Atslēgvārdi:

Vēlēšanas: aklo vistiņu spēles analīze

Cerams, ka nākamajās vēlēšanās vairāk mediju spēs veikt svarīgāku funkciju, nekā tikai kalpot par “tiešo pastu” starp partiju kampaņu rīkotājiem un vēlētājiem.

Iesaki citiem:

Lai gan Satversme nosaka, ka vēlēšanām jābūt vienlīdzīgām, realitātē tas nav iespējams. Kandidātu vienlīdzīgās starta pozīcijas izjauc ne tikai atšķirības to finansiālajā rosībā, kas ļauj iegādāties dažādu politiskās reklāmas daudzumu. Vēlēšanu vienlīdzīgumu kropļo arī cits, ne mazāk svarīgs faktors — valstī pastāvošā mediju sistēma un vēlēšanu atspoguļojuma tradīcijas, kuras vieniem politiskiem spēkiem atvieglo kampaņu rīkošanu, citiem — apgrūtina. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka vēlētāji medijiem uzticas vairāk, nekā pašām politiskajām partijām, turklāt mediji ir tie, kas visvairāk nosaka viņu izvēli vēlēšanās[ 1 ].

Tādēļ nav jābrīnās, ka darbs ar medijiem ir katras partijas svarīgs priekšvēlēšanu kampaņas elements. Kandidāti vēlas atrast pareizās “pogas”, lai mediju atspoguļojums nestu labus rezultātus vēlēšanās. Tomēr vēlmi izmantot medijus savās interesēs pavada neziņa par to, kāds ir dažādo darbību efekts — vai tās vēlētāju pievilina, atgrūž vai paliek nepamanāmas. Partiju centienos priekšvēlēšanu laikā caur medijiem atrast ceļu pie vēlētājiem var salīdzināt ar aklo vistiņu spēli — partijas tikai aptuveni nojauš, kur ir viņu vēlētājs, kāda ir telpas struktūra un kādas ir iespējamās taktikas, lai vēlētājam pietuvinātos un “sagrābtu”. Daži kandidāti šajos neziņas apstākļos izšķiras par žurnālistu pirkšanu vai savu propagandas mediju izveidi, lai nodrošinātu sev labvēlīgu rezultātu. Citi darbojas mazāk brutāli, cenšoties medijiem piedāvāt pēc iespējas daudz sev labvēlīgas un konkurentiem kaitīgas informācijas.

Lai saprastu, vai mediji pakļaujas šāda veida priekšvēlēšanu cīņas taktikām un kā tās ietekmē vēlēšanu rezultātus, ir vērts aplūkot divus Sabiedriskās politikas centra Providus pētījumus par slēpto reklāmu un partiju reprezentāciju medijos pirms vēlēšanām[ 2 ]. Partiju reprezentācija parāda, kuras partijas pirms vēlēšanām ir medijos parādījušās visvairāk (gan visos kopā, gan katrā atsevišķi) un kāda ir bijusi mediju attieksme pret tām. Pētījumos atrodamie dati palīdz post factum nošķirt efektīvos pasākumus no partiju darbībām, kas izrādījās lieka laika un naudas šķērdēšana.



1.Cik liela ietekme uz vēlēšanu rezultātiem bija slēptajai reklāmai un atklātai partiju propagandai medijos?

Pētījumi liecina, ka 2006.gada Saeimas vēlēšanās, salīdzinājumā ar pašvaldību vēlēšanām, atkal ir pieaudzis slēpto reklāmu skaits. Turklāt ir mainījies arī to raksturs — vairāki mediji šoreiz savu lomu atklāti definēja kā vienas vai vairāku partiju propagandas instrumenti. Tomēr slēptās reklāma un atklāta propaganda sakrīt mediju patērētājām pamanāmajās izpausmēs — abos gadījumos ir runa par medija nekritiski pozitīvu attieksmi pret kādu no partijām vai tikpat nekritiski negatīvu attieksmi pret atbalstāmās partijas konkurentiem.

Par šo taktiku efektivitāti visdaiļrunīgāk stāsta to partiju rezultāti, kuru atbalstītāji to visvairāk piekopa — pētījums uzrāda četrus slēptās reklāmas līderus (SC, LPP/LC, PCTVL, Dzimtene). No tiem tikai Saskaņas centra rezultāti Saeimas vēlēšanās būtu uzskatāmi par panākumu. Pārējie centieni ir nobālējuši kopējā priekšvēlēšanu informācijas gūzmā. Tas apliecina, ka (ja neņem vērā dažus sabiedrības segmentus) Latvijas vēlētājs šobrīd jau spēj nošķirt žurnālistiku no partiju propagandas mašinērijas un nekritiski pozitīvu materiālu parādīšanās par kandidātu var drīzāk traucēt, nevis vairot viņa izredzes vēlēšanās.



2.Vai vēlēšanu rezultāti ir atkarīgi no partijas publicitātes daudzuma medijos?

Partiju reprezentācijas pētījums parāda, ka vislielākā publicitāte drukātajos medijos un Internetā bija LPP/LC — partiju apvienībai, kas vēlēšanās ieguva tikai piekto vietu. Daudz publicitātes bijis arī PCTVL, kas ar grūtībām pārvarēja 5% barjeru un maz — Saskaņas centram, kas ieguva 14% vēlētāju atbalstu[ 3 ]. Tajā pašā laikā citām 8.Saeimas partijām publicitāte ir aptuveni salīdzināma ar to rezultātiem vēlēšanās. Secinājums, ko no šīm vēlēšanām gūs politiķi: nevar rēķināties ar to, ka, iesviežot medijos X daudzumu informācijas, no tā tiks saņemts proporcionāls labums.

Partiju reprezentācija medijos gan nav atkarīga tikai no partijām. Pētījums identificē divus ar Latvijas mediju vidi saistītus faktorus, kas būtiski kropļo partiju vienlīdzīgas iespējas dalībai vēlēšanās. Pirmkārt, tika apstiprināts, ka arī šajās vēlēšanās latviešu mediji maz atspoguļoja tā saucamās krievu partijas un otrādi. Otrkārt, dati par partiju publicitātes daudzumu liecina, ka paši mediji no priekšvēlēšanu cīņas izslēdza visas partijas, kas nebija pārstāvētas 8.Saeimā. Lai gan, piemēram, sociāldemokrātu vai Jauno Demokrātu popularitātes reitingi bija salīdzināmi ar Pirmās partijas vai Saskaņas centra reitingiem, tomēr viņu publicitāte bija daudz mazāka. Tas ir satraucošs signāls ārpus-Saeimas partijām, kas kandidēs nākamajās vēlēšanās — tām nāksies rēķināties ne tikai ar konkurentu finansiālo un administratīvo resursu pārspēku, bet arī vēl pirms vēlēšanām pārliecināt medijus, ka viņu izredzes nav a priori norakstāmas.



3.Vai partijām ir vērts īstenot īpašus pasākumus, strādājot ar medijiem, kurus lieto viņu mērķauditorija?

Pētījums netieši apstiprina, ka vēlēšanu rezultāti uzlabojas tām partijām, kas spēj pareizi identificēt savus potenciālos vēlētājus, medijus, ar kuru palīdzību viņus var sasniegt, un savā priekšvēlēšanu stratēģijā paredz īpašus pasākumus, lai gūtu pozitīvu publicitāti šajos medijos. 9.Saeimas vēlēšanās šādi “veiksmes stāsti” bija vairāki. Visacīmredzamākais — Saskaņas centra panākumi, strādājot gandrīz tikai uz Pirmo Baltijas kanālu un reģionālo krievu presi.

Interesanti, ka partiju publicitātes daudzums latviešu reģionālajos laikrakstos ir ļoti tuvs vēlēšanu rezultātiem attiecīgajos Saeimas vēlēšanu apgabalos. Piemēram, Kurzemē uzvarēja ZZS, kas vienlaicīgi bija izteikts publicitātes līderis šajā novadā. Zemgales un Vidzemes reģionālā prese visvairāk aprakstīja attiecīgo apgabalu uzvarētāju — Tautas partiju. Līdzīgi LPP/LC savu vislabāko rezultātu ieguva Latgalē, kur šī apvienība guva vislielāko publicitāti reģionālajā presē.



4.Vai mediju partejiskums ir būtisks faktors vēlēšanu iznākumā?

Partiju reprezentācijas pētījums ne tikai uzskaita partiju parādīšanās biežumu medijos, bet arī pēta šo publikāciju ievirzi — vai tās ir emocionāli neitrālas, vai arī tajās ir noprotama žurnālista attieksme pret partiju. Dati rāda, ka, atbilstoši labas žurnālistikas standartiem, arī Latvijas medijos ziņas bija kopumā neitrālas (latviešu nacionālajā presē — vidēji ap 95%, reģionālajā presē — 85%, nacionālo televīziju raidījumi – 80%, reģionālās televīzijas — 65%). No emocionāli iekrāsotajām ziņām proporcija starp partijām pozitīvām un negatīvām ziņām bija aptuveni 3:1.

Taču, pat ja ziņu neitralitāte Latvijā ir kļuvusi par standartu, vēl joprojām nav skaidrs, cik lielā mērā medija partejiskums ietekmē vēlēšanu rezultātus. Piemēram, vai LPP/LC un SC rezultātus uzlaboja televīziju kopumā labvēlīgā attieksme pret šīm partijām? Vai JL zaudēja balsis dēļ tā, ka NRA, Vakara Ziņas, Rīgas Balss ziņu sadaļās par šo partiju publicēja daudz vairāk negatīvi ievirzītu ziņu, kā par jebkuru citu partiju? Atbildes uz šo jautājumu nav arī pēc šīm vēlēšanām, iespējams tādēļ, ka šāda ziņu pasniegšana šobrīd jau ir drīzāk izņēmums, nevis norma.

Vēl kāds svarīgs neatbildēts jautājums ir par ziņu kadrēšanas (framing) ietekmi uz Latvijas vēlētājiem. Diemžēl Latvijā nav datu, cik rakstu un raidījumu pirms vēlēšanām bijuši žurnālista attieksmes ziņā neitrāli, taču ar kritisku vai partijai nepatīkamu ievirzi vai ko katrs medijs ir uzskatījis par publiskošanas vērtu ziņu. Medija satura ietekme uz lasītāja izvēli vēlēšanās ir pierādīta citās valstīs[ 4 ]. Tomēr arī 2006.gada partiju reprezentācijas pētījums netieši norāda, ka iemesls satraukties ir tikai divām partiju kategorijām: 1) tām, kuras mediji jau iepriekš ir norakstījuši kā bezcerīgas; 2) tām, pret kurām no atsevišķu mediju puses ir izvērsti apzināti tēla graušanas pasākumi. 2006.gada vēlēšanu pieredze liecina, ka visas pārējās partijas var rēķināties, ka:

  • Medijus ir iespējams “barot” ar informāciju par savām aktivitātēm, pie tam tādos apjomos, ka mediju pašu prioritātes kļūs grūti pamanāmas;

  • Lai iekļūtu medijos, nav lielas vajadzības veidot atsevišķas ziņas dažādām mediju grupām, jo gandrīz visi piedāvā ļoti līdzīgu, no ziņu aģentūrām paņemtu saturu;

  • Mediju satura ierosinātāji lielākoties ir politiķi vai amatpersonas, nevis, piemēram, žurnālisti vai vēlētāji;

  • Žurnālisti ir gatavi iet partiju kampaņu rīkotāju pavadā, partijas viedokli prasot tieši tiem partiju pārstāvjiem, kuri tiek kampaņā īpaši popularizēti.


  • Cik lielā mērā secinājumi pēc 2006.gada vēlēšanām būs attiecināmi arī uz nākamajām vēlēšanām? Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka partijas mācās no savām kļūdām un mazāk ir gatavas ieguldīt laiku un naudu tur, kur tas neatmaksājas. Slēptās reklāmas skaita samazinājums salīdzinājumā ar 2002.gada vēlēšanām liecina, ka mācās arī mediji. Tomēr partiju reprezentācijas pētījums atklāj satraucošu tendenci — mediju tieksmi uzskatīt, ka labs priekšvēlēšanu perioda atspoguļojums ir identisks ar slēptās reklāmas, propagandas vai tendenciozitātes neesamību. Cerams, ka nākamajās vēlēšanās vairāk Latvijas mediju būs atbrīvojušies ne tikai no šiem grēkiem, bet arī spēs veikt svarīgāku funkciju, nekā tikai kalpot par netraucētu “tiešo pastu” starp partiju kampaņu rīkotājiem un vēlētājiem.

    Iesaki citiem:
    Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

    Saistītie raksti
    Citi autora darbi