Vēlēšanas un maģija 0

Roberts Ķīlis: «Vai zināt, kas līdzīgs Cēsu alus un Einara Repšes reklāmas kampaņām?»

Kembridžas universitātes antropoloģijas doktors Roberts Ķīlis ir arī viens no interesantākajiem Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējiem. Viņa viedoklis par partiju reklamēšanās kampaņu vēlēšanas 2002 un citiem politiķu trikiem, domāju, šķitīs interesants un savdabīgs arī mūsu lasītājam.

Iesaki citiem:

– Vai vēlēšanu rezultātus Latvijā iespaido sociālā atmiņa?

– Nezinu, kā tā ietekmēs konkrēti šo vēlēšanu rezultātus, bet sociālā atmiņa nenoliedzami ietekmē politiskos procesus. Astoņdesmito gadu beigās pie mums taču notika klasiski kalendārie nemieri. Atsevišķi vēsturiskie datumi bija iemesls, lai cilvēki nāktu kopā un taisītu troksni. Ideoloģijai bija raksturīga idealizēta vēsturiskā atmiņa. Zelta laikmets – neatkarīgā Latvija, tad stāsts par to, kā varmācīgās varas mūs izvaroja, stāsts par izsūtījumiem un emigrāciju, it kā pilnīgi aizmirstot, ka deviņas desmitdaļas iedzīvotāju tomēr palika Latvijā. Deviņdesmito gadu sākumā vēsturnieku vietu aizņēma atmiņu stāstītāji, kas uzbūra tēlu par to, kas notika ar Latviju.

– Un šī idealizētā vēsturiskā atmiņa tika aktīvi izmantota praktiskajā politikā.

– Protams. Jums kaut kādām politiskajām rīcībām ir jādabū kaut kāds ideoloģisks pamats. Neatkarībai bija vajadzīgs morāls pamatojums. Ar racionāliem argumentiem bija grūti izsaukt cilvēkos sentimentu. Bez sentimenta jūs nevarat panākt politisko kustību. Jums ir jārada kolektīvas jūtas, ar ko iekurināt cilvēkus. Latvijas neatkarības sākuma gadi bija pat skaists piemērs tam, kā to izdarīt, kaut ko pasakot, kaut ko noklusējot, jo liels vairums taču bija aktīvi sadarbojušies gan ar vāciešiem, gan ar krieviem, bet tas tika aizmirsts, un tika radīts noteikts apziņas tēls. Tas, ka pavisam nesen vēl bijis neredzēta kolaboracionisma laikmets, tika ātri aizmirsts.

– Visur, arī bijušajās padomju bloka valstīs, politikā ir bijis un ir raksturīgs gan labējais, gan kreisais pagrieziens. Savukārt Latvijā visus neatkarības gadus politiskā vara bijusi labējo vai nosacīti labējo politisko spēku rokās. Kāpēc šajā ziņā pie mums sociālā atmiņa nedarbojas?

– Tā ir mana spekulācija, bet es domāju, ka kreiss Latvijā saistās ar svešu tautu. Vai jūs varat nosaukt kādu labēju krievu?

– Tas gan ir pretrunā ar nacionālajiem populistiem raksturīgo spriedelējumu, ka Latvijas ekonomika ir krievu rokās. Tātad krievi ir kapitālisti, un krievi ir kreisie. Kreisie kapitālisti – krievi. Tas it kā ir absurds, un tomēr tas ir raksturīgs ne tikai neizglītotu cilvēku domāšanai.

– Cilvēki Latvijā īpašumattiecības nesaista ar ideoloģisko pozīciju. Ir jābūt ilgākai pieredzei, lai saprastu, ka no īpašumattiecībām tomēr izriet ideoloģiskā pozīcija. Tas nav automātiski, tas nav tādā brutāli marksistiskā veidā – kā jums ir īpašums, jūs uzreiz esat ļoti labējs –, tomēr visumā šāda sakarība nenoliedzami pastāv. Mūsu cilvēku kolektīvajā apziņā vēl nav saslēdzies tas, ka labējs saistās ar īpašumu.

– Socioloģiskās aptaujas rāda, ka paši latvieši ir ļoti kreisi, kas izpaužas negatīvā attieksmē pret privatizāciju, ilgās pēc valsts īpašuma un regulācijas ekonomikā.

– Viens no pašiem galvenajiem kreisuma aspektiem ir aktīva tautas līdzdalība politikā. Apziņa, ka visiem ir jāpiedalās lēmumu pieņemšanā, ka viss valstī attiecas uz visiem. Tas nu gan pavisam nav mums raksturīgs. Joprojām ir mēs un šaurā elite.

– Francijā streiko pat aviodispečeri, kuru algas ir vismaz divi tūkstoši latu mēnesī. Pie mums cilvēki pacieš simt latu algas jau desmit gadus. Tikai pirmie bērna šļupsti ir nesen notikušie mediķu streiki, kaut gan tas, ko valsts ir izdarījusi pret medicīnas māsām, ir vienkārši supernetaisnība. Kāpēc latviešu cilvēki ir tik gļēvi?

– Nacionālās idejas ir nodzēsušas sociāli politisko instinktu. Tā ir mana pirmā automātiskā atbilde.

– Vai nacionālās idejas var būt tik stipras divpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas? Turklāt to šodien neviens neapdraud?

– Nacionālās idejas visu laiku tiek aktualizētas. Bija Padomju Savienība, no kā baidīties, tagad ir kaut kāda globalizācija, kas visu apdraud. Tiek izdarītas jaunas nacionālo emociju injekcijas. Nedomāju, ka tās kādreiz pilnīgi apdzisīs. Drīzāk cilvēki sadalīsies, tajos, kuriem tās vairs nav svarīgas, un tajos, kuri bez tām nevar dzīvot. Cilvēkiem vajag paštēlu. Es drošāk jūtos, ja esmu viens no. Tīri psiholoģiski. Pie mums viss ir plūstošs. Profesija, ģimenes stāvoklis, pat reliģiskā piederība. Bet ir viena monolīta piederības shēma – nacionalitāte, kas dod vismaz kaut kādu drošību. Ja es nezinu, kas es esmu, tad vismaz droši zinu, ka esmu latvietis. Tāpēc nacionālais ir ļoti ejoša lieta, lai ar to manipulētu politikā.

– Ir jau jūlija otrā puse, bet vēl nav sākusies aktīva tiešās politiskās reklāmas kampaņa, kas pievērstu lielāku sabiedrības uzmanību, ja neskaita PCTVL reklamēšanos futbola čempionātā un Brīvības partijas trikus ar nēģeriem reklāmās.

– Domāju, ka politiķi jau ir sapirkuši reklāmas laikus un vietas pirms pašām vēlēšanām. Tad būs tāds blieziens, kāds vēl nav redzēts. Es domāju, tas būs ārprāts, kas notiks.

– Taču ir vai nav attiecīgs efekts šai masveidīgajai un vienlaikus dārgajai tiešajai reklāmai, kas arī partiju priekšvēlēšanu kampaņu budžetā aizņem lauvas tiesu?

– Es domāju, ka partijas pašlaik strādā ar savu pastāvīgo elektorātu, kas savu partiju jau zina. Taču to cilvēku skaits, kuri nav izlēmuši, par ko balsot, ir ļoti liels. Tāpēc ir ļoti liela konkurence, lai iegūtu šīs svārstīgās balsis. Reklāmā parasti tiek piedāvāts kāds maģisks līdzeklis, lai iegūtu noteiktu stāvokli. Jauna virtuve – jauna sieva. Produkts tiek asociēts kā līdzeklis, ar ko iegūt noteiktu stāvokli. Tomēr ar politisko reklāmu ir grūtāk, jo pēc būtības tas, kas tiek piedāvāts iegādāties, ir noteiktas idejas.

– Vai tās ir idejas vai Latvijas apstākļos vienkārši simpātijas un antipātijas? Kāda ideja, piemēram, ir spriedumā: man patīk Šķēle vai man nepatīk Šķēle?

– Ar idejām es domāju kaut ko tādu, kas nav tverams, priekšstatus, emocijas, simpātijas, simbolus. Lai politiskā reklāma būtu sekmīga, tai ir jābūt vispirms psiholoģiski ietekmīgai, taču vienlaikus tai ir jāsatur kāda sociāla norma, kas saskan ar liela skaita cilvēku priekšstatiem, kuri varēs teikt: jā, tas tā ir. Un politiskajai reklāmai noteikti ir jābūt vienkāršai un visiem saprotamai.

– Politiskajā reklāmā bieži tiek izmantota krāsa.

– Ļoti stipra un agresīva ir sarkanā krāsa, ja jūs to spēsiet izmantot savā reklāmā, tā noteikti būs spēcīgāka par citām. Taču, protams, to nevar izmantot, lai radītu miera un ģimeniskuma izjūtu vēlētājos. Ļoti laba krāsa reklāmā ir oranžā, ko izmanto Tautas partija. Tā ir īsti psihodēliska krāsa.

– Sarkanā krāsa gan laikam Latvijā īsti neder?

– Neder. Ļoti laba ir zaļā krāsa, kas ir Zemnieku savienībai.

– Islāma krāsa?

– Jā, taču pie mums to nesaista ar islāmu. Varbūt to varētu kāds darīt, kas mēģinātu paņirgāties par Zemnieku savienību. Psihodēliskas krāsas ir labas krāsas. Tās paņem uztveri.

– Ļoti augstus rezultātus socioloģiskās aptaujas paredz Repšem. Taču viņam it kā nav nekā, ne krāsas, ne ideoloģijas, ne reklāmas.

– Arī viņi izmanto reklāmas trikus. Par Repši daudz runā citi, rezonē. Tas ir tāpēc, ka, rupji runājot, viņš čakarē citus, piemēram, ar kaut kādiem nereāliem, šokējošiem paziņojumiem. Par miljonu, par to, ka iegūs piecdesmit procentus Saeimā. Tas ir atklāti nereālistiski, bet provocē citus izteikties par Repši. Tas ir līdzīgi kā Cēsu alus fabrika, kurai bija mazs budžets, uztaisīja milzīgu kampaņu ar savu saukli – labāks par zeltu! Sākās skandāls, par to rakstīja avīzes, tāda veidā multiplicējot reklāmas efektu. Faktiski Cēsu alus ražotāji par brīvu dabūja reklāmas laukumus, pateicoties žurnālistiem, kas sāka par to spriedelēt.

– Kāpēc sociālā atmiņa nestrādā arī tad, kad Latvijas cilvēki atkal un atkal balso par jaunajām partijām? Vienās vēlēšanās bija Latvijas ceļš, tad Saimnieks, tad Tautas partija un Jaunā partija, tagad jau vesela virkne ar jaunajām partijām. Šīs jaunās partijas taču nekādā veidā nav sevi pierādījušas, tomēr tieši tās katrās vēlēšanās gūst nosacītu uzvaru.

– Ko gan politikā jūs varat pierādīt? Jūsu politiskā darba labie vai sliktie augļi būs jūtami pēc daudziem gadiem, taču vēlēšanas notiek šodien. Šodien Saeimas lemtais reāli būs jūtams tikai nākotnē. Tas ir neizbēgami. Bet vēlēšanas ir oktobrī.

– Tātad mānīšana ir neizbēgama politiskās kampaņas sastāvdaļa arī vecajām partijām?

– Vēlēšanas šodien vispār ir pilnīgi iracionāls pasākums. Iet vēlēt ir jēga tad, ja jūsu balss ir izšķirošā, ja jūs varat kaut ko mainīt. Piemēram, jūs nobalsosiet, un būs viens pensiju likums, pretējā gadījumā – cits. Citādi nav jēgas iet un stāvēt milzīgās rindās. Jēgas apziņu cilvēkiem rada ar izjūtu, ka viņi kaut kur ir piedalījušies, ka tā ir viņu misija.

– Tātad pēc būtības tomēr nav atšķirības starp kādas košļājamās gumijas un kādas partijas reklāmu?

– Cilvēku uzkacināšana notiek līdzīgā veidā. Taču košļājamo gumiju vismaz ir iespējams pamēģināt un novērtēt, bet politisko partiju izmēģināt ir ļoti grūti. Tāpēc tiek kultivēts maģiskais efekts, – tu nobalsoji par to, notika tā. Ilūzija, ka ar savu darbību jūs esat mainījis pasauli. Tas ir līdzīgi kā ar maģisko vudu lelli, kuru sadursta, bet, kad cilvēkam kļūst slikti, jūs domājat, ka esat to panācis ar to, ka sadurstījāt lelli.

– Tātad vēlēšanas ir maģisks rituāls?

– Absolūti. Jums ir jāiedveš izjūta, ka jūs kaut ko maināt. Tādēļ vārds mainīt ir tik ejošs politisko partiju kampaņās.

– Ir tāda lieta kā politiskā harisma. Vai to var radīt ar politisko tehnoloģiju palīdzību?

– Domāju, ka var. Vajag papētīt fokusgrupiņas, pamainīt savu tēlu, nedaudz, protams, jābūt arī talantam. Politikā jūs visu laiku tiekat izģērbts. Ir jāmāk uz to pareizi reaģēt. Nevar, piemērām, ar vienkāršu jā vai nē atbildēt uz žurnālista jautājumu: vai jūs turpināt sist savu sievu? Ir jāpadomā. Bet arī politisko harismu var sabrūvēt.

– Vajag atrast savu auditoriju?

– Jā, bet man liekas interesanti, ka rietumnieki vienmēr mēģina apgalvot, ka viņi nošķir principiālo un eksemplāro domāšanu. Principiāla domāšana politikā ir tad, kad jūs darbojaties, izejot no universāliem principiem, – cilvēktiesības, tautas pašnoteikšanās tiesības. Rietumnieki mēģina apgalvot, ka viņi tā dara. Eksemplārā domāšana politikā ir tad, ja jūs sakāt: es daru tā tāpēc, ka Čingishans tā darīja vai Kārlis Ulmanis. Būtiski svarīga vēsturiska personība, kas vairs netiek vērtēta, bet uztverta kā precedents savai rīcībai. Neviens īsti nezina, ko viņš ir darījis, bet visi domā, ka tas noteikti ir kaut kas baigi labs. Tā ir domāšana, kurā labās lietas izriet no labās personas vai viņa teiktā, vai viņa rīcības. Taču šis domāšanas veids joprojām pastāv. Neskatoties uz to, ka reliģija jau kopš seniem laikiem ir centusies ieviest pārcilvēciskus principus. Taču pat kristietībā likumi nāk no tā, ka Jēzus tā ir teicis. Šo tā saukto eksemplāro domāšanu nav iespējams izdzēst no cilvēku galvām.

– Tā ir spēcīgāka par abstrakto domāšanu?

– O, jā, protams! Skaidrs, ka tā ir. Kaut kāds inteliģents liberālis vai tāds, kas vismaz uzskata, ka tāds ir, var apgalvot, ka viņam svarīgāki ir principi. Bet viņš saskarsies ar lielākas cilvēku masas nesapratni, kura domā precedentu kategorijās un kurai svarīgākas ir personības, nevis kaut kādi principi. No šamaņa vai guru emanē gudrība.

– Kāpēc Latvijas politikā kopš neatkarības atjaunošanas tā arī nav parādījies šis lielais šamanis vai guru, ja viņam ir brīva niša cilvēku prātos? Kur palicis Kārlis Ulmanis numur divi? Varbūt tas tomēr nav tik vienkārši ar politiskajām tehnoloģijām radīt īstu harismu?

– Nu vislabāk šamaņu radīšana padodas fašistiem. Tāpēc arī visās demokrātijās ir aizliegtas tieši fašistiskās partijas. Viņi spēlējās ar dziļi masu psiholoģiskā gruzdošiem instinktiem, uzkurinot liesmu. Viņi cilvēkus pārvērš par masu un veģetē uz tā. Latvijas politika ir elitāra. Lēmumus pieņem ļoti šaurs cilvēku loks, kurš nevar atļauties kaitināt Eiropas Savienību un NATO. Tāpēc elite nekad nepieļaus masu līdera rašanos.

– Eiropas Savienība un NATO ir vienīgā mūsu elites politiskā ideja?

– Vienīgā lieta, ar kuru pamatot savu atrašanos pie varas. Vēl ir opozicionārās idejas, mēs esam pret varu. Vēl ir kaut kāda diezgan abstrakta nacionālā ideja. Tas arī ir viss mūsu politiķu ideoloģiskajā klāstā.

– Vai Latvijā var parādīties masu līderis?

– Teorētiski var. Taču viņu politiskā elite neizlaidīs caur partiju sietu, kas veido mūsu politisko sistēmu. Turklāt viņam netiks dots vārds masu medijos, lai komunicētu ar tautu. Taču tikai tā var ierobežot fašismu, citādi tas nav izravējams un ir ļoti lipīgs.

– Vai tie cilvēki, kuriem ir nauda, ir ieinteresēti, lai politiskā aina Latvijā ir tāda, kāda tā ir, – sadrumstalota?

– Viennozīmīgi. Tiek kontrolēta komunikācija, šķelts elektorāts. Masu līderis pie mums varētu parādīties tikai tad, ja notiktu kaut kādi lieli ārēji satricinājumi, kad situācija uz brīdi kļūst nekontrolējama no elites puses. Dabiskos apstākļos masu līderis nav iespējams.

– Taču lielas Latvijas iedzīvotāju daļas dzīvo trūkumā. Neapmierinātība ar dzīvi un tās izraisītā spriedze rada augstu negatīvo emocionālo līmeni. Kāpēc Latvijas politiķi to tomēr neizmanto savās politiskajās manipulācijās? Varbūt vienīgi Zīgerists to darīja.

– Sociāldemokrātiskā niša Latvijā ir ļoti plaša.

– Esošie sociāldemokrāti to neaizpilda?

– Tā ir viņu problēma. Viņi tērē resursus nevajadzīgām lietām. Sociālā taisnīguma ideja politikā ir laba lieta, bet sociāldemokrāti to nemāk mobilizēt.

– Vai tas nozīmē, ka konkrētām personībām politikā tomēr ir ļoti liela nozīme. Piemēram, būtu sociāldemokrātiem cits spējīgāks līderis, viņi Latvijā varētu iegūt varu, kreisais pagrieziens notiktu. Bet konkrētiem sociāldemokrātiem trūkst konkrētu līderu, un nekāds kreisais pagrieziens nenotiek, kaut gan tam ir pamats sabiedrībā.

– Politiķiem, kuri grib iegūt kreiso nišu, visu laiku vajadzētu vērst uzmanību uz to, kāda netaisnība, kāda nevienlīdzība valda Latvijā. Viņiem vajadzētu to vispirms parādīt visai sabiedrībai. Diemžēl Latvijas sociāldemokrāti to nedara. Viņi jau ir iekšā varā un spēlē citu lomu, sev nepiestāvošu lomu.

– Vai Latvijas vēlētājus var mobilizēt reliģiskā ideja?

– To mēģina darīt Pirmā partija. Taču savā laikā to mēģināja Reigans, kam pieder teiciens, ka reliģija ir morāles pamats, bet morāle un politika ir neizbēgami saistītas, tādēļ politikai ir jābūt morālai, tātad politikai jābūt reliģiskai. Skaista premisa, kurā ir iekšēja pretruna.

– Taču tieši šāda Reigana pieeja nesa augļus. Viņš Padomju Savienību nosauca par ļaunuma impēriju, kāda tā arī bija, un šī ļaunuma impērija sabruka. Viņš lietas nosauca īstajos vārdos. Viņš atteicās runāt par tolaik politologu vidū modīgo konverģences ideju, ka sociālisms tuvināšoties kapitālismam, bet kapitālisms sociālismam, kamēr izveidošoties kaut kāds brīnišķīgs trešais. Tā nu Reigans bez augstākās izglītības redzēja vienkāršas lietas un konsekventi rīkojās, padarot to, ko diez vai būtu spējis kāds Hārvarda absolvents.

– Acīmredzot tā ir. Skaidri, sekmīgi komunicēta saite starp politiku un morāli, politiku un reliģiju noteiktos apstākļos var dot rezultātus. Jums taisnība šajā aspektā.

– Katram cilvēkam – vai tas ir bandīts, students, pensionārs vai miljonārs – ir sava taisnīguma izjūta. Cita lieta, kāda tā ir, bet tā ir diezgan spēcīga izjūta. Kādēļ Latvijas politiķi tik maz runā par to, kas ir taisnīgs?

– Tie, kas šodien veido politiskās kampaņas, nez kāpēc ir iedomājušies, ka cilvēkiem vajag tikai kaut ko ļoti utilitāru. Līdz ar to viņi jau iebūvē jautājumus pētījumos, uz kuriem atbildot izriet, ka cilvēkiem vajag tikai kaut ko utilitāru. Kampaņu veidotāji nezina, kāds ir cilvēku morālais stāvoklis, viņu priekšstati. Un nemēģina to arī izzināt.

– Kā atšķirsies reālais vēlēšanu rezultāts no tā, ko šodien paredz socioloģiskās aptaujas?

– To noteiks priekšvēlēšanu kampaņu budžeta biezums. Intensīvā kampaņa vēl ir priekšā, un tā notiks pēdējās nedēļās un dienās pirms vēlēšanām.

___________________

Vizītkarte

Roberts Ķīlis
Dzimis 1968. gadā
1991. gadā beidzis Latvijas Universitātes Filozofijas fakultāti, diploms ar izcilību
1999. gadā ieguvis filozofijas doktora grādu Kembridžas universitātes Sociālās antropoloģijas nodaļā
Kopš 1999. gada asociētais profesors Rīgas Ekonomikas augstskolā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733