Raksts

Vārgais ielāps


Datums:
06. aprīlis, 2010


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: Laura Thorne

Topošais elektronisko mediju likumprojekts kvalitatīvi nerisina gadiem ilgi uzkrātās problēmas LTV un LR satura, finansējuma modeļa un uzraudzības mehānisma jautājumos, kā arī nesekmē sabiedrisko mediju attīstību.

Daudzus gadus muļļājoties ar jauno elektronisko mediju vides juridisko regulējumu, Saeima tagad lielā steigā cenšas tikt galā ar topošo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, kam jānosaka arī sabiedrisko raidorganizāciju darbības pamatprincipi. Tas, kas ir izdarīts līdz 2. lasījumam, joprojām ir nepilnīgs un prasa būtiskus uzlabojumus. Abas sabiedriskās raidorganizācijas — Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzija (LTV) — joprojām ir atstātas politiski un ekonomiski viegli ievainojamas. Turklāt ir nobremzēta abu mediju attīstība.

Lielā ātrumā uz priekšu

„Rīt nāciet ar sviestmaizēm!” Tā kādā no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēm teica komisijas priekšsēde Ingrīda Circene (JL), brīdinot, ka nākamā sēde var ievilkties. Komisija pēdējos mēnešos ļoti steidzās un bieži iestiga dziļā haosā. Kvalitāte tika pastumta malā un deputāti uzņēma ātrumu, vairākus strīdīgus priekšlikumus vispār neskatot un atstājot uz 3. lasījumu.

Kāpēc steiga? Jau līdz pagājušā gada decembrim Latvijai bija jāievieš Eiropas Savienības (ES) Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva, un šīs direktīvas normas tiek pārņemtas ar topošo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu.[1] Termiņš nav ievērots, un Eiropas Komisija ir uzsākusi pārkāpumu procedūru. Saeima vēl var laboties un līdz jūnijam likumprojektu pieņemt galīgajā lasījumā. Ja arī šo termiņu nokavēs, Latvijai var nākties maksāt 320 000 eiro jeb 224 897 latu soda naudu.

To, ka vairs vilkt garumā nevar, I.Circene norādīja arī no Saeimas tribīnes 31. marta sēdē, kad bija plānots likumprojektu pieņemt 2. lasījumā. Tomēr īsi pirms pavasara brīvdienām parlamentārieši nebija noskaņoti šim darbam un tika atbalstīts Tautas partijas (TP) deputātu priekšlikums likumprojektu ņemt laukā no tās dienas sēdes dienaskārtības. TP argumentēja, ka likumprojektu nevar skatīt, jo pret to saņemti iebildumi.

Apvienošanās ideja nokauta

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija iepriekš konceptuāli bija vienojusies par labu LTV un LR apvienošanai un jauna sabiedriskā medija veidošanai. Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) jau bija paguvusi atnest uz Saeimas komisiju priekšlikumu — ierakstīt arī likumprojektā, ka turpmāk divu raidorganizāciju vietā būs viens sabiedriskais medijs. Tomēr deputāti pārdomāja un šo ideju vairs nebija gatavi atbalstīt. Topošais likumprojekts visu atstāj pa vecam — LTV un LR paliek atsevišķi.

Apvienošanas ideja kļuvusi par tik ļoti politisku jautājumu, ka vēlēšanu gadā šādu lēmumu parlaments nav spējīgs pieņemt. Vēlēšanu tuvums un centieni izpatikt vēlētājiem ir iedragājuši kopējo likumprojekta kvalitāti.[2]

Deputāti komisijas sēdēs uzsvēra, ka pašlaik LTV un LR apvienošana nav iespējama. Patiesi, esošais finansiālais fons nav labvēlīgs jauna medija izveidei, jo tas prasa papildus būtiskas investīcijas. Tomēr tam nevajadzētu traucēt panākt vienošanos par LTV un LR apvienošanu tuvākajos gados, nosakot skaidrus termiņus, kādā šim procesam jānotiek. NRTP piedāvāja likumā ierakstīt termiņu, līdz kuram Saeima pieņem lēmumu par LTV un LR apvienošanu, savukārt mediju eksperti aicināja iet tālāk un noteikt termiņu, līdz kuram jāizveido jaunais sabiedriskais medijs. Tomēr šie priekšlikumi netika atbalstīti.

Kā uzlabot Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumprojektu?
Atbild Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti

Ingrīda Circene, Vienotība

Daļu no darba grupas priekšlikumiem esam jau iestrādājuši, taču viens būtisks priekšlikums netika atbalstīs. Tas ir priekšlikums par atklātumu papildus finansējuma saņemšanai – nevis atsevišķam raidījumam, bet centralizēti. To mēģināšu virzīt atkārtoti. Tā kā komisijas deputātu vairākums nobalsoja pret jauna medija koncepciju, pašreiz reāli nav iespēju šo jautājumu virzīt. Personīgi es atbalstu jauna medija veidošanu un būtu par to, ka turpmākie divi, trīs gadi būtu jāparedz reālas koncepcijas izstrādāšanai un finansiālo aprēķinu veikšanai. Runājot par NRTP, jau komisijā paudu viedokli, ka redzu šo pārvaldi plašāku – vismaz deviņu locekļu sastāvā, kur būtu iesaistīti arī sabiedrības pārstāvji. Diemžēl vairākums atbalstīja variantu ar pieciem padomes locekļiem. Vienīgais, ko izdevās papildināt, bija priekšlikums par konsultatīvo padomi, ko veidos NVO. Tas, kas attiecas uz finansējumu, uzskatu, ka pašlaik abonentmaksa vai procents no IKP nav piemērojams. Ir jāpārskata retranslācijas tarifi raidījumiem no ne ES, kas varētu dot papildus finansējumu.

Boriss Cilevičs, Saskaņas Centrs

Runājot par darba grupas priekšlikumiem, diez vai būtu jēga uzsākt no jaunā diskusijas par komisijas noraidītajiem priekšlikumiem, īpaši ņemot vērā laika ierobežojumu. Tomēr dažus jau atbalstītos priekšlikums varētu uzlabot. Noteikt konkrētus datumus LTV un LR apvienošanai šajā situācijā būtu tīrs voluntārisms. Apvienošana nav pašmērķis, bet līdzeklis sabiedrisko mediju efektivitātes paaugstināšanai, un, ja politisks lēmums tiks pieņemts, uz ko es loti ceru, termiņi būs atkarīgi no daudziem faktoriem. Darba grupas locekļiem neizdevās pārliecinoši pierādīt, ka viņu rosinātā sabiedrisko mediju padome patiešām būtu kvalitatīvāks uzraudzības modelis, nekā esošā padome. Neredzu iespēju kaut ko radikāli mainīt sabiedrisko mediju finansēšanas jomā. Ja, esošais finansēšanas modelis ir visai tālu no ideāla, bet abonentmaksu, proti, jaunā nodokļa, ieviešanu tuvākajā laikā uzskatu par nepieļaujamu.

Augusts Brigmanis, Zaļo un Zemnieku savienība

Mūsu frakcija uz 3.lasījumu neplāno virzīt kādu no darba grupas priekšlikumiem. Tie jau tika izskatīti komisijas sēžu laika. Mēs esam pret LTV un LR apvienošanu, jo pašlaik neredzam jēgu šim procesam. Mūsuprāt, jāsaglabā esošā situācija – LTV un LR strādā atsevišķi. Daļēji piekrītam kompromisam – sabiedrisko mediju konsultatīvās padomes izveidošanai, tomēr šīs konsultatīvās padomes nozīme ir stipri diskutabls jautājums. Ja runājam par sabiedrisko mediju finansēšanas modeli, ZZS atbalsta pašreizējo, 2.lasījuma redakciju. Kopumā likumprojekts šajā brīdī tomēr ir solis uz priekšu. Dažviet komisijas sēdēs ir pieņemti kompromisa lēmumu, citviet, piemēram, jautājumā par galvenā redaktora veto tiesībām ZZS neatbalstīs komisijas lēmumu.

Oskars Kastēns, LPP/LC

Mēs neplānojam virzīt darba grupas priekšlikumus, to izdarīs pati darba grupa. Iespējams, ir jāperedz termiņi kādā notiek LTV un LR apvienošana, taču būtu kļūdaini šo datumu uzspiest no politisko partiju puses, šim termiņam jānāk no sabiedriskajiem medijiem vai Radio un televīzijas padomes. Pašreizējā mediju uzraudzības sistēma var tikt pārskatīta, domāju, ka konsultatīvās padomes izveidošana var pozitīvi ietekmēt padomes darba kvalitāti.

Tirgošanās turpināsies

Saeimā izveidotā darba grupa, kura vairākus mēnešus sprieda par LTV un LR attīstību, secināja, ka likumdošanā jānosaka normas, kā panākt abu raidorganizāciju finansējuma stabilitāti, tomēr darba grupa nevarēja vienoties, kā to izdarīt. Tādējādi darba grupa ir atzinusi, ka konsensus šajā jautājuma nav iespējams un jāpaliek pie esošās situācijas.

Abonentmaksu ieviešanas ideja ir atmesta un nopietni vispār vairs netiek apspriesta[3], un arī turpmāk galvenais sabiedrisko raidorganizāciju finansējuma avots būs valsts budžeta dotācija. Parlamentā nav atbalstītas idejas fiksēt dotācijas apmēru[4], kas nozīmē, ka sabiedrisko mediju vadītājiem budžeta apspriešanas laikā atkal būs jāstaigā pa parlamentu, lai tirgotos ar parlamentāriešiem un viņus pierunātu LTV un LR piešķirt vairāk naudas. Tas, savukārt, rada riskus mediju politiskajai neatkarībai.[5]

NRTP līdz ar jaunā likuma stāšanos spēkā gan būs nodrošinājusies, ka tās aprēķinātais dotācijas apjoms valdību sasniegs bez Finanšu ministrijas (FM) korekcijām.[6] Tāpat likumā būs detalizēti norādīts, kādiem mērķiem tērējams valsts budžeta finansējums. Tam vajadzētu padarīt finansējuma piešķiršanu prognozējamāku un stiprināt padomes un abu raidorganizāciju pozīcijas sarunās ar FM, jo likumā būs noteikts, ka valsts atbalsts nepieciešams ne tikai tam, lai ražotu programmas un uzturētu infrastruktūru, bet šī nauda jāparedz arī sabiedrisko mediju attīstībai.[7]

Lielā un mazā padome

Darba grupa noraidīja mediju ekspertu piedāvāto ideju veidot sabiedriskā medija fondu[8], tomēr vienojās, ka jānošķir visas nozares un sabiedrisko mediju uzraudzība un jāveido divas padomes — viena, kas uzraudzītu elektroniskos medijus kopumā, un otra, kas atbildētu tikai par LTV un LR.[9] Tomēr deputāti to nav atbalstījuši un atkal devuši priekšroku esošās situācijas saglabāšanai.

Tas nozīmē, ka arī turpmāk paredzēta viena uzraudzības institūcija — tā pati NRTP, kura gan turpmāk sauksies Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome.[10] NRTP paspārnē gan izveidos sabiedriski konsultatīvu padomi, kuras uzdevums būs nodrošināt sabiedrības līdzdalību, izstrādājot LTV un LR nacionālo pasūtījumu.

„Mazajai” padomei nolikumu rakstīs „lielā” padome, tāpēc tieši no NRTP būs atkarīgs, vai konsultatīvajai padome tiešām būs spēks — vai tās ieteikumi tiešām atspoguļosies arī „lielās” padomes lēmumos, vai tā kalpos vien par izkārtni, ko izvilkt brīžos, kad jāatskaitās par sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Likumprojektā ir vien nedaudz aprakstīti „mazās” padomes izveidošanas un darbības principi, un, gatavojot likumprojektu 3. lasījumam, tas ir jālabo.[11]

Vienīgais solis uz priekšu mediju uzraudzībā ir skaidrāk noteiktā procedūra, kādā tiek izvirzīti kandidāti darbam NRTP. Radio un televīzijas likums šajā ziņā ir ļoti skops — tik daudz vien teikts, ka padomes locekļu kandidatūras var izvirzīt ne mazāk kā pieci Saeimas deputāti. Jaunajā likumā plānots ierakstīt, ka kandidātus izvirzīs Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, kurai būs jākonsultējas ar nevalstiskajām organizācijām (NVO).[12] Tomēr procedūra nav aprakstīta detalizēti, tāpēc būtībā paliek vecais princips — iniciatīva kandidātu izvirzīšanā ir parlamentam nevis nevalstiskajam sektoram, un tas nenovērš aizdomu ēnu, ka NRTP lēmumi ir politiski motivēti. Ja kandidātu nominēšana būtu uzticēta NVO, kā arī citām organizācijām, piemēram, augstākās izglītības institūcijām, pašiem sabiedriskajiem medijiem, tas mazinātu padomes formēšanas procedūras politizāciju.

Topošais likums arī sašaurina kandidātu loku, nosakot, ka padomē varēs nokļūt vien tie, kuriem ir vismaz piecu gadu profesionālā vai akadēmiskā pieredze mediju, izglītības, kultūras, zinātnes vai cilvēktiesību jomā, kā arī laba reputācija. Līdz šim šādas prasības netika izvirzītas. Tomēr maz ticams, ka šis mehānisms spēs pasargāt vājas kompetences kandidātu ievēlēšanu padomē. Likumā ierakstītā procedūra nekavēs partijas arī turpmāk darbam NRTP virzīt sev draudzīgus cilvēkus, kuri formāli atbilst izvirzītajām prasībām, bet ir profesionāli vāji.

Jauns postenis — galvenais redaktors

Sabiedrisko raidorganizāciju satura kvalitāti varētu spēcināt darba grupas ideja, ko deputāti pēdējā priekšlikumu izskatīšanas sēdē negaidīti atbalstīja. LTV un LR paredzēts jauns postenis — galvenais redaktors, kuru amatā uz pieciem gadiem iecels padome un kuram būs jāatbild par to, cik kvalitatīvi izpildīts nacionālais pasūtījums.[13]

Būtiski, ka, sekojot darba grupas priekšlikumiem, likumprojektā ir skaidrāk noteikti sabiedrisko raidorganizāciju programmu veidošanas principi un sīki aprakstīti nacionālā pasūtījuma uzdevumi[14]. Tomēr ārpus likumprojekta pašreizējās redakcijas ir palikuši vairāki citi darba grupas priekšlikumi, kas piedāvā regulēt arī nacionālā pasūtījuma izstrādes procesu, piemēram, ekspertu iesaiste un sabiedriskās apspriešanas — sabiedrības interešu un vajadzību izpēte. “Tāpat darba grupa iesaka paredzēt LTV, LR un NRTP atskaitīšanos par to, kā izpildīts nacionālais pasūtījums un kā izmantota valsts budžeta dotācija.”[15]

Jau esošajā Radio un televīzijas likumā ir ierakstīts, ka NRTP nacionālā pasūtījuma izstrādē ir jāpēta sabiedrības vēlmes, tomēr padomes pārstāvju izteikumi darba grupā apliecināja, ka sabiedrības līdzdalība pašlaik ir ļoti nepilnīga — pasūtījumu sev raksta pašas raidorganizācijas un sabiedrība ir atstumta tālu prom. Tāpat ļoti formāli tiek izvērtēta pasūtījuma izpilde.[16] Ja likumā neiestrādās atskaitīšanās mehānismus un neparedzēs atbildību neveiksmes gadījumā, tad nacionālā pasūtījuma uzdevumu saraksts paliks vien jābūtības līmenī un tā iedzīvināšana praksē pēc būtības var nenotikt.

Pieklājīgi pastūma malā

Topošais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums nešaubīgi ir kvalitatīvāks par esošo juridisko regulējumu — 1995. gadā pieņemto Radio un televīzijas likumu, kas ir vienkārši novecojis. Mediju telpa šajā laikā ir piedzīvojusi straujas un būtiskas pārmaiņas. Formāli topošais jaunais likums šos caurumus aizlāpa, tomēr šis pagaidām nav likums, kas kvalitatīvi risinātu gadiem ilgi uzkrātās problēmas LTV un LR satura, finansējuma modeļa un uzraudzības mehānisma jautājumos un sekmētu sabiedrisko mediju attīstību.

Tikai ļoti daļēji parlamenta darba kvalitāti ir spējusi ietekmēt speciāli izveidotā darba grupa, kurā apvienojās Saeimas deputāti, nozares cilvēki un akadēmiķi. Darba grupā strādājošā Latvijas Universitātes profesore Inta Brikše komisijas sēdēs aktīvi norādīja uz darba grupas priekšlikumiem, bet deputātiem vairs nebija laika par to diskutēt, un visbiežāk I.Brikše tika pieklājīgi pieklusināta, norādot, ka vēl priekšā 3. lasījums un tad varēs izskatīt arī darba grupas priekšlikumus.[17] Ja arī likumprojekta galīgajā redakcijā darba grupas priekšlikumu būs tik maz, kā tas ir tagad, tad varēs uzskatīt, ka mediju ekspertu pusgada darba lietderība būs pietuvojusies nullei.

Sagatavojot likumprojektu 3. lasījumam[18], ir būtiski paredzēt termiņus, kādos notiek LTV un LR apvienošana. Likuma spēks nostiprinātu jauna sabiedriskā medija ideju un aktivizētu darbu pie pašlaik apsīkušā apvienošanas projekta. Ja LTV un LR apvienošana nav iespējama šeit un tagad, tas nekādā ziņā neliedz šajā laikā izstrādāt apvienošanās scenāriju un modelēt LTV un LR nākotnes stratēģijas.[19] No parlamenta tiek sagaidīts tikai politisks atbalsts šim projektam. Ja parlaments nostājas pret apvienošanu, tas ir jāpamato, taču līdz šim pārliecinošus argumentus deputāti nav spējuši piedāvāt.[20]

Tāpat Saeimas komisijai ir jāvelta lielāka uzmanība darba grupas izstrādātajiem priekšlikumiem, no kuriem būtiskākais — pašreizējās NRTP vietā veidot divas medijus uzraugošas institūcijas. Par šo ideju ir spējusi vienoties dažādas intereses pārstāvošā darba grupa, tāpēc komisijai šis ierosinājums ir vēlreiz rūpīgi jāizdiskutē, jo pašreiz piedāvātā alternatīva — sabiedriski konsultatīvā padome zem NRTP jumta — ir ļoti formāls risinājums.[21]

Rezumējot, Saeimai atkal ir pietrūcis kompetences un gribas spert būtiskus soļus mediju vides sakārtošanā, un tas, ko piedāvā esošā likumprojekta redakcija, nav jaunas drānas, bet vien vārgs ielāps, ko visdrīzāk būs jāpāršuj jau nākamajam parlamenta sasaukumam.
_________________________________________

[1] Sekojot valodnieku ieteikumiem, deputāti mainīja likumprojekta nosaukumu, vārdu „medijs” aizstājot ar „plašsaziņas līdzeklis”, lai arī šis apzīmējums neprecīzi raksturo mūsdienu mediju satura ražošanas un patērēšanas procesus.

[2] Spilgts piemērs ir vairākkārtējās komisijas diskusijas par mediju lomu latviešu valodas pozīciju stiprināšanā. Deputāti teju atbalstīja priekšlikumu noteikt, ka visi seriāli un filmas ir dublējamas, nevis ieskaņojamas vai subtitrējamas latviešu valodā. Dublēšana ir ļoti dārga procedūra, un būtiski iedragātu mediju organizāciju finansiālo stāvokli. Deputāti noraidīja NRTP priekšlikumu atļaut LTV 1.programmā atsevišķos gadījumos demonstrēt Latvijā veidotos oriģinālraidījumus ar subtitriem latviešu valodā. Vairums deputātu uzskatīja, ka subtitri nav pieļaujami un visam jāskan valsts valodā. Juridiskais birojs izteica šaubas, vai šī norma tiešām darbosies praksē.

[3] Šodien abonentmaksu ieviešana jau ir uzskatāma par nokavētu, par ko atbildība jāuzņemas ne tikai esošajam, bet arī vairākiem iepriekšējiem parlamenta sasaukumiem. Pašlaik iegūt sabiedrības atbalstu šādam maksājumam varētu būt ļoti grūti.

[4] TB/LNKK piedāvāja noteikt, ka valsts budžeta dotācija ir vismaz 0,1% apmērā no FM prognozētā Latvijas iekšzemes kopprodukta apjoma attiecīgajā gadā. Šāds risinājums apspriest arī iepriekš, tomēr tam ir arī būtiski trūkumi. Jau tagad Radio un televīzijas likums regulē dotācijas apjomu – tajā noteikts, ka sabiedrisko mediju finansējums no valsts budžeta nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā, tomēr iepriekšējo gadu pieredze ir apliecinājusi, ka šī norma tiek ignorēta. To, ka konkrēta dotācijas apjoma noteikšana var būt vien deklaratīva un praksē grūti īstenojama, komisijas sēdēs norādīja arī deputāti. Pret fiksētu dotāciju ir arī FM.

[5] To, ka šīs sarunas ar politiķiem balansē uz ētikas robežas, darba grupā atzina arī LR šefs Dzintris Kolāts.

[6] Likumā plānots ierakstīt, ka padomes pieprasīto valsts budžeta dotācijas apjomu līdz budžeta likumprojekta iesniegšanai valdībā bez saskaņošanas ar padomi nedrīkstēs grozīt.

[7] Sabiedrisko mediju vadītāji vairākkārt ir norādījuši, ka ikgadējā valsts budžeta dotācija nav pietiekama, lai ieguldītu attīstībā. Tiesa, raidorganizācijas nav spējušas pārliecināt, ka tās ir izdarījušas visu, lai samazinātu izdevumus un saimniekotu efektīvāk.

[8] Mediju ekspertu priekšlikumi paredzēja, ka apvienoto LTV un LR uzraudzītu un kontrolētu jaunizveidota institūcija – nodibinājums Latvijas sabiedriskā medija fonds, kas arī būtu sabiedriskā medija valsts kapitāla daļu turētājs. Fondu vadītu padome un tās locekļus ievēlētu Saeima, bet kandidātus izvirzītu Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, Valsts prezidents, mediju vides profesionālās organizācijās, sabiedriskais medijs, kā arī nevalstiskās organizācijas.

[9] NRTP vairākkārt pārmesta atrašanās interešu konfliktā, jo tā vienlaikus uzrauga komercmedijus un ir arī valsts kapitāla daļu turētāja sabiedriskajos medijos. Ideja sadalīt esošo padomi apspriesta arī iepriekšējā parlamenta sasaukumā. Toreiz izstrādātais likumprojekts paredzēja komercmediju uzraudzību nodot Kultūras ministrijai, bet NRTP vietā veidot jaunu institūcija, kura kontrolētu sabiedrisko radio un televīziju.

[10] Līdzšinējo deviņu padomes locekļu vietā būs pieci, tomēr padome darbosies gadu ilgāk — pilnvaru termiņš no četriem gadiem pastiepts uz pieciem.

[11] Pašreizējā redakcijā vien teikts, ka konsultatīvajā padomē iekļauj nevalstiskā sektora, profesionālo iestāžu un citu organizāciju pārstāvjus. Gatavojot likumprojektu 3. lasījumam, konsultatīvās padomes funkcijas un pilnvaras ir jādefinē precīzāk, tādējādi dodot spēcīgāku mandātu šai institūcijai.

[12] Likumprojektā domātas nevalstiskās organizācijas, kuras darbojas mediju, izglītības, kultūras, zinātnes un cilvēktiesību jomā.

[13] Galvenajam redaktoram paredzētas veto tiesības, valdē lemjot par jautājumiem, kas skar programmu neatkarību un profesionālo izpildījumu.

[14] Ar likuma spēku būs noteiktas sabiedrisko mediju rūpes par viedokļu daudzveidību, dažādām sabiedrības grupām, nacionālo kultūru, valsts valodu, utt.

[15] Mediju ekspertu priekšlikumu vidū ir arī rosinājums paredzēt, ka ik gadu līdz 1.aprīlim NRTP iesniedz Saeimā atskaiti par nacionālā pasūtījuma izpildi. Ja Saeima to atzīst par neapmierinošu un noraida, no amata tiek atbrīvoti visi padomes locekļi.

[16] No padomes un raidorganizāciju vadības darba grupas sēdēs teiktā bija saprotams, ka galvenais pasūtījuma izpildes kontroles mehānisms ir noraidītas ētera stundas, neizvērtējot citus aspektus, piemēram, žurnālistiskā snieguma kvalitāti, auditorijas apmierinātību ar raidījumiem.

[17] Deputātu izteikumi komisijas sēdēs liecināja, ka ne visi ir rūpīgi iepazinušies ar darba grupas ziņojumu un darba grupas piedāvātajiem priekšlikumiem, kas dod pamatu secinājumiem par parlamentāriešu attieksmi pret darba grupas idejām.

[18] Likumprojektu tagad plānots skatīt 15. aprīļa sēdē, tad sekos priekšlikumu iesniegšana 3. lasījumam, un tad komisijas rīcībā būs aptuveni mēnesis, lai sagatavoto likumprojektu galīgajam lasījumam.

[19] Tiesa, NRTP kompetences šī uzdevuma izpildīšanai ir ļoti ierobežotas un ir nepieciešama ārēja ekspertīze, kas prasa papildus finansējumu. Detalizētu sabiedrisko mediju apvienošanas modeli nav piedāvājusi arī darba grupa.

[20] Iepriekš laikrakstam Diena deputāti Ina Druviete (Vienotība) un Augusts Brigmanis (ZZS) bija skaidrojuši, ka nav atbalstījuši LTV un LR apvienošanu, jo pašlaik viņi neredzot skaidru vīziju, kāds būs jaunais sabiedriskais medijs.

[21] Tāpat atkārtoti jāizvērtē vairāki citi darba grupas priekšlikumi, kas pašreizējā likumprojekta redakcijā nav iestrādāti. Piemēram, būtiski dot likuma spēku darba grupas priekšlikumiem, kas paredz padomes un sabiedrisko raidorganizāciju atskaitīšanos par nacionāla pasūtījuma izpildi un valsts budžeta dotācijas izmantojumu.


Mazā brāļa sindroms


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!