Veselības aprūpe ES – cik tā pieejama Latvijas iedzīvotājiem?

Dēļ pretrunām, kas pastāv starp Latvijas tiesību aktiem un ES tiesībām, Latvijas pacientiem var rasties problēmas ar veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu citās ES dalībvalstīs – tātad ar ES garantēto pamatbrīvību īstenošanu.

Iesaki citiem:

No šā gada aprīļa spēkā esošā jaunā veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība jau izpelnījusies sabiedrības kritiku par veselības aprūpes pakalpojumu sadārdzināšanos un līdz ar to šo pakalpojumu pieejamības pasliktināšanos[1]. Jaunajos noteikumos ir runa arī par iedzīvotāju tiesībām saņemt no valsts budžeta finansētus veselības aprūpes pakalpojumus citās ES valstīs. Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu, kādas ir Latvijas iedzīvotāju iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus ES, kā arī rosināt diskusiju par problēmām un to iespējamiem risinājumiem šajā sakarā.

Veselības aprūpes pakalpojumi ES (un arī Eiropas Ekonomikas zonas valstīs) kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem tiek sniegti saskaņā ar regulu par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā[2]. Lai gan Eiropas Kopienu tiesa (EKT) ir noteikusi, ka regulas ES darbojas tieši un tām nav nepieciešami dalībvalstu pieņemtie ieviešanas akti[3], Latvijā tomēr izlemts ar jaunajiem noteikumiem precizēt veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas kārtību ES.

Veselības aprūpes organizēšana un īstenošana ietilpst katras ES dalībvalsts kompetencē – tas izriet no Eiropas Kopienas dibināšanas līguma[4]. Arī EKT ir atzinusi, ka minētais līgums neierobežo ES dalībvalstu pilnvaras organizēt savu sociālās drošības sistēmu, kuras sastāvdaļa ir arī veselības aprūpe[5]. Taču arī veselības aprūpes jomā dalībvalstīm ir jāņem vērā ES tiesību akti[6], un nacionālām tiesībām ir jāatbilst ES pamatbrīvībām[7]. Tāpēc, lai nodrošinātu šīs pamatbrīvības (t.sk. brīvu personu un pakalpojumu kustību), ES dalībvalstīm nenovēršami ir jāpielāgo savas sociālās drošības sistēmas[8].

Jau pieminētā regula par sociālo nodrošinājumu nosaka ES pilsoņiem vairākas iespējas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas. Īslaicīgi uzturoties ārvalstīs iespējams saņemt “nepieciešamo veselības aprūpi”[9], bet paredzēta iespēja saņemt arī plānveida veselības aprūpi citā ES dalībvalstī.

Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) publiskotie dati rāda, ka Latvijas iedzīvotāji ir visai aktīvi izmantojuši iespēju saņemt E 111 veidlapas, kas nodrošina nepieciešamās veselības aprūpes saņemšanu īslaicīgi uzturoties ārvalstīs - kopš 2004.gada maija izdots vairāk nekā 15 000 šo veidlapu.

Savukārt, lai izmantotu tiesības uz parasti dārgāko un organizatoriski sarežģītāko plānveida veselības aprūpi, pirms došanās uz citu ES valsti iedzīvotājam ir jāsaņem VOAVA iepriekšēja atļauja (E 112 veidlapa). Tā apliecina, ka veidlapu izdevusī valsts garantē veselības aprūpes pakalpojuma apmaksu.

Sociālā nodrošinājuma regulas 22.panta 1. un 2.punkts paredz, ka pacients var doties uz citu ES dalībvalsti, lai tur saņemtu veselības aprūpes pakalpojumu, ja:

1) šāds pakalpojums ir pieejams pastāvīgās dzīvesvietas valstī[10];

2) šo pakalpojumu nav iespējams saņemt saprātīgā laika periodā, ņemot vērā pacienta veselības stāvokli un iespējamo slimības attīstību.

Arī Latvijas jaunpieņemtajos noteikumos ir iekļautas norādes, kas atbilst šiem diviem regulas nosacījumiem[11]. Bez tam Latvijas noteikumi nosaka, ka plānveida pakalpojumu citās valstīs var saņemt tikai tad, ja Latvijā šo pakalpojumu nevar sniegt nepietiekamu tehnoloģisku resursu vai nepietiekama ārstniecības personāla sagatavotības līmeņa dēļ (noteikumu 174.2.apakšpunkts). Lai šis priekšnosacījums atbilstu regulai, tehnoloģisko resursu pietiekamība būtu jāvērtē gan no kvalitatīvā, gan kvantitatīvā aspekta. Šajā sakarā kā nozīmīga problēma jāmin lielo locītavu endoprotezēšanas operācijas, kuras Latvijā tiek apmaksātas no valsts līdzekļiem un pietiekami labā kvalitātē pacientiem tiek veiktas vietējās ārstniecības iestādēs. Tomēr ierobežotā finansējuma apstākļos pacientiem uz šīm operācijām jāgaida rindā līdz pat 15 gadiem[12]. Apstākļos, kad rindā gaidošie pacienti dēļ progresējošās slimības cieš nepārtrauktas, mokošas sāpes[13], ir pamats uzskatīt, ka endoprotezēšanas operāciju Latvijā nav iespējams veikt saprātīgā laika periodā. Tāpēc arī Latvijas pacientiem nevajadzētu kautrēties izmantot ES vienoto sociālās drošības sistēmu, kas jau šobrīd sniedz iespēju savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpi, kuras izmaksas tiktu segtas no Latvijas veselības aprūpes budžeta līdzekļiem[14]. Lai arī tas varētu radīt papildus slodzi valsts budžetam, EKT norāda, ka tās rīcībā nav cits izskaidrojums pacientu rindu esamībai, kā tikai ekonomiska rakstura problēmas, kuras katrai dalībvalstij būtu jārisina, neierobežojot ES pamatbrīvības[15]. Turklāt vēl pirms iestāšanās ES Latvijas veselības ministrs prognozēja, ka par Latvijas iedzīvotāju ārstēšanos ārzemēs nāksies ik gadu samaksāt 2-3% no Latvijas veselības aprūpes budžeta jeb līdz 5 miljoniem latu[16].

Jāvērš uzmanība uz pretrunām, kas Latvijas jaunajos veselības aprūpes noteikumos ir atrodamas, salīdzinot ar ES tiesību normām. Noteikumu 174.4. apakšpunkts paredz, ka atļauja plānveida veselības aprūpei ES izsniedzama, ja šo ārstniecību iespējams nodrošināt saimnieciskā gada budžeta ietvaros. Tādejādi Latvijas likumdevējs tomēr pieļauj, ka, piemēram, gada beigās izsīkstot veselības aprūpes budžeta līdzekļiem (tātad ekonomisku iemeslu dēļ) Latvijas pacientiem var tikt liegta iespēja saņemt nepieciešamo plānveida ārstniecību ārvalstīs. Te jānorāda, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 49.pants aizliedz tādu nacionālo tiesību normu piemērošanu, kuras kā priekšnoteikumu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai citā ES dalībvalstī nosaka tādu iepriekšējas atļaujas procedūru, kura acīmredzami attur vai ierobežo pacientu griezties pēc medicīniskas palīdzības citā ES dalībvalstī[17]. Turklāt iepriekšējās piekrišanas procedūrā, izsniedzot E 112 veidlapu, nedrīkst būt balstīta uz valsts ekonomisku izdevīgumu[18], bet gan pamatojoties uz medicīnisku nepieciešamību[19]. Ņemot vērā iepriekš teikto, kritiski jāvērtē arī noteikumu 181.punkts, kurš nosaka, ka VOAVA ir tiesības noteikt ES dalībvalsti un veselības aprūpes pakal­pojumu sniedzēju, pie kura pakalpojumi saņemami, ņemot vērā ekonomiskā izdevīguma apsvērumus. Turklāt gadījumā, ja pacients atsakās saņemt pakalpojumus pie VOAVA izvēlētā pakalpojumu sniedzēja, VOAVA ir pat tiesības atteikties izsniegt jau aizpildītu un apstiprinātu E 112 veidlapu.

Noteikumos ir pieļautas arī vairākas neprecizitātes attiecībā pret Latvijas likumiem. Piemēram, noteikumu 176.1.3. apakšpunkts paredz, ka pacienta iesniegumā jābūt norādītam pamatojumam pakalpojuma saņemšanai citā ES dalīb­valstī, kaut hierarhiski augstāks tiesību akts (Administratīvā procesa likuma 56.panta 4.daļa) paredz, ka iestādei jāizskata personas iesniegums arī gadījumos, kad tajā nav pamatojuma. Tāpat noteikumu 177.punkts paredz VOAVA tiesības nosūtīt pacientu papildu izmeklējumu[20] veikšanai, kaut arī VOAVA nav uzskatāma par ārstniecības personu, un tikai tām Ārstniecības likums ļauj nodarboties ar ārstniecību (t.sk. ar pacienta izmeklēšanu).

Apsveicama ir Latvijas apņemšanās pildīt saistības, ko tā uzņēmusies līdz ar iestāšanos ES, t.sk. attiecībā uz veselības aprūpes jautājumiem. Tomēr jāsecina, ka dēļ pretrunām, kas pastāv starp Latvijas tiesību aktiem un ES tiesībām, Latvijas pacientiem var rasties problēmas ar veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu citās ES dalībvalstīs. Jācer, ka sadarbojoties ar juristiem, mediķiem, ekonomistiem un citiem speciālistiem, Latvijas likumdevējam izdosies novērst šīs juridiskās problēmas, tādejādi arī Latvijas iedzīvotājiem nodrošinot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 152.pantā formulēto mērķi – augstu veselības aprūpes līmeni.



__________________________________
[1] 2005.gada 1.aprīlī spēkā stājās Ministru kabineta 2004.gada 21.decembra noteikumi Nr.1036 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”. Kritika lasāma presē, piemēram, “Nākamgad slimošana kļūs vēl dārgāka”, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 22.12.2004.; “Izmaiņas veselības aprūpē no 1.aprīļa pacientu makus tukšos vēl vairāk”, Diena, 18.03.2005.

[2] 1971.gada 14.jūnija Padomes Regula (EK) Nr.1408/71.

[3] EKT lieta 39/72 Commission v Italy, 101.p.

[4] Konkrēti, Līguma 152.panta 5.punkta.

[5] EKT lietas: C-56/01 Inizan 17.p.; C-157/99 Smits and Peerbooms, 44.-46.p.; C-385/99 Müller-Fauré and Van Riet, 100.p.; C-158/96 Kohll, 17.p.

[6] EKT lietas: C-157/99 Smits and Peerbooms, 46.p.; C-385/99 Müller-Fauré and Van Riet, 100.p.

[7] Gatawis S., Broks E., Bule Z. Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2002, 189.lpp.

[8] EKT lieta C-385/99 Müller-Fauré and Van Riet, 102.p.

[9] Agrāk regula Nr. 1408/71 noteica, ka īslaicīgi uzturoties ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas, ES pilsoņi var saņemt neatliekamo palīdzību, bet 01.06.2004. spēkā stājās šīs regulas grozījumi, nosakot tiesības uz nepieciešamo palīdzību, kas ir plašāks jēdziens un ietver sevī neatliekamās palīdzības jēdzienu. Būtiskākais kritērijs, lai izvērtētu, vai personai ir vajadzīga nepieciešamā veselības aprūpe, kā arī lai noteiktu šīs aprūpes apjomu, ir tas, vai personai, saņemot adekvātu medicīnisku palīdzību, nebūtu nepieciešams pārtraukt savu uzturēšanos citā ES dalībvalstī tikai dēļ sava veselības stāvokļa pasliktināšanās, kā arī ļautu personai uzturēties šajā dalībvalstī visu ieplānoto laiku.

[10] Ar jēdzienu “pieejami veselības aprūpes pakalpojumi” šajā gadījumā jāsaprot tādi veselības aprūpes pakalpojumi, ar kuriem saistītos izdevumus sedz no valsts budžeta līdzekļiem. Latvijā saskaņā ar Noteikumu 14.punktu ir noteikts t.s. “negatīvais pakalpojumu grozs”, t.i., valsts apmaksā visus veselības aprūpes pakalpojumus, kuri nav iekļauti noteikumu 14.punktā.

[11] Noteikumu 174.1.apakšpunktā ir norāde, ka ārstēšanās ārpus Latvijas pieļaujama, ja par konkrētā pakalpojuma sniegšanu uz līguma vai cita tiesiska pamata ir nodrošināts valsts finansējums, savukārt 174.3.apakšpunkts nosaka, ka, izsniedzot atļauju plānveida ārstniecībai ārpus Latvijas, ir jāņem vērā arī pacienta veselības stāvoklis un paredzamā slimības attīstība, kas atbilst regulas Nr.1408/71 22.panta 1. un 2.punktā minētajam.

[12] Ārstēšanās kļūs dārgāka, Latvijas Avīze, 05.11.2004.

[13] Skat., piemēram, Sāpju rindā pēc protēzes, Neatkarīgā Rīta Avīze, 03.01.2004.

[14] Jāņem gan vērā, ka, saņemot veselības aprūpes pakalpojumu citā ES valstī, daļu izmaksu (piemēram, attiecīgā valstī noteikto pacienta iemaksu, arī ceļa izdevumus) pacientam nāksies segt no personīgiem līdzekļiem.

[15] EKT lieta C-385/99 Müller-Fauré and Van Riet 92.p.

[16] EK aicina atvieglot pacientu tiesības ārstēties jebkurā ES valstī, Diena, 22.04.2004.

[17] EKT lietas: C-8/02 Leichtle, 30.p.; C-56/01 Inizan 18.p., C-158/96 Kohll, 35.p.; C-157/99 Smits and Peerbooms, 69.-70.p.; C-385/99 Müller-Fauré and Van Riet, 44.p.

[18] EKT lietas: C-158/96 Kohll, 41.p., C-157/99 Smits and Peerbooms, 72., C-385/99 Müller-Fauré and Van Riet, 72., 73.p.

[19] EKT lietas: C-385/99 Müller-Fauré and Van Riet 41.p.; C-157/99 Smits and Peerbooms, 62.p.

[20] Acīmredzot likumdevējs ir domājis ārstnieciskus izmeklējumus, jo grūti iedomāties cita veida izmeklējumus, kas būtu papildus nepieciešami, lai izlemtu jautājumu par pacienta tiesībām saņemt veselības aprūpes pakalpojumus citā ES dalībvalstī.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

Eiropas Kopienu Tiesa curia.eu.int