Četri priekšnoteikumi neefektīvai valsts interešu aizstāvēšanai ES 1

Latvijas intereses Eiropas Savienībā: kā aizstāvēt labāk?

Iesaki citiem:
Cina

Aptuveni pirms mēneša šeit pat, šajā blogā, aprakstīju apvērumu savos priekšstatos par lēmumu pieņemšanu Briselē. Atzīšos, ka reakcija mani pārsteidza: pateicības vārdi klātienē un sociālajos tīklos no sen neredzētiem vai vispār nekad personiski nesastaptiem cilvēkiem par to, ka beidzot, BEIDZOT kāds ir pateicis, ka cilvēki TURP dodas ne tikai un pat ne primāri naudas dēļ ...

Tā bloga ieraksta noslēgumā apsolīju tēmu turpināt. Tādēļ uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem: neatsakos no nekā, ko rakstīju iepriekšējā bloga ierakstā, bet, lūdzu, ņemiet vērā, ka tā bija tikai daļa no taisnības! Eiropas Savienībai, kā jau gigantiskai institūcijai pienākas, ir paliela, bet ne vienmēr atzīta, ēnas puse.

Šajā blogā neaprakstīšu problēmas ES attīstības trajektorijās vai ES institucionālajā funkcionēšanā - lēmumu necaurskatāmību, ilgumu, dubultos standartus dažās no darbības jomām. Katra no šīm problēmām ir atsevišķas analīzes vērta. Tā vietā koncentrēšos uz četrām problēmām un pārpratumiem par Eiropas Savienību, kuri, atbilstoši maniem iespaidiem, ir vairāk raksturīgi jaunajām ES dalībvalstīm un, tātad, arī Latvijai. Šo problēmu neapzināšanās traucē dalībvalstu pārstāvjiem labāk cīnīties par savu valstu interesēm Eiropas Savienībā.


1. Neizpratne par to, kas Briselē vispār ir vai nav iespējams

Lai raksturotu problēmas dziļumu, minēšu vienu skaitli: 35%. Tieši tāds Latvijas iedzīvotāju īpatsvars, šī gada septembrī aptaujāts par veidu, kā tiek izvēlēti Eiropas Parlamenta deputāti, zināja atbildēt, ka viņus amatā neieceļ Saeima vai valdība, bet gan ievēl Latvijas pilsoņi vispārējās vēlēšanās. Latvijā Eiropas Parlamenta vēlēšanas jau ir bijušas divas reizes ...

Vidējam Latvijas iedzīvotājam nav lielas jausmas par to, kādi jautājumi ir bijuši vai varētu būt nākotnē Eiropas Parlamenta dienaskārtībā. Tādēļ nav jau nekāds brīnums, ka deputātu amata kandidāti ar sabiedrību sāk runāt par jautājumiem, kas atbilst vidējā vēlētāja uztveres līmenim, pat ja to sakars ar darbu ES institūcijās ir stipri attāls. Rezultātā iegūstam divas problēmas:
1) EP mēdz iekļūst cilvēki, kas nav piemēroti šim darbam (piemēram, vajadzīgas ļoti labas angļu valodas zināšanas - tā, lai deputāti paši varētu rakstīt kādu no parlamenta ziņojumiem, -, prasme veidot koalīcijas, atrast kompromisus, sapratne par EP darba specifiku un vietu citu ES institūciju kontekstā);
2) daudz enerģijas tiek patērēts bezrezultatīvām lietām: piemēram, it sevišķi jauno dalībvalstu deputāti Briselē ik pa laikam organizē kādus dīvainus, parasti stipri vāji apmeklētus pasākumus bez pievienotās vērtības un rezultāta, kas novirza viņu enerģiju no būtiskākā lietām, taču ļauj atskaitīties vēlētājam saprotamā valodā par to, kas īsti šajās institūcijās darīts. Tā vietā vērtēšanas kritēriji, kam tiešām ir nozīme, - piemēram, deputāta rakstītie ziņojumi, koalīciju veidošanas spējas, ietekme savā politiskajā grupā, darba rezultativitāte pazūd kaut kur otrajā plānā. Domāju, ka šī problēma ir risināma, pirms vēlēšanām medijiem un ekspertiem uzņemoties daudz kvalitatīvāku saturiskā filtra lomu pār kandidātiem, kā arī negaidot no mazāk nekā 10 Latvijas vēlētāju ievēlētajiem deputātiem dižus ES mēroga varoņdarbus. Atzīsim, ka ko tādu gaidīt nav ne reāli, ne taisnīgi!

Otrā ar neizpratni saistīta problēma, kas ir pat izteiktāk raksturīga atsevišķām vecajām dalībvalstīm (vairs ne Parlamenta, bet Padomes institūciju līmenī), - "ieciršanās" nelokāmā nacionālā pozīcijā un, līdz ar to, "lepna" palikšana mazākumā tā vietā, lai meklētu kompromisu, un būtu daļa no vairākuma. Kā jau rakstīju iepriekš, Briselē zelta vērtē ir argumenti un spēja atrast plašai koalīcijai piemērotu kompromisu , vislabāk - vispārēju konsensu, kas nozīmē, ka lēmumu pieņemšanas polarizācija reti atmaksājas (arī lielās un bagātās valstis šādi riskē palikt lepnā vientulībā, lai gan tās, neapšaubāmi, agresīvi iestājoties par savu specifiski izprasto nacionālo interesi, situāciju "vinnēs" biežāk nekā mazās valstis). Eiropas Savienībā veiksmi mēra sasniegtajā rezultātā, nevis bezrezultāta mugurkaula taisnuma demonstrējumos.


2. Neizpratne, cik nozīmīgs resurss var būt "savējie" amatos

Viens no Eiropas Savienības netīrajiem noslēpumiem - vairākas dalībvalstis it kā nepolitiskos amatos (piemēram, Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātos) visādi cenšas iemānīt "savus" cilvēkus. Atbilstoši teorētiskajiem uzstādījumiem, tas ir nepareizi - šīm institūcijām būtu jāaizstāv ES kopējais labums, nevis jādarbojas specifisku dalībvalstu interesēs. Vienlaikus dzīves reālijas no teorijas atšķiras. Piemēram, Vācija, Polija ļoti apzināti strādā uz to, lai augstos administratīvos amatos nokļūtu cilvēki no šīm valstīm - īpaši šādus cilvēkus sagatavojot (un, Vācijas gadījumā, iepazīstinot ar savu civildienestu turpmāko kontaktu veidošanai). Kādēļ tas vajadzīgs? Tā var saņemt valstij svarīgu informāciju par notiekošo šajās institūcijās, jaunajām iecerēm, kā arī šie "savējie" cilvēki var tikt mobilizēti tad, ja tiek skartas kādas īpaši svarīgas attiecīgās valsts intereses (protams, viņiem ir tiesības atteikties atsaukties uz savas dzimtās valsts aicinājumiem, bet ne visi tā dara!) Dažkārt šādi iedvesmotas batālijas izvēršas īpaši karsti- no kādas Eiropas Komisijas darbinieces dzirdēju stāstus par to, kā Francijas interešu aizstāvji ir apzināti dezinformējuši savus kolēģus, kad kāds no lēmumiem varēja skart Francijas intereses.

Es nedomāju, ka Latvijai būtu jāmēģina izmantot šādi paņēmieni: principā, kā rada Ziemeļvalstu pieredze, bez tik agresīviem paņēmieniem var arī iztikt. Vienlaikus nav gudri neizmantot to cilvēku potenciālu, kas JAU strādā ES institūcijās un kas brīvprātīgi būtu gatavi latviešu valodā padalīties ar mazāk zināmu informāciju ar Latvijas cilvēkiem. Mans iespaids: šīs iespējas noslīkst citu prioritāšu jomā un netiek pietiekami izmantotas (tīklošanās pasākumi, savstarpējie kontakti starp Latvijā un Briselē dzīvojošajiem) - līdz ar to Latvijai laižot garām nozīmīgas iespējas visdažādākajās ar ES funkcionēšanu saistītajās jomās (tai skaitā finansējuma iespēju atrašanai zinātnei).


3. Nevērīga izturēšanās pret pierādījumos balstītas argumentācijas nozīmi

Viena no lielākajām mazu un salīdzinoši trūcīgu dalībvalstu problēmām - grūtības nākt klajā ar labiem, zinātnē vai rūpīgā analīzē balstītiem pierādījumiem sevis izvirzītajiem argumentiem. Tā, lai kvalitātes ziņā tie varētu konkurēt ar britu vai franču civildienestu sagatavotajiem problēmas un risinājumu variantu iztirzājumiem, nevis būtu no sērijas "mums tā likumā stāv rakstīts" vai tīri no gaisa pagrābti. Arī mazām dalībvalstīm šai problēmai var būt dažādas pakāpes. Piemēram, Igaunijas publiskā pārvalde jau aptuveni desmit gadus ir pieņēmusi kā pašsaprotamu atziņu, ka, pirms pieņemt svarīgu lēmumu, tā pamatā ir jābūt kārtīgai izpētei (evidence based policy). Latvijā vēl ne tuvu neesam šādā stadijā - lēmumus pat svarīgos, ar nozīmīgām reformām saistītos jautājumos pieņemot bez pietiekamiem pierādījumiem to efektam. ES līmenī dažkārt šī problēma nav pārāk akūta tādēļ, ka vienas dalībvalsts intereses var sakrist ar citu dalībvalstu interesēm, līdz ar to dalībvalsts ar vājāku argumentāciju vienkārši piesliesies tās valsts argumentācijai, kuras pārvalde ir spēcīgāka (kļūstot par savdabīgu "bezbiļetnieku" uz apzinīgāko rēķina). Teorētiski tā var turpināt darīt, bet tad jāapzinās, uz šo iespēju ne vienmēr varēs paļauties apstākļos, kad Latvijas interesēm būs īpaša specifika. Tādēļ Latvijas pārvaldei būtu jādomā par to, kā Latvijai nozīmīgākos lēmumus (prioritātes) balstīt nopietnākā analīzē un pētniecībā - tas ir vajadzīgs ne tikai ES kontekstā, bet noderēs arī lokāli, risinot pat tīri pašmāju problēmas!

Lai ar ko sāktu, ļoti derētu izveidot jautājumu loku, kas IR prioritārs ES kontekstā: šķiet, ka šobrīd Latvijai tāda nav un Latvija, līdzīgi kā vēl dažas jaunās, mazās dalībvalstis, tā vietā, lai fokusētos uz pašiem Latvijas attīstībai nozīmīgākajiem jautājumiem, šķiež savu enerģiju un resursus mēģinot izpausties par visām ES darbības jomām vienlaikus.


4. Nerūpēšanās par civildienesta vispārējo izglītotību

Ļoti daudzi lēmumi ES pēc būtības tiek izspriesti ierēdņu, darba grupu līmenī - klātienē pulcējoties dalībvalstu speciālistiem. Šādu darba grupu un to sēžu nav maz - vairāki tūkstoši katru gadu. Tieši tādēļ ir tik svarīgi, cik zinoši ir ierēdņi, kas pārstāv šajās sēdēs dalībvalstis: viņiem jābūt speciālistiem ne tikai savā nozarē (ieteicams: ar savas ministrijas uzkrāto "institucionālo atmiņu"), bet arī augstā līmenī jāmāk valodas, jāorientējas ES darbības niansēs, jāmāk atrast kompromisus. Nevar gaidīt, ka cilvēks bez īpašām apmācībām šo visu spēs! Diemžēl krīzes laikā Latvijas ierēdņu apmācības tika marginalizētas kā teju vai nevajadzīgas. Šāda attieksme ir bezatbildīga: valsts un ES svarīgie lēmumi, tai skaitā tādi, kas var ietekmēt katra mūsu likteni, ir visvairāk atkarīgi no apzinīga un gudra speciālistu darba. Kaut kādā mērā Latvijas īpašo problēmu risina ES Prezidentūras 2015 gatavošanās ietvaros organizētās apmācības (par ES funkcionēšanas niansēm, par ES normatīvo tekstu gatavošanu, par sarunu organizēšanu), taču līdzīga veida apmācībām būtu jākļūst par sistēmu, nevis tikai vienu elementu kādā atsevišķā notikumā.


Neizpratne par Briselē (ne)iespējamo, tīklošanās iespēju neizmantošana, nevērīga attieksme pret argumentācijas kvalitāti un civildienesta ierēdņu zināšanu līmeni - šīs ir jauno dalībvalstu, t.sk. Latvijas, galvenās problēmas, cenšoties aizstāvēt savu valstu intereses ES līmenī. Katra no šīm problēmām ir risināma. Bet lai tās atrisinātu, jāatsakās no "vieglās" retorikas par nacionālajām interesēm (šī retorika parasti aprobežojas ar pavēli turēt taisnu mugurkaulu!) - tā vietā būtu reālistiski jāsaprot, kas vispār Eiropā ir iespējams, pēc tam - atbilstoši jārīkojas. Spēcīgāks, izglītotāks civildienests, nopietnos pierādījumos balstīti politikas priekšlikumi, ciešāki kontakti starp "briseliešiem" un Latvijas "iezemiešiem" - tā taču būtu liela investīcija labākai Latvijas nākotnei pat tad, ja Eiropas Savienība kādu dienu vienkārši izzustu!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Stasis Līvijs

Ja ES pēkšņi izbeigtos nauda dalīšanai valstīm,visa juridiskā virsbūve momentā sabruktu kā kāršu namiņš.Dombrovskis pat tv atzina,ka eiropa pārmērīgi emitē naudu,lai visiem pietiktu,vienīgi neizmet fiziski tirgū,lai neradītu hiperinflāciju.Bez ārējā militārā atbalsta ES nepastāvētu.

Citi autora darbi