Atslēgvārdi:

Vārna vārnai acī var ieknābt 6

Tiesnesim pats lielākais sods ir pašas lietas izskatīšana Disciplinārlietas kolēģijā, ka ir jāstāv kolēģu priekšā un jāstāsta, kāpēc izdarījis to vai šo. Ir tādas reizes, kad vadzis ir pilns un tas lūzt, kad reiz izsniegtais uzticības vekselis ir beidzies. Kaparšmita gadījumā tā arī notika.

Iesaki citiem:

Intervija ar Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns.

Viens no pēdējo nedēļu skaļākajiem notikumiem tiesu sistēmā ir Disciplinārkolēģijas lēmums ierosināt atcelt no amata Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Aivaru Kaparšmitu. Šo lietu ierosināt Jūs. Kāpēc?

Latvenergo trīs miljonu krimināllietu, ko Rīgas apgabaltiesā skatīja Aivars Kaparšmits, pētīja arī abās Augstākās tiesas instancēs. Gan no apelācijas, gan no kasācijas instances es saņēmu informāciju par tiesneša darbu, un, pārbaudot lietas materiālus, citas iespējas nebija kā vienīgi disciplinārlietas ierosināšana pret Kaparšmitu. Tādas kļūdas, kādas pieļāva Kaparšmits, apgabaltiesas tiesnesis ar lielu pieredzi, nedrīkst pieļaut. Turklāt jau agrāk lietu par Kaparšmitu bija skatījusi Disciplinārlietu kolēģija. Uzmanība viņa darbam bieži pievērsta arī masu medijos. Kaparšmits ar savu darbu veidojis auru, kas lika pievērst viņam lielāku uzmanību.

Discplinārkolēģija lēma par bargāko iespējamo sodu Kaparšmitam. Kādi tam bija iemesli?

Tiesneša pienākums ir pārbaudīt visus pierādījumus, ko ceļ priekšā apsūdzība un aizstāvība. Šajā gadījumā apsūdzība bija balstīta uz liecībām un citiem lietā esošiem pierādījumiem. Spriežot pēc tiesas protokola, šie pierādījumi apgabaltiesas tiesas sēdē bija pārbaudīti. Taisot tiesas spriedumu, tiesa varēja nonākt pie secinājuma, ka tiesājamie ir jāattaisno, taču tiesas pienākums (atbilstoši Kriminālprocesa likumam) ir visus šos pierādījumus, ko licis priekšā prokurors, analizēt. Kaparšmits to nav darījis, ja ir darījis, tad ļoti minimāli un vienpusēji. Viņš ir paņēmis tikai tos pierādījumus, kuri atbilda tiesājamo versijai, ka nav vainīgi. Tā kā pārējos pierādījumus tiesnesis ir ignorējis, tas nozīmē, ka viņam ir vienpusēja attieksme pret pierādījumiem un secinājums, ka tiesājamie nav vainīgi, ir ļoti apšaubāms. Atgādināšanu, ka apelācijas instance šo attaisnojošo spriedumu atcēla.

Uzreiz rodas jautājums – kāpēc tiesnesis tā rīkojās, kāpēc viņš pierādījumus neizvērtēja vispusīgi?

Mēs viņam šo jautājumu uzdevām. Kaparšmits skaidroja, ka bija ļoti maz laika sprieduma sagatavošanai un ka viņš varbūt bijis paviršs un varbūt ne pārāk pievērsis uzmanību pārējiem pierādījumiem utt.

Jūs tam noticējāt?

Nenoticējām. Disciplinārkolēģija vienbalsīgi pieņēma lēmumu, ka viņš ir izdarījis disciplinārpārkāpumu – rupju nolaidību, un, ņemot vērā to, ka arī agrāk pret viņu bija skatīta disciplinārlieta, kurā tiesnesis Kaparšmits nebija savlaicīgi izlēmis jautājumus par drošības līdzekļiem, tāpēc bija jāatbrīvo personas par smagu noziegumu izdarīšanu, pieņēmām lēmumu ierosināt viņu atcelt no amata. Lēmums par Kaparšmitu nav emocionāls, tas ir balstīts uz konkrēto lietu un tās apstākļiem.

Ja nenoticējāt Kaparšmita skaidrojumam, tad kāds bija Jūsu minējums viņa rīcībai?

Protams, mums katram ir savs skaidrojums, jo, ilgstoši strādājot, veidojas priekšstats par kolēģiem, taču, lai par to runātu publiski, vajadzīgi pierādījumi.

Disciplinārkolēģijas lēmums par Kaparšmitu ir drosmīgs un gribas cerēt, ka tā ir pazīme tam, ka tiesas beidzot sāk attīrīties no melnajām avīm. Taču es nesaprotu vienu, kāpēc jau agrāk nav bijis pamatīgs Kaparšmita darbības izvērtējums? Es līdz šim to saistīju ar Disciplinārkolēģijas un arī Jūsu, kā tās vadītāja, vājumu un saudzīgumu pret šādiem tiesnešiem.

Redziet, es to nevaru izdarīt tāpēc, ka nav tāda mehānisma. Kāpēc lai es tagad skatītos Kaparšmita lietas?

Tāpēc, ka viņa spriedumus bieži vien atceļ!

Spriedumu atcelšana nav pamats disciplinārlietas ierosināšanai, tas pat ir rakstīts likumā.

Tas ir loģiski. Taču, ja viņš nav vērtējis pierādījumus?

Redziet, daudzas lietas ir dažādi tulkojamas, bet šajā gadījumā pierādījumi bija tik masveidīgi, tik acīmredzami, ka bija pilnīgi skaidri!

Vai tas nozīmē, ka agrāk par Kaparšmitu nebija tik skaidri pierādījumi, arī tad, kad prese par tiem kliedza!

Ne vienmēr! Redziet, Kaparšmitam vairāk pārmet mīkstos spriedumus un to, ka drošības līdzekļos personas atbrīvo no apcietinājuma. Soda noteikšana ir tiesas prerogatīva un tad, kad ir jautājums, vai bija jāpiespriež brīvības atņemšana vai cits sods, to ar disciplināratbildību ne vienmēr var noregulēt, jo cilvēkiem ir dažādi viedokļi – vieniem šķiet, ka viņš ir vainīgs, citiem, ka nav.

Nerunājot konkrēti par Kaparšmitu, bet vispārīgi, ir arī jāpierāda, ka tiesnesis ir rīkojies apzināti, ka viņš tīšām pieņēmis tādu spriedumu, kas nav adekvāts. Vai mēs to varam pierādīt? Tas ir diezgan sarežģīti, sevišķi ar disciplināratbildību, tas drīzāk ir krimināla rakstura pārkāpums.

Vēl viena interesanta tiesnese ir Beatrise Tālere. Viņas pēdējā laika slavenākais darbs – divu gadu nosacīta cietumsoda piespriešana Vladimiram Labazņikovam, cilvēkam, kurš par lielu summu gribēja uzpirkt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieku. Nerunāsim par to, cik tas spriedums ir likumīgs, jo tiesas process vēl turpinās. Taču divarpus gadu laikā Tālerei bijušas jau trīs disciplinārlietas, pēdējā – februārī. Visas par tīšu likuma pārkāpšanu vai rupju nolaidību lietas izskatīšanā. Sakiet, ja ar to nepietiek, tad kas vēl jāizdara tiesnesim, lai viņu nomestu no amata?

Jā, šī tiesnese ir pievērsusi arī manu uzmanību, un pēdējās divas disciplinārlietas esmu pats ierosinājis. Manuprāt, pēdējais viņas pārkāpums bija ļoti rupjš. Discplinārkolēģija ilgi diskutēja par to, kādam jābūt lēmumam, un tomēr nosliecās uz to, ka jāizsaka rājiens, nevis ieteikums atbrīvot tiesnesi no amata.

Vai tā ir taisnība, ka Tāleres likteni izšķīra tikai pāris balsu starpība? Tikai nedaudz pietrūka, lai viņu izmestu?

Jā, balsojums bija ļoti līdzīgs, bet ar balsu vairākumu Tāleri sodīja ar rājienu. Pirmo reizi Disciplinārkolēģija pieņēma arī lēmumu lūgt Kvalifikācijas kolēģiju izlemt jautājumu par viņas kvalifikācijas klases pazemināšanu. Daļai kolēģu radās priekšstats, ka viņa nav pietiekoši kvalificēta, un tieši tāpēc pieļāvusi kļūdu. Man gan tā nelikās, jo Tāleres kundze strādā diezgan ilgi, es viņas rīcību uzskatīju par tīšu pārkāpumu, kas nekādā ziņā nav saistīts ar zemo kvalifikāciju, bet es paliku mazākumā.

Tātad jautājums tas pats, kas vēl jāizdara šai tiesnesei, lai viņu nomestu?

Viņai ir dota iespēja turpināt darbu tiesneša amatā, un viņai ir jādara viss, lai godam varētu pildīt savus pienākumus, un ir ļoti svarīgi, lai viņa apzinātos to, ko ir izdarījusi.

Ziniet, krimināllietu spriedumos raksta, ka tiesājamam sodu nosaka mazāku, ja ir atbildību mīkstinoši apstākļi – savas vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana. Vai Jūs Tāleres gadījumā saskatījāt šādus atbildību mīkstinošus apstākļus?

Nē.

Esmu runājusi ar tiesnešiem un vairāki ir atzinuši, ka viņiem ir lielas bailes un kauns nonākt Disciplinārkolēģijas priekšā. Bet, ja pie Jums kāds tiesnesis nonāk ne vienu reizi vien, manuprāt, tas nozīmē, ka viņš nelabosies.

Es piekrītu, ka tiesnesim pats lielākais sods ir pašas lietas izskatīšana Disciplinārlietas kolēģijā, ka ir jāstāv kolēģu priekšā un jāstāsta, kāpēc izdarījis to vai šo. Bet runājot par labošanos, man dažreiz šķiet, ka tiesneši ir humānāki nekā sabiedrība. Varbūt tam tā arī jābūt, jo tiesneši vienmēr cenšas cilvēkā saskatīt to, kāpēc viņš ir kļūdījies un mēģina dot iespēju laboties. Bet es saprotu, ka ir tādas reizes, kad vadzis ir pilns un tas lūzt, kad reiz izsniegtais uzticības vekselis ir beidzies. Domāju, ka Kaparšmita gadījumā tā arī notika.

Kopumā vērtējot pēdējo gadu Disciplinārkolēģijas darbu, uzskatu, ka tā objektīvi vērtē lietas apstākļus un strādā ar lielu atbildības izjūtu. Es negribētu piekrist apgalvojumam, ka vārna vārnai acī neknābj. Cita lieta – es redzu, cik grūti Disciplinārkolēģijas locekļiem lemt par savu kolēģu darbu. Tas ir sarežģīti. Un, katrs lemjot par kāda kolēģa darbu, iedomājas – vai es pats arī kādreiz neesmu tāpat kļūdījies. Bet svarīga, kā jūs teicāt, ir attieksme, vai tiesnesis apzinās, ka ir kļūdījies un to atzīst, vai arī cenšas maldināt Disciplinārkolēģiju.

Trijos mēnešos esat izskatījuši astoņas lietas. Ja tā turpināsiet, tad pārsitīsiet visus rekordus. Ar ko tas ir skaidrojams? Tiesnešos vairojas visatļautība vai arī Jūs un tieslietu ministre esat sākuši aktīvāk ierosinot disciplinārlietas?

Es nedomāju, ka tiesnešu visatļautība ir liela. Šodien mēs runājām par diviem tiesnešiem, varbūt mēs varētu saskaitīt līdz desmit uzvārdiem. Dažkārt tiesneši kļūdās aizmāršības, paviršības dēļ, un tie nav sliktākie gadījumi (bet uz tiem arī jāreaģē). Šie cilvēki ļoti pārdzīvo notikušo un cenšas darīt visu iespējamo, lai nākotnē neko tādu vairs nepieļautu. Bet tā tiesnešu daļa, kam ir vienaldzīga Disciplinārkolēģija, manuprāt, nav liela, viņi jāidentificē un rūpīgi jāseko viņu darbam.

Varbūt vairāk disciplinārlietu šogad ir tāpēc, ka izstrādājies mehānisms, kas palīdz ātrāk identificēt šādas lietas. Disciplinārlietu skaits ir atkarīgs no tā, cik un kādu informāciju saņem amatpersonas. Es viens nevaru izkontrolēt visas lietas, kas tiek skatītas tiesās, tāpēc ir svarīga kolēģu attieksme un viņu sniegtā informācija par dīvainiem gadījumiem. Tieši ziņas par Kaparšmitu saņēmu no kolēģiem. Vēl viena būtiska lieta ir tāda, ka jaunajā Tiesu iekārtas likumprojektā ir ļoti svarīga norma – ja augstākās instances tiesnesis, izskatot zemākas instances lietu, saredz pārkāpumus, kas var būt par pamatu disciplinārlietas ierosināšanai, tad viņa pienākums ir par to informēt tiesas priekšsēdētāju vai tieslietu ministru. Šī norma paaugstinās tiesnešu atbildību.

Turpinot runāt par amata noziegumiem, šobrīd ir skaidri redzama prokuratūras nostāja – apsūdzētajiem prasīt reālu cietumsodu. Tā bija gan Labazņikova, Sončika, Lejnieka, Audera lietās, taču tiesas konsekventi viņiem šādus sodus nepiesprieda, lai gan atzina par vainīgiem. Sabiedrība var izdarīt secinājumus, ka tiesas ir bezzobainas un lielās zivis neliek cietumos.

Es nekādā ziņā nekomentēšu šīs lietas, jo tajās tiesvedība vēl turpinās, bet, runājot vispārīgi, es piekrītu viedoklim, ka sodiem jābūt bargākiem. Sodi par kukuļošanu ir neadekvāti un mīksti. Par to esam daudz runājuši arī Tiesnešu mācību centrā, taču situācija nemainās.

Domāju, ka tiesnešiem nevajadzētu būt grūti izprast, kuras lietas sabiedrībai nodara lielāku kaitējumu un kad būtu vajadzīgi bargāki sodi. Tās ir narkotiku lietas, naudas atmazgāšana, terorisms, transporta vadīšana alkohola reibumā un kukuļošana. Tiesneši aizmirst, ka sodam jābūt ne tikai par konkrēto nodarījumu, bet arī ar preventīvu raksturu.

Ja tiesa vainīgajam nosaka sodu padsmit tūkstošu latu apmērā, bet viņam skaidras naudas uzkrājumi ir vairāk nekā simts tūkstoši latu, vai arī ja apsūdzētais cilvēkus apkrāpis par 40 tūkstošiem latu, bet viņam par to ir jāsamaksā uz pusi mazāk, tad jau sanāk, ka izdevīgi ir zagt un krāpt, jo liela peļņas daļa vainīgajam tāpat paliek. Tāpat tiesām parasti daudz svarīgāks šķiet tiesājamā pozitīvais raksturojums, ģimenes un slimību esamība, nevis tas, ka noziegumu pastrādājusi amatpersona.

Pozitīvs raksturojums ir atbildību mīkstinošs apstāklis, un tiesai tas jāņem vērā, bet jābūt samērībai starp raksturojumu un to, ko izdarījis. Man tiešām ir grūti izskaidrot, kāpēc tiesneši nesaprot kaitējuma apmēru. Manuprāt, dažkārt kabatzaglis vai laupītājs ir nodarījis mazāku kaitējumu nekā cilvēks baltā apkaklītē, apkrāpjot valsti un radot negatīvas sekas valsts ekonomikā un finanšu sistēmā. Tas, ka tiesneši šādu sakarību nesaskata, acīmredzot ir profesionalitātes trūkums un nespēja vērtēt situāciju kopsakarībās.

Latvijā norit tiesas process, kāds līdz šim nav bijis. Ventspils mērs Aivars Lembergs vērsies tiesā pret ģenerālprokuratūru, uzkatot, ka paustās ziņas tiesiskās palīdzības lūgumā Šveicei, ir godu un cieņu aizskarošas. Kā Jūs, būdams jurists un likumus pārzinošs cilvēks, uzskatāt – vai Lemberga sūdzību tiesai vajadzēja skatīt? Vai drīkst pieļaut to, ka civilprocesuālā kārtībā iejaucas kriminālprocesā, cenšoties to aizkavēt vai pat apturēt?

Es nedomāju, ka šī lieta ir tik vienkārša, lai varētu pateikt – varēja skatīt vai nevarēja. Es pieļauju, ka pirms lietas iesniegšanas tiesā, tā bija sagatavota pietiekami labi – ieguldīts liels juridisks un intelektuāls darbs, lai tiesa to nevarētu tik vienkārši atmest. Tomēr bez sīkākas lietu materiālu analīzes nav iespējams skaidri uz to atbildēt, tāpēc neko vairāk nekomentēšu, bet lieta ir interesanta.

Ja agrāk runājām par to, ka Rīgas apgabaltiesā ir kritiska situācija ar lietu uzkrājumiem, tad šobrīd Augstākajā tiesā situācija ir līdzīga. Neizskatītas palikušas 290 lietas, kas ir par simtu vairāk nekā pirms gada. Vai šādai situācijai galvenais iemesls ir tāds, ka advokāti norauj lietas?

Lielais lietu atlikums nav saistīts tikai ar advokātu un tiesājamo neierašanos uz tiesas sēdi. Tam ir vairākas problēmas. Agrāk daudz biežāk kā drošības līdzekli piemēroja turēšanu apcietinājumā. Šobrīd situācija mainījusies un tas rada problēmu, ka bieži vien apsūdzētie, kuri apmierināti ar zemākās instances spriedumu, bet domā, ka Augstākajā tiesā viņiem varētu piespriest bargāku sodu – brīvības atņemšanu, cenšas izvairīties no tiesas.

Otra situācija, kas rada lietu uzkrājumus, patiešām ir advokāti. Daļa advokātu negodprātīgi izmanto viņiem dotās pilnvaras, un tas ir ētiskas dabas jautājums. Tipiska situācija ir tāda, ka līdz apelācijas instancei Augstākā tiesā tiesājamam ir viens advokāts, taču tad šis advokāts dodas komandējumā ārpus Latvijas vai pēkšņi smagi saslimst, vai arī nolemj piedalīties citā tiesas procesā. Tad tiesājamais slēdz jaunu vienošanos ar citu advokātu trīs vai piecas dienas pirms kārtējā procesa un jaunais advokāts saka: “Es līdz tiesai nevaru pagūt iepazīties ar vairākos sējumos esošo lietu.” Un tāpēc viņš uz tiesu neatnāk, un lieta tiek norauta.

Mēs nevaram pārbaudīt, vai advokāts tiešām ir aizbraucis komandējumā un cik smagi slims viņš ir. Taču mēs varam pārmest tiem advokātiem, kuri vienošanos par tiesājamā aizstāvēšanu noslēdz tikai dažas dienas pirms tiesas. Viņiem klientiem vajadzētu pateikt, ka nevar noslēgt vienošanos, jo tieši tajā dienā ir cits process vai arī citā gadījumā paskaidrot, ka viņš nepagūs iepazīties ar lietas materiāliem, bet klientam ir iespēja izvēlēties kādu citu no Latvijas 600 līdz 800 advokātiem. Taču advokāti negrib piekrist šādam variantam.

Advokātam ir vajadzīga nauda, klientam ir svarīgs advokāts. Tātad viņiem ir svarīgas pašu intereses, nevis izrādīt cieņu pret tiesu, – tā viņi varētu iebilst!

Tas ir tipisks skaidrojums. Risinājumam īpaši lielu optimismu es neredzu, taču principā ir nepareizi, ka tiesai un prokuratūrai ir jāpiemērojas advokātu grafikam. Vajadzētu būt otrādi. Pasaulē advokāts piemērojas tiesas grafikam. Man šķiet, ka Advokātu kolēģija šajā jomā neko nav darījusi un nemēģina arī darīt, jo viņus šī situācija apmierina – tad, kad vajag es norauju lietu, kad nevajag, tad to nedaru. Tā ir nenormāla situācija, tiesa nedrīkst atrasties tādā atkarības stāvoklī.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc mēdz noraut lietas – jo ilgāks laiks paiet kopš nozieguma izdarīšanas, jo mazāka iespēja, ka vainīgo ieliks cietumā.

Iespējams tā ir.

Šobrīd dienas kārtībā ir Tieslietu ministrijas izstrādātais Tiesu iekārtas likumprojekts, kas paredz būtiski mainīt tiesu sistēmu. Un galvenā izmaiņa ir tā, ka turpmāk visas lietas pirmajā instancē skatīs rajona tiesas, apelācijas instancē – apgabaltiesas, bet kasācijas instancē – Augstākā tiesa. Pirms runāt par šiem jaunumiem, man ir cits jautājums. Vai Jūs piekrītat daudzu juristu teiktajam, ka šobrīd rajona tiesas ir ļoti zemā līmenī un to spriedumus nevar uztvert īpaši nopietni?

Es to nevaru apgalvot, jo man nav tāda pētījuma, taču pamats tā domāt man ir. Spriežot pēc apkopojumiem par dažiem noziegumu veidiem, ir virkne dažādu kļūdu, kas liek domāt, ka šis līmenis nav pietiekami augsts.

Šobrīd paredzēts, ka turpmāk visas lietas – vai tās būtu pasūtījumu slepkavības vai līdzīgas Latvenergo trīs miljonu izkrāpšanai – nonāks rajonu tiesnešu rokās, kuru kvalifikācija nav tā augstākā. Vai, Jūsuprāt, desmit gadu laikā, kad ir plānots ieviest šīs izmaiņas, ir iespējams novērst pašreizējās nepilnības?

Desmit gadu laikā to varētu izdarīt, bet es gribētu redzēt plānu, kā tas notiks. Ja mēs gribam mainīt pašreizējo sistēmu, kas darbojas kopš 1995.gada, tad rodas jautājumi – kāpēc un kā to izdarīt? Kāpēc mums ir jālauž sistēma, kas darbojas jau vairāk nekā desmit gadus? Man nav skaidras atbildes, un es līdz šim neesmu dzirdējis, kāpēc tas būtu jādara.

Kādas problēmas Jūs saskatāt?

Saka, ka jāatslogo Rīgas apgabaltiesa un viņu lietas jāatdod rajonu tiesām. Bet mēs taču zinām, ka arī rajona tiesas ir pietiekami noslogotas, un tad ir jājautā – kāda starpība, vai lielā slodze būs apgabalā vai rajonos?

Tāpat nav skaidrs, kā varēsim veidot vienotu tiesu praksi. Šobrīd Rīgas apgabaltiesai ir tiesu prakse un tāda ir viena, bet turpmāk būs tā – cik rajonu tiesu, tik tiesu prakšu. Virkne lietu ir ļoti specifiskas, piemēram, tās, kas ir saistītas ar intelektuālo īpašumu. Šobrīd tās koncentrējas un skata apgabaltiesā un Augstākajā tiesā. Kad tās izklīdīs pa visu Latviju, man ir grūti iedomāties, kā mēs varēsim veidot vienotu tiesu praksi.

Vēl ir arī citas nopietnas problēmas, piemēram, nodrošinājums ar telpām, ar tiesnešu sastāvu, kā arī kvalifikācijas jautājums rajonu tiesās, jābūt pārliecībai, ka šie tiesneši spēs izskatīt lietas.

Bet kāpēc tad politiķi šādu projektu virza? Tā ir izrādīšanās, ka viņi it kā mēģina kārtot tieslietu sistēmu?

Nezinu. Mēs katrs vēlamies sasniegt kaut ko labu, taču katrs ejam pa savu ceļu. Un šobrīd nav plāna, ko mēs katru gadu izdarīsim, lai jauno kārtību ieviestu.

Tiesneši ļoti asi uztver politiķu (prezidentes, tieslietu ministres) izteikto kritiku par tiesu varu. Pavisam nesen ministre pauda neizpratni par Labazņikovam piespriesto sodu. Kā to vērtēt?

Vai mēs varam kaut ko aizliegt politiskām personām? Es tikai gribētu atgādināt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Laventa lietā, par kuru esam aizmirsuši. Tajā Latvijai pārmeta to, ka amatpersonas un tiesnese bija izteikušies par krimināllietu laikā, kad tā bija izskatīšanas stadijā. Šos amatpersonu izteikumus Cilvēktiesību tiesa atzina par pārkāpumu un uzsvēra, ka tā nedrīkstēja darīt. Manuprāt, šo spriedumu vēlreiz vajadzētu pārlasīt un attiecināt arī uz citām dzīves situācijām – tātad atcerēties, ka nevajadzētu komentēt spriedumus, kas nav stājušies spēkā, jo to var iztulkot kā tiesas ietekmēšanu.

Agrāk runāja par to, ka tiesnešu korupcijas risku ietekmē tiesnešu zemais atalgojums. Šķiet, ka šobrīd par to nav pamata runāt?

Ja mēs skatāmies Latvijas kontekstā, tad atalgojums ir diezgan labs. Augstākā tiesā vidējais tiesneša atalgojums ir 1 600 latu pirms nodokļu nomaksas.

Pirms nepilniem pieciem gadiem portālam politika.lv atzināt, ka tiesnešu atlases kārtība ir vāja un formāla un nesekmē profesionālāko juristu kļūšanu par tiesnešiem. Un tikai pēc apstiprināšanas darbā var pārliecināties, vai viņš ir spējīgs strādāt tiesneša darbu vai nē, bet tad jau ir par vēlu. Vai tagad kaut kas ir mainījies?

Šobrīd prasības ir mainījušās, piemēram, tas, ka par tiesnesi var kļūt tikai no 30 gadu vecuma. Daudzi to kritizē, bet man šķiet, ka tas ir labi, jo šajā vecumā cilvēks jau ir nobriedušāks tiesneša amatam. Ja viņš ir pabeidzis universitāti 24 – 25 gados, viņš jau paguvis pastrādāt piecus gadus. Tas ir laiks, ko varam vērtēt – kādas ir viņa profesionālās un personiskās īpašības. Bet jāatzīst, ka arvien vēl ir nepieciešama profesionāla kandidātu psiholoģiskās sagatavotības izvērtēšana. Zviedrijā tiesneša kandidātam ir tests ar psihologu, viņš komisijai dod vērtējumu, vai cilvēks ir gatavs tiesneša amatam. Piemēram, cilvēks visu laiku bijis godīgs, par viņu bijusi ļoti laba informācija, bet kā pārbaudīt, vai viņš ir noturīgs pret dažādiem kārdinājumiem –sākumā pie viņa atnāk ar ziediem dzimšanas dienā, bet vēlāk jau uzaicina kopā ceļot. Lielā mērā tas ir pārbaudāms tikai tad, kad tā vara jau ir. Bet jāatzīst, ka tiesnešu rezerves soliņš vēl arvien ir ļoti īss, un tas nozīmē, ka konkurence nav augsta.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


)* 23.10.2006 14:51
Tik traki Eiropizētās vārnas gan to var! Tā ir!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

J.P. 22.05.2006 11:45
Cik gadus jau Guļāns kārto?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Vilors Atlavins 19.04.2006 02:10
Jāizveido tāda sistēma, lai tiesnešiem būtu konkurence un viņus ievēlētu tauta no vairākiem kandidātiem uz noteiktu laiku, ne ilgāku kā uz diviem termiņiem. Un vēl kas. Mūsdienās cilvēkiem ir pietiekoši daudz informācijas par jebkuru tiesnesi, prokuroru, advokātu, zvērinātu notāru, zvērinātu tiesu izpildītāju, mācību spēku juridiskās fakultātēs, lai agri vai vēlu, ja tas ir nepieciešams, tā nāktu gaismā, un katrs pļautu to, ko sējis. Cilvēkiem ir laba atmiņa, un viņi neko neaizmirst, vienkārši nogaida izdevīgu momentu. To der atcerēties jebkuram mūsu valstī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Rolands. 11.04.2006 08:18
Pie atbildības ,par līdzdalību abās meiteņu slepkavībās Anglijā,Liepājā,ir jāsauc prokurori un tiesneši,kuri tiesāja šos abus bandītus.Kādus sodus ir piesprieduši vairākkārt tiesājamiem,arī par izvarošanām?Ja būtu normāli notiesāti,nebūtu slepkavības!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


zinoss - profis 09.04.2006 16:15
Gullaana intervijaa nevar buut leetaaka par 1600ls....un tas jau ir kukulis ,jo amatpersona visu apssauba tikai taapeec ,ka vinnss taa domaa ,taa runaa-tikai-citi,bet ar korumpantiem vinna paarraugamajaa valsts instituucijaa jaaciinaas KNAB,vai kaadam bet ne vinnam, ne citam tiesnesim tas buutu jaaveicina,kaut vai sava tiesiibsarga goda vaarda peec...korumpeeta ir valsts vara jo piellauj un veicina ssaadu gullaanu -neziniissa,negribiissa- atrassanos Tressaas varas priekssgalaa,kurss personiigi orentee tiesnessu visatllautiibu atieciibaa pret nodokllu maksataajiem, kuri ir cietussie kameer buus gullaans un vinna aizdomiigi smakojossaa tiesnessu vecaa gvarde...kameer ar suudainu koku tos neizdzenaas, nemainiisies nekas...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

profils - profils@inbox.lv 04.04.2006 23:17
Skaisti jau skan, protams: "Kad vadzis ir pilns - tas lūst."...

BET - vai Guļāna k-gam un citām amatpersonām, kuru kompetencē ietilpst šīs smieklīgi nožēlojamās "valsts" tiesu institūta uzraudzība, ir ienācis prātā kaut aptuveni saskaitīt, cik nepiedodami daudziem cilvēkiem (ģimenēm, pat veselām dzimtām un sabiedrības grupām) ir tikušas salauztas veselības, dzīves, likteņi... pirms, viņuprāt, ir pienācis laiks nolūst kādam, viņuprāt, līdz augšai piekrātam "vadzim" (t.i. - tiek parādītas durvis negodīgiem vai, labākajā gadījumā, neprofesionāliem tiesnešiem)???????

Nedomāju gan, ka "vadžu lūšana" vai "laušana" Guļāna u.c. attiecīgo amatpersonu izpratnē tiek realizēta pietiekami savlaicīgi: nokavētais (nereti, šķiet - tīši novilcinātais) sabiedrībai izmaksā pārāk dārgi (ja vispār ir iespējams noteikt cenu neatgriezeniski sabojātai veselībai, salauztām dzīvēm, likteņiem). Un - nekādā gadījumā nespodrina mumdiera pogas tiem, kuri par to ir atbildīgi. Atbildīgi par to, ka mūsvalstī Temīda ir un tiek joprojām ciniski piesmieta.

Nav absolūti nekāda pamata sapņot par daudz/maz pieņemamu tiesu institūta un tajā ērti iekārtojušos amatpersonu reputāciju sabiedrības acīs, kamēr viss notiks tā, kā tas notiek pašreiz. Tikmēr, kamēr tiesneši paši atļausies savā darbībā tādus likumpārkāpumus, par kādiem paši notiesā vainīgos, vai pat - vēl smagākus noziegumus - šajā nožēlojamajā "valstelē" nekas nemainīsies. "Tiesiska valsts" = ņirdzīgs apzīmējums sabiedrības absolūti lielākās daļas beztiesiskumam. "Viens likums - viena taisnība visiem" = klasiska anekdote, kura tiek zelēta šīs "valsts" "godīgo" "likumsargu" alkatīgajās mutēs, lai piesegtu savu neprofesionālismu, pērkamību un, nereti arī, atbilstoši bargi sodāmu noziedzību.

P.S. Nebūtu absolūti nekāda pamat uzskatīt šo viedokli par pārspīlētu vai neadekvātu: tas ir veidojies, ilgstoši atrodoties attiecīgu procesu centrā, vai arī - vērtējot tos tiešā klātbūtnē.

Saistītie raksti
Citi autora darbi