Foto: Gideon
Lai saliedētu sabiedrību, ir akūti nepieciešams pateikt, ka publiskā pārvalde ir pieļāvusi kļūdas un tagad ir gatava papildus izdarīt vairākas lietas, lai mazinātu savu kļūdu sekas.
Izlasīju kārtējo ziņu, kurai vajadzētu manāmi iepriecināt vēlētāju sirdis un prātus, — raugi, premjers likvidēs aptuveni 2800 štata vietas un ietaupījums būs grandiozs — turpat veseli 28 miljoni latu[ 1 ]. Pirmais iespaids — premjera Godmaņa (LPP/LC) plāns ir līdzīgs labai aizjūras superdiētas reklāmai, kura sola, ka 5 dienās iespējams zaudēt 5 kilogramus svara. Tikai nekur netiek lāgā pateikts, ka, tik strauji zaudējot svaru, var iedzīvoties arī veselības problēmās. Labāk no kilogramiem šķirties samērīgi — tā apgalvo diētu speciālisti. Līdzīgi arī ar minēto valdības vadītāja plānu, bet — par visu pēc kārtas.
Mēneša laikā dienas gaismu ir ieraudzījuši divi plāni. Pirmais — 16.janvārī[ 2 ], un tas konceptuāli ieskicēja iespējamo ministriju sadali starp valdošajām partijām un iespējamo iestāžu apvienošanas radikālo un ne tik radikālo versiju. Bet 30.janvārī jau tika publiskots nākamais plāns, kurš ir pirmā, t.i. 16.janvāra, plāna radikālākas versijas detalizētāks izklāsts.
30.janvāra plāns pilnīgi skaidri norāda, kurās iestādēs tiks samazinātas štata vietas un kuras tiks apvienotas. Plāna zobens asi cērt gan pašas ministrijas, gan arī peltās aģentūras, tāpēc vien pats fakts, ka ir politiska vēlme ķerties klāt un reorganizēt iepriekšējos gados veidoto administratīvo struktūru, ir apsveicama. Turklāt tiek piedāvāts apvienot iestādes, kuras veic līdzīgas funkcijas, tāpēc ir cerība, ka plāna realizācijas gadījumā iestāžu kļūs mazāk.
Diēta vai uzblīšana?
Tomēr, izlasot plānu, pirmā mirkļa prieks par to noplok. Saskaņā ar plānu kopējais štata vietu skaits valsts kapitālsabiedrībās pieaug, nevis samazinās. Tātad tiek samazināts valsts kapitālsabiedrību skaits, bet to apjoms palielinās. Tas ir mazliet aizdomīgi, it sevišķi, ja valsts kapitālsabiedrības Latvijas sabiedrībai saistās ar tām pašām padomēm, valdēm un dīvainiem ziedojumiem politikai pietuvinātu personu projektiem. Turklāt, plānā ir iekļauti pat VAS Latvijas valsts meži, kurai štats samazināts netiks (pirms un pēc reorganizācijas būs 1084 darba vietas), un Pārtikas un veterinārais dienests, kuram štata vietas pat pieaugs no 1091 uz 1242.
Raugoties prognozētajos grandiozajos ietaupījuma ciparos, mēģināju saprast, vai šis ir ietaupījums, kas paliks pāri pēc tam, kad atlaistajiem darbiniekiem tiks izmaksātas viņiem pienākošās kompensācijas, bezdarbnieku pabalsti un kad apvienotajām iestādēm būs nomainītas izkārtnes un vizītkartes? Varbūt tomēr tas ir ietaupījums, kas radīsies, kad šo darbinieku vairs nebūs iestādēs, jo sociālās garantijas kā, piemēram, bezdarbnieka pabalsts, šeit netika rēķinātas, jo tās taču nāk no valsts budžeta citas kabatas. Ja ir pareizs pēdējais pieņēmums, tad ietaupījuma cipari nemaz nav tik grandiozi.
Politiski karstais kartupelis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) šajā plānā ir iekļauts ar īpašu piezīmi — informācija par tā štata vietām ir valsts noslēpums. Sabiedrībai ir jāzina, ka arī KNAB tiks atņemtas štata vietas, tomēr — cik — to nevienam neteiks, lai korumpanti nesapriecājas. Tikai kāpēc tad tādā pašā veidā plānā nav ietverts Satversmes aizsardzības birojs un citas slepenas struktūras? Varbūt tāpēc, lai spiegi pārlieku nepriecājas?
Visbeidzot plāns nepaskaidro visbūtiskāko — vai apvienotā pārvalde būs lētāka un ekonomiskāka iedzīvotājam. Ar ekonomiskumu es saprotu gluži vienkāršu lietu — iestādes un pārvaldes darbības nodrošināšanai pēc iespējas efektīvāk tiek izmantoti nodokļos samaksātie līdzekļi, un vienlaikus netiek paceltas iestādes sniegto pakalpojumu cenas. Vismazāk es vēlētos redzēt situāciju, kad mānīgā ietaupījuma vārdā tiek samazināts no valsts budžeta, tas ir — no nodokļiem, iestādē ieplūstošais naudas apjoms, bet iestādes sniegto pakalpojumu cenrādis aug, un nauda tiek izvilināta pa tiešo no iedzīvotāju makiem. Tomēr pārliecības, kas viss nenotiks tieši tā, man pagaidām nav. Zinot, ka aģentūrām ir sniegto pakalpojumu cenrāži un ka, aizbildinoties ar dzīves dārdzību, cenas tiek paaugstinātas, esmu pat pārliecināta, ka drīz pēc apvienošanās Ministru kabinetā būs rinda ar grozījumiem dažādu aģentūru maksas pakalpojumu cenrāžos.
Kaitējums veselībai
Plāns atkal kāpj uz vecajiem grābekļiem — nekur nav pateikts, kā tas saistāms kopā ar novadu reformu un iecerēto funkciju pārdali starp pārvaldes līmeņiem. Tas atspoguļo šobrīd publiskajai pārvaldei manāmo identitātes problēmu — pašai publiskajai pārvaldei kā vienotam veidojumam nav savas kopīgas vīzijas un redzējuma, kas ierēdņiem tagad ir jādara. Amatpersonu nespēja vienoties, ka valsts līmenis un pašvaldību līmenis ir viena ēdiena sastāvdaļas, ir radījusi absolūti bezgaršīgu kokteili. Rezultātā funkcijas tiek mētātas no valsts līmeņa uz pašvaldību pleciem, paralēli virtuozi manipulējot ar finansējuma piešķiršanu un abu pušu izmisīgiem apgalvojumiem par finansējuma trūkumu un nespēju pildīt funkcijas.
Turklāt arī valdības lēmums no vienas puses samazināt atalgojumu publiskajā pārvaldē un atteikties no vadības līgumiem, bet no otras puses daļēji kompensēt atņemtos vadības līgumus norāda uz ļoti bīstamu tendenci. Būtībā valdība piekāpjas ierēdniecības prasībām kompensēt vadības līguma zaudējumu, ar vienu roku samazinot štata vietas, bet ar otru štatus pārbīdot uz valsts kapitālsabiedrībām.
Publiskā pārvalde nav gatava atzīt savas kļūdas nedz institūciju, nedz amatpersonu līmenī, ko daļēji var izskaidrot ar bailēm no tam sekojošām sankcijām un daļēji — ar neziņu, kāda uz to būtu sabiedrības reakcija. Taču, lai spētu saliedēt sabiedrību, manuprāt, šobrīd ir akūti nepieciešams pateikt, ka pārvalde ir pieļāvusi vairākas kļūdas un tāpēc ir gatava papildus izdarīt vairākas lietas, lai mazinātu savu kļūdu sekas.
Visbeidzot, neatgriezenisku kaitējumu publiskajai pārvaldei var nodarīt, ja štatu samazināšanas un atlaišanas haosā no publiskās pārvaldes aiziet savas jomas speciālisti, lai arī sabiedrībai kopumā ir tīkams uzskats, ka ierēdniecība ir parazītu bars, kurš neko neprot. Tomēr šāds uzskats ilgtermiņā grauj valsts leģitimitāti. No otras puses, nav pieņemama arīdzan situācija, ka Latvijas publiskajā pārvaldē ir nodarbināti krietni vairāk darbinieku nekā Lietuvā un Igaunijā.
Audits un „vecās” cenas
Valsts pārvaldei akūti ir nepieciešams funkcionālais audits, bet vēl būtiskāks ir jautājums par to, kādi kritēriji šādā auditā tiks izmantoti. Ja funkcionālā audita kritēriji tiks ņemti no Latvijas normatīvās sistēmas, tad ir liels risks, ka audita rezultāti būs labi aprakstīti, bet grūti ieviešami. Es ieteiktu audita kritērijus par funkciju sadali starp iestādēm un kopējo institucionālo uzbūvi pārņemt no Igaunijas, jo šī mūsu kaimiņvalsts tomēr ir spējusi izveidot kompaktu pārvaldes sistēmu, kas ir gan ekonomiskāka, gan arī skaitliski neliela. Pretējā gadījumā, balstot auditu uz vietējo normatīvo aktu prasībām, var nonākt pie vispārzināmā un iepriekš paredzamā rezultāta — ir ļoti daudzas funkcijas, kuru izpildi pieprasa normatīvie akti, bet tās netiek pildītas, jo nav budžeta.
Lai izvairītos no sniegto pakalpojumu pieauguma apvienotajās aģentūrās, es ieteiktu attiecīgajos normatīvajos aktos iekļaut nosacījumu, ka jaunajā aģentūrā pakalpojuma nodeva nedrīkst būt lielākā par to nodevu, kas bija pirms aģentūru apvienošanas, un ka nodevu nedrīkst palielināt vismaz nākamos trīs gadus. Valdības pienākums ir pasargāt sabiedrību no administratīvo izmaksu pieauguma, un tas būs viens solis pretī sabiedrības uzticēšanās pieaugumam.
Pat igauņi ir nonākuši pie atziņas, ka, lai saliedētu sabiedrību, vajag atzīt kļūdas un aicināt jebkuru sabiedrības pārstāvi izteikt idejas, kā pārvarēt krīzi. Tāpēc loģiski būtu, ja arī nozares politiku veidojošās ministrijas beidzot atzītu savu akūto nespēju risināt samilzušās ekonomikas problēmas un aicinātu talkā ekspertus, zinātniekus un uzņēmējus risinājumu meklējumos.
_________________________