Vēlētājs Aizspogulijā 0

Bez konkurētspējīgas izglītības sistēmas nav iespējams nodrošināt nedz ilgtspējīgu sabiedrības labklājības pieaugumu, nedz arī ievērojami uzlabot politisko kultūru.

Iesaki citiem:
Aitinas 255x203
Foto:aitas

Saeimas vēlēšanas ir klāt, un vismaz ceturtdaļa Latvijas pilsoņu (SKDS dati) nezina, par ko balsot. 1990.gadu sākumā Vācijas zinātniece Katrīna Matuša (K. Mattusch), izvērtējot aptaujas rezultātus Baltijas valstīs, secināja, ka lielākā daļa respondentu, atbildot uz jautājumu par piedalīšanos demokrātiskas sabiedrības pārvaldē, sniedza pozitīvu atbildi.[1] Diemžēl kopš ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un sabiedrības stratifikācijas 21. gadsimta sākuma atbildes par dalību sabiedrības pārvaldē kļuvušas negatīvas. Šajā kontekstā arī rodas jautājums, kāpēc 15 gadu laikā notikušas tik nozīmīgas pārmaiņas sabiedriskajā domā?

Šodienas demokrātisko sabiedrību salīdzinoši sarežģītās pārvaldes sistēma neļauj vēlētājiem saprast visas pārvaldes nianses. Pieprasot skaidrību par valsts realizēto politiku, tiek prasīts neiespējamais, šādi dodot vaļu valdošo aprindu populismam. Latvijas ierindas vēlētājs dzīves negācijās vaino valdošās aprindas, neapzinoties, ka līdzīgi rīkojas arī vēlētāji Vācijā, Skandināvijā vai Indijā. Jautājot, kāpēc vēlētājs novests līdz šādai situācijai, atbilde Latvijā nav viennozīmīga. Proti, padomju mantojums Latvijas situācijā nozīmēja to, ka cilvēki vēl 1990.gadu sākumā savās darbībās bija atkarīgi no valsts, jo PSRS režīms bija mērķtiecīgi iznīcinājis cilvēku uzņēmību. Arī Indijā, piemēram, valda demokrātija, kur ir simtiem miljonu lasītnepratēju, tomēr Indijas iedzīvotājiem bijušas pamatbrīvības. Viņi vēlēšanu gadījumā tiek iespaidoti tāpat kā Latvijas iedzīvotāji. Vienīgā atšķirībā no Indijas ir tā, ka Latvijas iedzīvotāju pirktspēja ir lielāka, jo Latvija atrodas Rietumeiropas perifērijā. Tāpēc, runājot par salīdzinošu politisko kultūru, neizbēgami ir jārunā par ekonomiskās sistēmas iespaidu uz politiskās sistēmas stabilitāti.

Lai nopelnītu importa preces, Latvijas iedzīvotājiem jāsaražo attiecīgs skaits kokmateriālu, apģērbu, jāpārvadā noteikts skaits tranzīta kravu vai jāsniedz virkne pakalpojumu. Var arī cerēt, ka ieguldītās tiešās investīcijas spēs ilgtermiņā radīt pietiekamu ekonomisku pieaugumu, lai šādi noturētu finanšu sistēmas stabilitāti, kuru kontrolē Eiropas Centrālā banka un Pasaules banka. Iespējama arī daudzu piesauktā autarķijas politika, kad viss tiktu saražots uz vietas, bet 1920.-30.gadu politika jau pierādījusi šīs politikas bīstamību.

Analizējot post-sociālistisko valstu pārejas periodu dinamiku, redzams, ka teju pusgadsimtu Latvijā pastāvēja līdztiesiska sabiedrība (izņemot PSKP eliti). Šādi sociāldemokrātiski noskaņotais Latvijas sabiedrības vairākums, beidzoties PSRS režīmam, saskārās ar neparedzētu sabiedrības noslāņošanos. Sabiedrībā, kurā nepastāvēja daudzveidīgi sabiedrības slāņi, nevarēja attīstīties partijas, kuras pārstāvētu dažādas sabiedrības intereses. Tāpēc bez attiecīgas politiskās pieredzes šodienas partijas Latvijā orientē savu darbību uz personībām, nevis attiecīgas cilvēku grupas ideoloģisku pasaules redzējumu. Šādi politisko personību cīņā netika ņemtas vērā tik daudz stratēģiskās valsts, cik šauras partiju politiskās intereses.

Pārejot liberalizācijas un demokratizācijas fāzēm, Latvijas sabiedrība sākusi politiskās sistēmas konsolidāciju, jo pirms 2006.gada Saeimas vēlēšanām nav dzimis iepriekšējo varu noliedzošs jauns politiskais spēks.

Politiskā kultūra Latvijā

Runājot par politisko kultūru Latvijā, vidusmēra pilsonis vēlētos zināt: vai tāda vispār pastāv? Jā, mūsu ikdienas politiskās diskusijas, darbība nevalstiskā organizācijā, dziedāšana korī un sekošana masu saziņas līdzekļiem ir tikpat liela daļa no politiskās kultūras, cik partiju politiskās cīņas! Politiku jebkurā industriāli attīstītā valstī skata negatīvi, lai arī Nikolo Makjavelli (Machiavelli) norādīja uz šādas politikas neizbēgamību Eiropas apgaismīgas ēras priekšvakarā. Mūsdienu labklājības valsts pilsonis lielā mērā seko televīzijas un radio informācijai. Šādi, lai apzinātos iespējamo vēlētāju rīcību, rodas divi pamatoti jautājumi - kā veidojas iedzīvotāju viedokļi un kā Latvija atšķiras no citām (Rietumeiropas) valstīm?

Latvijas ekonomiskā labklājība tiek nekritiski salīdzināta ar Rietumeiropas un Skandināvijas salīdzinoši lielāku ekonomisko labklājību. Šāda nemitīgā salīdzināšana slēpjas mazvērtības kompleksā, jo vēsturiskā pieredze samērā nesen spieda Latvijas iedzīvotājus pielāgoties dzīvošanai zem svešas varas. Gabriels Almonds un Sindnijs Verba (Gabriel Almond & Sydney Verba), raksturojot funkcionējošo demokrātiju un pilsonisko sabiedrību, uzsvēra: šādu demokrātiju raksturo darbības stils un vispērēja vienošanās par demokrātiskiem noteikumiem, pilsoņu pamatvērtību ievērošana, pilsoņu brīvību un pienākumu pārzināšana, emocionālā piesaiste un lojalitāte politiskajai sistēmai. Proti, šādi pilsoņa pamata sociālizāciju ietekmē viņa personiskā nostāja, un pēc definīcijas dažādām sabiedrībām un sabiedrības kārtām ir atšķirīgi līdzekļi konfliktu risināšanai vai sapratnei par sabiedrības uzbūvi.

Anatols Līvens (Lieven) savā 1990.gada “The Baltic Revolution” atspoguļo Latvijas pilsoņu nesapratni par partiju daudzumu, lai arī atzīmējot šādas neizpratnes absurdumu, jo PSRS režīmā partijas bija aizliegtas. K.Matuša 1996.gadā apgalvoja, ka biežas diskusijas par politiku atmodas laika Latvijā nozīmēja politisko interesi, kas savukārt nozīmēja spēju politiski pilnveidoties un iemācīties demokrātiju. Rietumu zinātnieki centās Āzijā un Dienvidamerikā izmantotu transformācijas teoriju pielāgot post-sociālisma valstīm, jo post-sociālisma valstu zinātnieki pirmajos pārejas gados strukturālu pārmaiņu rezultātā neguva sabiedrības leģitimitāti. Šādi austrumvācu sociālzinātnieks Reisigs (Reißig) uzsver, ka, izmantojot Rietumu politisko un sabiedrības struktūru kā piemēru Austrumeiropas valsīm, 1990.gadu sākumā tika piedāvāti greizi politiskie modeļi.[2]

Post-sociālismu raksturoja konkurētspējas zaudējums, rūpniecības sabrukums, bezdarbs un labkāljības lejupslīde. Vienlaicīgi notiekot poltitekonomiskajai transformācijai, valsts pārbūvei un globalizācijai vairākas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, nacionālais jautājums 1990.gadu sākumā kļuva svarīgāks par sociālekonomiskām problēmām. Šādā situācijā jaunajām valstīm trūka tiesiskas valsts tradīcijas, kamēr pilsoņi vienlaicīgi dzīvoja zināšanu trūkumā par dzīvi rietumos. Uz šī fona notika redzamākie Latvijas skandāli: bankas „Baltija” sabrukums, „Lattelekom” privatizācija un citi Latvijas oligarhu šaubīgie darījumi.

Šādi PSRS sabrukums un liberalizācija piedāvāja nevis tūlītēju dzīves apstākļu uzlabošanos, bet gan totalitārās diktatūras aizstāšanu ar „demokrātisko anarhiju”. Iezīvotāju politiskā pasivitāte kalpoja kā protests pret pastāvošo režīmu, šādi neformāli turpinot neoficiālos politiskos kontaktus jeb to, ko šodien saucam par korupciju.[3] Sabiedrība joprojām nepieņem Latvijas iedzīvotāju noslāņošanos, kas turpina veicināt atsvešinātību starp tautu un varu. Cilvēki neorientējas jaunajos apstākļos vai pakļaujas varas izplatītajām sazvērestības teorijām.

Cilvēku uzvedību var raksturot ar sakāmvārdu: “kur divi latvieši, tur trīs partijas”, kas pasvītro neprasmi rast kompromisu situācijā, kad vidusmēra latvietim nepatīk lielais partiju daudzums. Pastāvot iepriekšējai vēlētāju nepastāvībai, “Atmodas” laika eiforija pakāpeniski beidzās un iestājās varas nihilisms. Rezultātā, pilsonis neapmierinātības dēļ nepiedalās vēlēšanās, un šādi masu loģika tiek aizvietota ar ietekmes loģiku, lai arī nepiedalīšanās vēlēšanās veicina neapmierinātību, pret kuru šie vēlētāji vēlāk uzstājas.[4]

Šādi Latvijas politiskā elite darbojas burtiskā varas vakuumā. Tā kā personības ir vienīgā orientācija vēlētājiem, partijas cenšas piesaistīt populārus cilvēkus. Populārie politiķi savukārt cenšas izmantot savu slavu, nodibinot atsevišķus politiskus spēkus kā Joahims Zīgerists un Andris Šķēle. Šajā situācijā personiskie konflikti bieži ir svarīgāki, nekā politiskais saturs. Politiķiem neatliek nekas cits kā darboties īstermiņā, šādi cenšoties iegūt maksimāli daudz personiskā labuma, jo ilgstoša uzturēšanās amatā ir neproduktīva.

Politiskās kultūras neatņemama sastāvdaļa ir vispārīgā piekrišana jeb varas leģitimācija, sistēmas spēja izpildīt sabiedrības vajadzības, kā arī pilsoņu zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem. Latvijā politiskā sistēma vēl nespēj visas iedzīvotāju grupas vienlīdzīgi apmierināt, jo varas mehānisms ir pārāk sarežģīts. Vēloties redzēt pilnīgāku varas mašinērijas efektivitāti, daļa vēlētāju prasa „stingro roku”. Kopumā ņemot, pilsoņi gaida no demokrātiskās pārvaldes sistēmas un tirgus ekonomikas savu prasību izpildīšanu bez savu tiesību un pienākumu apziņas, šādi atstājot politiķiem plašu lauku manipulācijai ar sabiedrisko domu.

Secinājumi

Bez ievērojama sabiedrības zināšanu līmeņa celšanās nav iedomājama labklājības celšanās ilgtermiņā. Vienīgā ekspluatācija, kas pasaulē pastāvējusi, ir neziņas ekspluatācija. Tikai veicinot vispārēju sabiedrības pilsoniskās izglītības līmeņa celšanos, iespējama Latvijas politiskās kultūras uzlabošanās. Pilsoņu neziņa jeb neizglītotība par sabiedrības pārvaldi (viņu pašu labklājības garantēšanu!) veicina cilvēku atsvešināšanos un anēmiju, kas kalpo par pamatu populistisku politiķu manipulācijām. Proti, politikas ganiem ir daudz vienkāršāk vest aiz sevis t.s. „aitu baru”, nevis savas tiesības un pienākumus zinošus pilsoņus. Politiķu maiņas nenesīs tūlītējas rīcībpolitkas izmaiņas, jo politiskā kultūra mainās paaudžu gaitā. Tomēr politisko kultūru var uzlabot caur saprotamu un caurspīdīgu sabiedrības pārvaldi, kam savukārt nepieciešama mūsdienīga izglītības sistēmas izveidošana. Lai izdzīvotu globālo izaicinājumu laikmetā, Latvijas vēlētājam der atcerēties tautas kalpu darbību 8.Saeimā un izprast, vai izglītība maz ir šo partiju prioritāte. Dienvidaustrumu Āzijas un mums tuvās Skandināvijas piemērs parāda, ka bez konkurētspējīgas izglītības sistēmas nav iespējams nodrošināt nedz ilgtspējīgu sabiedrības labklājības pieaugumu, nedz arī ievērojami uzlabot politisko kultūru.

_________________

[1] Mattusch, Katrin: Demokratisierung im Baltikum? Frankfurt 1996

[2] Reißig, Rolf: Die deutsche Transformationsforschung der ersten und zweiten Generation. Eine Bilanz; in: Hochschule Ost 1-2/00, S.34ff.

[3] Putniņa, Aivita: Strādāsim vai noalgosim Antiņu? Intervija www.politika.lv, 11.09.2001

[4] Widmaier, Ulrich / Gawrich, Andrea / Becker, Ute: Regierungssysteme Zentral- und Osteuropas, Opladen, 1999

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi
Senie gudrie 255x203

Demos, kratos, evimeria* 9 Autors:Aksels Recs