Atslēgvārdi:

Veiksmes stūrakmens — skaidrs redzējums 3

Ārkārtīgi būtisks punkts ir savlaicīga interešu definēšana un aizstāvēšana ES. Vispirms ir jābūt ļoti skaidram redzējumam nacionālajā līmenī, kas tad mums īsti ir vajadzīgs.

Iesaki citiem:

Intervija ar Ilzi Juhansoni, jauno Latvijas vēstnieci ES

Kas ir galvenās Latvijas ārpolitiskās prioritātes Eiropas Savienības kontekstā?

Mūsu lielā fundamentālā prioritāte, uz ko strādā visu nozaru ministrijas un mūsu pārstāvniecība Briselē,— tā ir gatavošanās sarunām par nākamo finanšu ietvaru 2014.-2020. gadam. Ir plānots, ka konkrētas diskusijas sāksies šī gada vidū.

Kāda būs kohēzijas politika? Kāda būs kopējā lauksaimniecības politika,
kādi būs principi tiešmaksājumiem? Kas notiks ar transporta politiku, enerģētiku, inovācijām, izglītību, kultūru? Šobrīd ir tas atbildīgais brīdis, kad politika tiek pārskatīta.


Par tiešmaksājumiem jau daudz runāts arī pirms vēlēšanām. Kas vēl ir Latvijas specifiskās intereses jomās, ko jūs nosaucāt?

Tiešmaksājumi ir principiāls jautājums, ņemot vērā netaisnīgo maksājumu sadali starp dažādām ES dalībvalstīm. Tas traucē zemniekiem nopietni konkurēt vienotajā tirgū. Tā ir principa lieta.

Bet no finansiālā apjoma viedokļa daudz būtiskāka mums būs diskusija par kohēzijas politiku. Nevienam nav noslēpums, ka ir valstis, kuras nav sajūsmā par veidu, kā tiek tērēts ES budžets. Ir virkne piemēru, kad šis finansējums tiek saņemts arī ļoti augsti attīstītās ES valstīs, un tur ir virkne projektu, kas izsauc ļoti daudz jautājumu.


Piemēram?

Gan Dānija, gan Luksemburga ir pietiekami attīstītas valstis, un tad rodas jautājums — kāpēc tur aizvien ir reģioni, kam piešķir kohēzijas finansējumu?


Atbildes saņemat?

Atbildes bieži vien slēpjas sakrālajā frāzē „tas ir politiskais kompromiss, kāpēc mēs esam pie tā vēsturiski nonākuši”. Taču tagad visi daudz rūpīgāk skatās, kur mēs tērējam savu naudu, un vārdi „strukturālās reformas” un „izdevumu optimizācija” nav tikai Latvijas realitāte un ikdiena. Arī Eiropas līmenī šī diskusija ir aizvien aktīvāka.


Kas vēl ir Latvijas prioritātes?

Pirmā prioritāte ir nākamais finanšu ietvars un veiksmīgs rezultāts sarunās par to. Otrais ir pievienošanās eirozonai. Trešais, manuprāt, liels izaicinājums, ir Latvijas pārstāvju, ekspertu darbs Eiropas institūcijās, sākot ar dažādām aģentūrām, Eiropas Ārējās darbības dienestu, Komisiju, Padomi. Un pats lielākais izaicinājums ir sagatavoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015. gadā, lai mēs tiešām spētu kvalitatīvi, saturīgi un profesionāli prezidentūru novadīt.


Kas ir būtiskākais, lai Latvija profesionāli novadītu prezidentūru?

Pirmais ir profesionāli cilvēki. Svarīgi ir nepazaudēt tos cilvēkus, ekspertus, kas jau šobrīd ir valsts pārvaldē. Jo, lai sekmīgi novadītu prezidentūru, šiem cilvēkiem ir jāgūst autoritāte tajās darba grupās, kurās viņi šobrīd piedalās. Viņiem ir jāspēj veidot attiecības ar 26 dalībvalstu pārstāvjiem, un to nevar izdarīt vienā dienā, parādoties darba grupā un sakot, — tagad es būšu boss! Kopējā prezidentūras veiksme vai neveiksme būs atkarīga no tā, cik efektīvi mūsu nozaru eksperti darbosies katrs savā darba grupā, pēc tam — cik veiksmīgi vai neveiksmīgi mūsu ministri to darīs Padomē, kur jau ir politiskie lēmumi. Un pats lielākais izaicinājums manā izpratnē būs sadarbība ar Eiropas Parlamentu, jo liela daļa lēmumu tiek pieņemti koplēmumu procedūrā. Un šeit ir mūsu vājais punkts — maz cilvēku, kuriem ir stažēšanās vai darba pieredze Eiropas institūcijās.


Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēs 2006.-2010. gadam rakstīts — lai realizētu valsts mērķus, svarīga ir „visu atbilstošo valsts institūciju pārstāvju savlaicīga un kvalitatīva piedalīšanās ES nozaru ministru vai citu amatpersonu sanāksmēs”.

Vai varat teikt, ka līdz šim ministri ir kvalitatīvi aizstāvējuši savas intereses? Kāpēc kāds ministrs liek iztulkot visus tekstus latviski? Acīmredzot viņš nemāk angļu valodu.

Man liekas, šeit jānodala divas lietas. Viens ir valodas zināšanas. Es nesaukšu vārdā, bet mums ir fantastiski piemēri, kur cilvēki varbūt arī nerunā angliski, bet viņiem ir ļoti izvērsts sadarbības partneru loks, viņiem ir kontakti, viņi ir savu problēmu izstāstījuši un piedāvājuši savus risinājumus. Jo vienmēr var atrast blakus kādu, kas iztulkos. Jautājums ir par cilvēku atvērtību un gatavību strādāt un sasniegt mērķus.

Otrs — tas, ko jūs minējāt par savlaicīgu interešu definēšanu un aizstāvēšanu, ir ārkārtīgi būtisks punkts. Vispirms ir jābūt ļoti skaidram redzējumam nacionālajā līmenī, kas tad mums īsti ir vajadzīgs. Mēs varam ņemt jebkuru nozari. Piemēram, mūsu enerģētikas rīcības plāns ir no 2006. gada. Šodien dzīves realitāte ir krietni citādāka — pirmkārt, ir citas prognozes par patēriņu, ir virkne tiesību aktu, kas ir Eiropas līmenī pieņemti, — tā pati trešā enerģētikas pakete, kas uzliek jaunas prasības un ietvaru, kurā mēs darbojamies.


Vai Latvija šobrīd zina, ko tā grib enerģētikas jomā? Spriežot pēc politiķu pretrunīgajiem izteikumiem, — ne gluži... Kā varat aizstāvēt intereses, par kurām nezināt, kāda ir vienošanās šeit, Latvijā?

Raugoties no ierēdniecības viedokļa, protams, daudz vieglāk būtu strādāt, ja katrā jomā būtu nevis ļoti gari un izvērsti politikas plānošanas dokumenti, bet īsa un konkrēta vienošanās. Es negribētu piekrist apgalvojumam, ka Latvija nezina, ko grib. Protams, darbs ir sarežģītāks, jo es nevaru pieiet pie plaukta, atvērt dokumentu un, velkot ar pirkstu līdzi, tam sekot. Bet sadarbības modelī starp Ārlietu ministriju, Ekonomikas ministriju un premjera biroju, es teiktu, ir pietiekami operatīva iespēja ātri noreaģēt un saprast, kurā virzienā mēs ejam.

Ir svarīgi, lai saglabātos pēctecība. Piemēram, ja mēs esam apsolījuši atbalstu Rail Baltica projektam, tad mēs mērķtiecīgi ar to strādājam un nedodam pamatu saviem kolēģiem citās valstīs jautāt: paklau, vai tas projekts jums joprojām ir svarīgs?


Jā, satiksmes ministrs tagad saka, ka mēs nezinām, vai Rail Baltica ir Latvijas interesēm atbilstošs projekts.

Tāpēc jau es to piemēru minēju, ka noteiktības pietrūkst. Tā mēs radām kaitējumu savai uzticamībai, un tas ietekmē mūsu tēlu. Ik pa brīdim mēs politiskajā vai augstākās ierēdniecības līmenī pēkšņi mainām savu viedokli vai neuzturam savu prasību tālāk. Svarīgākais ir mūsu cilvēku spēja lietot argumentāciju, kas ir saprotama ne tikai nacionālajā līmenī, bet kas ierakstās arī Eiropas dimensijā. Jo ļoti bieži mēs spējam ļoti precīzi pateikt, vai tas atbilst vai neatbilst Latvijas interesēm, bet, lai tu dabūtu sev līdzīgi domājošos, ir jāspēj to ielikt arī plašākā kontekstā un nopamatot, kāpēc arī pārējām ES dalībvalstīm tas vai nu būs vai nebūs izdevīgi. Jo lielākā daļa lēmumu šobrīd tomēr tiek pieņemti ar kvalificētu balsu vairākumu.


Latvija ir centusies sevi pozicionēt kā eksperti ES-Krievijas attiecību jautājumos. Kā ir veicies?

Mūsu pieredze un ekspertīze tiešām tiek vienmēr novērtēta, un mēs arī argumentējam savu viedokli gan diskusijās Briselē, gan divpusējās konsultācijās ar pārējām valstīm. Es teiktu, ka šajās attiecībās un diskusijās ir vērojama progresīva dinamika. Pirms pāris gadiem mēs runājām, ka ES ir būtiski runāt ar Krieviju vienā balsī. Daudzos gadījumos tas bija vairāk kā lozungs. Šobrīd mēs redzam, ka daudz vairāk notiek reāla niansēta viedokļu saskaņošana.


Ko Latvija saka, vai vajag ES bezvīzu režīmu ar Krieviju?

Latvija atbalsta bezvīzu režīmu ar tieši tādu pašu pieeju, ar kādu mēs atbalstām bezvīzu režīmu ar jebkuru no kaimiņvalstīm. Ir konkrētas tehniskās prasības, kas attiecas uz drošību: ceļošanas dokumenti, pārbaudes un tamlīdzīgas lietas. Ejam uz priekšu, ja ir izpildīti šie nosacījumi. To pašu mēs sakām par citām valstīm — Ukrainu, Gruziju. Mums nav tādas pozīcijas — nē, nekādā veidā bezvīzu režīmu ar Krieviju!


Kā Krievija darbojas attiecībās ar ES dalībvalstīm ?

Skatoties no Krievijas interešu viedokļa, tā ir veiksmīga darbība. Skatoties no mūsu viedokļa, man nav tik viennozīmīga viedokļa. Ir jāsaprot, ka mūsu sabiedrotajiem un partneriem ārpus ES ir savas politiskās, ģeopolitiskās, ekonomiskās un visas pārējās intereses. Un ik pa brīdim pie kādiem konkrētiem projektiem viņiem ir izdevies ar kādu ES valstu grupu vienoties. Tas apgrūtina darbu Eiropas līmenī. Mēs atceramies stāstus par gāzesvadu Baltijas jūrā, Nabuko, Mistral karakuģiem. Tādi gadījumi ienes disonansi diskusijās, un tad rodas jautājums, kā ES atkal var konsolidēt savus spēkus, lai nepazaudētu kopīgo vīziju.


Tas, ka Latvijas diplomāti nedabūja nevienu vēstnieka portfeli Eiropas Ārējās darbības dienestā, ir tāpēc, ka nav spēcīgu kandidātu vai arī tāpēc, ka ietekmīgākas valstis vairāk lobē savus pārstāvjus ?

Es negribētu piekrist ne vienam, ne otram apgalvojumam. Šajā diplomātu izvēlē vienmēr darbojas ģeogrāfiskā balansa princips, uz ko mēs arī paši vienmēr uzstājam. Lietuvas pārstāvis ir īpašais pārstāvis Afganistānā. Līdz ar to, ja mēs runājam par pirmo kārtu, par 33 vēstnieku vietām, tad nosacīti Baltijas valstis ir pārstāvētas. Tagad ir izsludināti nākamie konkursi, uz kuriem mēs virzām savus diplomātus. Protams, mums ir jāturpina ļoti nopietni lobēt savus kandidātus, un mēs to arī darām. Tur saskaņā ar reglamentu ir darbs uz četriem gadiem, un pēc tam to iespējams pagarināt vēl uz četriem, un tad cilvēks atgriežas nacionālajā dienestā. Mēs iegūstam profesionāli, kuram ir papildus zināšanas, kurš zina, kā darbojas arī citas organizācijas, kurš, visticamāk, tiek nosūtīts darbā uz posteni, kur Latvijai pašai nav savas diplomātiskās pārstāvniecības. Īstermiņā skatoties, esam godīgi,— izredzes iekļūt dienestā ir tiešām spēcīgiem diplomātiem, jo mēs konkurējam ar diplomātiem no 26 dalībvalstīm.


Vai varat teikt, ka Latvijas diplomāti pēdējo gadu laikā pieļāvuši kļūdas? Vai kaut ko ir vajadzējis darīt citādāk?

Grūti nosaukt konkrētus gadījumus. Bet ir noteikti bijušas situācijas, kad neesam sasnieguši to rezultātu, ko gribējām. Kad pieredzes trūkuma vai citu iemeslu dēļ mēs neesam līdz galam novērtējuši visus apstākļus un tos ietekmes faktorus, kas veido lēmumu pieņemšanu. Kad neesam pareizi izvērtējuši visus riskus.


Proti?

Kādā brīdī kāda dalībvalsts ir nomainījusi viedokli, un mēs neesam īstajā momentā to piefiksējuši, lai varētu strādāt pretī. Tas ir ne tikai diplomātu, bet visas valsts pārvaldes jautājums. Īpaši vāji atstrādāta mums ir lēmumu pieņemšanas procedūra Eiropas Komisijā. Proti, jebkura ideja Eiropas Komisijā iziet pietiekami ilgu procesu, un tas ir īstais brīdis, kad iestrādāt vajadzīgos risinājumus. Ir jābūt pietiekami attīstītam kontaktu tīklam, lai tu zinātu, kādas idejas, varbūt vēl neuzliktas uz papīra, virmo gaisā Komisijā. Tev ir jābūt ekspertam, kas var aiziet pie attiecīgā eksperta Komisijā un teikt — paklau, mums vajag to un to. Bet tas prasa ekspertu kapacitāti. Ja viņam nedēļā ir divas darba grupu tikšanās Padomē Briselē un vēl ikdienas darbi tepat Rīgā, tad prasīt no tā viena cilvēka, lai viņš spētu izķert visu, kas vēl tikai virmo gaisā, protams, ir diezgan nereāli. Un te ir jautājums par valsts pārvaldes kapacitāti un to, ka mēs krīzes laikā esam samazinājuši ekspertu skaitu. Bet vai mēs sarēķinām to laiku, kas cilvēkiem vajadzīgs neformāliem kontaktiem ? Izmērīt var uzrakstītās vēstules, uzrakstītos likumprojektus, noteikumus un tamlīdzīgas lietas, bet kā mērīt to, kas „paliek aiz kadra”? Taču tieši tas veido procesu! Tā diemžēl ir realitāte, kā notiek lēmumu pieņemšana. Atašeju skaits Latvijas pārstāvniecībā Briselē arī ir dramatiski samazināts. Ja atašejam vienā dienā ir četras darba grupas, kurās jāspēj kvalitatīvi paust Latvijas viedokli, viņam fiziski nav laika paspēt saprast, kas vēl notiek Eiropas Komisijā.


Vai valsts budžeta konsolidācijas laikā pārstāvju skaits pārstāvniecībā Briselē varētu pieaugt?

Esmu reāliste un saprotu pieejamos resursus, taču, gatavojoties prezidentūrai, mums pārstāvniecībā noteikti vajadzēs papildus cilvēkus tieši no nozaru ministrijām. Pašmērķis nav palielināt štatu, bet ir atsevišķas ministrijas, no kurām Briselē ir palicis viens atašejs, kurš fiziski laukumu spēj nosegt ļoti fragmentāri.

Otrs, kas man ļauj tomēr būt optimistei, — cilvēki iegūst arvien lielāku pieredzi. Ja es tikko sāku strādāt, man vienkāršas vēstules uzrakstīšana prasa pusi dienas. Ja es to daru piekto gadu, man tas prasa tieši 10 minūtes. Tā ir arī darba efektivitāte. Ceru, ka izdosies šos cilvēkus noturēt valsts pārvaldē un viņi neaizies.

Līdzšinējais Latvijas pastāvīgais pārstāvis ES Normunds Popens nupat iecelts vienā no augstākajiem amatiem Eiropas institūciju hierarhijā — no 1. marta viņš strādā par Eiropas Komisijas Reģionālās attīstības ģenerāldirektorāta direktora vietnieku. Vai to arī var traktēt kā zaudējumu jeb vai viņš kļūs par labu Latvijas ietekmes aģentu?

Tiešā veidā viņš, protams, nebūs Latvijas ietekmes aģents — viņa darba līgums neļaus viņam par tādu būt. Tas ir liels jautājums Latvijas Ārlietu ministrijai, jo Normunds Popens ir tiešām ļoti pieredzējis diplomāts ar ilggadēju pieredzi ES jautājumos. Tajā pašā laikā tas ir arī ieguvums Latvijai kā valstij. Jo, pirmkārt, viņš būs valsts pārstāvis Reģionālās attīstības ģenerāldirektorātā, kas no Latvijas skatu punkta ir viens no galvenajiem interešu objektiem, viens no mūsu galvenajiem sadarbības partneriem. Un neformālie kontakti vienmēr paliek. Jebkurš komisijas ierēdnis, kas nāk no nacionālas valsts, labāk orientējas šīs dalībvalsts situācijā, un viņš nevar novilkt svītru un aizmirst visu savu iepriekšējo dzīvi.


Kāds varētu būt Latvijas diplomāta veiksmes stūrakmens ES?

Vienīgais veiksmes stūrakmens — tu nevari stāvēt pozīcijā, „man tas neder”. Ir vienmēr jāspēj piedāvāt „man vajag risinājumu, un es to redzu tā un tā”. Tad arī pārējie sarunu partneri skatās, kā var palīdzēt, lai šo konkrēto problēmu atrisinātu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

hmm 09.03.2011 16:53
Nu tas nav uzbrukums, bet visparinajums. Tikpat labi tas attiecas uz viriesiem. Man nav pietiekami noverojumu, tacu, kad kadreiz stradaju ierednieciba, secinaju, ka valodas problema nav ta lielaka, bet taisni kvalifikacija. Nevienam nav pretenzijas, ja cilveks runa ar akcentu vai kludam, ja vien vins runa citiem interesantas lietas + spej novadit sedi augsta limeni piedavajot sapratigus kompromisa risinajumus + nak ar jauniem priekslikumiem. Ar to mums ir izcili shvaki, precizak nezinu nevienu tada limena personu ar Latvijas pasi. Daudzi vienkarsi nav vel izaugusi, jo tas prasa pieredzi, bet daudziem vienkarsi tadu speju nav un nekad nebus. Labakais, ko pie varianta A mes izdarisim bus “muddle through”. Busim dala no procesa, kurs saucas: ES prezidenturas nozimes mazinasanas. Bet nu protams varbut viss ir mainijies kops seniem laikiem un viss ir savadak (nemot vera aizvien lielakas nodarbinativas iespejas citas valstis un atalgojuma samazinajumus Latvija es gan uz to naudu neliktu).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Linda Jākobsone - hmm 08.03.2011 23:36
Kāpēc tāds uzbrukums tieši jaunkundzēm!?
Esmu vairākus gadus darbojusies vienā Padomes darba grupā, un mani, godīgi sakot, satrauc arī ierēdniecības vispārējās franču valodas zināšanas. Bez tām arī būs diezgan grūti.
Līdz šim Latvija ir izrādījusi visai lielas spējas mobilizēties atbildīgiem mirkļiem, savlaicīgi gatavojoties, var izdoties arī šoreiz. Pie tam pilnīgi vieni jau mēs nebūsim, tā būs trio prezidentūra. Kam, protams, arī ir plusi un mīnusi.
Bet jebkurā gadījumā skaidri ir jāpasaka, ka mēs ejam uz Plānu A. Šobrīd kaut vai tas vien, ka atbildība ir vienam ministram, bet darbi jādara citai ministrijai, nekādi par to neliecina.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

hmm 07.03.2011 22:58
Bus vispar humors, kad musu ministriju jaunkundzes ar paknapam anglu valodas zinasanam un vel jo svakaku atteicigas nozares parzinashanu saks chairot ES darba grupas. To tiesam gribetos redzet :) Ja vel tam pieskaita politikus, no kuriem varbut tikai Zile kaut ko saprot, kas notiek arpus musu ciemata, pagaidam neredzu kaa mes taisamies neizgazties. Iesaku jau laicigi domat par kadu “variantu B”, savadak kada bridi to pazemojosa veida uzspiedis lielvalstis. Starp citu, pat pasas lielvalstis kadrus prieks prezidenturas vac pa visu pasauli, jo uzskata, ka ieredniecibai nav pietiekami kapacitates.

Saistītie raksti
Citi autora darbi