savs tiešais darbs. Jo savādāk ārsti sāk stresot un tad iznāk. ka slimnieks ārstē slimnieku vai aklais rāda ceļu aklajam. Sabiedrībai ir viena iespēja, sapurināties un veidot veselību kases kā tas bija ar krājaizdevumu sabiedrībām. Valstij turpretim būtu jārūpējās, par pensionāriem, bērniem, hroniskām kaitēm, psihiatriju un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Apdrošināšanas kompānijas veselības aizsardzībā ir domātas bagātiem, bet nevis vidējam slānim, kas pie mums tikai vēl top. Sabiedrības aktīva līdzdarbošanās nesīs augļus. Palūkojieties un mācieties no pagātnes.

Ārsts nevar būt vienlaikus pakalpojuma devējs un pacienta advokāts, murgs.

Un tagad iekausieties Kristus sacītajā saviem mācekļiem:

"Dziediniet slimos, šķistiet spitālīgos,uzmodiniet miroņus, izdzeniet ļaunos garus. Bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet.

Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz varu savās jostās, nedz ceļa somu, nedz divus svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam sava barība pienākas."

Kristus deva pavēli saviem mācekļiem.

Katrs ārsts ir Kristus māceklis, protams, ja viņš ir ticīgs cilvēks. Redziet gudrību mēs nepērkam par naudu, bet tā tiek dāvāta no Dieva. Ja cilvēks pareizi pielieto Viņa gudrību, tad strādniekam viņa alga pienākas. Parādiet man ārstu, kas ir ticīgs cilvēks nesavtīgi palīdz nabagiem un slimiem cilvēkiem, ka viņam trūktu dienišķās maizes uz galda, nebūtu kurpju un svārku, būtu trūkumā un nabadzībā. Nevis jums ir jādzenas pēc zelta un sudraba, bet Dievs jums to iedod. Jums ir visupirms jāpilda savi pienākumi. Darot savus darbus pēc Dieva noteikuma, jūs piedzīvosiet brīnumus.

Katram ārstam studējot medicīnu būtu jābūt arī zinošam Sv. Rakstos. Bet vēl labāk, ja bez sadarbības ar alimnīcu kapelāniem, veidotos patiesas attiecības ar Kristīgo Baznīcu.

Alfrēds

Saistītie raksti