Labrīt, lasītāji!Nu, ko. Tā diena ir pienākusi. Padzeršu vēl mazliet tējas, uzrakstīšu blogu, došos uz iecirkni un balsošu. Atvainojiet visi apmaksātie "komentētāji," bet par biznesa projektu, kas saucas Minhauzena dēls plus Mākoņpapus nu nekādā gadījumā ne. Saprotu, protams, ka vēl ne viss mūsu valstī ir "sakārtots" un "noprihvatizēts," piemēram, atkritumu apstrādes un vēja enerģijas jomā, un tāpēc attiecīgajām interesēm nu ļoti, ļoti, ĻOTI gribas vēl vismaz uz četriem gadiem tikt pie kloķiem, bet, nu nē. Nē, nē, nē.

Jo cik tālu var aizstiepties šī veidojuma negodīgums? Nu, neticu es, neticu, neticu, neticu, ka tas, ka uz plakātiem piepeši buldozera ģīmja vietā ir uzradies hokeja spēlētāja ģīmis ar to pašu saraksta numuru un daudzmaz to pašu reklāmas tekstu nudien bija tāds pavisam nejaušs, no debesu eņģeļiem inspirēts pasākums, kuram ar Minhauzena dēla un Mākoņpapus biznesa projektu nu nebija pilnīgi un absolūti ne mazākā sakara nekad un nekad un nekad. Vēl jo vairāk, ja uzņēmējdarbības vidē piepeši kādam nāca bezprecedenta apgaismība, ka visas daudzās reklāmas vietas “hokeja spēlētāja” reklamēšanai ir jāatdod par baltu velti. Nudien labdaris. Droši vien, ka galus te neviens nespēs savilkt, Minhauzena dēla un Mākoņpapus biznesa projekta ļaudis ir ar senu, senu vēsturi par to, kā visu var tā smuki paslēpt aiz septiņiem ofšoriem. Arī šoreiz izrādās, ka uzņēmums, kurš piepeši ir kļuvis tik ārprātīgi dāsns, ka ir gatavs visu dot par velti, nav īsti identificējams, nav īsti atrodams. Un te nu mēs nonākam pie šodien paša būtiskākā jautājuma — vai tiešām mēs vēl četrus gadus vēlamies politisku iekārtu, kuras augšgalā ir smīnoši negodīgi cilvēki ar paceltu rokas vidējo pirkstu un attieksmi pret “vaukšķiem,” kā vēlētājus reiz nosauca klasiķis “stabilitātes garants,” kuras centrā ir doma “Paldies par balsojumu, tagad ejiet dirst.” Piedodiet rupjību, bet tāda nudien ir šo cilvēku attieksme.

Rīt mēs pamodīsimies Latvijas republikā. Nekas tāds šodien nevar notikt, kura rezultātā aizparīt valdošā “elite” valsti pārdos Krievijai vai Kremlim. Taču pēdējos četrus gadus valdībā un Saeimā aprakstīt ar citu vārdu, kā “šeptēšanās,” būtu pat ļoti pagrūti. No tā man neizriet, ka tagad vajag dot iespēju tam vienam spēkam, kurš visu laiku ir sēdējis bezcerīgā opozīcijā, jo nav nekā tāda par Rubika pārstāvēto spēku, kas man liecinātu, ka te nu ir tie ļaudis, kuriem interesē Latvija, Latvijas tauta un tās celšana saulītē. Taču nezinu, kā citiem, bet es neesmu aizmirsis, kuras partijas konkrēti bija pie teikšanas tad, kad, kā jau rakstīju vakar, valdošās “elites” filozofija bija “gāzi grīdā” un “nasing spešal.” Ar šīm atmiņām es arī tagad došos vēlēt. Un pēc tam aplūkot Centrāltirgus no jauna izremontēto dārzeņu paviljonu. Ja godīgi, nemaz nebiju pamanījis, ka tas tiek remontēts. Visu dzīvē laikam nevar pamanīt.

Jauku visiem dienu!