Atslēgvārdi:

Vēlētājs nepastāvīgais, vēlētājs niknais 14

Politologam kļūst aizvien grūtāk analizēt Latvijas iekšpolitiku, izmantojot politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk būtu jākonsultējas ar psihologiem.

Iesaki citiem:

Izdzirdot pieminam politiskās kultūras jēdzienu (ar to saprotot politiķu uzvedību), izplatīta reakcija uz to ir šāda — vai tad kaut kas tāds Latvijā vispār pastāv? Vēl viens ļoti izplatīts uzskats — tās ir tikai spēles! Bez šaubām, šāds pārmetums ir vietā. Taču par kuru dzīves jomu gan varētu apgalvot, ka cilvēki, lai sasniegtu iecerēto, nespēlējas, nemeklē sabiedrotos vai neiesaistās intrigās? Politikas process jau nav nekas cits, kā vien problēmu atklāšana, risinājumu meklēšana, sabiedroto meklējumi un beigu beigās, protams, savu ideju īstenošana.

Uzskats, ka liela iedzīvotāju daļa Latvijā negatīvi uztver politikas norisi, īpaši jēdziena "politiskā kultūra"[1] kontekstā, jau izskanējis iepriekšējos rakstos[2], diskutējot par valsts iekārtu (polity) un politikas saturu (policy). Taču, arī runājot par politikas procesu (politics), no tā nevarēs izvairīties.


Ilgas pēc vienotības

Postsociālisma valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, iedzīvotāju izpratne par politiku būtiski atšķiras no Rietumeiropas. Šeit lielai daļai iedzīvotāju — teju visiem, kas ir pilngadīgi, — ir vēl kāda dzīves pieredze no padomju laikiem, kad komunisti solīja paradīzi zemes virsū. Tanī pat laikā daudzmaz bija zināms vai vismaz dzirdēts, ka rietumos dzīves līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Kaimiņvalstī Igaunijā iedzīvotāji, vismaz tās ziemeļdaļā, varēja skatīties Somijas televīziju, bet Latvijas iedzīvotāju dzīvoja citā informācijas telpā. Tāpēc nav brīnums, ka viņi par dzīvi rietumos un par to, kāpēc dzīves līmenis tur bija augstāks, zināja mazāk. No mūsdienu redzespunkta skatoties, tas varbūt liekas nedaudz naivi, tomēr daži bija pārliecināti, ka rietumos cilvēki dzīvo labāk pateicoties tam, ka tur politiķi pilda savus solījumus. Šī domāšana izpaudās, piemēram, neizpratnē par vācu kanclera Helmūta Kola (Helmut Kohl) sakāvi 1998.gada vēlēšanās. Ja jau vāciešiem tik labi klājas, kāpēc tad viņi vairs nebalso par savu kancleru? Īstenībā, protams, arī Kola 16 gadu valdīšanas laikā vismaz 40% vēlētāju nebija par viņu balsojuši.

Minēšu vēl dažus ārzemju zinātnieku novērojumus Atmodas laikā. Deivids Arters (David Arter) stāsta par cilvēkiem, kuri nesaprata, kāpēc ir jāpastāv vairākām politiskajām partijām, jo vai nebūtu labāk, ja būtu tikai viena. Zinātniekam norādot, ka tieši tā taču ir bijis pēdējos 50 gadus bijis, izrādījās, ka jautātājs vienkārši nedomā par to, kā un kāpēc rodas partijas.[3] Savukārt Anatols Līvens (Anatol Lieven) stāsta, ka kāds Tautas Frontes kongresa delegāts, kritizējot toreizējo Ivara Godmaņa valdību, nespēja nosaukt alternatīvu esošajam kabinetam, uzskatot, ka tas taču arī esot valdības uzdevums.[4]

Sabiedrībā pastāv gandrīz fiziski sajūtama pārliecība, ka pāreja no tautas vienprātības barikāžu laikā uz šodienas partiju ķīviņiem, kas tiek plaši atspoguļoti medijos, daudziem ir grūti aptverama. Bieži vien cilvēkiem ir ne tikai nesaprotams, bet pat nepieņemams tas, ka vienotība nevar pastāvēt mūžīgi. Tauta Atmodas laikā ar jēdzienu "brīvība" nebija domājusi sabiedrības stratifikāciju. Austrumvācijas disidente Bārbela Boleja (Bärbel Bohley) savu vilšanos pauda sekojoši: "mēs vēlējāmies taisnīgumu, bet ieguvām tiesisku valsti".[5] Varētu precizēt, ka tauta ilgojas pēc sociālā taisnīguma, apvienojot to ar brīvību, proti, zināmā mērā Latvijā cilvēki ir sociāldemokrātiski noskaņoti un sabiedrības noslāņošanās turpinājumam trūkst atbalsta.[6] To pastiprina Latvijas spilgtākie skandāli, piemēram, Bankas Baltija sabrukums un Lihteinšteinā pazaudētie Latvenergo trīs miljoni. Izteikti sāpīga uztvere saistīta arī ar faktu, ka Latvijas mediji pārāk maz atspoguļo to, kas notiek citās valstīs, proti, ka diemžēl korupcija un skandāli raksturīgi ne tikai Latvijas politikai.[7]

Protams, svarīgā loma Latvijas politiskajā kultūrā ir arī "stirpās rokas" tradīcijai. Pensionāri daļēji vēl atceras Ulmaņa "zelta" laikus un padomju laiku jaunākā paaudze no vecāku mutiskajiem stāstiem pārmantoja idealizētu tēlu. Savukārt tagadēja jaunatne ir Atmodas laika aktīvistu bērni, kuri uzauga ar savu vecāku vilšanos. Bet šādā veidā uzturēta pārliecība par "īstā" ceļa, "pareizākas" vai "ideālās" politikas eksistenci, kura iespējama, vienkārši ievēlot "pareizos" cilvēkus[8], neļauj politiskajam procesam ritēt normāli. Latvijā vēl nedarbojas tas, ko profesors Klauss Ofe (Claus Offe) nosauc par "pozitīvās summas spēli", proti, spēja dažādu interešu korī atrast visiem puslīdz pieņemamu risinājumu.[9]


Lepnums un nihilisms

Tātad, no vienas puses, latvieši lepojas ar savu kultūru un dzimtenes dabu, bet no otras — minētās nostājas veicina nihilistisku noskaņojumu pret politisko veidojumu, proti, valsti. Padomju laikā politiskā pasivitāte bija iedzīvotājiem raksturīga gan aizsardzībai pret režīmu, gan kā protests pret to[10]. Turklāt cilvēki padomju gados iemācījušies risināt problēmas neoficiālā ceļā. Tā ir diktatūras pieredze. Bet, turpinot oficiālos kanālus apiet ar līkumu arī mūsdienas apstākļos, tiek veicināta korupcija. Beigu beigās nav brīnums, ka arī pati politika kļūst nihilistiska, ko pierāda 2006.gada Jūrmalgeita un gadu vēlāk notikušie mēģinājumi monopolizēt varu, veicot izmaiņas drošības likumos. Kamēr pirmais gadījums ir galvenokārt nekaunība, otrais piemērs ir mēģinājums demokrātiju apiet un ierobežot, izmantojot likumīgus kanālus.

Bet ar to viss vēl nebeidzās. Prezidenta vēlēšanās 2007.gadā atkal notika likumiem pilnīgi atbilstoši, taču aizdomām par noslēpumaino kandidātu izvirzīšanas procesu bija pamats — to apliecināja Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa (TP) hrestomātiskais žests pēc Valda Zatlera ievēlēšanas. Lai gan krimināli, protams, tas nav sodāms, tomēr politiķis ar šādu rīcību turpināja tradīciju — ņirgāties par demokrātiskiem lēmumu pieņemšanas procesiem. Lai atceramies, ka deputāta Lagzdiņa partija 1998.gada vēlēšanās piedalījās kā tikko nodibināts politisks spēks un tās lozungs bija: "Mēs mīlam šo valsti".


Pragmatiskā pārgrupēšanās

Pieminētie incidenti parāda Latvijas atšķirības no citam demokrātijām, kur, piemēram, pozīcija uzskata opozīciju nevis par ienaidnieku, bet gan par konkurentu, kurš jau nākamajās velēšanās varētu uzvarēt. Tāpēc, piemēram, Vācijā nenotiek varas monopolizēšana. Parlamenta spīkers vienmēr ir lielākās frakcijas pārstāvis, neatkarīgi no tā, vai tā ir valdošās koalīcijas locekle. Par svarīgākās (budžeta) komisijas priekšsēdētāju vienmēr apstiprina opozīcijas pārstāvi. Bet pastāv arī cita nerakstīta vienošanās — gadījumā, kad valdību atbalstošām frakcijām ir tikai niecīgs vairākums parlamentā, piemēram, ja kāds no koalīcijas deputātiem ir atvaļinājumā, komandējumā vai slimo, tad arī opozīcija uz balsošanu nāk ar attiecīgi mazāku skaitu deputātu. Tas notiek, lai nepieļautu sakritības vairākumu, jo partijas zina, ka nākotnes parlamenta sasaukumā situācija varētu būt tieši pretēja.

Latvijā, savukārt, valdošās partijas cenšas ieņemt visus amatus. Līdzīga prakse gan sastopama arī citās postsociālisma valstīs, piemēram, Igaunijā. Taču tur šī gada sākumā divreizējais ministru prezidents Marts Lārs (Mart Laar) ierosināja īstenot parlamenta reformu, kas pavērtu opozīcijai vairāk iespēju. Pamatojumam politiķis minēja, ka tagad vairs neesot steigā jāpieņem tik daudz likumu, kā tas bija īsi pēc neatkarības atjaunošanas.

Pozīcijas vara rada situāciju, kad netrūkst ne iedomātu iemeslu, ne demokrātijas pārpratumu un ļoti pamatotu dusmu, kas izpaudās 2007.gada "lietussargu revolūcijā". Visi minētie faktori kopā veicina lielu atsvešinātību starp tautu un eliti, radot dalījumu "mēs un viņi".[11] Tāpēc nav brīnums, kā vēlētāji katrās vēlēšanās meklē jaunu "varoni", godīgu politiku.[12] Rezultātā personas vai politiķi, kas konkrētā brīdī ir populāri, šo īpatnību izmanto un veiksmīgi nodibina savas partijas. Tās tas notika Andra Šķēles Tautas Partijas un Eināra Repšes Jaunā laika gadījumā; un tie ir tikai spilgtākie piemēri.

Vienlaikus laikā starp vēlēšanām notiek pārgrupēšanas, un politiķi, kas baidās no savas partijas neveiksmēm vai nepopularitātes, no partijām izstājas.[13] "Staigāšana" tautā gan nereti tiek vērtēta pozitīvi. Kad notika Jaunā laika šķelšanās, pat Dienas komentētājs uzskatīja, ka tā notiek, pirmkārt, pareizā brīdī un, otrkārt, dod iespēju beidzot nodibināt partiju, kura pārstāv godīgu politiku.[14] Nesen no TP izstājās bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks — drīz pēc tam, kad viņa partijas biedrs Aigars Štokenbergs bija no partijas izslēgts. Kopā ar domubiedriem no ārpus politikas viņi nodibināja kustību Cita politika, kura vēl nevēlas būt partija — nav brīnums, jo līdz nākamajām vēlēšanām ir vēl tik daudz laika, ka viņi riskē kļūt nepopulāri. Tikpat likumsakarīga ir Ģirta Kristovska un Ineses Vaideres izstāšanās no TB/LNNK, jo šai partijai nākamajās vēlēšanās draud sakāve. Politiķiem ir jārūpējas par savu politisko nākotni. Tieši tāpēc izstāšanās notika tieši pēc tam, kad vairāki svarīgi politiķi aizgāja no Jaunā laika, jo abas aizgājušo grupas taču ir ideāli politiskie partneri. Likumsakarīgi sākās spekulācijas par to, vai kolēģi neapvienosies, lai nodibinātu kārtējo "tīras politikas" partiju.

Tagad arī Aleksejs Loskutovs varētu sākt plānot politisko nākotni. Un tad vēl tikai atliktu to pašu darīt arī Vairai Vīķei-Freibergai. Uz to cer daudzi. Šīs cerības loģika parāda Latvijas politikas izpratni — starp oligarhiem un godīgajiem, starp tumšajiem un gaišajiem spēkiem pastāv plaisa. Varbūt tāpēc arī atbalsts Aivaram Lembergam vēl joprojām turas. Ir jau arī citu avīžu lasītāji.


Karuselis turpinās griezties?

Ja Latvijā tagad notiktu tas, ko Aivars Ozoliņš uzskata par "sliktāko variantu", proti, izstājušies politiķi pievienotos jau esošajām partijām, uz kurieni, protams, viņus jau aicina, tas būtu diezgan likumsakarīgi. Jaunā laika šķelšanās iemesls bija iekšējais konflikts par to, būt vai nebūt opozīcijā oligarhiem, piedalīties vai nepiedalīties Ivara Godmaņa valdībā, citiem vārdiem, iesaistīties vai neiesaistīties cīņā par varu! Tie, kas izstājās, atbalstīja piedalīšanos pozīcijā. Tā taču, protams, ir viena no partijas funkcijām — tikt pie varas, lai panāktu savu vēlētāju iecerēto.[15] Jautājums ir, vai šajā gadījumā tas būtu bijis iespējams. Tomēr — lai realizētu savu politiku, ir jācīnās un arī jādiskutē, nevis jāizvairās no konfliktiem. Vācijā, piemēram, universitātes pilsētās studenti regulāri domā par to, vai nevajadzētu masveidā iestāties kādā no mazajām partijām, kāda būtu, piemēram, brīvie demokrāti, lai pārņemtu tur varu. Bet, protams, tas nav tik vienkārši, jo partijas arī skatās uz to, kādi cilvēki iesniedz pieteikumu kļūt par partijas biedru.

Pašlaik Latvijai draud tas, ka vēlētāju nepastāvība, kura jau kopš 1991.gada ir augstākā visu postsociālistisko valstu vidū, turpināsies. Karuselis griezīsies tālāk. Kādas ir sekas? Diez vai izdosies tautas iecerēto īstenot, proti, atrast beidzot to īsto ceļu, to īsto cilvēku, to nevainīgo politiku. Drīzāk jau jaunie politiskie spēki atkal vilinās tautu un vēl vairāk padziļinās neapmierinātību ar politiku un beigu beigās, iespējams, arī ar valsts iekārtu. Un tad diskusija atkal atgriežas pie polity.

Politologam vispār kļūst aizvien grūtāk analizēt Latvijas iekšpolitiku, izmantojot politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk jau nāksies konsultēties ar psihologiem.


____________________

[1] Almond, Gabriel/Verba, Sidney: The Civic Culture. Political Attitudes and Democracy in Five Nations, Princeton 1963

[2] Reetz, Axel: Demos, kratos, evimeria, 28.08.2007, http://www.politika.lv/index.php?id=14414; Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Demokrātija ar totalitārisma saknēm, 12.02.2008, http://www.politika.lv/index.php?id=15151

[3] Arter, David: Parties and democracy in the Post-Soviet republics: the case of Estonia, Aldershot Dartmouth 1996, lpp. 205, 234

[4] Lieven, Anatol: The Baltic revolution, New Haven und London 1994, 265f.lpp.

[5] Citāts vācu valodā: „Wir wollten Gerechtigkeit und bekamen den Rechtsstaat.“

[6] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Die Sehnsucht des „Volkes” nach einer unschuldigen Politik; in: Reetz, Axel (Hg.): Aktuelle Probleme postsozialistischer Länder. Das Beispiel Lettland, Wittenbach 2007, S.140

[7] Tas izpaudās, piemēram, komentārā par rakstu Ilgas pēc nevainīgas politikas, 27.03.2007, http://www.politika.lv/index.php?id=13808, Maija raksta: „Nevainīga politika ir iespējama: Francija nav tālu no šī ideāla.“

[8] Par latviešu domāšanu raksta Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff., “if the right people are in power’, the situation will improve”.

[9] Offe, Claus: Der Tunnel am Ende des Lichts, Frankfurt am Main 1994, lp.86ff.

[10] Intervija ar Aivitu Putniņu: Strādāsim vai noalgosim Antiņu, http://www.politika.lv/index.php?id=7814 , 11.09.2001

[11] Evans, Geoffrey / Whitefield, Stephen: Identifying the Bases of Party Competition in Eastern Europe; in: British Journal of Political Science 23/94, 530.lpp.

[12] Ginters, Māris: Vēlētāju balsojuma mainīgums (Electoral Volatility) Latvijas Republikas Saeimas. vēlēšanu rezultātu kontekstā. (1993. – 2002.), Maģistra darbs Rīgas Stradiņa Universitāte 2005, kas balstās uz Pedersen indeksu: Pedersen, Mogens: The Dynamics of European Party Systems: Changing Patterns of Electoral Volatility, 1979

[13] Izmantojot Igaunijas piemēru, to aprakstīja Grofman, Bernard / Mikkel, Evald / Taagepera, Rein: Fission and fusion of parties in Estonia; in: Journal of Baltic studies 4/2000, 329-357.lpps.

[14] Ozoliņš, Aivars: Aizgājēji, palicēji, atnācēji, Diena 02.02.2008

[15] Politoloģijā par partijas funkcijām uzskata —mērķu definēšanu, artikulāciju un agregāciju, mobilizāciju un sociālizāciju, elites rekrutāciju, kā arī valdības veidošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (14) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

autors 08.08.2008 13:20
Atbilde būs "orgāniskā" tāpēc citā vietā ievietota: http://axelreetz.blogspot.com/2008/08/diskusija-par-politics...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

autors - komenteetaajiem 21.07.2008 08:33
Ar lielu interesi lasiiju liidzshineejus komentaarus, kurus savukaart veelos pats komenteet. Atgrieziishos no aarzemeem, uzrakstiishu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolītis - AM 19.07.2008 15:04
>>>>>Tātad viss tas "bazārs" atkal vienkārši par naudu. Tā teikt - kad jūs beidzpt sapratīsiet, ka vajag dalīties.
Atkal un atkal es pārliecinos par to, ka tie, kas kritizē (tiesā) parasti ir tādi paši, kā tie, kurus viņi kritizē. Tā teikt - karali ir kails, lai dzīvo karalis!>>>>>

"bazārs" par naudu, dalīties ar ko??? Vai izlasījāt manis raxtīto?? LAT vadītājiem ar kolēģiem esam "kaudzēm" pētījumus par izeju no situācijas piedāvājuši, bet TIE diemžēl atvilknēs, 'vai nez kur citur sagūluši... Jebšu ar inovativitāti domājat "jaunas sabiedrības celšanu"???

Kurš Jūsu gadījumā ir karalis?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dr.psych. - Autoram 19.07.2008 14:43
Politologam kļūst arvien grūtāk analizēt Latvijas iekšpolitiku, izmantojot politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk nāksies konsultēties ar psihologiem.

Vai tas ir domāts kā diagnoze Latvijas vēlētājiem un politiķiem vai arī Jūs patiešām domājat, ka būtu jāmeklē jaunas metodes un jauna pieeja politikas analīzei?

Gribas vislielākajā mērā atbalstīt to, ka politiskajā domāšanā ir vajadzīgi jauni ceļi un tādi atklājumi, kuri var iedvesmot un radīt spēcīgu pozitīvu motivāciju. Liels potenciāls tiešām ir dažādu zināšanu jomu integrēšanai, jo jaunais parasti rodas uz pastāvošo zināšanu robežām. Kā zināms, Einšteins teicis, ka nevienu īstu problēmu nevar atrisināt tās pašas zināšanu sistēmas (paradigmas) ietvaros, kurā tā radusies. Jautājums tāpēc, vai tas, par ko Jūs rakstāt un iestājaties, ir īsta problēma, vai ari vienkārši paradība, kas radusies, piemēram, nepietiekamas cenšanās un vingrināšanās rezultātā.

Mūsdienu domāšanā, manuprāt, ļoti svarīgs ir komplimentaritātes princips. Kā, piemēram, kvantu fizikā - gaisma ir gan daļiņa, gan vilnis. Divas ontoloģijas vienam objektam. manuprāt, arī politiskajā domāšanā ir jābūt vismaz divām līdzvērtīgām, savstarpēji papildinošām apraksta jeb faktu interpretācijas un zināšanu sintēzes sistēmām.

Jūs rakstāt, ka padomju gados "Latvijas iedzīvotāji dzīvoja citā informācijas telpā". Un kā ir tagad? Tagad - atkal citā. Toreiz šī bija sliktā, tagad tā kļuvusi par slikto. No viena grāvja otrā. It kā tās būti vienīgās alternatīvas.

Jūs rakstāt, ka "vienotība nevar pastāvēt mūžīgi". Bet patiesībā tā pastāv, tikai augstākā refleksijas līmenī. Vajadzētu radīt (vai varbūt - atklāt no jauna) citus spēles noteikumus, nevis atražot sakāves un zaudējumus pēc vienas un tās pašas iepriekš dotu alternatīvu izvēles metodes.

Jūs arī rakstāt, ka "... neļauj politiskajam procesam ritēt normāli". Bet kas ir "normāli" - vai tas, kas teorijā? Vai tas, kas bija kaut kad un kaut kur pagātnē? Vai var parādīt konkrēti, re, piemēram, te Amerikā vai Somijā politiskais process rit Normāli? Bet varbūt jaunradošāk un interesantāk būtu paskatīties no otras puses, ka tieši tā - normāli - jau šis process arī rit, bet kā un vai mēs varam to procesu palaist vai ievirzīt pēc tādiem un tādiem politiskajiem parametriem konkrēti te Latvijā un konkrēti šajā laikā? Proaktīvi, nevis retroaktīvi.

Varbūt ka demokrātija patiesībā nemaz nav mazākais no ļaunumiem, kā vēsta plaši pazīstamais hrestomātiskais uzskats? Un varbūt ka tā nemaz nav demokrātija - vairs nav? Tas laiks ir pagājis, ir pienācis cits, bet inerce ir tik liela, ka zināšanas gandrīz vienmēr nokavē. Mēs mēģinām "piedzīt" dzīvi mūsu zināšanām par to (psiholoģiskā valodā to sauc par apercepciju, nostādni, espektāciju vai tml.). Mēs "atklājam" to, ko apzināti vai neapzināti jau iepriekš esam izvēlējušies. Svarīgāki par īstajām atbildēm ir īstie jautājumi, tieši tos arī vajadzētu meklēt.

Vai Jums neliekas, ka mūsdienās tiek producēts milzum daudz zināšanu, kuras ir, ja tā varētu teikt, "interešu zināšanas" vai "pasūtījuma zināšanas"? Demokrātija ir laba, diktatūra - slikta. Kapitālisms - labs, sociālisms - slikts. Materiālisms, pragmatisms - labs, ideālisms, reliģija - slikti. Padomju iekārta - slikta, bet rietumu civilizācija - tas ir glābiņš un atbrīvošana. Viedokļu un pētījumu daudz, bet - vienas un tās pašas paradigmas ietvaros. Tāpēc intelektuāļu mazspēja kopumā ir apmēram tāda pati, kā poltiķu mazspēja.

Ko darīt? Vai nu samierināties vieniem ar otriem un savā starpā. Vai arī kopīgi meklēt kaut ko pavisam jaunu. Kādam tas tad vienkārši jāsāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


AM - Spolītim 19.07.2008 14:01
Bet problēma ir tā, ka no vienas puses problēmu skaidrojumi ir skaidri Jums, bet ne vienkāršam vēlētājam un arī ne politiķim, jo pēdējo interesē tikai būt ievēlētam:) Inovatīvā daļa būs tad, kad politiķi nonāks pie skaidrības, ka uzlabojot pol. sistēmu caur zinātnieku iesaisti labums tiks VISAI sabiedrībai. Šādi naudas asignējumi zinātnei un pētniecībai spētu dot iespēju radīt arī pievienoto vērtību un inovatīvo daļu. Tāpēc par pēdējo domu nobeidzot - kādu mūziku pasūta, tādu arī spēlē! LAT gadījumā diemžēl mūziku lielāko tiesu nepasūta nemaz, jo pasūtītāji idomājas sevi par pašpietiekamiem un neaizvietojamiem esam....

>>>

Tātad viss tas "bazārs" atkal vienkārši par naudu. Tā teikt - kad jūs beidzpt sapratīsiet, ka vajag dalīties.

Atkal un atkal es pārliecinos par to, ka tie, kas kritizē (tiesā) parasti ir tādi paši, kā tie, kurus viņi kritizē. Tā teikt - karali ir kails, lai dzīvo karalis!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM - Spolītim 19.07.2008 13:56
Kas ir jauno profesionāļu izpratne par sasniegumiem un panākumiem?
>>>

Nauda un vara. Tas nav ne labi, ne slikti (it sevišķi - no liberālā viedokļa...) - tādā laikā un tādā iekārtā dzīvojam. Katrā profesijā ir tādi īpaši vārdi un "veiksmes stāsti", tādas slavenības un "guru"...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolītis - AM 19.07.2008 13:43
>>Manuprāt, godīga spēle būtu tad, ja politologi saprastu un atzītu, ka viņi nevis vienkārši "analizē" politiku, bet arī to veido (un ir ļoti liela varbūtība, ka tieši tur slēpjas neizmantotais labākas politiskās nākotnes vaicināšanas resurss), un izdarītu attiecīgus secinājumus un ieņemtu attiecīgu pozīciju. >>>

Diemžēl Latvijas problēma ir tās mazumā, un tāpēc atklāta savu politisko uzskatu izrādīšana Latvijā tiek uzskatīta par "netikumu". Ja jautājat man tad esmu liberālis, un tāpēc tas ir neizbēgami, un manus skaidrojumus caurstrāvo liberālisma uzstādījumi par valsti, sabiedrību, un starpvalstu attiecībām.

>>>>>Kamēr cilvēks nav darījis to, par ko spriež, viņam var uzticēties ļoti nosacīti - saprotot attiecīgās zināšanu sfēras ierobežotos plusus un lielos mīnusus, novecojušās metodes un "veco buku" kārdinošo lauru precedentus (kuri, manuprāt, ļoti lielā mērā ietekmē jauno profesionāļu izpratni par sasniegumiem un panākumiem, bet reāli tādi nav). >>>>

Ja nemaldos tas bija G.F. Hegel kurš uzskatīja, ka patiesam gara zinātņu pārstāvim ir arī jāpārliecinās kā viņa idejas strādā reālā dzīvē. Tik daudz no normatīvem uzstādījumiem, jo realpolitk diemžēl ir skaudra, un politiķi PIEPRASA savus expertus, kas dos viņiem vienīgo pareizo atbildi:) (kuru socciālās zinātnes nevar dot pēc definīcijas) Proti, šodienas valsts ir uzblīdusi, tā darbojās vairākās sfērās, līdz ar to valsts aparāts ir pietiekoši sarežģīts un globāla konkurence pietiekoši asa, lai cilvēki specializētos, NEVIS ģeneralizētos...

Kas ir jauno profesionāļu izpratne par sasniegumiem un panākumiem?

>>>>Jo pagaidām visi šie "apskati" un "analīzes" ir, no vienas puses, it kā pierasta un pašsaprotama mūsdienu "reālās pasaules" sastāvdaļa, no otras puses, tiem ir visai neliela pievienotā vērtība, maza inovatīvā daļa>>>>>>

Bet problēma ir tā, ka no vienas puses problēmu skaidrojumi ir skaidri Jums, bet ne vienkāršam vēlētājam un arī ne politiķim, jo pēdējo interesē tikai būt ievēlētam:) Inovatīvā daļa būs tad, kad politiķi nonāks pie skaidrības, ka uzlabojot pol. sistēmu caur zinātnieku iesaisti labums tiks VISAI sabiedrībai. Šādi naudas asignējumi zinātnei un pētniecībai spētu dot iespēju radīt arī pievienoto vērtību un inovatīvo daļu. Tāpēc par pēdējo domu nobeidzot - kādu mūziku pasūta, tādu arī spēlē! LAT gadījumā diemžēl mūziku lielāko tiesu nepasūta nemaz, jo pasūtītāji idomājas sevi par pašpietiekamiem un neaizvietojamiem esam....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM - Spolītim 19.07.2008 12:47
Paldies pat Jūsu paskaidrojumiem! Mans nolūks nav ne kādam "uzbraukt", ne arī mēģināt novērst kādu no "pareizā" profesionālā ceļa. Bet rosināt paskatīties mazliet plašāk. Manuprāt, godīga spēle būtu tad, ja politologi saprastu un atzītu, ka viņi nevis vienkārši "analizē" politiku, bet arī to veido (un ir ļoti liela varbūtība, ka tieši tur slēpjas neizmantotais labākas politiskās nākotnes vaicināšanas resurss), un izdarītu attiecīgus secinājumus un ieņemtu attiecīgu pozīciju. Tikai tas prasītu personīgu, ne tikai profesionālu atbildību (un tās bieži vien diemžēl ir divas visai tālas lietas). Un lielāku, plašāku kompetenču kapacitāti. Jūs atsaucaties uz principu "publicējies vai mirsti", bet "publicēšanās" kā publicitātes un noteiktas ietekmes uz publiku nodrošināšana ir plašāks jēdziens nekā individuāla rakstu rakstīšana un uzstāšanās konferencēs. Kamēr cilvēks nav darījis to, par ko spriež, viņam var uzticēties ļoti nosacīti - saprotot attiecīgās zināšanu sfēras ierobežotos plusus un lielos mīnusus, novecojušās metodes un "veco buku" kārdinošo lauru precedentus (kuri, manuprāt, ļoti lielā mērā ietekmē jauno profesionāļu izpratni par sasniegumiem un panākumiem, bet reāli tādi nav). Jo pagaidām visi šie "apskati" un "analīzes" ir, no vienas puses, it kā pierasta un pašsaprotama mūsdienu "reālās pasaules" sastāvdaļa, no otras puses, tiem ir visai neliela pievienotā vērtība, maza inovatīvā daļa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolītis - Nezinītis-AM 18.07.2008 18:22
Bez runas akta zinātne var cilvēku var ietekmēt pastarpināti, jo bez attiecīgajām instrukcijām "neiesvaidītais" var zinātnniskas grāmats arī nepareizi lasīt... Atšķirībā no "ierindas pilsoņa" tas ir politolog darbs, izteikt viedokļus par ikdienas notikumiem, bet tas, ka viens pilsonis dezorientējas vai cits ne jau ir atkarīgs no pateisībā diviem faktoriem - politologa sagatavotības, ierindas pilsoņa sagatavotības.

Pirmā faktora gadījumā kapitālistiskā iekārtā darbojas princips "publicējies vai mirsti", un līdz ar to spējīgākie skaidrot politskos notikumus izdzīvo. Otrā faktora gadījumā politologu liktenis ( atšķirībā no ārsta, inženiera, jurista vai ekonomista) ir skarbs, jo starp mums ir pulka ļaužu, kuri, lai arī tikai reizi atvēruši 5min vai citu avīzi uzskata, ka ir "pilnvērtīgi" analizēt par sabiedrība un valstī notiekošo, un šeit metodēm vai metodoloģijām diemžēl vietas neatliek, jo konspirācijas teorijas ir daudz saprotamākas:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nezinītis - AM 18.07.2008 17:13
Jūs jauciet zinātni ar politiku. Zinātne nevar dezorientēt nevienu cilvēku, bet politologi, kas izsaka viedokļus par ikdienas notikumiem, gan.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolītis - AM 18.07.2008 08:59
Politologam ir jābūt ARĪ apskatniekam, jo katra institūcija (ģimene, ciems, ministrija, valsts) rada savu sevišķo vidi. Patiesībā tagad jau notiek diskusija, vai starptautsikās attiecībās ir vairāk jāspiež uz t.s. area studies vai uz pure science, lai skaidrotu, kas tad patisībā nosaka agent-structure attiecības starptautiskā politikā.

Latvijas gadījumā mēs varam pielietot jelkādu metodi (piem. case study, kvalitatīvas vai/jeb kvantitaīvas) skaidrojot vienu vai otru izpausmi, jebšu metodoloģijas, lai rastu atbildi teorētiskajam virzienam vai fenomenu izpausmei, bet šīs metodes tika veidotas & testētas Rietumeiropā lielāko tiesu aukstā kara periodā. Tāpēc tas ir NEIZBĒGAMI, ka politologam jābūt arī apskatniekam, lai izmantotu zinātnes metodoloģiskos skaidrojumus un apskatnieka informāciju, lai zinātu arī kas "lācītim vēderā":)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM-Spolitim 17.07.2008 21:20
Vai pēc Jūsu domām, politologs ir apmēram tāds kā politiskais apskatnieks? Žurnālists, kurš raksta par politiķiem un politiku, tātad ar atbilstošu erudīciju šajā tematikā? Bet erudīcija vēl nav metode, un nepavisam ne metodoloģija kā spēja refleksēt izpētes rezultāta atkarību no pielietojamās metodes un pasaules uzskata. Mans komentārs radās vairāk gan, atsaucoties uz autora skarto politoloģijas metodoloģijas jautājumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolītis - AM 17.07.2008 11:47
>>Politoloģija rada realitāti, kura, kā arvien vairāk redzams, patiesībā galīgi neatbilst realitātei>>

Nepiekrītu! Politologi analizē politiķu radīto empīrisko materiālu, bet tāpēc, ka politiķi dzīvo savā "Jēkaba un Brīvības ielas burbulī", viņi rada pašpietiekamu realitāti, ar kuru tad politologam t.s. jāoperē:) Kā moderna tautas paruna saka, "tin mēslus konfekšu papīriņos cik gribi, bet bonbongas no tām nesanāks"...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM 16.07.2008 22:47
Autora mājiens par "polity", manuprāt, ir tiešām vietā.
Un pareizs, manuprāt, ir arī uzstādījums par "politikas zinātnes metodoloģijas" nederīgumu. Uzdrošinos apgalvot, ka "tieši tur jau tas suns aprakts". Politoloģija rada realitāti, kura, kā arvien vairāk redzams, patiesībā galīgi neatbilst realitātei. Sabiedrības pagurums, nihilisms un cinisms rodas tieši no turienes. Politiķi ir tādi, kādi ir - tāpat kā pārējā sabiedrība. Un to jau patiesībā visi saprot. Bet t.s. politoloģija, kurai būtu jābut zinātnei par politiku, ir ilgstoši arvien vairāk dezorientējusi visu sabiedrības sapratni. Tāpēc arī sabiedrībā palielinās kopīgā pieredze, ka kaut kas nav kārtībā un ka nav kam ticēt, nav normāla pamata nākotnes redzējumam. Ir arī tāda sajūta, ka t.s. "politoloģija" ir tikai cits apzīmējums "batonu spraušanai ausīs" - patiesībā īstā un lielā politika (process) notiek pēc pavisam citas metodoloģijas. Sabiedrība par velti saņem to, ko var saēmt par velti, bet patiesībā politiskās konstrukcijas pasūta un režisē nauda un jau esoša vara. Citiem vārdiem sakot, zinātne plašām tautas masām un zinātne naudas turētājiem ir divas pavisam atšķirīgas zinātnes.

Saistītie raksti
Senie gudrie 255x203

Demos, kratos, evimeria* 9 Autors:Aksels Recs

Citi autora darbi
Senie gudrie 255x203

Demos, kratos, evimeria* 9 Autors:Aksels Recs

Melnais zirgs 255x203

Melnā zirdziņa gaidās 5 Autors:Aksels Recs