VCB pieteikums ST par Civillikuma 155.panta 6.daļas atbilstību Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantam, Latvijas Republikas Satversmes 110.panta 1.teikumam un ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.daļai 1

2004.gada 24.februārī par Valsts cilvēktiesību biroja pieteikumu Satversmes tiesas 2.kolēģija ierosinājusi lietu nr. 2004-02-0106 „Par Civillikuma 155.panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110.panta pirmajam teikumam un Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantam”. Apstrīdētais punkts nosaka, ka bērna tēvs, kas sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt tikai ar sava laulātā piekrišanu. Saeima uzaicināta sniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu līdz 2004.gada 27.martam.

Iesaki citiem:

Rīgā
2004.gada 21.janvārī Nr

Satversmes tiesai
J.Alunāna ielā 1
Rīgā, LV-1010

PIETEIKUMS

par Civillikuma 155.panta 6.daļas atbilstību Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantam, Latvijas Republikas Satversmes 110.panta 1.teikumam un ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.daļai

Bērna izcelšanās noteikšanu Latvijas Republikā regulē Civillikums. Kad 1993.gadā atjaunoja Civillikuma darbību, tad Civillikuma Pirmās daļas „Ģimenes tiesības” Otrajā nodaļā „Vecāku un bērnu savstarpējās tiesības un pienākumi” bērna izcelšanās noteikšanu regulēja divas apakšnodaļas. Pirmā apakšnodaļa regulēja laulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšanu. Otrā apakšnodaļa regulēja ārlaulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšanu. Šajā apakšnodaļā 153.pants noteica, ka ārlaulībā dzimuši bērni ir tie, kas piedzimuši sievietei, kura nav stājusies laulībā, kas piedzimuši pēc 306 dienām, skaitot no mātes vīra nāves vai laulības šķiršanas, vai tās atzīšanas par neesošu, kā arī tie, kas dzimuši laulības laikā vai pirms 306 dienu notecējuma no tās izbeigšanās, ja tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra. Civillikuma 154.pants paredzēja, ka šādu bērnu izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes noteikšanu ar tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu. Civillikuma 155.pants noteica:

“Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai. Paternitātes atzīšana noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā.

Pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt, reģistrējot bērna dzimšanu, kā arī pēc tam, kad bērna dzimšana reģistrēta, vai jau pirms bērna dzimšanas.

Ja bērna māte mirusi vai tiesa to atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, kā arī tad, ja nav zināma viņas atrašanās vieta, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt bērna tēvs viens pats. Ja bērns ir nepilngadīgs, nepieciešama bērna aizbildņa un bāriņtiesas piekrišana.

Ja bērna tēvu tiesa atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, viņa vietā pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt viņa aizgādnis ar bāriņtiesas piekrišanu.

Bērna tēvs, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, pieteikumu bērna paternitātes atzīšanai var iesniegt ar savu vecāku vai aizbildņa piekrišanu.

Paternitātes atzīšanai nepieciešama bērna piekrišana, ja viņš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu.”

2002.gada 12.decembrī tika izdarīti grozījumi Civillikumā. Šie grozījumi cita starpā paredzēja arī atteikties no bērnu iedalīšanas laulībā dzimušos un ārlaulībā dzimušos. Līdz ar to tika mainīta otrās nodaļas „Vecāku un bērnu savstarpējās tiesības un pienākumi” struktūra. Šobrīd bērna izcelšanās noteikšana tiek regulēta vienā apakšnodaļā. Civillikuma 154.pants paredz, ja bērna māte nesastāv laulībā vai tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra, bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tās noteikšanu tiesas ceļā. Civillikuma 155.pants tika papildināts ar jaunu 6.daļu šādā redakcijā: „Bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt ar otra laulātā piekrišanu.” Līdz ar to šobrīd bērna tēvs labprātīgi var atzīt paternitāti tikai tad, ja tam piekrīt viņa laulātais. Laulātais var nepiekrist paternitātes atzīšanai jebkādu iemeslu dēļ, jo likums nenosaka, kas var būt par pamatu piekrišanas nedošanai. Ja laulātais nav devis piekrišanu paternitātes atzīšanai, tad paternitāte var tikt noteikta tiesas ceļā.

Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka Civillikuma 155.panta 6.daļa ir pretrunā ar Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantu. Latvija šo konvenciju ratificējusi 2003.gada 1.jūlijā, un tā ir spēkā no 2003.gada 2.oktobra. Šīs konvencijas 3.pants nosaka: „Jebkura bērna, kas nav dzimis laulībā, izcelšanās no tēva var tikt konstatēta vai noteikta ar labprātīgu atzīšanu vai ar tiesas nolēmumu.” Savukārt 4.pants paredz: „Ja valsts nacionālie likumi paredz labprātīgas paternitātes atzīšanas procedūras, tad šāda labprātīga paternitātes atzīšana nav pārsūdzama nedz apstrīdama, izņemot gadījumus, kad persona, kas vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu, nav viņa bioloģiskais tēvs.” Tātad Konvencija par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, paredz, ka iebildumus pret labprātīgu paternitātes atzīšanu var celt vienīgi tad, ja persona, kas vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu, nav bērna bioloģiskais tēvs. No 4.panta izriet, ka šis nosacījums attiecas gan uz iebildumiem, kas celti pirms paternitātes atzīšanas, gan arī uz iebildumiem, kas celti jau pēc paternitātes atzīšanas. Uz to norāda teksts „vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu”. Atbilstoši Civillikuma 155.panta 6.daļai bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, paternitāti labprātīgi atzīt var tikai tad, ja tam piekrīt viņa laulātais. Tātad Civillikums paredz laulātajai tiesības celt iebildumus pret labprātīgu paternitātes atzīšanu. Taču Civillikuma 155.panta 6.daļa nenosaka, ka laulātā iebildumus varētu celt tikai tad, ja ir pamats uzskatīt, ka vīrs nevar būt šī bērna bioloģiskais tēvs. Atbilstoši Civillikuma 155.panta 6.daļai iemesls piekrišanas nedošanai var būt jebkāds. Līdz ar to Civillikuma 155.panta 6.daļa ir pretrunā ar Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantu.

Turklāt Civillikuma 155.panta 6.daļa ir pretrunā arī ar Latvijas Republikas Satversmes 110.panta 1.teikumu un ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.daļu. Latvijas Republikas Satversmes 110.panta 1.teikums nosaka, ka valsts aizsargā bērna tiesības. Šis valsts pienākums ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 1.daļa nosaka: „Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.” Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2.daļa noteic: „Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kas nodarbojas ar bērna aprūpi, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses.” Tieši to pašu nosaka arī ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.daļa: „Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātiestādes, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, tiesas, administratīvie vai likumdošanas orgāni, uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses.” Tātad gan no Latvijas Republikas Satversmes, gan no ANO Konvencijas par bērna tiesībām izriet princips, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Civillikuma 155.panta 6.daļa ir pretrunā ar šo principu. Gadījumos, kad laulātā nav devusi piekrišanu paternitātes labprātīgai atzīšanai, paternitāti var noteikt tikai tiesas ceļā. Ja paternitāte tiek atzīta labprātīgi, tad Civillikuma 155.panta 2.daļa paredz, ka pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt, reģistrējot bērna dzimšanu, vai pat pirms bērna dzimšanas. Tādējādi tiek nodrošināts, ka, jau reģistrējot bērna dzimšanu, bērnam ir noteikti abi vecāki. Ja paternitāte tiek noteikta tiesas ceļā, tas, kā to liecina prakse, var ilgt 6 mēnešus vai pat ilgāk. Līdz ar to, kaut arī bērna tēvs vēlas labprātīgi atzīt paternitāti, 6 mēnešus vai pat ilgāk bērnam ir noteikta tikai māte. Turklāt šāda norma var mazināt tēvu vēlmi labprātīgi atzīt paternitāti. Tādējādi var palielināties tādu bērnu skaits, kam nav noteikts tēvs. Tādā veidā bērna tiesības un intereses netiek nodrošinātas vislabāk. Tieši otrādi - tas var liegt bērnam dažādas tiesības un būt pretrunā ar viņa interesēm.

Tā, piemēram, ANO Konvencijas par bērna tiesībām 7.pants nosaka, ka bērnam no dzimšanas brīža, ciktāl tas ir iespējams, ir tiesības zināt savus vecākus. Taču Civillikuma 155.panta 6.daļā ietverto noteikumi liedz noteikt bērna tēvu no dzimšanas brīža, ja labprātīgas paternitātes atzīšanai nepiekrīt tēva laulātā. ANO Konvencijas par bērna tiesībām 7.pants nosaka arī, ka bērnam ir tiesības uz vārdu. Taču bērns nevar iegūt sava tēva uzvārdu, kaut arī vecāki to vēlas, kamēr nav noteikta paternitāte. ANO Konvencijas par bērna tiesībām 18.pants nosaka, ka Dalībvalstis dara visu iespējamo, lai nodrošinātu tāda principa atzīšanu, saskaņā ar kuru abiem vecākiem ir kopīga un vienāda atbildība par bērna audzināšanu un attīstību. Tas nozīmē, ka Dalībvalstīm ir jācenšas veicināt, lai arī to bērnu, kuri nav dzimuši laulībā, tēvi uzņemtos vecāku pienākumus un iesaistītos bērnu audzināšanā. UNICEF izdotajā Bērna tiesību konvencijas ieviešanas rokasgrāmatā norādīts, ka valstis, kas to nedara, riskē pārkāpt ANO konvenciju par bērna tiesībām.[1] Un Civillikuma 155.panta 6.daļa nevis veicina, bet ierobežo tēvu iespējas uzņemties vecāku pienākumus. ANO Konvencijas par bērna tiesībām 27.pants nosaka, ka Dalībvalstis atzīst katra bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai un, ka galvenā atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu gulstas uz vecākiem vai citām personām, kas audzina bērnu. Arī Civillikuma 177.pants nosaka, ka vecākiem ir pienākums rūpēties par bērnu. Līdz ar to bērna interesēs ir, lai pēc iespējas ātrāk viņam būtu noteikti abi vecāki, no kuriem var prasīt viņu pienākumu pildīšanu. Taču Civillikuma 155.panta 6.daļa var kavēt tēva noteikšanu.

Turklāt nav arī skaidrs, kāds ir Civillikuma 155.panta 6.daļas mērķis un praktiskā nozīme. Tas, ka vīrietis ir ārpus ģimenes dzimuša bērna tēvs, var ietekmēt viņa ģimenes materiālos apstākļus un arī ģimenes locekļu mantiskās tiesības, tāpēc varētu būt svarīgi, lai ģimenes locekļi uzzinātu par paternitātes atzīšanu. Taču to ir iespējams sasniegt, nosakot, ka par labprātīgu paternitātes atzīšanu ir jāinformē otrs laulātais. Turklāt nav pieļaujams aizsargāt vienu cilvēku tiesības, pārkāpjot citu cilvēku tiesības, jo īpaši, ja, kā tas ir šajā gadījumā, tiek pretnostatītas pilngadīgas personas mantiskās tiesības un bērna tiesības. Pat tad, ja vīrietim laulībā arī ir bērni, tad nevar laulībā dzimušos bērnus aizsargāt vairāk kā tos bērnus, kas nav dzimuši laulībā. Gan laulībā dzimušajiem bērniem, gan bērniem, kas nav dzimuši laulībā, ir vienādas tiesības zināt savu tēvu, saņemt no viņa gan finansiālu, gan cita veida atbalstu. Pretējā gadījumā bērni, kas nav dzimuši laulībā, tiktu diskriminēti, pamatojoties uz viņu izcelšanos. Jāņem vērā arī tas, ja vīrietis ir bērna bioloģiskais tēvs, tad laulātās iebildumi vienīgi paildzina paternitātes noteikšanu, bet neizslēdz iespēju atzīt konkrēto vīrieti par bērna tēvu. Tādējādi šī norma nesniedz nevienam praktisku labumu, tā tikai kaitē bērna interesēm. Līdz ar to nav saskatāms demokrātiskā sabiedrībā atzīstams sabiedrības ieguvums no šīs normas, taču tā nesamērīgi aizskar bērna tiesības.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatām, ka Civillikuma 155.panta 6.daļa ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 110.panta 1.teikumu un ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.daļu.

Pamatojoties uz LR likuma ‘’Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību’’ 8.panta 1.punktu, LR Satversmes tiesas likuma 17.panta 1.daļas 8.punktu,



lūdzam



atzīt Civillikuma 155.panta 6.daļu par neatbilstošu Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantam, Latvijas Republikas Satversmes 110.panta 1.teikumam un ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.daļai.



Pielikumā: kopijas no Bērna tiesību konvencijas ieviešanas rokasgrāmatas uz 3 lapām



Direktors Olafs Brūvers



Kovaļevska 7287210

__________________
[1] Implementation Handbook for the Convention on the Rights of the Child, prepared for UNICEF by Rachel Hodgkin and Peter Newell – UNICEF: 2002, p.248.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mak13 - paternitates noteiksana 05.10.2009 15:45
Ja berna tevs atrodas ieslodzijuma,neuzspeja ierakstit berna dzimsanas apl.savu vardu,uzvardu-ka var nokartot paternitati.Var gadities,ka mate nevelas to atzit,kautgan vini dzivoja civillauliba paris gadu.Tevs baidas pazaudet bernu,iznakot no ieslodzijuma,ka pieradit?

Saistītie raksti
Citi autora darbi